Sēlija

Šis raksts ir par Latvijas kultūrvēsturisku novadu. Par citām jēdziena Sēlija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Sēlija
Karogs Ģerbonis
Valstspilsētas:	Daugavpils, Jēkabpils (abas daļēji)
Platība:	5 227 km2
Iedzīvotāji:	55 900
Blīvums:	11 iedz./km2
Teritoriālās vienības:	4 novadi daļēji Aizkraukles novads Augšdaugavas novads Jēkabpils novads Krāslavas novads
Novadu centri:	4 centri daļēji Aizkraukle Daugavpils Jēkabpils Krāslava
Mājaslapa:	selija.com

Sēlija, agrāk saukta arī par Augšzemi, ir viena no latviešu vēsturiskajām zemēm, kas ietver teritoriju no Aizkraukles novada pie Zemgales robežas līdz pat Krāslavas novadam Baltkrievijas pierobežā.

Mūsdienu Sēlijas teritoriālā identitāte izsekojama kopš Sēlijas bīskapijas dibināšanas 1218. gadā. Senākajos tekstos tā saukta par Sēlenes zemi (latīņu: terra, que Selen dicitur) vai Seloniju (latīņu: Selonia).

Livonijas ordeņa valsts pastāvēšanas laikā to kopā ar 14. gadsimtā uz laiku iekarotajām Aukštaitijas zemēm sāka dēvēt par "augšgalu" (lietuviešu: Aukšzemė, vācu: Oberland — 'Augšzeme'). Kurzemes hercogistes un Kurzemes guberņas laikā Sēliju mēdza dēvēt par Augškurzemi.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Sēliju pieskaitīja Zemgalei un to veidoja Ilūkstes un Jēkabpils apriņķi.

2021. gada 1. jūlijā stājās spēkā Valsts prezidenta rosinātais un Saeimas apstiprinātais “Latviešu vēsturisko zemju likums” ar mērķi aizsargāt un stiprināt Latvijas kultūras un valodas savdabību un daudzveidību. Šis bija pirmais normatīvais akts Latvijas Republikā, kurā oficiāli tika pieminēta Sēlija un precīzi definēta tās kultūrvēsturiskā teritorija.

Vēsture

Aptuvenā 12. gadsimta Sēlijas teritorija Daugavas kreisajā krastā

Sēlijas teritorija līdz pat tās galīgajai sadalīšanai starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkunigaitiju 14. un 15. gadsimta mijā iestiepās tālu uz dienvidiem mūsdienu Lietuvas Republikas teritorijā. Senā sēļu apdzīvotā teritorija ir apjaušama pēc sēļiem raksturīgās kāpjošās intonācijas. Ar sēļu izcelsmes problēmu nodarbojās netālu no Zarasiem dzimušais lietuviešu valodnieks Kazimirs Būga (1879—1924) un ASV dzīvojošais vēsturnieks Vilis Biļķins.

Sēļiem raksturīgie arheoloģiskie atradumi atrasti mūsdienu Utenas apriņķa Salakā (Salakas Zarasu rajonā), Tauragnes pilskalnā (Tauragnų piliakalnis Utenas rajonā), Utenā, Svēdašos un Subāčos (Svėdasai un Subačiai Anīkšču rajonā) un Panevēžas apriņķa Palēvenē (Palėvenė Kupišķu rajonā), Pasvalī un Saločos (Pasvalys un Saločiai Pasvales rajonā).

Līdz 13. gadsimtam Sēlijas teritoriju veidoja sēļu apdzīvoto pilsnovadu apvienība, 1218. gadā tās ziemeļu novados nodibināja Sēlijas bīskapiju, kuras zemes 1256. gadā pēc Sēlijas dalīšanas ieguva Livonijas ordenis.

Līdz Livonijas Konfederācijas sabrukumam Sēlijā atradās Livonijas ordeņa valsts Sēlpils fogteja, Aizkraukles komtureja un Daugavpils komturejas dienviddaļa. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā šajā teritorijā 1617. gadā izveidojās Sēlpils virspilskunga iecirknis.

Teritorija

Kurzeme kā viena no trim Latvijas daļām 1920. gada kartē (V. Krūmiņš, 1920). Tolaik par Kurzemi dēvēja visas bijušās Kurzemes guberņas teritoriju, ieskaitot arī Zemgales un Sēlijas zemes

Sēlija kā Zemgales daļa Latvijas pašvaldību kartē (1938)

Pēc 1819. gada reformas

Kurzemes guberņas 1819. gada teritoriāli administratīvās reformas rezultātā izveidoja Jaunjelgavas (Sēlpils, Neretas un Aizkraukles draudzes novadi) un Ilūkstes apriņķi (Daugavpils (Subates) un Aizlauces draudzes novadi).

1924. gadā Jaunjelgavas apriņķi pārdēvēja par Jēkabpils apriņķi. 1947. gada 16. oktobrī no Ilūkstes apriņķa atdalīja Kaplavas pagastu, to iekļaujot jaunizveidotajā Krāslavas apriņķī.

Pēc 1949. gada reformas

Ilūkstes un Jēkabpils apriņķus likvidēja 1949. gada 31. decembrī un sadalīja sešos lauku rajonos (Aknīstes, Grīvas, Ilūkstes, Jaunjelgavas, Jēkabpils un Neretas).

No 1952. gada 7. aprīļa līdz 1953. gada 21. aprīlim Sēlijas lauku rajonu lielākā daļa bija Daugavpils apgabalā, izņemot Jaunjelgavas rajonu, ko iekļāva Rīgas apgabalā.

1953. gadā Grīvas pilsētu pievienoja Daugavpilij, 1955. gada 6. decembrī Grīvas rajonu pievienoja Ilūkstes lauku rajonam, bet 1956. gadā Daugavpils rajonam.

1956. gadā likvidēja Aknīstes, Jaunjelgavas un Neretas lauku rajonus, to teritorijas iekļaujot Baldones, Bauskas un Jēkabpils rajonos.

1962. gada 17. aprīlī likvidēja Ilūkstes rajonu, to pievienojot Daugavpils rajonam.

1967. gada 10. janvārī Sēlijā izveidoja Stučkas rajona daļu no Bauskas rajonam, Jēkabpils rajonam un Ogres rajonam pievienotajām 1956.—1959. gadā likvidēto Jaunjelgavas, Neretas un Pļaviņu rajonu daļām.

Pēc 2008. gada reformas

Sēlijas kultūrvēsturiskais novads (brūnā krāsā) un pilsētas (2009)

Pēc Latvijas Republikas Saeimā 2008. gada 18. decembrī pieņemtā „LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma” Zemgales vēlēšanu apgabala Sēlijas daļā atradās 10 novadi un 2 republikas pilsētas:

Aknīstes novads, Ilūkstes novads, Jaunjelgavas novads,

Jēkabpils novads, Neretas novads, Salas novads,

Aizkraukles novads (Daugavas kreisā krasta daļa), Daugavpils novads (Daugavas kreisā krasta daļa), Krāslavas novads (Daugavas kreisā krasta daļa),

Viesītes novads, Daugavpils pilsēta (Daugavas kreisā krasta daļa), Jēkabpils pilsēta (Daugavas kreisā krasta daļa).

Pēc 2021. gada reformas

Atbilstoši Latviešu vēsturisko zemju likuma projektam Sēlijā atrodas šādu 2021. gadā veidojamu novadu daļas:

• Aizkraukles novada daļa: Aizkraukles pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā, Daudzeses pagasts, Jaunjelgavas pagasts, Jaunjelgavas pilsēta, Mazzalves pagasts, Neretas pagasts, Pilskalnes pagasts, Seces pagasts, Sērenes pagasts, Staburaga pagasts, Sunākstes pagasts, Zalves pagasts.
• Augšdaugavas novada daļa: Bebrenes pagasts, Demenes pagasts, Dvietes pagasts, Eglaines pagasts, Ilūkstes pilsēta, Kalkūnes pagasts, Laucesas pagasts, Medumu pagasts, Pilskalnes pagasts, Prodes pagasts, Salienas pagasts, Skrudalienas pagasts, Subates pilsēta, Sventes pagasts, Šēderes pagasts, Tabores pagasts, Vecsalienas pagasts.
• Daugavpils valstspilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā.
• Jēkabpils novada daļa: Aknīstes pilsēta, Aknīstes pagasts, Asares pagasts, Ābeļu pagasts, Dignājas pagasts, Dunavas pagasts, Elkšņu pagasts, Gārsenes pagasts, Jēkabpils valstspilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā, Kalna pagasts, Leimaņu pagasts, Rites pagasts, Rubenes pagasts, Sēlpils pagasts, Salas pagasts, Saukas pagasts, Viesītes pilsēta, Viesītes pagasts, Zasas pagasts.
• Krāslavas novada daļa: Kaplavas pagasts, Krāslavas pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā.

Iedzīvotāji

Rakstiska informācija par Sēlijas iedzīvotājiem ir kopš 13. gadsimta sākuma Livonijas krusta kariem, kad Indriķa hronika piemin Sēļu pils aplenkumu 1208. gada sākumā un Kokneses nodedzināšanas sakarā piemin, ka Kokneses zemes blakus letgaļiem apdzīvoja sēļi. Uz vēl vecākiem avotiem balstītais Atskaņu hronikas sākuma daļas teksts piemin, ka sēļu zeme atrodas starp līvu un rutēņu (krievu, baltkrievu) zemēm.

Nosaukums radies no līvu vārda sälli, kas nozīmē augšējie (ļaudis), ar kādu nosaukumu sēļi bija pazīstami līviem un vācu ieceļotājiem. Iespējams, ka Sēlijas iedzīvotāji sevi sauca par "augštiešiem" (no kā Sēlijas otrs nosaukums "Augšzeme"), kas etimoloģiski sasaucas ar viņu dienvidu kaimiņu aukštaiču pašnosaukumu "aukštaičiai". Sēļu valoda pastāvēja apmēram līdz 14. vai 15. gadsimtam.

Mūsdienās ir izveidota Sēlijas biedrība un ir oficiāls Sēlijas karogs, kurā ietverta zaļā un sarkanā krāsa.

Pazīstami ar Sēliju saistīti cilvēki (sēlieši)

• Jānis Akuraters,
• Krišjānis Ancītis,
• Valdemārs Ancītis,
• Imants Auziņš,
• Roberts Bancāns,
• Pēteris Barisons,
• Mārtiņš Bruņenieks,
• Konrāds Bullāns (Fallijs),
• Mārtiņš Buclers,
• Pauls Butkēvičs,
• Pēteris Dardzāns,
• Aleksandrs Dauge,
• Pauls Dauge,
• Egons Dārziņš,
• Ārija Elksne,
• Andrievs Ezergailis,
• Kristofors Fīrekers,
• Vesels fon Freitāgs-Loringhofens,
• Armīns fon Gerkāns,
• Guntars Godiņš,
• Aleksandrs Grīns,
• Jānis Grīns,
• Pēteris Guļāns,
• Teodors Hermanovskis,
• Jānis Indāns,
• Jānis Indra,
• Jānis Jaunsudrabiņš,
• Ādolfs Kaktiņš,
• Aivars Kalve,
• Jānis Kaminskis,
• Mirdza Kļava,
• Olģerts Krastiņš,
• Vilis Krūmiņš,
• Jānis Kubilis,
• Pēteris Kulitāns,
• Valdis Kupris,
• Juris Ķērmanis
• Pēteris Ķiķauka,
• Lūcija Ķuzāne,
• Kazimirs Lapuška,
• Jakobs Lipmans,
• Kārlis Augusts Līventāls,
• Jānis Luters,
• Krišjānis Ļūļaks,
• Georgs Mancelis,
• Valerija Mundure,
• Pēteris Nomals,
• Stefans Rāzna,
• Jānis Reinis,
• Pēteris Pildegovičs,
• Jānis Pliekšāns,
• Jānis Purvinskis,
• Pēteris Rizga,
• Jāzeps Rudzītis,
• Rihards Rudāks,
• Sofija Samsone,
• Uļjana Semjonova,
• Jānis Skanis,
• Vilis Skārds,
• Ludis Skosta,
• Oto Skulme,
• Uga Skulme,
• Velta Staltmane,
• Zbigņevs Stankevičs,
• Gothards Frīdrihs Stenders,
• Jānis Stradiņš,
• Pauls Stradiņš,
• Heinrihs Strods,
• Pauls Sukatnieks,
• Velta Toma,
• Sigizmunds Timšāns,
• Jānis Ulpe,
• Kristaps Krišs Upelnieks,
• Alberts Varslavāns,
• Edvīns Vecumnieks,
• Jānis Veselis,
• Jānis Zutis,
• Gatis Tropiks,
• Arvīds Žilinskis.

Identitātes simboli

Sēlijas vēsturiskās zemes reģionālās identitātes simboli ir Sēlijas ģerbonis un Sēlijas karogs, kuru pirmo reizi izmantoja 1. Sēlijas kongresa laikā 1999. gada 22. maijā un iesvētīja Sunākstes luterāņu baznīcas mācītājs Juris Saivars.

Valsts prezidents oficiāli apstiprināja Sēlijas karogu ar 2024. gada 10. janvāra rīkojumu Nr. 1 “Par latviešu vēsturiskās zemes Sēlijas karogu”, kas 11. janvārī publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis".

Skatīt arī

• Sēlijas bīskapija
• Kurzemes un Zemgales hercogiste
• Kurzemes guberņa

Ārējās saites

• Sēlijas tūrisma un kopienu jaunumu portāls selija.com
• Viesītes muzejs "Sēlija"
• Jānis Stradiņš. Sēlijas jubilejas, dzīve, problēmas, perspektīvas. Ievadreferāts “Sēlijas 800 un Viesītes 80 gadi — problēmas un perspektīvas” V Sēlijas kongresā Viesītē 2008. gada 8. augustā.
• Māra Grunte. Viesīte: Sēlijas atdzimšana. la.lv, 02.04.2011.
• LZA Vēstis — Vilcāne A. Par sēļu iespējamību Dubnas baseinā.
• Lietuvas arheoloģija (angliski)
• Viesītes muzeja "Sēlija" attēlu kolekcija
• Aknīstes novadpētniecības muzeja attēlu kolekcija
• Sēlijas pilskalni