Sēlpils luterāņu baznīca
| Sēlpils baznīca | |
|---|---|
 Sēlpils baznīca 2020. gadā | |
  Sēlpils baznīca | |
| Pamatinformācija | |
| Atrašanās vieta |
 Vecsēlpils, Latvija |
| Koordinātas | 56°34′55″N 25°38′50″E / 56.58194°N 25.64722°EKoordinātas: 56°34′55″N 25°38′50″E / 56.58194°N 25.64722°E |
| Piederība konfesijai | Luterisms |
| Arhitektūras apraksts | |
| Celtniecības sākums | 1850 |
Sēlpils evaņģēliski luteriskā baznīca (reizēm arī Sēlpils Zaļā baznīca) ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dievnams Jēkabpils novadā Sēlijā. Pēc sagraušanas Otrajā pasaules karā no tās saglabājies tornis un sienas. Mūsdienās baznīcas ēka daļēji atjaunota, un tajā notiek dievkalpojumi.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]
1218. gadā pirmais Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes izvēlējās Sēlpili par Sēlijas bīskapijas pirmo galvaspilsētu. 14. gadsimta beigās Livonijas ordenis šeit uzcēla cietoksni, kurā atradās Sēlpils fogtejas centrs. Zināms, ka jau 16. gadsimta vidū šeit bijusi baznīca. 17. gadsimta sākumā pie Sēlpils pils izveidojās plaukstoša pilsēta, kas 1621. gadā no Kurzemes un Zemgales hercogistes hercoga Frīdriha Ketlera saņēma pilsētas tiesības. Sēlpils luterāņu baznīcā no 1620. līdz 1625. gadam darbojās mācītājs Georgs Mancelis. Poļu-zviedru kara laikā 1626. gada oktobrī pilī notika pamiera sarunas starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, bet 1627. gadā pilsētu nodedzināja. Pēc 1636. gada turpat blakus vecajai uzbūvēja jaunu Sēlpils baznīcu. Lielā Ziemeļu kara laikā 1705. gadā zviedru karavīri pili un baznīcu uzspridzināja, pēc Lielās mēra epidēmijas 1712. gadā ļaužu un mācītāju trūkuma dēļ Sēlpils draudzi apvienoja ar Sunākstes draudzi.[1] Apvienotajai draudzei 1742. gadā ar mācītāja Radecka gādību uzcēla jaunu Sēlpils-Sunākstes draudzes koka baznīcu, kas līdz 1816. gadam atradās apmēram 5 km uz ziemeļiem no tagadējās Sunākstes baznīcas mūsdienu „Zvanītāju” māju vietā. Tajā no 1766. līdz 1796. gadam sprediķoja Vecais Stenders un vēlāk viņa dēls Jaunais Stenders. 1793. gadā Sēlpilī uzcēla jaunu baznīcu, bet 1816. gada augustā, tuvējam Pīrāgu krogam aizdegoties, liesmās aizgāja bojā Sēlpils-Sunākstes draudzes baznīca.
No 1846. līdz 1850. gadam uzcēla tagadējo Sēlpils mūra baznīcu, altāra glezna “Kristus pie krusta” gleznota ap 1850. gadu, autors nav zināms. 1871. gadā Sēlpils un Sunākstes draudzes atkal sadalīja. 1905. gada revolūcijas laikā Sēlpils baznīcas kancelē pret pastāvošo iekārtu uzstājies tautskolotājs Pēteris Rizga. 1907. gadā Sēlpils draudzē bija ap 3800, 1935. gadā 2745 locekļi.
Otrā pasaules kara laikā 1941. un 1944. gadā Sarkanās armijas artilērija sašāva baznīcas jumtu un torni. Pēc kara draudze baznīcu daļēji saremontēja, tomēr nespēja ar to tikt galā un 1960. gadā bija spiesta pussabrukošo baznīcu nodot Sēlpils ciema izpildu komitejai, kas to aizlaida postā.
Pēc neatkarības atjaunošanas 1992. gada sākumā baznīcai tika noņemtas bojātās sijas un mūri atbrīvoti no koka daļām. Sēlpils baznīcas rekonstrukcijas projektu veica līdz 2008. gadam,[2] zvanu tornim uzlika skārda jumtu un krustu, taču līdzekļu trūkuma dēļ pilnīga baznīcas ēkas atjaunošana nenotika. Atjaunošanas darbi turpinājās no 2016. gada, kuru ietvaros 2020. gadā pārējai baznīcas ēkai tika uzlikts jumts un veikti citi uzlabošanas darbi.[3][4][5] Mūsdienās daļēji atjaunotajā dievnamā notiek dievkalpojumi.
Zināmie mācītāji
[labot | labot pirmkodu]- Georgs Mancelis (1593—1654), Sēlpils draudzes mācītājs (1620—1625)
- Georgs Kristofs Radeckis (Radetzky, 1688—1769), Sunākstes-Sēlpils draudzes mācītājs (1712—1769)
- Gothards Frīdrihs Stenders (1714—1796), Sunākstes-Sēlpils draudzes adjunkts (palīgmācītājs, 1766—1769), mācītājs (1769—1796)
- Aleksandrs Johans Stenders (1744—1819), Sunākstes-Sēlpils draudzes adjunkts (1778—1796), mācītājs (1796—1819)
- Johans Kristiāns Stenders (1787—1862), Sunākstes-Sēlpils draudzes adjunkts (1814—1819), mācītājs (1819—1862)
- Teodors Krēzostoms Stenders (1822—1855), Sunākstes-Sēlpils draudzes adjunkts (1853—1855)
- Kārlis Gotlobs Stenders (1830—1894), Sunākstes-Sēlpils draudzes adjunkts (1857—1862), Sunākstes-Sēlpils mācītājs (1862—1894)
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Th. Kallmeyer, G. Otto. Die evangelischen Kirchen und Prediger Kurlands. Rīga: Grothuss, 1910. S. 75
- ↑ «vietas.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 26. martā. Skatīts: 2015. gada 4. aprīlī.
- ↑ ReTV. «Sēlpils baznīca». ReTV (lv-LV), 2020-08-31. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024-08-10. Skatīts: 2025-08-28.
- ↑ KG-CMS™ - 2.1.2. «Zaļā baznīca, kuras durvis allaž atvērtas». Brīvā Daugava (latviešu). Skatīts: 2025-08-28.
- ↑ «Sēlpils zaļā baznīca». RSU (latviešu). 2022-03-02. Skatīts: 2025-08-28.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sēlpils luterāņu baznīca.
