Rīgas Svētās Trīsvienības katedrāle

Svētās Trīsvienības katedrāle
Svētās Trīsvienības katedrāle
	Rīgas Svētās Trīsvienības katedrāle
	Svētās Trīsvienības katedrāle
Pamatinformācija
Atrašanās vieta	Aleksandra Čaka iela 135, Rīga, Latvija
Koordinātas	56°57′47.98″N 24°8′52.15″E / 56.9633278°N 24.1478194°EKoordinātas: 56°57′47.98″N 24°8′52.15″E / 56.9633278°N 24.1478194°E
Piederība konfesijai	Latvijas Pareizticīgā Baznīca
Iesvētīšanas gads	1907
Baznīcas vai organizācijas statuss	Katedrāle (bez katedras)
Arhitektūras apraksts
Arhitekts	Konstantīns Pēkšēns; Aleksandrs Vanags;
Arhitektūras stils	Krievu-bizantiešu stils
Celtniecības sākums	1902
Celtniecības beigas	1907
	Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
	Oficiālais nosaukums: Sv. Trjādības — Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo baznīca
Aizsardzības numurs	7494
Vērtības grupa	Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arhitektūra
Iekļaušana aizsardzībā	1998. gada 18. decembris

Rīgas Svētās Trīsvienības pareizticīgo katedrāle (arī Rīgas Svētās Trijādības pareizticīgo katedrāle) ir Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dievnams Rīgā, Latvijā. Atrodas Rīgas pareizticīgo sieviešu klostera teritorijā Aleksandra Čaka ielā 135 (ieeja no Krišjāņa Barona ielas).^[1]

Katedrāles vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1891. gadā šajā vietā, starp tagadējo Krišjāņa Barona un Aleksandra Čaka ielu, tika dibināta meiteņu un padzīvojušo sieviešu patversme, kas 1901. gadā tika pārveidota par klosteri sieviešu kopiena. Jau pēc gada tiek uzsākta dievnama celtniecība, kurai 75 tūkstošus rubļu no valsts kases izdalīja cars Nikolajs II, bet pārējie līdzekļi tika savākti klostera pirmās igumenes Sergijas (laicīgajā vārdā Katrīnas Mansurovas) pūlēm.^[2] Katedrāle celta no 1902. līdz 1907. gadam pēc Konstantīna Pēkšēna un Aleksandra Vanaga projekta.^[1]

1910. gadā zem katedrāles esošajā kriptā apglabāts kņazs Boriss Mansurovs. 1912. gadā kriptā iekārtoja nelielu Dievmātes Aizmigšanas baznīcu. 1914. gada tajā tika apbedīta Marija Mansurova.^[1]

Sakarā ar Kristus Piedzimšanas katedrāles slēgšanu virsgana (arhiereja) sēdeklis 1961. gadā tika pārcelts uz Svētās Trīsvienības katedrāli. Šis dievnams netika slēgts ne Latvijas neatkarības pirmajos gados, nedz arī padomju laikā.^[2] Laikā, kad Kristus Piedzimšanas katedrāle bija slēgta, Svētās Trīsvienības katedrāle bija pareizticīgo galvenā svētvieta Rīgā.^[1]

Arhitektūra un iekšējā apdare[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dievnams ir celts krievu-bizantiešu stilā kā krusta plāna centrālbūve, piecu kupolu kompozīcijā. Sākotnējā interjerā un fasāžu dekoratīvajā apdarē — jūgendstila ietekme.^[1] Smalks kokgrebuma apzeltītais ikonostass sākotnēji atradās Liepājas katedrālē, pēc tam 1939. gadā pārvietots uz Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli, bet pēc tās slēgšanas — uz Svētās Trīsvienības katedrāli. Arī XX gadsimta sākuma unikālie bronzas svečturi, kas stāv pie ikonostasa, ir atvesti no Liepājas (tāpat kā ikonostass, savulaik cara dāvinājums).^[2]

Godināmie svētumi un relikvijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Relikvijas, ko pārvietoja pēc Rīgas Sv. Aleksija klostera (Vecrīgā) slēgšanas Latvijas neatkarības pirmajos gados:
- lielais altāra Evaņģēlijs no ķeizarienes Elizabetes Petrovnas laikiem
- XVIII gadsimta dāvānu glabātuve
- Sv. Aleksija, Dieva cilvēka ikona, kas bija baznīcas ikona.
Ar svētmocekli Rīgas Jāni saistītie svētumi:
- ūdens iesvētīšanas krusts
- koka zizlis.

Svētumi:
- Tolgas Dievmātes ikonas godināmā kopija, ko 2000. gados gleznojusi mūķene Serafima (Kameņjaka)
- brīnumainā kārtā atjaunojusies sirdsskaidrā Sarovas Serafima ikona, no kuras vairākkārt ir izdalījušās mirres.^[2]