Jēkabpils Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Uniātu baznīca (Dievmātes Patvēruma baznīca) Jēkabpilī
Uniātu baznīca (Dievmātes Patvēruma baznīca) Jēkabpilī

Koordinātas: 56°29′53″N 25°51′57″E / 56.49806°N 25.86583°E / 56.49806; 25.86583 Jēkabpils Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīca (vēsturiski Jēkabpils uniātu baznīca) ir viens no lielākajiem dievnamiem Jēkabpils pilsētā. Atrodas Brīvības ielā 167, netālu no Vecpilsētas laukuma.[1] Baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.[2] Baznīca tiek atjaunota par pareizticīgo draudzei saziedotajiem līdzekļiem.[3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Krievu—poļu—zviedru kara (1600—1629) Latgalē un vēlāk arī Kurzemē aktīvi un ar vietējās varas atbalstu izvērsās katoļu misionāru darbība. Ap 1728. gadu Jēkabpilī sāka darbību no koka celtais baziliaņu Dievmātes Patvēruma jeb Pokrova Uniātu klosteris. Tas tika uzcelts, pateicoties baziliaņu ordeņa līdzekļiem un grāfa Borha dāvinātajiem gruntsgabaliem. Klostera teritorija aizņēma veselu kvartālu no Vecpilsētas laukuma līdz Katoļu un Brīvības ielām. Pašreiz esošās abas ēkas- Tautas nams (bijušais Aizsargu nams) un pilsētas bibliotēka (bijušais ugunsdzēsēju depo) ir būvētas uz klostera ēku pamatiem, pamatojoties uz to, Tautas nams atrodas valsts arhitektūras pieminekļu sarakstā.[1]

No koka celtais klosteris nodega kāda ugunsgrēka laikā 1773. gadā, tā vietā 1783. gadā baziliaņi uzcēla jaunu mūra klosteri un tam līdzās plašu mūra baznīcu, izmantojot ordeņa un draudzes, kas bija uniāti - grieķu rita katoļticīgie, līdzekļus. Šī dievnama ēka ir pašreiz esošā baznīca. Jaunā Dievmātes Patvēruma baznīca bija viena no lielākajām un skaistākajām Jēkabpilī un tās apkārtnē, kuru pēc pilnīgas darbu pabeigšanas iesvētīja 1787. gadā.[1] Aptuveni pēc 20 gadiem baznīcas ēkas stāvoklis pasliktinājās, tai bija nepieciešams remonts, bet tam trūka līdzekļu. 1827. gadā baznīca pārgāja Polockas Grieķu uniātu garīgās konsistorijas pakļautībā un Baltkrievijas uniātu baznīcu provinciālam, ko vada Josefats Mudrovičs. Starp dažādām baznīcas pārvaldes institūcijām turpinājās sarakste par baznīcas ēkas remonta nepieciešamību, kamēr ēkas stāvoklis pasliktinājās, līdz konsistorija 1832. gadā nodeva Jēkabpils uniātu klostera pārvaldi A. Vainovskim, kura vadības laikā 1833. gadā tika iegūti līdzekļi, kurus izmantoja remonta vajadzībām: tika izveidota jauna vienkāršāka fasāde, iegādāts 141 mārciņu smags zvans un veikts ērģeļu remonts. Četrus gadus vēlāk konsistorija A. Vainovska vietā iecēla klostera pārvaldes amatā M. Stržeļecki, kurš baznīcā ierīkoja pēc Daugavpils grenadieru pulka sapieru bataljona auditora Počinska zīmējuma veidotu ikonostasu. Vienlaicīgi baznīcā tika arī izmantots vecais, greznais un lielais mūra altāris ar četrām kolonnām, dzegām un kapiteļiem.[1]

Krievijas impērijas laikā uniātu ticību un tās piekritējus pakļāva represijām — tika vajāti un izskausti, arī pareizticīgo baznīcas vadība uniātus neatzina. Faktiski represijas no valsts puses zināmā mērā bija atbildes reakcija uz spēcīgajām pareizticīgo vajāšanām Žečpospolitā (arī Kurzemē) kopš 1589. gada Brestas Ūnijas nodibināsanas. 1839. gadā ar imperatora Nikolaja I pavēli par Ūnijas aizliegšanu kādreizējā uniātu — baziliaņu klostera baznīca pārgāja pareizticīgo valdījumā un kļuva par pareizticīgo baznīcu. No 1843. gada draudzes priekšnieks bija virspriesteris (protohierejs) Haritons Gerbačevskijs (†1896). 1861. gadā draudzē ietilpa 276 draudzes locekļi.[4] 1850. gadā Dievmātes Patvēruma jeb Pokrova draudze tika apvienota ar Svētā Gara draudzi vienā draudzē. 1853. gadā pēc Svētās Sinodes lēmuma vecā koka Svētā Gara baznīca avārijas stāvokļa dēļ tika slēgta dievkalpojumiem un tās draudze tika pārcelta uz plašo Dievmātes Patvēruma baznīcu.[4] 1861. gadā draudzes locekļu skaits bija 276.[4] 1878. gada Jēkabpils ugunsgrēka laikā, kad liela daļa pilsētas ēku nodega, Dievmātes Patvēruma baznīca palika neskarta.[1] No 1888. gada, kad tika atjaunota Svētā Gara baznīca, draudzi vadīja virspriesteris Vsevolods Saharovs (†1918). Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada pavasarī sākās evakuācija, kuras laikā zvans un citas vērtīgas lietas steidzīgi aizvestas uz Krieviju, kur Pilsoņu kara, revolūcijas notikumu un boļševiku īstenotās vajāšanas laikā pret Baznīcu pazudušas. 1920. gados pilsētas dievnami tika atjaunoti, Svētā Gara (jaunajā baznīcā, kas tika uzcelta 1888. gadā) un Svētā Nikolaja bija latviešu pareizticīgo draudzes baznīcas, bet Dievmātes Patvēruma baznīcā bija krievu pareizticīgo draudze. No 1921. gada baznīcu vadīja virspriesteris Vladimirs Borodinskijs (†1935) un piekalpoja priesteris Sergijs Pokrovskijs līdz 1941. gadam. 1927. gadā tika iegādāts 930 kg smagais zvans, kurš tika izliets Liepājā. Dievkalpojumi notika arī Otrā pasaules kara laikā.[5]

1950. gada maijā padomju vara Dievmātes Patvēruma (Uniātu) baznīcu draudzei atsavināja visus baznīcas piederumus un draudzes locekļi pārnesa svētbildes uz Svētā Gara baznīcu. Toreiz draudzes vadītājs bija virspriesteris Nikolajs Lapikens (Lapekins), kurš 10 gadus bija ieslodzīts padomju koncentrācijas nometnēs, bet pēc tam kalpoja Jēkabpilī līdz pat savai nāvei 1973. gadā.[5] Dievnamā tika iekārtota mēbeļu noliktava. Tika arī nojaukts baznīcas skaistais žogs.[1] 1956. gadā baznīcas telpās tika iekārtota Jēkabpils Vēstures muzeja mākslas nodaļas ekspozīcija.

Atmodas laikā baznīca tika atdota Latvijas Romas katoļu baznīcai, kura vēlāk to atdeva Latvijas Pareizticīgo baznīcai. Dievnama atdzimšana saistīta ar kultūras aktivitātēm pilsētā. Pēc Jēkabpils Tautas teātra izrādēm "Vectēva mājas", kas notika baznīcas ēkā, sabiedrība sāka pievērst uzmanību šai aizmirstajai baznīcai.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]