Emīls Dārziņš

Emīls Dārziņš Personīgā informācija Dzimis 1875. gada 3. novembrī Jaunpiebalga, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1910. gada 31. augustā (34 gadi) Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Dzīves vieta Jaunpiebalga, Rīga, Pēterburga Tautība latvietis

Profesionālā informācija Stils Romantisms Žanrs vokālā mūzika, simfoniskā mūzika, kora mūzika Mācības Pēterburgas konservatorija Skolnieki Jānis Zālītis un Ādolfs Ābele

Emīls Dārziņš (dzimis 1875. gada 3. novembrī, miris 1910. gada 31. augustā) bija latviešu komponists un mūzikas kritiķis. Viens no latviešu kora un solo dziesmas klasiķiem. Sarakstījis arī vairākus skaņdarbus orķestrim, no kuriem ir saglabājies vienīgi "Melanholiskais valsis".

Biogrāfija

Agrīnā dzīve

Dzimis 1875. gada 3. novembrī Jaunpiebalgas Jāņa skolā, kur viņa tēvs Andžs Dārziņš bija skolotājs. Emīla māte Marija Laimiņa nāca no pārtikušas, samērā izglītotas ģimenes. Divi Marijas brāļi — Antons un Jānis Laimiņi — arī strādāja par skolotājiem. Jāņa skolā Emīls auga lielākoties savdabā. Agrā bērnība iemācījās lasīt un nebija atturams no grāmatām. Drīz viņš uz visu mūžu palika vājredzīgs. Agri sāka izpausties viņa muzikālās spējas. Zēnam bija absolūtā muzikālā dzirde, taču nopietnāku muzikālo izglītību viņam neizdevās iegūt. Tēvs pasniedza skolā arī dziedāšanu, vadīja skolēnu kori, taču par klavierspēli ne viņam, nedz mātei dziļāku priekšstatu nebija, un viņi apdāvinātajam dēlēnam spēja dot tikai pašas elementārākās iemaņas. Virzīties uz priekšu palīdzēja izcilā muzikalitāte un lielā vēlēšanās muzicēt.

Arī Dārziņa vispārējā izglītošanās sākās turpat Jāņa skolā, bet astoņu gadus vecumā viņu atdeva mācīties Rupsalas skolā, kuru toreiz vadīja mātes brālis Antons Laimiņš. Te viņš mācījās arī klavierspēli, iespējams, guva arī zināmu priekšstatu par ērģelēm, jo šajā skolā bija savs instruments. Pēc diviem Rupsalā pavadītiem gadiem Emīls nokļuva Vecpiebalgas draudzes skolā. Mūziku mācījās pie skolotāja Sliedes — Kronvaldu Ata meitas vīra. Te notika arī divu nākamo komponistu — Dārziņa un Melngaiļa iepazīšanās. Taču vājās veselības dēļ viņam Piebalgas skola bija drīz jāatstāj. Kādu laiku Emīls apmeklēja Jaunpiebalgas skolu, kur mācījās arī mūziku pie Cimzes semināru beigušā vietējās mūzikas dzīves vadītāja Ulpes.

Tālāk Dārziņš apguva visu pašmācības ceļā. Viņš patstāvīgi jau bija apguvis krievu, vācu un franču valodas. Klavierspēlē Emīls bija tiktāl progresējis, ka varēja nospēlēt Mocarta sonāti. Saskare ar šo daiļradi palika viņam dzīvā atmiņā un ietekmēja viņa muzikālo gaumi uz visu mūžu.

Pārcelšanās uz Rīgu

1891. gadā Dārziņš pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Viņš apmetās pie sava mātes brāļa Antona Laimiņa, kādreizējā Rupsalas skolas vadītāja. Rīgā viņš mācījās arī mūziku pie vācu kapelmeistara Fēliksa Jēgera. Par šī mūziķa — diriģenta un komponista — uzturēšanos Rīgā ir pretrunīgas ziņas, pat tādas, it kā viņš 1889. gadā būtu aizceļojis uz ASV. Taču Dārziņa māte un Alfrēds Kalniņš pastāv uz to, ka Emīls tomēr izglītojies pie F. Jēgera. Pilnīgi droši noskaidrot šo jautājumu nav izdevies, taču ir skaidrs, ka Dārziņš Rīgā visai cītīgi mācījies mūzikas teoriju, turklāt vācu valodā.

1893. gadā viņš uzraksta vīru koru dziesmu Jūs kalni un jūs lejas, kura ar Jāzepa Vītola atbalstu iespiesta žurnālā Austrums.

Ap 1896. gadu Dārziņš bija izlēmis kļūt par profesionālu mūziķi. Taču viņa iecerei pretī stājās dzīves nelabvēlīgie apstākļi. Tēvs vājās krievu valodas prasmes dēļ bija spiests atstāt kopš 1861. gada piekopto skolotāja amatu. Viņš gribēja, lai Emīls nokārto nepieciešamos eksāmenus un kļūst par skolotāju Jāņa skolā. Taču dēls pret to kategoriski iebilda. Dārziņa ģimene bija spiesta kļūt par krodziniekiem tuvējā Zelta krogā, kuru līdz tam apsaimniekoja Marijas brālis Jānis Laimiņš. Viņš savukārt pārcēlās uz Rīgu un Daugavmalas tirgū atvēra gaļas tirgotavu. Dārziņš pie viņa apmetās uz dzīvi un dažkārt arī piepalīdzēja veikalā.

Studijas Pēterburgā

Ar lielām grūtībām pārvarējis vecāku, it sevišķi tēva pretestību, saņēmis materiālu atbalstu no Jāņa Laimiņa, Dārziņš 1898. gada janvārī devās uz Pēterburgu, lai mēģinātu iestāties konservatorijā. Izrādījās, ka viņš bija pietiekami labi sagatavojies, lai izturētu pārbaudes eksāmenus šajā mūzikas augstskolā. 1899. gadā viņš tika uzņemts Nikolaja Rimska-Korsakova kompozīcijas klasē. Mūzikas dzīve bija plaša, bagāta un viegli pieejama, kas Dārziņam lieti noderēja vēlāk, vērtējot Rīgas mūzikas dzīvi.

Pazīšanās ar latviešu studējošiem māksliniekiem viņu kopā ar Alfrēdu Kalniņu ieveda pulciņa Rūķis sanāksmēs, kur notika diskusijas par dažādām mākslas problēmām. Daudz tika skarti arī filozofijas virzieni un atsevišķi filozofu darbi. Daudz laika Dārziņš pavadīja publiskās bibliotēkas lasītavā, iepazīstoties ar visdažādāko literatūru. Vēlāk Dārziņš literāro erudīciju un arī savas radošās spējas šajā jomā nereti apliecinājis saskarsmē ar tekstu izvēli un pārveidošanu savās solo un kora dziesmās, kā arī operā Rožainās dienas.

Sekmes viņam bija pārsvarā labas, taču viņa veselības stāvoklis turpmākajos gados traucēja pilnvērtīgas studijas. Emīls Dārziņš vājās veselības un liela trūkuma dēļ bija spiests bieži kavēt stundas. Bet tas stingro N. Rimski-Korsakovu nevarēja apmierināt. Pamazām veidojās plaisa starp profesoru un audzēkni, kurš nespēja veikt lielo uzdevumu slodzi N. Rimska-Korsakova klasē.

1901. gada pavasarī Emīls Dārziņš izšķīrās par mācību pārtraukšanu. Viņš vēl daudzus gadus loloja cerību vai nu atgriezties Pēterburgas konservatorijā, vai arī doties uz kādu no Rietumeiropas mūzikas augstskolām. To neizdevās piepildīt, taču Emīls Dārziņš bija dziļi pateicīgs Pēterburgai, uzskatīdams tajā pavadīto laiku par skaistāko un vērtīgāko visā savā dzīvē.

Aktīva komponēšanas darbība un atgriešanās Rīgā

1901. gadā Dārziņš uzsāka ļoti raženu darbības desmitgadi, kas bija ļoti svarīga latviešu mūzikas attīstībā.

Emīls Dārziņš atgriezās Rīgā ar kora dziesmām, ko bija sarakstījis Pēterburgā. Jau 1898. gadā viņš bija komponējis dziesmu vīru korim Pie tēvu zemes dārgās, tekstu aizgūdams no F. Šillera drāmas Vilhelms Tells vārsmām Ausekļa tulkojumā. Līdzās šai dziesmai radusies Lai vētra krāc ar Lasmaņu Pāvila vārdiem. Par spīti grūtajiem dzīves apstākļiem Pēterburgā, šo abu dziesmu mūzika pauž enerģiju un optimismu. Konservatorijas pēdējā gadā, kad Emīls Dārziņš sevišķi sūdzējās par nervu depresijām, radušās dziesmas jauktajam korim Minjona ar V. Gētes vārdiem un Mēness starus stīgo ar Aspazijas vārdiem.

Darbības sākumam Rīgā pieder viņa solo dziesma Jaunībai, kurā redzams E. Dārziņa tobrīd nomāktais pasaules redzējums, kā arī cīņa ar sevi un savām cerībām, kas raksturīga viņam arī turpmākos gadus. Tajā pašā gadā radās Vēl tu rozes plūc.

Dārziņa darbība Rīgas mūzikas dzīvē iesākās diezgan aktīvi. Viņš sāka strādāt par klavierskolotāju, uzsāka darbību kā kordiriģents igauņu biedrībā Imanta. 1901. gadā parādījās viņa pirmās recenzijas ar parakstu Emīls. Bijis arī 1900. gadā dibinātās latviešu studentu korporācijas "Talavija" biedrs. Spēlējis ērģeles Straupes baznīcā. Mūzikas kritiķa darbs Emīlam Dārziņam izvirzījās par iedarbīgāko līdzekli tautas estētiskajā audzināšanā. Viņa recenzijas tika drīz ievērotas un guva piekrišanu. Jau pirmajos rakstos Pēterburgas Avīzēs 1901. un 1902. gadā E. Dārziņš galveno uzmanību pievērsa latviešu mūzikas daiļrades jautājumiem, pravietiski izceļot Emiļa Melngaiļa un Alfrēda Kalniņa darbību. Viņš atbalstīja pirmos latviešu simfoniskos koncertus, operas izrādes latviešu valodā, gan norādīdams uz to diletantisko izpildīšanas līmeni. E. Dārziņš nepalaida garām nevienu nozīmīgu mūzikas dzīves notikumu, dziļi to nepārspriedis, neizcēlis tajā svarīgāko un atbalstāmo.

1902. gadā rodas solodziesmas Kā zagšus (R. Blaumaņa vārdi) un Tevi atstāju (E. Gruzītes vārdi), bet 1903. gadā — Mana laime (Helgi vārdi), Tev nosarkst vaigi (J. Poruka vārdi) un Mātes gars (Helgi vārdi). Pēdējās trīs dāvātas nākamajai dzīvesbiedrei Marijai Deiderei, ar kuru E. Dārziņš apprecējās 1903. gada rudenī. 1904. gadā visa E. Dārziņa uzmanība koncentrējās uz muzikālo daiļradi. Šajā gadā nav uzrakstīta neviena recenzija, toties skaņdarbu ir vairāk nekā jebkurā citā gadā. To skaitā solo dziesmas Sāpju spītēs un Kaut reizi vien (abām J. Poruka vārdi), orķestra darbi Melanholiskais valsis un simfoniskā glezna Vientuļā priede, kā arī kora dziesmas Sapņu tālumā (Aspazijas vārdi), Senatne un Lauztās priedes (abām Raiņa vārdi). No 1903. līdz 1904. gadam Dārziņš strādāja par dziedāšanas skolotāju Natālijas Draudziņas ģimnāzijā un Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzijā.

1905. gada revolūcija

Emīls Dārziņš aktīvi atbalstīja 1905. gada revolūcijas brīvības idejas, un viņš pievienojās Raiņa domām un uzskatiem. Lauztās priedes visdaiļrunīgāk liecina par Emīla Dārziņa idejisko nostāju 1905. gada notikumos. Šī dziesma ir spilgts atainojums tā laikmeta notikumiem latviešu mūzikā.

Pēcrevolūcijas reakcijas periodā, kad Latvijā plosījās soda ekspedīcijas un imperiālā vara izrēķinājās ar tautu, Emīla Dārziņa darbībā pieklusa sabiedriskais asums. To diktēja konkrētā situācija. Viņa tuvākie domu biedri Rainis un Aspazija emigrēja uz ārzemēm, daudzi paziņas un draugi bija represēti, mūzikas dzīve saārdīta. Nebija nedz īstu domu biedru, nedz draugu. Jurjānu Andrejs strādāja Harkivā, Jāzeps Vītols Pēterburgā, Emilis Melngailis Taškentā, Alfrēds Kalniņš — Igaunijā.

Taču arī šādos apstākļos viņš saglabāja gara možumu. Radās dziesmas: Aizver actiņas un smaidi, Teici to stundu (abām J. Poruka vārdi), Spāniešu romance (A. Puškina vārdi) u. c. Dārziņa attieksmi raksturo 1905. gadā radītā kora dziesma Ciānas bērni ar Aspazijas vārdiem, un komponists šīs dziesmas tekstu raksturo kā dziļi traģisku.

Sākot ar 1906. gadu, E. Dārziņš sevišķi aktīvs kļuva kā kritiķis, rakstot recenzijas laikrakstos Baltijas Vēstnesis, Balss, žurnālos Mūzikas Druva un Zalktis, vēlāk Dzimtenes Vēstnesī un Latvijā, kā arī pasniedzot privātstundas. Līdzās daudzajām recenzijām radās monogrāfiski apcerējumi par Jurjānu Andreju, Alfrēdu Kalniņu, Jāzepu Vītolu, kā arī plašs darbs par operas žanra vēsturi. Visi tie bija pirmreizīgi darbi latviešu muzikoloģijā. E. Dārziņš daudz rakstīja par ievērojamu mākslinieku koncertiem Rīgā un par viņu interpretācijas meistarību, nekad nevairījās no kora mākslas problēmu iztirzāšanas, uzskatīdams, ka šis mākslas veids ir jo svarīgs latviešu mūzikas kopējā bilancē, vienmēr atsaucīgi iestājās par latviešu solistiem, par simfonisko koncertu nepieciešamību. 1906. gadā komponistam piedzima dēls Volfgangs, 1908. gadā meita Laima-Tatjana.

Apsūdzības plaģiātismā un pēdējie dzīves gadi

E. Dārziņš bija pārliecināts savos uzskatos, un nevairījās saukt vainīgos īstajā vārdā. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc 1908. gada janvārī viņš reakcionārajās Rīgas Avīzēs tika nepatiesi apvainots plaģiātismā. Šajā laikā pasliktinājās viņa attiecības ar dažiem latviešu mūziķiem, īpaši ar kādreizējo domubiedru Pāvulu Jurjānu, kurš arī apvainoja Dārziņu. Dārziņu aizstāvēja krievu komponists Aleksandrs Glazunovs, bet negatīvu atsauksmi par viņa orķestra mūziku atsūtīja somu komponists Žans Sibēliuss. Šis uzbrukums ārkārtīgi sāpīgi atsaucās uz Dārziņu un tuvināja komponista dzīves traģisko izskaņu.

Gandrīz veselu gadu pieklusa Emīla Dārziņa muzikālā daiļrade. Klusībā viņš komponēja Rožainās dienas, kas 1910. gada vasarā tika pabeigta klavierizvilkumā. Spriežot pēc fragmentiem, kas paglābti no bojāejas, tā būtu bijusi ievērības cienīga pirmā latviešu liriski psiholoģiska drāma ar zīmīgi iekonturētiem raksturiem un dramatiskajiem samezglojumiem, ar izvērstiem solodziedājumiem un atjautīgiem situāciju tēlojumiem. Operas žanrā komponistam bija tālejoši nodomi. Pēc Rožainajām dienām viņš bija domājis pievērsties vai nu Blaumaņa Skroderdienām Silmačos, Poruka Pērļu zvejniekam, vai arī Čehova Ivanovam.

Pēdējos divos dzīves gados atplauka E. Dārziņa aktivitāte. Viņa daiļrades mūžu noslēdza tādas vīru kora dziesmas kā Mūžam zili ar K.Skalbes vārdiem, Mirdzi kā zvaigzne ar K. Jēkabsona vārdiem un Nāc man līdz ar J. Poruka vārdiem. Mūžam zili atsauc atmiņā 1905. gada notikumus, savukārt Mirdzi kā zvaigzne vēsta par dzimtenes mīlestību.

Naktī no 17. uz 18. augustu (1910. gada 31. augustā pēc jaunā stila) Emīlu Dārziņu Zasulauka stacijā notrieca vilciens. E. Dārziņš tika apglabāts Āgenskalna Mārtiņa kapos. Komponista bojāeja satrauca visu Latviju un bēres apliecināja dziļu cieņu komponistam — pavadīt pēdējā gaitā viņu bija ieradušies tūkstošiem cilvēku.

Emīla Dārziņa vārdā nosaukta Emīla Dārziņa mūzikas skola, kas atrodas Āgenskalnā netālu no Mārtiņa kapiem.

Muzikālās daiļrades raksturojums

Emīla Dārziņa mantojums ir samērā pieticīgs — 41 skaņdarbs. Tajā skaitā ietilpst opera Rožainās dienas, 4 simfoniski skaņdarbi, 17 kora dziesmas un 19 solo dziesmas. Savu daiļradi E. Dārziņš veltīja galvenokārt diviem žanriem: kora dziesmai un solodziesmai. Viņa paši pirmie darbi bija kora dziesmas žanrā (Jūs kalni un jūs lejas, 1893. g.; Pie tēvu zemes dārgās, 1898. g.). Tomēr īsti aktīva E. Dārziņa daiļrade sākās ar 1900.—1901. gadu. No 1900. līdz 1907. gadam uzrakstīta E. Dārziņa skaņdarbu lielākā daļa, tai skaitā visas viņa solodziesmas. Dzīves pēdējos gados (1909—1910) viņš uzrakstīja 6 kora dziesmas un strādāja pie operas Rožainās dienas, kas palika nepabeigta. No šīs operas saglabājušies tikai Mātes dziesma un klavierizvilkuma fragments — 23 lappuses, bet bez teksta, viss pārējais gājis bojā Pirmā pasaules kara gados.

Skaņdarbu iznīcināšana

Pēc skandalozā apvainojuma plaģiātā 1908. gada janvārī komponists iznīcināja visus savus simfoniskos darbus (simfonisko tēlojumu Vientuļā priede, Lirisko fantāziju, Mazo svītu, kas komponista dzīves laikā tika atskaņoti). Melanholiskā valša orķestra balsis bija paglābis diriģents A. Bobkovics, kurš no tām restaurēja partitūru. Vēlāk Jāzeps Vītols no partitūras izveidoja klavierizvilkumu. Paškritisko apsvērumu rezultātā komponists iznīcinājis arī divas solo dziesmas — Suleika (V. Damberga vārdi) un Rožu pārdevēja (J. Poruka vārdi). Tādējādi līdz mūsdienām saglabājusies tikai daļa E. Dārziņa skaņdarbu. Bet arī šie samērā nedaudzie darbi padarījuši viņu par vienu no visiemīļotākajiem latviešu komponistiem, un viņš ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā.

Mūzikas valoda

Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna muzejs «Jāņskola» Piebalgā

Līdzīgi saviem garīgajiem iedvesmotājiem — Volfgangam Amadejam Mocartam un Pēterim Čaikovskim — Dārziņš bija izcils melodiķis, šajā ziņā viens no spilgtākajiem latviešu mūzikā. Necitējot latviešu tautasdziesmas, panāca latvisku mentalitāti savā izteiksmē. E. Dārziņa mūzikai piemīt neapšaubāma specifika (kā kora dziesmās, tā arī solodziesmās), un ir pilnīgi skaidrs, ka šī specifika aug no nacionālām mūzikas saknēm. Visspilgtāk tas izpaužas Dārziņa dziesmu metrikā un ritmikā. E. Dārziņa dziesmās dominē trijdaļīgais taktsmērs, kas piešķir tām mierīgu, plūstošu raksturu. Šo raksturu pasvītro arī tempu izvēle, visbiežāk — Lento, Andante, Commodo, Andante, sostenuto un tml. Ritms izriet no teksta deklamācijas un veido jūtīgu frāzējumu. Autors bieži poetizēja sadzīves žanrus, tieši Dārziņš ir pazīstamākā latviešu valša autors. Harmonijas nesamākslotas, tomēr krāsainas, vienkāršiem līdzekļiem atklājot poētisku tēlu. Faktūra skaidra, bet kordziesmās orķestrāla, ar prasmīgu polifonijas elementu izmantojumu. Forma lakoniska, agrīnajās kordziesmās pantu, vēlāk variētu strofu, trijdaļu, rondo. Meistarīga caurvijattīstība labākajos darbos panāk klausītāju neatslābstošu uzmanību līdz dziesmas beigām, kas nereti ir arī galvenās kulminācijas vieta. Dārziņš vairākkārt ir izteicis savu asi negatīvo attieksmi pret visu samāksloto, sagudroto, izsmalcināto mākslā.

Tematika

Centrālā tēma, par ko runā Dārziņš savos darbos, ir psiholoģiski patiesa jūtu pasaules atklāsme. Vienā no savām vēstulēm Alfrēdam Kalniņam Dārziņš rakstīja par sevi: "... es no dabas neesmu ne dabas novērotājs peizažists, ne arī muzikālisks arhitektors, bet subjektīvs jūtu liriķis, psihologs, kuram jāuztver cilvēka dvēseles dažādie saviļņojumi un jāattēlo mūzikā." Šī vēstule rakstīta gandrīz Dārziņa dzīves beigās, 1910. gada 25. martā, un tādā veidā it kā dod visas viņa daiļrades rezumējumu. Ar to viņš pilnīgi pareizi novērtēja savas mākslas pamata saturu.

Mīlestība — gan gaiša, jūsmīga, gan bezcerīga; vientulība, ilgas pēc laimes, garīgas, ideālas pasaules; dabas tēlu alegorisks izmantojums. Apdzied mātes jūtu dziļumu. Kordziesmās sasniedz jaunu līmeni dzimtenes mīlestības atspoguļojumā. Nedaudz pievēršas arī eksotiskai cittautu tēmai un fantastiskiem tēliem.

Publicistika

Emīla Dārziņa publicistiskajā mantojumā ietilpst pāri par 200 koncertrecenziju, mūzikas dzīves apskatu un monogrāfisku darbu. Saglabājušās arī daļa Dārziņa vēstuļu (sievai, Kaudzītes Matīsam, Marijai Stalbovai, Jānim Dulbem, skolniekam Voldemāram Stālam, komponistam Jānim Zālītim un — vispilnīgāk — tuvākajam draugam Alfrēdam Kalniņam), kā arī dažas laikabiedriem adresētās atklātnes. Vēstuļu bijis ievērojami vairāk, tās, it sevišķi sievai rakstītās, gājušas zudumā.

Emīls Dārziņš kā kritiķis bija smalks, erudīts vērtētājs. Viņam bija reta spēja par sarežģīto, dziļu jūtu apgaroto vai dramatiski spriego pateikt vienkārši, visiem saprotami, turklāt neprimitivizējot, neseklinot domu. Viņam ticēja laikabiedri, ticēja jaunatne un gaidīt gaidīja autoritatīvo spriedumu par koncertu, izrādi, skaņdarbu vai ievērojamu notikumu mūzikas dzīvē. Dārziņš ne tikai vērtēja, bet allaž atklāja jaunus estētiskus apvāršņus, jaunus uzdevumus kultūras jomā sakarā ar pārspriežamo vielu. Tāpēc viņa darbs atradās sabiedrības uzmanības centrā.

Darbi

Opera

• Rožainās dienas, 1908 — 1910 (pēc Eduarda Vulfa lugas, nepabeigta)

Simfoniskā mūzika

• Liriska fantāzija (Fantaisie lyrique), 1901
• Melanholiskais valsis (Valse melancolique), 1904
• Vientuļā priede, 1904
• Mazā svīta (Petite suite), 1906

Dziesmas jauktajam korim a cappella

• Minjona — Johans Volfgangs Gēte Rūdolfa Blaumaņa atdzejojumā, 1900
• Mēness starus stīgo — Aspazija, 1900
• Sapņu tālumā — Aspazija, 1904
• Senatne — Jānis Rainis, 1904
• Lauztās priedes — Jānis Rainis, 1904
• Ciānas bērni — Aspazija, 1906
• Ja uz Betlēmi es ietu — Jānis Poruks, 1909 — 1910

Dziesmas vīru korim a cappella

• Jūs, kalni, un jūs, lejas — Nezināms autors Jāņa Neilanda atdzejojumā, 1892
• Pie tēvu zemes dārgās — Frīdrihs Šillers Ausekļa atdzejojumā, 1898
• Lai vētra krāc — Pāvils Lasmanis, 1898
• Mūžam zili — Kārlis Skalbe, 1909 — 1910
• Mirdzi kā zvaigzne — Kārlis Jākobsons / Jēkabsons, 1909 — 1910
• Es zinu kā roze plaukst — Jānis Poruks, 1909 — 1910
• Kapsētas klusums — Atis Ķeniņš, 1909 — 1910
• Nāc man līdz! — Kārlis Jākobsons / Jēkabsons, 1909 — 1910

Dziesma bērnu korim a cappella

• Šūpļa dziesma — Fricis Hunhens, 1905

Dziesma sieviešu korim a cappella

• Nāru dziesma — Jānis Jaunsudrabiņš,1906

Solodziesmas balsij ar klavierēm

• Jaunībai — Andrievs Niedra, 1901
• Vēl tu rozes plūc — Rūdolfs Blaumanis, 1901
• Kā zagšus — Rūdolfs Blaumanis, 1902
• Tevi atstāju — Emīlija Gruzīte, 1902
• Mana laime — Helgi, 1903
• Tev nosarkst vaigi — Jānis Poruks, 1903
• Mātes gars — Helgi, 1903
• Sāpju spītes — Jānis Poruks, 1904
• Kaut reizi vien — Jānis Poruks, 1904
• Teici to stundu, to brīdi — Jānis Poruks, 1905
• Kad būs as’ras izraudātas — Jānis Poruks, 1905
• Mātes dziesmiņa — Jānis Poruks, 1905
• Spāniešu romance — Aleksandrs Puškins Viļa Plūdoņa atdzejojumā, 1905
• Rožu pārdevēja — Jānis Poruks, 1906
• Aizver actiņas un smaidi — Jānis Poruks, 1907
• Rezignācija — Vilis Plūdonis, 1907
• Pie loga ziemas naktī — Jānis Poruks, 1907
• Pazudusi laimīte — Zemgaliešu Biruta, 1907
• Suleika — Voldemārs Dambergs, 1907

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Emīls Dārziņš.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)