Jurijs Ļaļins
| Jurijs Ļaļins | |
|---|---|
| Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts | |
|
Amatā 1990 — 1992 | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1941. gada 1. martā[1] Svatove, Luhanskas apgabals, Ukrainas PSR(tagad  Ukraina) |
| Tautība | ukrainis |
| Politiskā partija | PSKP |
| Augstskola | LVU |
Jurijs Ļaļins (1941) ir Latvijas ukraiņu politiķis. Bijušais LKP Ļeņingradas (Kurzemes) rajona komitejas 1. sekretārs un tautas deputātu padomes (TDP) izpildkomitejas priekšsēdētājs.[2]
Dzimis 1941. gadā Luhanskas apgabala Svatovē. Dzīvojis Latvijā no 1946. gada, līdz 1990. gada janvārim latviešu valodu nebija apguvis.[2] No 1960. līdz 1972. gadam strādāja Rīgas 1. mēbeļu kombinātā (vēlāk – a/s "Zunda"). Tajā pašā gadā pabeidzis Latvijas Valsts universitāti kā ekonomists, kā arī sācis strādāt kā rūpniecības un transporta jautājumu funkcionārs dažādos partijas amatos. 1982. gadā kļuvis par rajona tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju.[3]
1990. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu no 13. Rīgas vēlēšanu apgabala. Bija viens no tiem deputātiem, kas nebalsoja par Latvijas neatkarības deklarāciju[4] un iesaistījās frakcijā "Līdztiesība".[5]
Pēc Augusta puča izgāšanās Latvijas Republikas Augstākā padome sakarā ar vairāku deputātu pretvalstisko darbību Barikāžu un puča laikā izveidoja parlamentārās izmeklēšanas komisiju. Pēc komisijas slēdziena apstiprināšanas 1992. gada 9. jūlijā Augstākā padome nolēma Ļaļinam anulēt deputāta mandātu (93 deputāti par, 24 pret, viens atturējās).[6]
Kā 1991. gada decembrī ziņoja laikraksts Brīvā Latvija, Ļaļins piedalījās padomju armijas karavīru un veterānu biedrības "Veterānu tiesību aizsargāšanas apvienība" izveidē, kas aizvietoja Latvijas valdības aizliegto Latvijas PSR Kara un darba veterānu padomi.[7] 90. gadu beigās plašsaziņas līdzekļos parādījās apgalvojumi, balstīti uz aktīvistu grupas izdevuma "Tautas izlūkošanas biļetens" datiem, ka Ļaļins esot bijis Rīgas pilsētas "Ļeņingradas rajona pagrīdes" pirmais sekretārs un dzīvoklī Maskavas ielā pulcējis prokrieviskus aktīvistus.[8] Ap 2000. gadu Ļaļins darbojās kokmateriālu biznesā.[9]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Bērzs, Arnolds. Sarkanie burbuļi. R., 2011.
- ↑ 2,0 2,1 «Dūresspēka demokrātija - Barikadopēdija». www.barikadopedija.lv. Skatīts: 2023-05-07.
- ↑ «Latvijas Komunistiskās partijas Ļeņingradas rajona komitejas plēnums». Rīgas Balss. 1989-07-05. 1. lpp. Skatīts: 2023-05-07.
- ↑ Latvijas Republikas Augstākā Padomes vēlēšanas Arhivēts 2019. gada 23. decembrī, Wayback Machine vietnē. saeima.lv
- ↑ Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu saraksts
- ↑ Republikas Augstākās padomes lēmums “Par parlamentārās izmeklēšanas komisijas slēdziena par atsevišķu Latvijas Republikas tautas deputātu mandātu anulēšanu apstiprināšanu”
- ↑ «Vai veidojas "V kolonna"?». Brīvā Latvija (48). 1991-12-23. 8. lpp. Skatīts: 2023-05-07.
- ↑ «"Piektā kolonna" un Nils Muižnieks». Laiks. 1998-09-26. 10. lpp. Skatīts: 2023-05-07.
- ↑ «Cietēji krievi Latvijā». Latvija Amerikā. 2000-04-15. Skatīts: 2023-05-07.