Jānis Dinevičs

Jānis Dinevičs
	Jānis Dinevičs 2013. gadā
	Latvijas valsts ministrs
	Amatā; 1991. gada 19. novembris — 1993. gada 8. marts
Prezidents	Guntis Ulmanis
Premjerministrs	Ivars Godmanis
Pēctecis	Oļģerts Pavlovskis un Jānis Ritenis
Dzimšanas dati	1948. gada 24. jūlijā (77 gadi); Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)
Politiskā partija	Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija
Dzīvesbiedrs(-e)	Vija Dineviča
Profesija	inženieris, pasniedzējs, uzņēmējs
Augstskola	Rīgas Politehniskais institūts

Jānis Dinevičs (dzimis 1948. gada 24. jūlijā Rīgā) ir Latvijas inženieris, pasniedzējs, politiķis un uzņēmējs, bijušais Augstākās Padomes deputāts (1990—1993). Pārtāv Latvijas Sociāldemokrātisko Strādnieku partiju (LSDSP). Šobrīd ir 14. Saeimas deputāts Zaļo un Zemnieku savienības frakcijā.

Dzīvesgājums

Dzimis 1948. gadā Rīgā Vladislava Dineviča ģimenē. 1971. gadā beidza studijas Rīgas Politehniskā institūta (RPI) Elektroenerģētikas fakultātē, iegūstot inženiera enerģētiķa specialitāti, strādāja RPI par vecāko pasniedzēju.

Atmodas kustības laikā Dinevičs bija viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) dibinātājiem. Bija Rīgas tautas deputātu padomes deputāts un tika ievēlēts par Augstākās Padomes deputātu no 195. Valmieras vēlēšanu apgabala. 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.^[1] Darbojās kā LTF frakcijas vadītājs, kā arī valsts ministrs Ivara Godmaņa vadītajā Ministru Padomē, kur viņa pienākumos bija sarunas ar Krieviju par tās karaspēka izvešanu no Latvijas.

1989. gadā J. Dinevičs piedalījās LSDSP atjaunošanā un kopš tā laika ir šīs partijas biedrs. Bija LSDSP priekšsēdētājs pirms apvienošanas ar LSDP, vēlāk — tās ģenerālsekretārs, priekšsēdētāja biedrs, no 2006. gada — priekšsēdētājs.

Pēc AP deputāta pilnvaru beigām vadīja "Latavio" (1993—1995), tad zemnieku saimniecību "Gosupi".

1993. gadā J. Dinevičs kandidēja 5. Saeimas vēlēšanās no LSDSP saraksta, bet netika ievēlēts. 2001. gadā, kad pēc pašvaldību vēlēšanām LSDSP pārstāvis Gundars Bojārs kļuva par Rīgas domes priekšsēdētāju, J. Dinevičs kļuva par viņa padomnieku. 2002. gadā J. Dinevičs nesekmīgi kandidēja 8. Saeimas vēlēšanās. Tāpat nesekmīgi kandidēja 2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

2005. gadā ievēlēts Rīgas domē, kļuva par LSDSP frakcijas priekšsēdētāju (līdz 2007). No 2007. līdz 2009. gadam — Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks.

2006. gadā J. Dinevičs kandidēja 9. Saeimas vēlēšanās no LSDSP saraksta, bet netika ievēlēts. Netika ievēlēts pašvaldībā 2009. gada Rīgas domes vēlēšanās, tāpat arī 2010. gada 10. Saeimas vēlēšanās, kur LSDSP kandidēja apvienības "Atbildība" sarakstā, 2011. gada ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās un 2013. gada Rīgas domes vēlēšanās.

Nesekmīgi kandidēja 2014. gada un 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās no LSDSP saraksta, kā arī 12. Saeimas vēlēšanās 2014. gadā, kur LSDSP piedalījās Latvijas Reģionu apvienības sarakstā, 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās un 13. Saeimas vēlēšanās 2018. gadā no Apvienības SKG (LSDSP, Kristīgi demokrātiskā savienība, "Gods kalpot mūsu Latvijai") saraksta.

2022. gadā J. Dinēvičs kandidē 14. Saeimas vēlēšanās no Zaļo un Zemnieku savienības, kurā bija iekļāvusies LSDSP, taču netika ievēlēts. No šī paša saraksta nesekmīgi kandidēja 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās. 2025. gada oktobrī, pēc tam, kad Saeimas deputāta mandātu nolika ilgstoši slimojošais partijas biedrs Andrejs Vilks, J. Dinevičs kļuva par 14. Saeimas deputātu, atgriežoties parlamentā pēc vairāk nekā 30 gadu prombūtnes, kad bija Augstākās Padomes deputāts.

J. Dinēviča dēls ir Dāgs Dinēvičs — uzņēmējs, kurš 2025. gadā sodīts ar cietumsodu uz 15 gadiem par sievietes nolaupīšanu un vairākkārtēju viņas izvarošanu, bijis iesaistīts arī citās krimināllietās.^[2]

Apbalvojumi

Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (2000)

Literatūra

Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.

Atsauces

↑ Latvijas Republikas Augstākās Padomes vēlēšanas Arhivēts 2019. gada 23. decembrī, Wayback Machine vietnē. saeima.lv
↑ «Par bijušās draudzenes nolaupīšanu un vairākkārtēju izvarošanu vīrietim 15 gadu cietumsods». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2025-12-29.

Ārējās saites

Biogrāfija (līdz 2000).

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:	Latvijas valsts ministrs 1991. gada 19. novembris — 1993. gada 3. augusts	Pēctecis: Oļģerts Pavlovskis un Jānis Ritenis

[1] Latvijas Republikas Augstākās Padomes vēlēšanas Arhivēts 2019. gada 23. decembrī, Wayback Machine vietnē. saeima.lv

[2] «Par bijušās draudzenes nolaupīšanu un vairākkārtēju izvarošanu vīrietim 15 gadu cietumsods». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2025-12-29.

[1]

[2]