Rīgas Svētā Ņevas Aleksandra baznīca
| Rīgas Svētā Ņevas Aleksandra baznīca | |
|---|---|
 | |
  Rīgas Svētā Ņevas Aleksandra baznīca | |
| Pamatinformācija | |
| Atrašanās vieta |
 Brīvības iela 56, Rīga, Latvija |
| Koordinātas | 56°57′21″N 24°7′17″E / 56.95583°N 24.12139°EKoordinātas: 56°57′21″N 24°7′17″E / 56.95583°N 24.12139°E |
| Piederība konfesijai | Latvijas pareizticīgā baznīca |
| Arhitektūras apraksts | |
| Arhitektūras stils | Klasicisms |
| Celtniecības sākums | 1820 |
| Celtniecības beigas | 1825 |
| Oficiālais nosaukums: Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca ar zvana torni | |
| Aizsardzības numurs | 6518 |
| Vērtības grupa | Valsts nozīmes |
| Tipoloģiskā grupa | Arhitektūra |
Rīgas Svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca (krievu: Храм святого благоверного великого князя Александра Невского; arī Svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca) ir Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dievnams Brīvības ielā 56 Rīgā. Dievnamā izvietota unikāla svētbilžu kolekcija. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Arhitektūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ēka ieturēta klasicisma stilā. Tās projekta autors nav zināms, tai par pamatu izmantots tā sauktais "paraugprojekts", kuru, iespējams, Rīgas situācijai pielāgojis Kristiāns Breitkreics (Christian Friedrich Breitkreutz),[1] tās veidolam ir līdzība ar 1794. gadā uzbūvētās Katlakalna baznīcas arhitektūru.
Ēkai ir vertikālu koka statņu konstrukcija. Centrā (diametrs 21,6 m) atrodas rotonda (diametrs 11 m) kas balstās uz 6 dubultkolonām un noslēdzas ar kupolu. Baznīcai ir 3 slēgti doriskā kārtojuma portiki, kur atrodas palīgtelpas (ieejas portiks sākumā bijis vaļējs). Ēka ir no koka, apmesta un krāsota. Interjerā 19. gadsimta sākuma ikonas.
Tā kā altārim, saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas dievnamu kanoniem, jāatrodas austrumos, Rīgas ielu izvietojums ir tāds, ka ienākot ēkā, apmeklētājs ienāk nevis centrālajā jomā, bet kreisajā spārnā. Latvijas PSR laikā ēka tika reģistrēta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā 19. gadsimta pirmās ceturtdaļas klasicisma paraugs.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baznīca celta ģenerālgubernatora marķīza Filipa Pauluči vadībā "no monarhu dāsnuma" un sabiedrības ziedojumiem (brīvprātīgi ziedojumi no dažādiem labdariem sasniedza 20 000 rubļu).[2]
To sāka būvēt 1820. gadā, pēc Rīgas tirgotāju Pāvela Gračova (Павел Грачев), Mihaila Berdova (Михаил Бердов) un Miheja Popjaģina (Михей Попадьин) ierosmes un par viņu līdzekļiem (godinot mecenātus, tika uzgleznota ikona ar svēto erceņģeli Mihailu, svēto mocekli Pāvilu un pravieti Miheju, kura arī šobrīd atrodas baznīcas kreisajā spārnā).
1820. gada 29. aprīlī (11. maijā) tika ielikts pirmais akmens baznīcas pamatos. Būvniecība turpinājās nākamos piecus gadus (1820.–1825.), un 1825. gada 31. oktobrī (12. novembrī) ar Pleskavas arhibīskapa Jevgeņija svētību baznīcu iesvētīja Rīgas arhibīskaps Jānis Djakonovs kopā ar vietējo priesteri Simeonu Pospelovu un baznīcas uzraugu Ivanu Dvoinišķiju.[2]
Baznīcas projekta autora vārds nav zināms, taču ir informācija, ka tipveida baznīcas projekta (ļoti ticams, ka par paraugu tika ņemts Apskaidrošanās katedrāles projekts Volčanskas pilsētā netālu no Harkivas no 1810. līdz 1816. gadam) sasaisti un pielāgošanu apkārtnei veica Livonijas provinces arhitekts Kristiāns Frīdrihs Breitkreics.[2]
Pie baznīcas, ziemeļaustrumu pusē, žogā atrodas atsevišķs akmens zvanu tornis, kas celts pēc diecēzes arhitekta Apollons Edelsons projekta 1863. gadā. Tas ir veidots baroka formās, bet eklektiskā stilā. Zvani (6 zvani, kuru kopējais svars ir 4439 kg) 1915. gadā Pirmā pasaules kara sākumā tika evakuēti uz Ņižņijnovgorodu, no kurienes tie nekad netika atgriezti. 1925. gada 15. novembrī, baznīcas simtgades svinībās, zvanu tornī tika pacelts jauns zvans, kas tika uzcelts par draudzes locekļu un svētceļnieku ziedojumiem (zvana izmaksas, ieskaitot piegādi uz Rīgu, bija 6 tūkstoši latu). Šis jubilejas zvans tika atliets B. Bekera akciju sabiedrības rūpnīcā Liepājā, un tā svars bija 1736 kg.[2]
Baznīca nosaukta svētā kņaza Aleksandra Ņevska vārdā (kr. во имя Святого Благоверного Великого Князя Александра Невского).
1845. gadā otrajā stāvā izveidoja piebūvi (придел Сретения Господня) kristību un svētdienas skolas vajadzībām. 1863. gadā uzbūvēts atsevišķs mūra zvanu tornis (smagākais zvans svēra 2 tonnas, taču, sākoties Pirmajam pasaules karam, zvanus evakuēja un tā tie arī pazuda). 19. gadsimtā, kad tagadējā Brīvības iela bija apbūvēta ar 1 - 2 stāvu ēkām, baznīca veidoja nozīmīgu pilsētbūvniecības akcentu, kas daļēji saglabājies arī mūsu dienās. 1995. gadā ēka tika vainagota ar jauniem apzeltītiem krustiem. No 1973. līdz 2008. gadam dievnamu vadīja metropolītijas protohierejs Pjotrs Smikovskis (Петр Смыковский), no 2008. gada decembra - Vladimirs Sičevskis (Владиимир Сичеевский).
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Vita Banga, Marina Levina u.c. Rīgas dievnami: arhitektūra un māksla. Rīga : Zinātne, 2007. 466. lpp. ISBN 978-9984-823-00-3.
- 1 2 3 4 «В церкви Александра Невского в Риге — пленэр в честь ее двухсотлетия #kultura1kB». rus.lsm.lv (krievu). Skatīts: 2025-09-02.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rīgas Svētā Ņevas Aleksandra baznīca.- Oficiālā tīmekļa vietne
- Храм святого благоверного великого князя Александра Невского в Риге (krieviski)
- Наталия ЗАХАРЬЯТ. Имя России в центре Риги. // Суббота, 26.02.2009 — № 8[novecojusi saite] (krieviski)
