Pāriet uz saturu

Kanāda

Labot saites
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no CAN)
Kanāda
Canada
Kanādas karogs Kanādas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Devīze: A Mari Usque Ad Mare (latīņu)
tulk. "No jūras līdz jūrai"
Himna: O Canada
Karaliskā himna: God Save the King
Location of Canada
Location of Canada
GalvaspilsētaOtava
Lielākā pilsēta Toronto
Valsts valodas angļu, franču valoda
Valdība Federāla parlamentāra demokrātija un konstitucionālā monarhija
 -  Monarhs Čārlzs III Vindzors
 -  Kanādas administrators Marija Simona
 -  Premjerministrs Žistēns Trido
Neatkarība no Apvienotās Karalistes 
 -  Deklarēta 1931. gada 11. decembrī 
Platība
 -  Kopā 9 984 670 km² (2.)
 -  Ūdens (%) 8,92
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2011. gadā 34 500 000[1] (36.)
 -  Blīvums 3,41/km² (228.)
IKP (PPP) 2010. gada aprēķins
 -  Kopā $1,330 triljoni[2] 
 -  Uz iedzīvotāju $39 057[2] 
Džini koef. (2005) 32,1 
TAI (2019) ▲ 0,929 (ļoti augsts) (16.)
Valūta Kanādas dolārs ($) (CAD)
Laika josla (UTC-3,5 līdz -8)
 -  Vasarā (DST)  (UTC-2,5 līdz -7)
Interneta domēns .ca
ISO 3166-1 kods 124 / CAN / CA
Tālsarunu kods +1

Kanāda (franču: Canada, angļu: Canada) ir valsts, kas aizņem lielāko daļu no Ziemeļamerikas ziemeļiem. Tā plešas no Atlantijas okeāna austrumos līdz Klusajam okeānam rietumos, bet ziemeļos to apskalo Ziemeļu Ledus okeāns. Kanāda ir pasaulē otra lielākā valsts pēc platības.[3] Sauszemes robeža dienvidos un rietumos tai ir ar Amerikas Savienotajām Valstīm un austrumos Dāniju (robeža Hansa salā).[4]

Zemi, kur mūsdienās atrodas Kanāda, vairākus tūkstošus gadu apdzīvoja dažādas ieziemiešu ciltis. 15. gadsimta beigās britu un franču ekspedīcijas devās izpētīt mūsdienu Kanādas austrumu krastu, bet vēlāk šeit arī apmetās uz dzīvi. 1763. gadā pēc Septiņgadu kara Francija atdeva gandrīz visas savas kolonijas britiem. 1867. gadā, Kanādas provincei apvienojoties ar vēl divām Britu Ziemeļamerikas kolonijām, tika izveidota federāla domīnija, kura sastāvēja no četrām provincēm.[5][6][7] Ar to sākās citu provinču un teritoriju pievienošana, pastiprinoties tās autonomijai no Apvienotās Karalistes, kas īpaši tika uzsvērts 1931. gadā, kad tika pieņemts Vestminsteras statūts. Šis process sasniedza kulmināciju 1982. gadā, kad tika parakstīts Kanādas akts, kurš formāli atbrīvoja Kanādu no Britu parlamenta varas.

Kanāda atrodas vistālāk ziemeļos no visām valstīm. Tā aizņem divas piektdaļas no Ziemeļamerikas un valsti šķērso 5 laika joslas. Kanāda ir decentralizēta federācija no 10 provincēm un 3 teritorijām, ko valda kā konstitucionālu monarhiju. Mūsdienās Kanāda ir attīstīta industriāla lielvalsts un viena no bagātākajām valstīm pasaulē. Rūpniecība visvairāk balstās uz bagātajiem dabas resursiem: koksnes, dažādu rūdu, naftas un koksa ogļu krājumiem. Kanādas galvaspilsēta ir Otava, kurā atrodas tās parlaments, ģenerālgubernators un premjerministrs. Kanāda ir tehnoloģiski attīstīta valsts, bet tās saimniecība tradicionāli balstās uz dabas resursu pārpilnību.

Tā sākotnēji ir bijusi Francijas, bet pēc tam Lielbritānijas kolonija, tāpēc tajā pastāv oficiāla divvalodība. Kanādā ir problēmas ar šo divu valodu līdzāspastāvēšanu, un frančvalodīgo apdzīvotā Kvebekas province regulāri cenšas atdalīties no valsts.

Etimoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukums Kanāda ir cēlies no Sentlorensas irokēzu vārda kanata, kas nozīmē ‘ciemats’ vai ‘apmetne’. 1535. gadā vietējie iedzīvotāji mūsdienu Kvebekas pilsētas apkārtnē šo vārdu attiecināja uz franču pētnieka Žaka Kartjē dibināto Stadakonas ciematu.[8][9] Kartjē vēlāk lietoja vārdu Kanāda ne tikai saistībā ar šo ciematu, bet arī apkārtējās teritorijas apzīmēšanai. 1545. gadā Eiropā rakstītajās grāmatās un zīmētajās kartēs šo reģionu sāka dēvēt par "Kanādu".[10][11]

17. gadsimta sākumā teritorija no Sentlorensas upes līdz Lielo ezeru ziemeļu krastam tika nosaukta par "Kanādu". Tobrīd tā bija daļa no Jaunās Francijas. Vēlāk, kad šī teritorija nonāca britu pakļautībā, tā tika sadalīta divās atsevišķās kolonijās: Augškanādā un Lejaskanādā. 1841. gadā abas kolonijas tika atkal apvienotas un nosauktas par Kanādas provinci.[12] 1867. gadā nosaukums "Kanāda" tika pieņemts par oficiālo nosaukumu jaunai valstij, kuru izveidoja pēc Kanādas konfederācijas,[13] vienīgi nosaukumam papildus tika pievienots vārds "domīnija".[14] Nosaukums "Kanādas domīnija" tika lietots līdz pat 1950. gadiem. Pēc tam, kad Kanāda ieguva politisku autonomiju no Apvienotās Karalistes, federālā valdība arvien biežāk oficiālos valsts dokumentos un līgumos sāka izmantot nosaukumu "Kanāda" bez papildus vārda "domīnija". 1982. gadā valsts svētkiem oficiāli tika nomainīts nosaukums no "Domīnijas dienas" uz "Kanādas dienu".[15]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kanādas (sarkanā krāsā) izveidošanās un paplašināšanās (kopš 1770. gada).

Saskaņā ar arheoloģiskajiem un ģenētiskajiem pētījumiem Ziemeļamerika un Dienvidamerika bija pēdējie kontinenti, kurus apdzīvoja cilvēki. Visplašāk pieņemtā teorija ir tāda, ka cilvēki ieradās Kanādā no Sibīrijas, šķērsojot zemes tiltu, kas pēdējā ledus laikmetā savienoja Āziju ar Ziemeļameriku. Šajā laikā Beringa šauruma nebija, jo jūras līmenis bija stipri zemāks nekā mūsdienās. Tā kā lielāko daļu no Kanādas teritorijas klāja masīvi ledāji, tad neliela cilvēku populācija apmetās Aļaskā, kura tobrīd nebija klāta ar ledājiem. Pirmie cilvēki Kanādas teritorijā, konkrēti Ziemeļjukonā, mitinājušies pirms 26 500 gadiem. Tikai pirms 16 500 gadiem, kad ledāji sāka kust, cilvēki sāka pārvietoties vairāk uz dienvidiem. Kanādas dienvidaustrumos, mūsdienu Ontārio provincē, cilvēki sāka dzīvot pirms aptuveni 9 500 gadiem.[16][17]

Saskaņā ar islandiešu sāgām, pirmais eiropietis, kurš ieradās Kanādā, bija Bjarni Herjolfsons. Viņš uz rietumiem no Islandes un Grenlandes bija devies 985. vai 986. gada vasarā. Herjolfsons esot atklājis ar bieziem mežiem klātu zemi. Ap 1000. gadu Herjolfsonam sekoja Leifs Eriksons. Visticamāk, ka Eriksons sākotnēji nokļuva Bafina Zemē, pēc tam Labradorā, bet pēc tam Ņūfaundlendā, kuru nosauca par Vīnlandi. Pēc Eriksona vikingi vairākas reizes mēģināja kolonizēt šīs zemes, bet dēļ konfliktiem ar vietējiem iedzīvotājiem viņi tās pameta.[18] Arheoloģiski pierādījumi vikingu klātbūtnei ir atrasti Ņūfaundlendas ziemeļos, Lansomedousā.

Līdz pat 19. gadsimtam nozīmīgā tirdzniecības prece bija kažokādas

Tikai 1497. gadā eiropieši atkārtoti nokļuva Kanādā. Tas bija Anglijas karaļa Henrija VII uzdevumā nosūtītais pētnieks Džons Kabots (John Cabot). Viņa uzdevums bija atrast tirdzniecības ceļu uz Austrumu zemēm. Viņš bija pārliecināts, ka to bija paveicis, un nākamajā gadā atgriezās, lai izpētītu Ziemeļamerikas krastu no Bafina salas līdz Mērilendai.[19] 1498. gadā arī Portugāle izvirzīja savas pretenzijas uz teritoriju, nosūtot ekspedīcijā Žoao Fernandezu Labradoru (João Fernandes Lavrador); viņš izsēdās Labradoras krastos.[20] 1534. gadā arī Francijas karaļa uzdevumā uz Kanādu devās pētnieks Žaks Kartjē.[21][22] 1603. gadā Kanādā ieradās franču ceļotājs Semuels de Šampleins, kurš 1605. gadā Portrojalā un 1608. gadā Kvebekā izveidoja pirmās pastāvīgās eiropiešu apmetnes.[23][24][25] Portrojala atradās vietā, kur mūsdienās ir Anapolisrojalas pilsēta. Tā kļuva par nozīmīgāko koloniju Jaunskotijā, tolaik zināma kā Akadija. Akādijā ļoti lēni pieauga iedzīvotāju skaits. 1713. gadā šeit dzīvoja tikai 5 tūkstoši iedzīvotāju. Akadijā galvenokārt nodarbojās ar kažokādu tirdzniecību.

Savukārt Kvebeka, kuru Šampleins Sentlorensas upes ielejā dibināja trīs gadus pēc Portrojalas, drīz vien kļuva par Jaunās Francijas galvaspilsētu. Arī Kvebekā dzīves apstākļi nebija no tiem vieglākajiem, tāpēc arī šeit iedzīvotāju skaits sākotnēji pieauga ļoti lēni. Bet ar apmetņu izveidošanu Šampleins neapstājās. Viņš devās arī pētīt tuvāko apkārtni. 1609. gadā viņš atklāja Šampleina ezeru. 1615. gadā Šampleins ar kanoe laivām pa Otavas upi nokļuva Nipisinga ezerā un pēc tam arī vjandotu apdzīvotajā teritorijā pie Hūrona ezera Džordža līča krastos. Šajos ceļojumos Šampleins iesaistījās viandotu cīņās ar irokēziem, līdz ar to franči kļuva par irokēzu ļaunākajiem ienaidniekiem. 1629. gadā Šampleinu sagūstīja angļi, un kā ieslodzīto nosūtīja uz Angliju. Pāris gadus vēlāk Šampleins atgriezās un 1633. gadā kļuva par Jaunās Francijas gubernatoru. Turpmāk kolonijas attīstību ietekmēja tā sauktie Bebru kari starp frančiem un irokēziem, jo tieši tāpēc franči nevarēja veiksmīgi izpētīt apkārtni un tirgoties ar kažokādām.[26]

Glezna "Ģenerāļa Volfa nāve", kur attēlots skats no Septiņgadu kara

Līdz 1682. gadam Jaunās Francijas pakļautība nonāca arī Ohaio upes ieleja, kā arī Misisipi upe līdz pat Luiziānai. Tas pilnībā neapmierināja britus, kuri ap 1610. gadu bija dibinājuši Trīspadsmit kolonijas Atlantijas okeāna krastā, tāpēc tā pieteica teritoriālas pretenzijas uz Hudzona līča baseinu (pazīstama arī kā Rūperta Zeme). Briti izveidoja savas apmetnes arī Ņūfaundlendā.[27] Tikai 1670. gadā, lai apturētu franču izplešanos, briti dibināja Hudzona līča kompāniju. 1686. gadā Pjēra Troijes (Pierre Troyes) vadībā franči pa sauszemi no Monreālas devās uzbrukumā līča kompānijai. Viņam izdevās pārsteigt angļus un iekarot vairākus kompānijas fortus. Pēc tam arī ar floti vairākus gadus pēc kārtas izdevās veiksmīgi uzbrukt kompānijai un frančiem gandrīz izdevās padzīt angļus pavisam prom no šīs kontinenta daļas. Laika posmā no 1689. līdz 1763. gadam norisinājas četri kari starp frančiem un angļiem.[28] Abu valstu flotes cīnījās galvenokārt Karību reģionā, bet nozīmīgākās sauszemes kaujas notika Kanādā un tās tuvumā. Pirmās teritorijas, kuras ieguva briti, bija Piejūras provinces (mūsdienās Jaunskotija, Ņūbransvika un Prinča Edvarda Sala). 1713. gadā pēc Ūtrehtas miera līguma noslēgšanas britiem palika tikai Jaunskotija, izņemot Keipbretonu,[29] bet Hudzona līča teritorijas kontrolēja franči. 1757. gadā sākās Septiņgadu karš, kurš beidzās 1763. gadā, kad tika noslēgts Parīzes miera līgums. Pēc šī kara briti bija ieguvuši lielāko daļu no Jaunās Francijas.[30]

Pēc Karaliskās proklamācijas no Jaunās Francijas tika atdalīta Kvebekas province un Keipbretona, un pievienota Jaunskotijai.[31] 1769. gadā Svētā Džona sala (mūsdienās Prinča Edvarda sala) kļuva par atsevišķu koloniju.[32] Lai novērstu konfliktus Kvebekā, ar Kvebekas aktu 1774. gadā Kvebekas teritorija tika paplašināta līdz pat Lielajiem ezeriem un Ohaio ielejai, atjaunots franču valodas oficiālais statuss, kā arī atjaunota katoļticības piekopšanas brīvība un Francijas civillikums. Tas sadusmoja daudzus Trīspadsmit koloniju iedzīvotājus, kuri atbalstīja Amerikas revolūciju.[33]

1784. gadā noslēgtais Parīzes miera līgums atjaunoja Savienoto Valstu neatkarību un teritorijas uz dienvidiem no Lielajiem ezeriem tika atdotas ASV. Aptuveni 50 tūkstoši britu lojālisti pameta Savienotās Valstis un devās uz Kanādu.[34] Ņūbransvika tika atdalīta no Jaunskotijas, jo tur apmetās uz dzīvi lojālisti.[35] 1791. gadā konstitucionālais akts provinci sadalīja frančvalodīgajā Augškanādā un angļvalodīgajā Lejaskanādā, piešķirot katrai pašai savu ievēlētu likumdevēja varu. Gan Augškanāda, gan Lejaskanāda bija nozīmīgākā fronte 1812. gada karā starp Savienotajām Valstīm un Britu impēriju. Kanādas aizsardzība veicināja vienotības apziņu starp britu ziemeļamerikāņiem.[36] 1815. gadā sākās liela mēroga imigrācija no Lielbritānijas un Īrijas.[37] 19. gadsimta sākumā mežizstrāde kļuva par noteicošo tirdzniecības nozari, nomainot kažokādu tirdzniecību.

1867. gadā tika pieņemts Britu Ziemeļamerikas konstitucionālais akts, saskaņā ar kuru tika izveidota Kanādas domīnija, kas sākotnēji sastāvēja no četrām provincēm- Ontārio, Kvebekas, Jaunskotijas un Ņūbransvikas. 1931. gadā saskaņā ar Vestminsteras statūtu tika apstiprināta Kanādas neatkarība. 1949. gadā Kanādai pievienojās Ņūfaundlenda (kopš 2001. gada Ņūfaundlenda un Labradora).

Ģeogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kanādas topogrāfiskā karte

Kanāda atrodas Ziemeļamerikas ziemeļos. Kanādas platība ir 9 984 670 km². Tā veido divas piektdaļas no kontinenta, un pēc platības Kanāda ir otra lielākā valsts pasaulē uzreiz aiz Krievijas. Ziemeļrietumos tā robežojas Amerikas Savienoto Valstu pakļautībā esošo Aļasku, bet dienvidos ar Savienoto Valstu kontinentālajiem štatiem. Rietumos to apskalo Klusais okeāns, austrumos — Atlantijas okeāns, bet ziemeļos — Ziemeļu Ledus okeāns. Kanādas augstākā virsotne ir Logans (5959 m). Tā atrodas Jukonā pie Aļaskas robežas. Savukārt garākā upe ir Makenzi (4241 km), kuras baseins lielākoties atrodas Ziemeļrietumu Teritorijās, bet lielākais ezers ir Greitbērleiks (31 153 km²).

Kanādas fizikālā ģeogrāfija ir ļoti dažāda. Valstī dominējošā bioma ir taiga. Arktiskos reģionus un Klinšu kalnus klāj sniegs un ledus. Valsts dienvidrietumos plešas prērijas, kur iedzīvotāji veiksmīgi var nodarboties ar lauksaimniecību, bet dienvidaustrumos atrodas Lielie ezeri un Sentlorensas upes ieleja, kuras zemienē dzīvo lielākā daļa Kanādas iedzīvotāji.

Apalaču kalnu sistēma stiepjas no Alabamas, Savienotajās Valstīs, līdz pat Gaspē pussalai, Kanādā. Apalači ir daļa no Kvebekas provinces dienvidu daļas. Šī kalnu sistēma, īpaši Notrdamas kalni un Longreindža, ir aptuveni 380 miljonus gadu veca. Augstākās virsotnes ir Žaka Kartjē kalns (1268 m) un Kārltona kalns (817 m).

Administratīvais iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Kanādas administratīvais iedalījums

Kanāda ir federācija, kura sastāv no 10 provincēm un 3 teritorijām. Kanādu neoficiāli iedala vairākos reģionus: Rietumkanāda, Ziemeļkanāda, Centrālā Kanāda un Atlantijas Kanāda. Dažreiz vēl ir Austrumkanāda, kurā ietilpst Centrālā Kanāda un Atlantijas Kanāda.

Province Admin. centrs Platība (km²) Iedzīvotāji
(2008. gadā)
Alberta Edmontona 661848 3512368
Britu Kolumbija Viktorija 944735 4428356
Jaunskotija Helifeksa 55284 935962
Kvebeka Kvebeka 1542056 7744530
Manitoba Vinipega 647797 1196291
Ņūbransvika Frederiktona 72908 751527
Ņūfaundlenda un Labradora Sentdžonsa 405212 508270
Ontārio Toronto 1076395 12891787
Prinča Edvarda Sala Šarlotauna 5660 139407
Saskačevana Ridžaina 651036 1010146
Teritorija Admin. centrs Platība (km²) Iedzīvotāji
(2008. gadā)
Jukona Vaithorsa 482443 31530
Nunavuta Ikaluita 2093190 31152
Ziemeļrietumu Teritorijas Jelounaifa 1346106 42514

Valdība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kanāda ir parlamentāra federatīva monarhija. Kanādas konstitūcija ir spēkā kopš 1982. gada 17. jūnijā. Valsts galva ir Apvienotās Karalistes karalis Čārlzs III, ko pārstāv Kanādas ģenerālgubernators. Ja gubernators atkāpjas no amata, nomirst vai, ja gubernators atstāj valsti ilgāk par vienu mēnesi, Kanādas galvenais tiesnesis kalpo kā valdības administrators un īsteno visas gubernatora pilnvaras.

Tā kā Apvienotās Karalistes karalim formāli ir likumdošanas vara un izpildvara, tad visi Kanādas parlamenta likumi un valdības lēmumi tiek pieņemti karaļa vārdā. Likumdevēja orgāns ir divpalātu parlaments, kas sastāv no apakšnama un senāta. Apakšnamu uz pieciem gadiem ievēlē tiešās un vispārīgās vēlēšanās. Senātā darbojas 105 locekļi (pa 24 locekļiem ir no Ontārio un Kvebekas provincēm, pa 10 ir no Ņūbransvikas un Jaunskotijas, pa 6 no britu Kolumbijas, Albertas, Manitobas, Saskačevanas un Ņūfaundlendas un Labradoras, 4 locekļi ir no Prinča Edvarda Salas, bet pa 1 no trim teritorijām). Senāta locekļus ieceļ ģenerālgubernators pēc premjerministra ieteikuma. Katrs senāta loceklis savā amatā ir līdz mūža beigām vai līdz brīdim, kad sasniedz 75 gadu vecumu.

Provincēs izpildvaras galva ir leitnantgubernators, ko ieceļ ģenerālgubernators pēc valdības ieteikuma. Katrā provincē ir valdība un likumdevēja vara — Likumdevēja sapulce. Vietējās pašvaldības orgāni ir grāfistu un lauku apgabalu padomes. Municipalitātes faktiski ir pakļautas provinču pārvaldei.

Kanādas tiesu sistēmā ietilpst Kanādas augstākā tiesa, provinču augstākās tiesas, grāfistu tiesas un miertiesas.

Ārpolitika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kanāda visvairāk ārpolitikā sadarbojas ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Apvienoto Karalisti. Kanādai ir arī ļoti ciešas un pozitīvas attiecības ar Nīderlandi, kuru Kanāda palīdzēja atbrīvot Otrā pasaules kara laikā. Tā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas, Nāciju Sadraudzības, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) un La Francophonie locekle.

Kanādas un Savienoto Valstu robeža ir garākā un neapsargātākā robeža pasaulē.[38] Abas valstis ļoti cieši sadarbojas militāro kampaņu un uzdevumu izpildē, lai gan Kanādā saglabāja neitralitāti, kad Savienotajām Valstīm bija konflikts ar Kubu, kā arī tā neiesaistījās Irākas karā.[39][40]

Bruņotie spēki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Britu Kolumbijas pulka artilērists

Kanādas bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks ir ģenerālgubernators (pašlaik Mikaela Žana), kas kopā ar Aizsardzības padomi un Aizsardzības ministriju īsteno bruņoto spēku vispārēju vadību. 2009. gadā septembrī aktīvajā dienestā dienēja 66 949 cilvēku,[41] kas ir 58. lielākais militārais personāls pasaulē. Militārājā dienestā var dienēt no 16 līdz 60 gadu vecumam (personām, kurām ir 16 gadi, vajadzīga vecāku vai aizbildņa atļauja), bet obligātās karaklausības valstī nepastāv. 2009./2010. gadā militārais budžets bija 19 miljardi ASV dolāri,[42][43] tas ir 1,14% no iekšzemes kopprodukta.

Tautsaimniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Biroju ēkas Toronto centrā

Kanādai ir desmitā lielākā ekonomika pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta, kā arī tā ir viena no bagātākajām valstīm. Tā ir Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas un Lielā septītnieka locekle. Tāpat kā citās attīstītās valstīs, Kanādā dominē pakalpojumu industrija, kurā nodarbojās aptuveni trīs ceturtdaļas kanādiešu.[44] Pirmā sektora ekonomikā dominē mežizstrāde un naftas rūpniecība, kas nav rakstūrīgi citām attīstītajām valstīm. Valsts centrālajā daļā dominē arī ražošanas nozares, kurā nozīmīga loma ir automašīnu ražošanai.

Kanāda ir ar vienu no augstākajiem ekonomiskās brīvības līmeņiem pasaulē.[45] Mūsdienās Kanādā ir līdzīga uz tirgus orientēta ekonomikas sistēma kā Savienotajām Valstīm.[46] 2009. gada jūlijā bezdarba līmenis sasniedza 8,6%, kas ir sekas no globālās ekonomiskās krīzes. Saskaņā ar žurnāla "Forbes" publicēto iznformāciju, 2008. gadā Kanādā bāzējās 69 no 2000 pasaules lielākajiem uzņēmumiem.[47]

Starptautiskā tirdzniecība veido lielu daļu no Kanādas saimniecības. Visvairāk tiek eksportēti tās dabas resursi. 2007. gadā 76% eksporta preces tika vestas uz Savienotajām Valstīm, arī 65% no importa precēm Kanādā tiek ievestas no ASV.[48] 2006. gadā Kanāda starp visām valstīm ierindojās astotajā vietā pēc eksporta un importa. Britu Kolumbijā dominē mežizstrāde, bet Albertā un Ņūfaundlendā un Labradorā naftas rūpniecība. Savukārt Ontārio provinces ziemeļos ir daudz dažādu raktuvju. Kanādā lielos apmēros iegūst akmeņogles, varu, dzelzi un zeltu. Piejūras provincēs dominējošā sfēra ir zvejniecība.

Demogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2006. gadā pēc tautas skaitīšanas Kanādā dzīvoja 31 612 897 iedzīvotāji. Salīdzinot ar 2001. gadā veikto tautas skaitīšanu, iedzīvotāju skaits bija pieaudzis par 5,4%.[49] Iedzīvotāju skaita pieaugums bija galvenokārt imigrācijas nevis dabiskā pieauguma dēļ. Aptuveni trīs ceturtdaļas Kanādas iedzīvotāju dzīvo 150 km attālumā no Savienoto Valstu robežas.[50] Lielākā etniskā grupa ir angļi (21%), kuriem seko franči (15,8%), skoti (15,2%), īri (13,9%), vācieši (10,2%), itāļi (5%), ķīnieši (3,9%), ukraiņi (3,6%) un pirmiedzīvotāji (3,5%). Aptuveni viena trešdaļa respondentu ir atbildējuši, ka viņa tautība ir "kanādietis".[51] Lielākās indiāņu tautas ir algokini, kri, irokēzi, atapaski un seliši. Kanādas ziemeļos, Arktikas piekrastē dzīvo aptuveni 20 tūkstoši inuīti.

Lielākā daļa no iedzīvotājiem ir katoļi (frankokanādieši un īru izcelsmes anglokanādieši) un protestanti.

Vieta Pilsēta Province Iedz. Vieta Pilsēta Province Iedz.

Toronto
Toronto
Monreāla
Monreāla

1 Toronto Ontārio 5,113,149 11 Kičenera Ontārio 451,235
2 Monreāla Kvebeka 3,635,571 12 Sentkatarinsa Ontārio 390,317
3 Vankūvera Britu Kolumbija 2,116,581 13 Helifeksa Jaunskotija 372,858
4 Otava Ontārio 1,130,761 14 Ošava Ontārio 330,594
5 Kalgari Alberta 1,079,310 15 Viktorija Britu Kolumbija 330,088
6 Edmontona Alberta 1,034,945 16 Vindzora Ontārio 323,342
7 Kvebeka Kvebeka 715,515 17 Saskatūna Saskačevana 233,923
8 Vinipega Manitoba 694,668 18 Ridžaina Saskačevana 194,971
9 Hamiltona Ontārio 692,911 19 Šērbrūka Kvebeka 186,952
10 Landona Ontārio 457,720 20 Sentdžonsa Ņūfaundlenda un Labradora 181,113

Kultūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Toma Tomsona 1916. gada glezna "The Jack Pine", tulkojumā "Benksa priede"

Kanādas kultūra ir veidojusies galvenokārt tās vēsturisko notikumu un ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ. Lielākā daļa no Kanādas bija neapdzīvota un tika atklāta daudz vēlāk nekā citas eiropiešu kolonijas Amerikā. Kanādas kultūras pirmsākumā nozīmīga loma bija pētnieku, mednieku un tirgotāju tradīcijām.[52] 1759. gadā Lielbritānijas Karaliste iekaroja Kanādu, pakļaujot frančvalodīgos iedzīvotājus britu likumiem. Britu un amerikāņu kultūras spēcīga ietekme bija arī vēlāk, kad Kanādā ieceļoja liels skaits Savienotās impērijas lojālisti no Trīspadsmit kolonijām. Lai gan ne bez konfliktiem, Kanādas attiecības ar indiāņiem un inuītiem salīdzinot ar Savienoto Valstu pieredzi bija relatīvi mierīgas. Tieši tāpēc liela ietekme uz kultūru bija arī šīm tautām.[53]

Kanādas oficiālie simboli ir kļavas lapa, Kanādas bebrs un Kanādas zirgs.[54][55][56] Laika gaitā Kanādas oficiālie simboli ir mainīti, piemēram, Kanādas karogs. Monarhijas simboli ir joprojām manāmi Kanādas ģerbonī.

Kanādas māksla uzplauka 20. gadsimtā, it īpaši pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā. Valdība apstiprināja, ka tai ir vitāla nozīme turpmākā valsts attīstībā, tāpēc visā valstī tika dibinātas daudzas mākslas skolas un koledžas. 18. gadsimta vidū Kornēliuss Krīghofs (Cornelius Krieghoff) savas gleznās atainoja ainas no frankokanādiešu lauku dzīves, savukārt Pols Keins (Paul Kane) gleznoja skatus no indiāņu dzīves Kanādas rietumos.

Tā kā Kanādā ir divas valsts valodas, tad literatūra bieži tiek iedalīta angļu valodā un franču valodā sarakstītājā literatūrā. Kanādiešu literatūrā abās valodās bieži tiek aprakstīta valsts daba, pierobežas dzīve un Kanādas stāvoklis pasaulē. 1992. gadā Maikls Ondātšī (Michael Ondaatje) ar darbu "Angļu pacients" kļuva par pirmo kanādieti, kurš ieguva Bukera balvu (Man Booker Prize). 2000. gadā šo balvu par darbu "The Blind Assassin" saņēma arī Margarēta Etvuda (Margaret Atwood), bet 2002. gadā Jans Martels (Yann Martel) par "Life of Pi". Savukārt Pulicera balvu daiļliteratūrā 1995. gadā saņēma Kerolas Šīldsas darbs "The Stone Diaries".

Sports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Hokeja spēle Monreālā pie Makgila Universitātes 1901. gadā

Kanādā vispopulārākie sporta veidi ir hokejs, kanādiešu futbols, basketbols, futbols un beisbols. Hokejs oficiāli ir atzīts par nacionālo ziemas sporta veidu.[57] Hokejs ir skatītāju visapmeklētākais sporta veids, kā arī Kanādas hokeja izlase allaž ir favorīti uz uzvaru jebkurā starptautiskā hokeja turnīrā. Vasaras oficiālais sporta veids ir lakross.[57] Tas ir vecākais sporta veids valstī un ar to aizsāka nodarboties Amerikas pirmiedzīvotāji. Apmeklētības ziņā otrs populārākais sporta veids ir kanādiešu futbols.[58] Kanādas futbola federācijas rīkotais "Grey Cup" ir lielākais ikgadējais sporta notikums valstī.[59] Savukārt visvairāk reģistrēto spēlētāju ir futbolā, kuru Kanādā vairāk dēvē par sokeru (soccer), bet šis sporta veids nav iekarojis popularitāti skatītāju vidū.

Citi pietiekami populāri komandu sporta veidi ir kērlings, ielu hokejs, krikets, regbijs un softbols. Īpaši strauja attīstība pēdējā laikā ir vērojama kriketā. No individuālajiem sporta veidiem populāri ir autosports, bokss, riteņbraukšana, golfs, zirgu skriešanās sacīkstes, daiļslidošana, rodeo, skeitbords, snovbords, peldēšana, teniss, triatlons, vieglatlētika un cīņas sports.

Kanādas ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, tas ir, valsts atrašanās vairāk uz ziemeļiem, tā labākus panākumus gūst ziemas olimpiskajās spēlēs nekā vasaras olimpiskajās spēlēs. Kanādā trīs reizes ir organizētas olimpiskās spēles. Pirmo reizi 1976. gadā Monreālā tika organizētas vasaras olimpiskās spēles, bet 1988. gadā Kalgari notika ziemas olimpiskās spēles. 2010. gadā Kanāda rīkoja otrās ziemas olimpiskās spēles, tās norisinājās Vankūverā.

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ (angliski) «Canada's population clock». Statistics Canada. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 15. jūnijā. Skatīts: 2011–06-29.
  2. ↑ 2,0 2,1 «Canada». International Monetary Fund. Skatīts: 2011-05-23.
  3. ↑ (angliski) Central Intelligence Agency. «The World Factbook: Canada». Central Intelligence Agency, 2006-05-16. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-04-30. Skatīts: 2007-05-06.
  4. ↑ «Starp Kanādu un Eiropu tagad ir arī sauszemes robeža». http://s//m.travelnews.lv/?pid=134096 (latviešu). 2022-06-16. Skatīts: 2022-06-17.[novecojusi saite]
  5. ↑ «Territorial evolution» (html/pdf). Atlas of Canada. Natural Resources Canada. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-08-09. Skatīts: 2007-10-09. In 1867, the colonies of Canada, Nova Scotia and New Brunswick are united in a federal state, the Dominion of Canada....
  6. ↑ «Canada: History» (html/pdf). Country Profiles. Commonwealth Secretariat. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-10-12. Skatīts: 2007-10-09. The British North America Act of 1867 brought together four British colonies ... in one federal Dominion under the name of Canada.
  7. ↑ Norman Hillmer, W. David MacIntyre. «Commonwealth» (html). Canadian Encyclopedia. Historica Project. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-27. Skatīts: 2007-10-09. With CONFEDERATION in 1867, Canada became the first federation in the British Empire ...
  8. ↑ aura, Juan Francisco, 2009, (p.577—603).
  9. ↑ Bruce G. Trigger, Pendergast, James F. «Saint-Lawrence Iroquoians». Handbook of North American Indians Volume 15. Washington : Smithsonian Institution, 1978. 357—361. lpp. OCLC 58762737.
  10. ↑ aura, Juan Francisco, 2009, (p.603).
  11. ↑ Jacques Cartier. «Relation originale de Jacques Cartier». Tross (1863 edition), 1545. Skatīts: 2007-02-23.
  12. ↑ Rayburn, Alan (2001) (p.1-22).
  13. ↑ Martin, Robert (1993). "1993 Eugene Forsey Memorial Lecture: A Lament for British North America". The Machray Review (Prayer Book Society of Canada). Arhivēts no oriģināla 2005-10-17. Atjaunināts: 2008-11-05. "Strictly speaking, the official name of the new country was, simply, "Canada," but usage sanctioned "Dominion of Canada"."
  14. ↑ J. E. Hodgetts, Gerald Hallowell. «Dominion». Oxford Companion to Canadian History. Toronto : Oxford University Press, 2004. 183. lpp. ISBN 0195415590. The title conferred on Canada by the preamble to the Constitution Act, 1867, whereby the provinces declare 'their desire to be federally united into one Dominion under the Crown of the United Kingdom.'
  15. ↑ «Government of Canada Events 2009 Canada Site». Minister of Public Works and Government Services Canada. Her Majesty the Queen in Right of Canada. 2009-10-19. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-02-21. Skatīts: 2009-10-19. Canada Day was established in 1879 under the name "Dominion Day" and became known by its current name in 1982.
  16. ↑ Cinq-Mars, J. (2001). "On the significance of modified mammoth bones from eastern Beringia" (PDF). The World of Elephants - International Congress, Rome. Arhivēts no oriģināla 2007-10-27. Atjaunināts: 2009-10-19.
  17. ↑ Wright, J.V. «A History of the Native People of Canada: Early and Middle Archaic Complexes». Canadian Museum of Civilization Corporation, 2001. gada 27. septembris. Skatīts: 2009-10-19.
  18. ↑ Hermann Pálsson. The Vinland sagas: the Norse discovery of America. Penguin Classics, 1965. ISBN 0140441549.
  19. ↑ «John Cabot». Encyclopædia Britannica Online. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2009-10-19.
  20. ↑ Rodrigues, Jorge Nascimento; Devezas, Tessaleno Portugal — O Pioneiro da Globalização. Famalicão, Portugal:Centro Atlântico, 2007. ISBN 978-989-615-042-6.
  21. ↑ Morton, Desmond (2001) (p.9-17)
  22. ↑ «Cartier, Jacques». World book Encyclopedia. World Book, Inc. ISBN 071660101X.
  23. ↑ Morton, Desmond (2001) (p.17-19)
  24. ↑ «Proceedings of the Standing Senate Committee on Legal and Constitutional Affairs». Issue 11 - Evidence for May 28, 2003. Government of Canada. 2003. gada 28. maijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-03-28. Skatīts: 2009-09-18.
  25. ↑ Joe Armstrong. Samuel de Champlain. Toronto : Macmillan of Canada, 1987. ISBN 9780771595011. Skatīts: 2009-10-19.
  26. ↑ Morton, Desmond (2001) (p.33)
  27. ↑ «Proprietary Governors, 1610-1728». Newfoundland and Labrador Heritage Web Site Project. Memorial University of Newfoundland. August 2000. Skatīts: 2009-09-18.
  28. ↑ Morton, Desmond (2001) (p.89-104)
  29. ↑ Charles E. Orser. Encyclopedia of historical archaeology (Digitised online by Google Books). Routledge, 2002. 1. lpp. ISBN 0415215447, 9780415215442. Skatīts: 2009-10-19.
  30. ↑ «Treaty of Paris». The Quebec History Encyclopedia. Marianopolis College. 2005. Skatīts: 2009-09-18.
  31. ↑ «Territorial Evolution, 1670-2001». Historical Atlas of Canada Online Learning Project. Skatīts: 2009-10-19.
  32. ↑ «The Armorial Bearings of the Province of Prince Edward Island». Government of Prince Edward Island. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-12-09. Skatīts: 2009-09-18.
  33. ↑ «From Conquest to Revolution». Canadian War Museum. Skatīts: 2009-10-19.[novecojusi saite]
  34. ↑ Christopher Moore. The Loyalist: Revolution Exile Settlement. Toronto : McClelland & Stewart, 1994. ISBN 0-7710-6093-9. Skatīts: 2009-10-19.
  35. ↑ Ian Andrews. «New Brunswick at 225». Government of New Brunswick, 2009. 1. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-08. Skatīts: 2009-09-18.
  36. ↑ Wallace, W.S. (1920). "The Growth of Canadian National Feeling". Canadian Historical Review (Toronto: University of Toronto Press) 1 (2): 136-165. ISSN 0008-3755.
  37. ↑ Michael Haines, Richard Hall Steckel. A population history of North America. Cambridge University Press, 2000.
  38. ↑ Michael Wilson. «The World's Longest Undefended Border». Government of Canada, April 2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-10-01. Skatīts: 2009-09-20.
  39. ↑ «Canada - Cuba Relations». Government of Canada. 2009. Skatīts: 2009-09-20.
  40. ↑ Louis Delvoie. «The Iraq War: Why Canada Was Right Not To Participate». Canadian Military Journal. Department of National Defence, 2008. Skatīts: 2009-09-20.
  41. ↑ «Recruiting and Retention in the Canadian Forces > Canada > Military». Department of National Defence. 2009. gada 6. oktobris. Skatīts: 6 october 2009.[novecojusi saite]
  42. ↑ «Departmental Planned Spending and Full-Time Equivalents». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 25. septembrī. Skatīts: 2009. gada 21. novembrī.
  43. ↑ Exchange rates 8 Oct 2009[novecojusi saite]
  44. ↑ «Actual hours worked per week by industry, seasonally adjusted (monthly)». Statistics Canada. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 3. novembrī. Skatīts: 2016. gada 5. februārī.
  45. ↑ en:List of countries by economic freedom
  46. ↑ Central Intelligence Agency. «The World Factbook: Canada». Central Intelligence Agency, 2006-05-16. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-04-30. Skatīts: 2007-05-06.
  47. ↑ forbes. «Latest release». forbes, 2008-04-02. Skatīts: 2006-07-01.
  48. ↑ «Imports, exports and trade balance of goods on a balance-of-payments basis, by country or country grouping». Statistics Canada. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 18. jūnijā. Skatīts: 2006. gada 18. jūnijā.
  49. ↑ Beauchesne, Eric. «We are 31,612,897». National Post, 2007-03-13. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-21. Skatīts: 2007-03-13.
  50. ↑ Norman Hillmer. «Canada World View — Issue 24» (Journal available from the Online Catalogue of the ECA Library, UN Economic Commission for Africa). Foreign Affairs and International Trade Canada, 2005-01-25. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-03-06. Skatīts: 2006-10-03.
  51. ↑ «Ethnocultural Portrait of Canada Highlight Tables, 2006 Census». Statistics Canada. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-01-06. Skatīts: 2008-06-30.
  52. ↑ «Canada in the Making: Pioneers and Immigrants». The History Channel. 2005-08-25. Skatīts: 2006-11-30.
  53. ↑ A Dialogue on Foreign Policy. Department of Foreign Affairs and International Trade. 2003-01. 15-16. lpp. Arhivēts no oriģināla 2003-12-11. Atjaunināts: 2006-11-30.
  54. ↑ National Horse of Canada Act
  55. ↑ «The beaver». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. decembrī. Skatīts: 2009. gada 21. novembrī.
  56. ↑ «The Maple Leaf». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 22. decembrī. Skatīts: 2009. gada 21. novembrī.
  57. ↑ 57,0 57,1 «National Sports of Canada Act (1994)». Consolidated Statutes and Regulations. Department of Justice. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-05-20. Skatīts: 2006-07-20.
  58. ↑ Canadian Press. «Survey: Canadian interest in pro football is on the rise». Globe and Mail, 2006-06-08. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-02-01. Skatīts: 2006-06-08.
  59. ↑ William Houston. «Grey Cup moves to TSN in new deal». The Globe And Mail, 2006-12-20. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-30. Skatīts: 2006-12-23.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kanāda
Valdība
Citas

Canada ceļojumu padomi no Wikivoyage (angliski)

G7 valstis (Lielais septītnieks)
Valstis un teritorijas, kas tiek pieskaitītas arī citiem kontinentiem, dotas slīprakstā
Neatkarīgās valstis
Atkarīgās teritorijas
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kanāda&oldid=4168618"