Džūkstes luterāņu baznīca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Džūkstes baznīca
Džūkstes baznīca, 20.gs. sākums.jpg

Džūkstes baznīca 20. gadsimta sākumā

Koordinātas: 56°49′26″N 23°14′39″E / 56.82389°N 23.24417°E / 56.82389; 23.24417Koordinātas: 56°49′26″N 23°14′39″E / 56.82389°N 23.24417°E / 56.82389; 23.24417
Pamatinformācija
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Adrese Tukuma novads, Džūkstes pagasts, Džūkste
Statuss Daļēji iznīcināta
Pamatakmens līdz 1689
Pabeigts Koka baznīca — 1567. gadā, mūra baznīca — 1689. gadā
Atvērts 1567. gadā
Pielietojums baznīca

Džūkstes luterāņu baznīca bija baznīca Tukuma novadā, Džūkstē. Tā tika iznīcināta Otrā pasaules kara laika Kurzemes cietoksņa lielkaujā 1944. gada Ziemassvētkos.

Džūkstes baznīcas būvniecība uzsākta pēc 1567. gadā izdotā Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera recesa par baznīcu būvniecību Kurzemes un Zemgales hercogistē. Džūkstes pirmā baznīca bijusi celta no koka un atradās tur, kur pēc tam tika uzcelta Džūkstes mācītājmuiža. Savukārt, mūra ēka, kuras mūri vēl joprojām ir redzami, ir celta 1689. gadā, šī ēka bijusi iespaidīga, ar baltiem kaļķiem apmesta un ar sarkanu kārniņu jumtu. 1899. gadā baznīcas tornis ticis pārbūvēts — strupā torņa vietā bija uzcelts smails tornis, to uzņēmies uzņēmējs Timbors. Pirmais zināmais baznīcas remontdarbu līgums noslēgts 1752. gada 26. februārī ar Jelgavas būvmeistaru Jāni Kānu.[1] Džūkstei vienmēr bijuši ievērojami mācītāji, viens no tiem — Matīss Rīvijs — Johana Rīvija, kurš sarakstījis "Enchiridionu", brālis.[2] Šobrīd ir izstrādāts jaunās Džūkstes luterāņu baznīcas projekts un notiek baznīcas mūru iekonservēšana, jo jaunā baznīca būs celta vecās baznīcas vietā, veco mūru iekšpusē.[3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džūkstes baznīcas drupas 2016. gadā

Latvijas dievnamu vēsture rāda, ka, ar mežiem bagātos reģionos tradicionāli celtas koka baznīcas. Skaidrs, ka to mūžs Latvijas klimatiskajos apstākļos mērāms ap 60 — 80 gadu. Tas nav īpaši ilgāks par cilvēka mūža ilgumu. Tad arī šīs guļbaļķu baznīcās nācās atjaunot, vai celt no jauna. Ar to izskaidrojams fakts, ka 1565. gada vizitācijā[4] teiktais par Džūkstes baznīcas slikto stāvokli. Tas skaidrojams ar to, ka baznīca bijusi no koka un celta jau agrāk par 1567. gadu. Saskaņā ar profesora Ojāra Spārīša izvirzīto hipotēzi par koka baznīcu mūža ilgumu,[5] tad sanāk, ka Džūkstes baznīcas sākumi meklējami ap 1485. gadu.

1567. gadā Gothards Ketlers izdeva recesu[6] par septiņdesmit baznīcu būvniecību visā Kurzemē, šajā recesā tāpat ietilpa rīkojums par astoņu skolu un astoņu nabagmāju ierīkošanu. Šī baznīcu būvniecības kustība aizsākas tieši hercoga rezidencē Jelgavā (Mitau) un nepaiet ilgs laiks, kad šī recesa spēks iesaista daudzus baznīcu cēlājus visā Kurzemē. Mūra dievnami Livonijas ciemu un muižu centros pildīja to pašu lomu, ko piļu kapelas citviet pārējā Eiropā. Paralēli liturģiskās funkcijas pildīšanai baznīcas tāpat pildīja arī apbedīšanas funkciju un vienlaikus kalpoja kā dzimtu kapenes, tās kļuva par īpašām dzimtu svētvietām.

Dzukstes pag 1911 630.jpg

Teika par Džūkstes baznīcas rašanos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

„Kad Džūkstes baznīca vēl nav bijusi uzcelta, tad gribējuši baznīcu celt pretī Džūkstes muižai. Atvēluši jau lielu akmeni, kuru gribējuši likt baznīcas priekšnamā par grīdu. Bet kā pa dienu atvēluši, tā tas naktī atnācis atpakaļ, tur, kur vēlāk baznīcu uzcēla. Neviens akmeni neuzdrošinājies apsargāt. Tā katru nakti akmens atvēlies atpakaļ. Beidzot apnikuši, lielo akmeni vezdami. Nodomājuši baznīcu celt tur, kur akmens atvēlies. Tur arī baznīcu uzcēla.”[7]

Arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eksterjers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baznīcai bijis sarkanu kārniņu jumts, tornī divi metāla zvani un trīs kāpnes, pa kurām tornī uzkāpt. Lielās baznīcas durvis — divspārnu, tās oderētas un apkaltas ar dzelzs naglām. Pāri šīm durvīm iet koris, jeb lukta, visā baznīcas platumā, durvis uz to caurslēdzamas ar atslēgu. Tur atradušās ērģeles ar plēšām. Lukta balstīta uz diviem, melni krāsotiem pīlāriem, luktai tāpat vēl bijušas virpotas margas.

Minēts, ka daļā baznīcas bijusi grīda, bet daļā ne. Vīriešu krēsli bijuši astoņi, pieciem no tiem ir dzelzs viras un durvis, bet trim nav bijušas durvis. Sieviešu krēsli tāpat bijuši astoņi, no kuriem sešiem bijušas durvis ar virām, bet diviem ne.

Minēts, ka aiz bikts krēsla ir sakristeja, kas tāpat celta no akmeņiem un kaļķa. Sakristejai koka grīda un griesti. Jumts tai bijis no sarkaniem dakstiņiem. Tur arī nepabeigts kamīns un skurstenis. Sakristejā arī glabājies upurmaks, divi dzelzs lukturi un divas vaska sveces, kā arī latviešu Bībele.[8] Minēts arī, ka mazās baznīcas durvis oderētas ar dzelzs virām, rokturiem un krampi. Raksturojot eksterjeru jāmin, ka Džūkstes baznīca, tāpat kā citas 17.gs. vidū un beigās celtās baznīcas ir tipiska, tā saucamā, Kurzemes baznīcu tipa baznīca. Tai tornis bijis stipri izvirzīts uz priekšu, iekštelpa augsta un šaura, baznīcā jūtams gotikas iespaids, bet visumā telpa veidota pēc ziemeļeiropas baroka parauga.

Interjers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1713. gada 16. maija inventāra aprakstā minēts, ka baznīcai altāri dāvinājis, stārasts un Polijas karaļa obrists Georgs Firkss un viņa sieva Marija Veronika Firksa (dzim. Bēra).

Altāra apakšējā retablā attēlots svētais vakarēdiens, kur Jēzus Kristus ar mācekļiem sēž pie galda. Altāra sānos Mozus un Ārona skulptūras, altāra vidējā retablā glezna, kurā attēlota kristīšana Jordānā, vienā gleznas pusē Sv.Pēteris, bet otrā Sv.Pāvils. Altāra augšējā retabla laukumā attēlota Svētā Trīsvienība — Dievs, Dieva Dēls un Svētais Gars Altāra virsotnē redzams Jēzus Kristus ar uzvaras karogu rokās. Altāra pamatkrāsa ir melna ar zelta izgreznojumiem, tā spārni rotāti ar kokgriezumiem. Jāsaka, ka altāru greznošana ar kokgriezumiem ir sevišķi ar akantu lapu stilizācijām, šajā laikā ir īpaši raksturīga, arī altāra un kanceles melnā pamatkrāsa, kas kopumā rada smagnēju iespaidu, tāpat raksturīga šim laikam un jo īpaši Kurzemē.

Atgriežoties pie altāra apraksta redzams, ka altāra galds ir kopā ar pamatu mūrēts un pārklāts ar sarkanu drēbi. Altāra segai apkārt apšūtas mežģīnes, altāra drēbe, kas atrodas zem šīs segas ir no smalka samta un tai apkārt tikpat smalkas mežģīnes.

Bez tā visa ir arī viena veca, melna altāra sega, kas izšūta ar zelta un sudraba rotājumiem. Jāsaka, ka inventāra saraksta sastādītājs lielu uzmanību pievērsis tieši tam, lai aprakstītu atrodamā inventāra kvalitāti, kā arī īpašu uzmanību pievēršot altārim, kā arī, lai dotu attiecīgā inventāra novērtējumu, sakot gan “smalkas mežģīnes”, gan “paveca sega”.

Uz altāra redzami divi lieli misiņa svečturi, no 1622. gada, ko dāvinājis Kārlis Meinke, tāpat divas koka ziedu vāzes, krāsotas, ar zeltījumiem.

Še aprakstītais inventārs baznīcā, bez īpašām izmaiņām saglabājas līdz pat 20.gs. sākumam. 1762. gada 15. marta inventāra apraksts liecina, ka būtiskas izmaiņas baznīcā nav notikušas. Virs altāra redzami divi eņģeļi, kas rokās tur zīmītes, uz kurām uzrakstīti Firksa un viņa sievas vārdi. Altāra turpmākais apraksts tas pats, tikai minēts, ka baznīcā viss ļoti labi nostrādāts, tikai nav saprotams, ko inventāra sastādītājs ar to gribējis teikt. Šajā inventāra aprakstā atzīmēts, ka zem kora luktas ir akmens grīda. Tāpat teikts, ka ērģelēm ir 10 reģistri. Vēl minēts, ka kapsētai ir akmeņu valnis ar diviem vārtiem.

1773. gada inventāra aprakstā atzīmēts, ka akmens no 1640. gada vēl stāv pie ieejas baznīcā, un arī, ka altāra segas ir vecas. No šī inventāra apraksta redzams, ka virs ieejas baznīcā bijis esot kārniņu jumts, torņa galā bijusi bumba , gailis un krusts. Baznīcā ir 13 vīriešu, 11 sieviešu soli, no kuriem lielākā daļa ar durvīm, bet vairums no tiem bijuši ļoti sliktā stāvoklī, tiem nepieciešams remonts, kas ticis aizsākts mācītāja Hikšteina laikā. Šajā pašā inventārā arī tiek teikts, ka kapsētā uzcelta jauna mūra ēka ar sarkanu dakstiņu jumtu.

1906. gadā nododot baznīcas arhīvu konsistorijai mācītājs Vilperts min, ka nodoti arī inventāra apraksti no 1697. un 1735. gada, taču tie nav atrodami jau no 1930. gadiem, jo tos kā iztrūkstošus jau min J. un K. Straubergi.

1713. gada inventāra aprakstā pēc altāra turpmākais teksts ir par bikti. Altāra telpas kreisajā pusē ir bikts krēsls, šo krēslu 1689. gadā dāvinājis Pienavas muižas rentnieks un Polijas karaļa leitnants Kristofs Fītinghofs un viņa sieva Veronika Fītinghofa. Bikts krēslam ir soliņš grēku sūdzētājiem, apšūts ar sarkanu ādu. Bikts krēsls melni krāsots un greznots ar zeltītiem rakstiem. Iekšpus bikts krēslā abu augstākminēto dāvinātāju ģerboņi. Starp tiem teikums: “Du Herr bist der Schildt für mich zu Ehren setzet un mein Haupt aufgerichtet. Nicht uns, Herr, nicht uns, sondern deinem Nahmen gib Ehre umb deine Gnade und Wahrheit”.(Tu Kungs, mans vairogs, kas manis pagodināts manu galvu cel uz tiesu. Ne mēs Kungs, ne mēs, bet tavs vārds, kas gods, tava žēlastība un taisnība.) Bikts krēslam ārpusē uzgleznoti četri evaņģēlisti un Jēzus Kristus. Bikts krēslam ir divas durvis. To iekšējā daļā redzams uzgleznots muitnieks un grēcinieks, ar uzrakstu “Siehe zu dass Gotes Fureht nicht Hecheley sey un diene ihm mit falschen herzen. Sy vach 1.v.32.”(Skat, bailes par Dieva susekli kalpot, kam viltus sirdis!) uz otras puses attēlots Mozus ar diviem galdiņiem. Bikts krēslā ir sēdeklis, virs tā jumtiņš, kas melni krāsots un dalīts četros laukos. Pirmajā laukā ir attēlots Jēzus Kristus un Toms liek pirkstus rētās, otrajā laukā Kristus augšāmcelšanās, trešajā Kristus dzimšana, ceturtajā — eņģeļu ziņojums Marijai. Jumts balstīts uz melni krāsotiem, virpotiem pīlāriem.

1683. gada inventārs sniedz ziņas arī par baznīcas iekštelpu, kā arī par to stāvokli, tā augstākminētajā inventārā teikts, ka baznīcā atrodas krāsota kancele, bikts krēsls un vecs altāris.

1713. gada inventārā redzam, ka kancele ir melnā pamatkrāsā ar četru evaņģēlistu skulptūrām. Šo kanceli baznīcai dāvinājis Džūkstes — Irlavas mācītājs, vēlākais Bauskas prāvests Nikolajs Frīdrihs Hespe un Sofija Vitenburga 1690. gadā. Uz kanceles atrodas sudrabā krāsots balodis, kas attēlo Svēto Garu, kanceles jumts ir melnā pamatkrāsā ar zīmējumiem, kas tāpat greznots ar skulptūrām. Uz jumta ir triumfējošais Jēzus ar uzvaras karogu. Durvīm, kas ved uz kanceli ir dzelz viras un uz tām rakstīti vārdi no 116. Dāvida dziesmas “Ich will meine Gelübde dem Herren bezahlen für alle seinem Volke. Item Ich will Heylsahmen Kelch nehmen und des Herren Nahmen Predigen in den Höfen am Hausse des Herren in die Jerusalem Halleluja.” (Es gribu savu solījumu nomaksāt par visu tautu. Es gribu savu kausu ņemt un sludināt, cerot uz Tā Kunga mājām Jeruzalemē — Alleluja!)

Baznīcas darbinieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mācītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mācītāju vārdi zināmi no 17. gs. sākuma.

Kristofers Georgs Vilperts
Kārlis Hanss Vilperts
  1. Jeremijs Vitenburgs (?—1683);
  2. Nikolauss Hespe (Nicolaus Zivenaur Hespe) (1683—1694);
  3. Jodokus Luters (Jodocus Luther) (1694—1729);
  4. Aleksandrs Hikšteins (1729—1762);
  5. Cehalds Hikšteins (Cehald Hickstein) (1762—1773);
  6. Kristofers Georgs Vilperts (Christofer Georg Wilpert) (1773—1804);
  7. Frīdrihs Maksimilians Vilperts (Friedrich Maximillian Wilpert) (1804—1808);
  8. Kārlis Ludvigs Vilperts (Carl Ludwig Wilpert) (1808—1848);
  9. Kārlis Hanss Vilperts (Carl Hans Wilpert) (1848—1885);
  10. Kārlis Georgs Vilperts (Carl Georg Wilpert) (1885—1892);
  11. Hermanis Johannes Vilperts (Herman Johannes Wilpert) (1885—1905).

Mācītāja algas apmērs zināms no 1683. gada inventāra apraksta, tā bijusi:

  1. Pienavas muiža maksā 30 pūrus, 4 siekus katras labības un 12 markas naudā;
  2. Irlavas muiža 15 pūrus, 3 siekus katras labības un 15 markas naudā;
  3. Spirgus muiža 5 pūrus katras labības un 5 markas naudā;
  4. Sukena muiža 4 pūrus katras labības un 6 markas naudā;
  5. Grauzdes muiža 3 pūrus katras labības un 3,5 markas naudā;
  6. Landsberga muiža maksā 3 pūrus katras labības un 3 markas;
  7. Slampes muiža 7.5 pūrus katras labības un 5 markas naudā;
  8. Dobele 1 pūru katras labības;
  9. Mārtiņš Šūmanis 2 siekus katras labības;
  10. Matīss Bīrons 1 pūru katras labības;
  11. No Džūkstes baznīcas lādes 32 florīnus.

Nākamais mācītāja algas apjoms redzams 1713. gada inventāra aprakstā. 1713. gada tā bijusi:

  1. 45 florīnu no baznīcas lādes;
  2. No Pienavas muižas 20 pūru katras labības un 12 markas naudā;
  3. No Irlavas muižas 14 pūru katras labības un 15 markas naudā;
  4. No Džūkstes muižas 4 pūri katras labības un 6 markas;
  5. No Slampes muižas 7.5 pūrus katras labības un 5 markas;
  6. No Grauzdes 3 pūrus katras labības un 3 markas naudā;
  7. Vīkseles muiža 3 pūrus katras labības un 3 markas naudā.

Tāda pat alga mācītājam saglabājas arī 1773. gadā, tikai pie markām piezīmēts klāt — „ vai timpas””.

Par citu baznīca apkalpojošā personāla sastāvu informāciju iespējams gūt no izdevumu rēķiniem, kuros tiem aprēķinātas izmaksājamās algas. Tā 1639. gadā redzams, ka baznīcā bijis ķesteris, kurš saņēma atlīdzību par savu darbu, šajā gadījumā par baznīcas labošanu. Rodas pamats domāt, ka ķesteris šajā laikā vēl nav pastāvīgi ieņemams amats, bet tam tiek maksāts tikai par padarīto darbu, kā šajā gadījumā — par baznīcas labošanu. Savukārt, 1663. gadā ķesteris saņēmis 12 florīnus gadā. Ķestera alga no 1703. gada līdz 1732. gadam ir 10 florīni. Pēc 1736. gada ķestera nosaukums izzūd, bet parādās priekšdziedātājs, kurš saņem 30 florīnus gadā, kā arī zvaniķis un plēšu minējs, kur katrs saņem 10 florīnus gadā.

Sākot ar 1703. gadu baznīcā bijis pastāvīgs ērģelnieks, kam 1703. gadā noteiktā samaksa ir 30 florīni. Mēra laikā, tas ir ap 1709. gadu, ērģelnieks nomirst un 1715. gadā ienākumu — izdevumu rēķinos parādās jauns ērģelnieks, kas tāpat saņēmis 30 florīnus. 1716. gadā ērģelnieka alga jau bijusi 45 florīni gadā, bet 1729. gadā tā sasniegusi 99 florīnu apmēru. 1732. gadā minēts ērģelnieka vārds, kurš ieņem šo amatu un tas ir kāds Plencers. 1742. gadā ērģelnieka alga tiek pārrēķināta Alberta florīnos, un ir 34 Alberta florīni gadā.

Ērģelnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1704. — ? Francis Pāpe
  • 1757. — 1770. Georgs Kristaps Plentcners
  • 1770. — 1813. Johans Gotfrīds Jasnovskis
  • 1813. — 1840. Uhbenaus
  • 1840. — 1870. Hienrihs Stravinskis
  • 1870. — 1912. Teodors Veidemanis
  • 1912. — ? Alberts Veidemanis

Zvaniķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1777. — 1791. Spānēnu saimnieks un Kaspars
  • 1791. — 1813. Ansis un Jānis
  • 1813. — 1823. Matīss un Fricis
  • 1823. — 1846. Matīss un Krišs
  • 1846. — 1855. Bauers un Meija
  • 1855. — 1865. Meija un Previnskis
  • 1865. — 1891. Kaspars Suņķe un Skrube
  • 1891. — 1898. Kaspars un Matīs Fricnovski
  • 1898. — 1901. Ludis Rūtnetāls
  • 1901. — 1905. Fricis Ulpe
  • 1905. — 1909. Fricis Apšukalns
  • 1909. — vismaz 1938. K. Bērziņš un J. Līhaus

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Laikraksts "Brīvā Zeme" 1939.02.03., Nr. 27., 27. lpp
  2. Laikraksts "Jaunākās ziņas" 1939.08.26. Nr. 192
  3. http://www.suna.lv/lv/2016/01/02/dzukstes-baznicas-atjaunosana-dienas-zinas-ltv1/
  4. Straubergs J., Straubergs K. Džūkste — pagasta un draudzes vēsture. — Rīga: 1939. — 23.lpp.
  5. Spārītis O. Usmas baznīca — Latvijā, Eiropā, Pasaulē. — Rīga: 2004.
  6. Juškevičs J. Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē. — Rīga: 1931. — 420.lpp.
  7. Ancelāne A. Latviešu tautas teikas — izlase, vēsturiskās teikas. Rīga: 1988. — 184. lpp.
  8. 1713. gada vizitācijas protokols