Zaļenieku luterāņu baznīca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Zaļenieku luterāņu baznīca
Zalenieku baznica.jpg
Zaļenieku luterāņu baznīca (Latvija)
Zaļenieku luterāņu baznīca
Zaļenieku luterāņu baznīca
Pamatinformācija
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Zaļenieku pagasts, Jelgavas novads, Latvija
Piederība konfesijai Luterāņi
Iesvētīšanas gads 1872
Statuss baznīca
Vadība Gundars Bēms
Arhitektūras apraksts
Arhitektūras stils ampīrs
Celtniecības beigas 1872
Specifikācija
Būvmateriāli mūra

Zaļenieku luterāņu baznīca jeb Zaļā evaņģēliski luteriskā draudze ir luterāņu dievnams Jelgavas novada Zaļenieku pagastā. Atrodas Zaļeniekos, netālu no Latvijas vietējā autoceļa (V1098) ŪziņiZaļeniekiDobele Tērvetes upes kreisajā krastā. Dievkalpojumi notiek katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā. Mācītājs — Guntars Lūsītis.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā koka baznīca Zaļeniekos celta drīz pēc 1567. gada (uz torņa minēts 1577. gads). 1632. gada vizitācijas protokolā teikts, ka baznīca ir ļoti veca, un nepieciešams celt jaunu baznīcu. 1665. gadā vecā celtne jau ir sabrukusi. 1697. gadā Jelgavas virspilskungs un Zaļenieku muižas nomnieks Kristians Ēvalds fon Kleists par draudzes līdzekļiem lika jaunā dievnama pamatus. 1699. gadā uzceltā baznīca ir minēta ar sarkaniem kārniņiem klātu jumtu, torni un sakristeju. Taču jau 19. gadsimta sākumā Zaļenieku baznīca jau bijusi pussagruvusi. Kurzemes guberņas arhitekts Heinrihs Eduards Dihts izstrādāja jauna dievnama projektu. 1822. gada 21. janvārī Kurzemes guberņas valde izdeva pavēli par jaunas baznīcas celtniecību. 1824. gadā vecā koka baznīca tika nojaukta. Pēc Dihta projektētās Bērzes baznīcas torņa sabrukšanas aizbēgušā arhitekta vietā ceturtās Zaļenieku baznīcas celtniecību 1828. gadā pabeidza jaunais guberņas arhitekts Johans Frīdrihs Šulcs. 1871-1872. gadā dievnamu paplašināja līdz 650 sēdvietām. Ievērojami paaugstināja zvanu torni. Draudzes telpā iebūvēja sānu luktas, kā arī piebūvēja sakristeju. 1872. gada 29. oktobrī iesvētīja pārbūvēto dievnamu. Savukārt, izremontēto baznīcu atkal iesvētīja jau 1928. gada 7. jūlijā. 1936. gadā celtni apmeta un nokrāsoja ārsienas, kā arī zvanu tornī apzeltīja krustu. Baznīca stipri cieta 2. pasaules kara kaujās 1944. gada augustā. Kara laikā dievnamā tika ierīkots hospitālis, bet padomju laikā - zirgu stallis. 1977. gadā mācītāja Arņa Bergmaņa vadībā sākās artilērijas šāviņu nodarīto postījumu novēršana, torņa, draudzes telpas jumta un fasāžu atjaunošana. 2005. gadā baznīcu iekļāva Eiropas kultūras mantojuma sarakstā kā vienu no Latvijas sakoptākajiem kultūras pieminekļiem.

Eksterjers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baznīca ir ampīra stila akmens-ķieģeļu mūra garenbūve ar poligonālu sakristeju. Par galveno ēkas akcentu kļuvis 142 pēdas (43,28 m) augstais zvanu tornis ar uzsvērtām dzegām un pusloka logailām ar arhivoltām. Tam abās pusēs simetriski piebūvētas kāpņu telpas. Garenfasādēs, tāpat kā tornī, iedziļinātas pusloka logailas ar arhivoltām. Uz dievnamu ved mūra vārti.

Interjers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Netradicionāli būvētas luktas virs galvenās ieejas un gar draudzes telpas sienām sadala vienjoma draudzes telpu trijās daļās. Tas rada trīsjomu telpas iespaidu. Luktas balsta slaidas kolonnas ar eklektiskiem, vīnogulāju vītnēm greznotiem kapiteļiem. Baznīcas logus grezno četras 1873. gadā darinātās Drēzdenes mākslinieka Jūliusa Hībnera vitrāžas. To centrā ir Jaunās Derības sižeti: "Svētais vakarēdiens", "Bēgšana uz Ēģipti", "12 gadīgais Jēzus Templī" un "Iejāšana Jeruzalemē Pūpolu svētdienā".

Neogotiskā stilā 1872. gadā darināto altāri tradicionāli grezno pinakli, fiales, māsverks, trejlapji un četrlapji. Smailloka arkā Drēzdenes mākslinieka Jūliusa Hībnera altārglezna "Kristus pie krusta".

Iekārtas greznākā daļa ir neogotiskā kancele un tās jumtiņš, kas līdzīgi altārim bagātīgi rotāti ar gotiskā dekora elementiem - smailloka arkām, četrlapjiem un akantu.

Dievnamā atrodas Liepājas ērģeļmeistara Kārļa Hermaņa par 2000 sudraba rubļiem būvētās ērģeles, kas iesvētītas 1862. gada 21. februārī.

Iepriekš zvanu tornī bija atradušies vairāki zvani. Tai skaitā 1577. gadā Mihaela Baijera lietais un Alofa Funkes dāvinātais 131 kg smagais zvans, 1630. gada zvans ar uzrakstu "Der Segen des Herren machet reich ohne Mühe, Anno 1630 hat der Amptman Daniel Brockhussen diese Grenchofsche Glocke umgiessen lassen", 1930. gadā J.K.Švenna lietais zvans. Pašreiz zvanu tornī atrodas Dumpju kapu čuguna zvans (Ø ~0,6 m) ar uzrakstu: "Vadi klusi dusā Dumpju kapi 1933.g. Drāšu fabrika Liepājā".

Baznīcas zemgrīdas kapenēs 1674. gadā apbedīta Zaļenieku muižas īpašnieka Georga fon Butlara sieva Helēna Barbara, kā arī Kristofs Levins fon Trota-Treidens ar sievu Johannu Doroteju fon Trota-Treidenu.[1]

Apkārtne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Blakus baznīcai dienvidu pusē atrodas Zaļenieku kapi, kur apglabāti arī 1. Pasaules karā kritušie vācu karavīri.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Vitolds Mašnovskis "Latvijas luterāņu baznīcas" — DUE, 2007.g. 4. sēj. 415-417 lpp., ISBN 978-9984-9948-5-7

Koordinātas: 56°31′48″N 23°29′45″E / 56.53000°N 23.49583°E / 56.53000; 23.49583