Jēkabpils vecticībnieku baznīca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Koordinātas: 56°29′35″N 25°51′53″E / 56.49306°N 25.86472°E / 56.49306; 25.86472

Jēkabpils vecticībnieku baznīca

Jēkabpils vecticībnieku baznīca ir viens no Jēkabpils dievnamiem un kultūrvēsturiskiem objektiem. Dibināta 1862. gadā. Atrodas pilsētas kreisā krasta daļā, Viestura ielā 15.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpils vecticībnieku kopiena pastāv no 17. gadsimta otrās puses, to izveidoja reliģisko represiju bēgļi no Krievijas caristes — Pleskavas, Novgorodas un citiem Krievijas ziemeļrietumu apgabaliem, jo Kurzemes hercogs Jēkabs bija iecietīgs pret vecticībniekiem un deva atļauju vietējai varai pieļaut vecticībnieku dievkalpojumus.[1] Ziņas par pirmo dievnamu nav saglabājušās, pieļaujams, ka tas varēja atrasties Akmeņu ielas rajonā pie senas kapsētas, kur mūsdienās celtniecības gaitā atklājās tipiski vecticībnieku apbedījumi.[2] Pēdējās masveida represijas pret vecticībniekiem norisinājās cara Nikolaja I valdīšanas laikā, tāpēc 1849. gadā Jēkabpilī lūgšanu namu nācās slēgt un nojaukt. 1862. gadā uz Georgija Kitova zemes un par viņa paša līdzekļiem tika uzcelts jauns dievnams, bet vecticībnieku draudze oficiāli tika reģistrēta tikai 1906. gadā.[2] Vissmagākais bija padomju laiks, kad kopienas vadītājs bija Ivans Volkovs, jo vara spieda atteikties no reliģiskām tradīcijām kā audzinot bērnus, tā arī izvadot mūžībā aizgājušos. Daudzkārt varas iestādes vēlējās dievnamu slēgt, taču draudze spēja saglabāt savus īpašumus, pateicoties īstenu kristiešu nepiekāpībai, to vidū ir minami Vasilijs Fedotovs, Arkādijs Ļebedevs un Jakovs Gerasimovs.[2]

Draudzes darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

21. gadsimta sākumā Jēkabpils vecticībnieku kopiena aptver ap tūkstoti cilvēku. Dievnams tiek aktīvi apmeklēts un bieži ir pārpildīts. Apmeklētāju vidū arvien vairāk parādās vecvecāku ar mazbērniem un jauniešu. Draudzē darbojas koris. Dievnama lielākā bagātība ir svētbildes un pēc vecticībnieku kanoniem iespiestas lūgšanu grāmatas. Telpās saglabāts sākotnējais interjers. Uzcelts jauns zvanu tornis un iegādāti zvani, virs sānejām uzcelti nelieli kupoli.[2] 2003. gadā dievnams plaši atzīmēja 125 gadu jubileju.[1] Vecticībnieku kultūras un izglītības biedrības "Belovodje" biedri ir savākuši vairāk kā 200 unikālu kultūras un sadzīves priekšmetu, izveidojot pastāvīgu ekspozīciju Jēkabpils vēstures muzejā.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Jēkabpils — labo pārmaiņu pilsēta!
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Gailīte, S. Jēkabpils. Rīga:Gandrs, 2002. 102.lpp.