Aleksejs Grigorjevs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aleksejs Grigorjevs
Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts

Dzimšanas dati 1954. gada 9. martā (66 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Ventspils, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Profesija žurnālists, pedagogs, literatūrzinātnieks
Augstskola Latvijas Valsts Universitāte

Aleksejs Grigorjevs (dzimis 1954. gada 9. martā Ventspilī) ir Latvijas krievu[1] izcelsmes literatūrzinātnieks, žurnālists un politiķis, bijušais Latvijas Augstākās Padomes deputāts.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1954. gada 9. martā Ventspilī etniski jauktā krievu skolotāja Valentīna Grigorjeva un viņa sievas latvietes Mirdzas, dzimušas Viļumsones, ģimenē. Mācījās Ventspils 2. vidusskolā (1961—1971), studēja Latvijas Valsts Universitātes Svešvalodu fakultātē (1971—1976). 1980. gadā turpināja studijas aspirantūrā Maskavas Valsts universitātes Literatūras teorijas katedrā (1980—1984), kur aizstāvēja filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju “Nacionālo literatūru tipoloģiskās un kontaktās attiecības. Bairons un Ļermontovs”.[1] Strādāja Latvijas Universitātē par angļu valodas pasniedzēju. 1990. gadā viņa filoloģijas zinātņu kandidāta grādu nostrificēja par filoloģijas doktora grādu.

Atmodas kustības laikā iesaistījies Latvijas Tautas frontē un no 1989. gada janvāra strādāja par tās laikraksta "Atmodas" krievu izdevuma redaktoru. Kā alternatīvos žurnālistus viņš tolaik avīzē pieņēma darbā Vladimiru Lindermanu un Nikolaju Kabanovu.[2] Viņš balotējās 1990. gada Rīgas pilsētas padomes vēlēšanām un tika ievēlēts 26. vēlēšanu apgabala.[3] Vēlāk viņš bija Latvijas Tautas frontes iknedēļas izdevuma "Baltijas laiks" (Балтийское время) redaktors (1990—1992).

1990. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Augstākās Padomes deputātu no 148. Ludzas vēlēšanu apgabala, 1990. gada 4. maijā A. Grigorjevs balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.[4]

Pēc deputāta pilnvaru beigām A. Grigorjevs lasīja lekcijas Ņujorkas Universitātes maģistra studiju programmā (1994—1996), pēc tam bija ASV Nacionālā demokrātijas institūta (National Democratic Institute for International Affairs) zinātniskais līdzstrādnieks (1996—2013) Krievijā, Gruzijā, Ukrainā, Moldovā, Turcijā, Azerbaidžānā, Kirgizstānā, Uzbekistānā un Baltkrievijā. 2013. gadā viņš atgriezās Latvijā, no 2015. gada ir Baltijas—Melnās jūras alianses valdes priekšsēdētāja vietnieks.[1]

2018. gada 20. decembrī, publiskojot Latvijas PSR VDK aģentu kartotēku, noskaidrojies, ka A. Grigorjevs ir iekļauts tajā kā ziņotājs.[5] VDK aģentu kartotēkā A. Grigorjevs atrodams ar segvārdu "Jevgēnijs", savervēts 1977. gadā, kad sāka strādāt Ventspils ostas rūpnīcā par tulku.[2]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2000. gadā A. Grigorjevu apbalvoja ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un goda zīmi par piedalīšanos 1991. gada janvāra barikāžu laika notikumos.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 russkije.lv Latvijas Krievu kultūras mantojuma institūts, 2010
  2. 2,0 2,1 Kamēr esam dzīvi, tas nav beidzies Archived 2020. gada 14. janvārī, Wayback Machine vietnē. Māra Miķelsone, ir.lv, 2019. gada 18. oktobrī
  3. Aktīvi veidot demokrātisku Latviju Rūdolfs Vīksniņš, «Rīgas Balss» Nr. 24/25, 1990. gada 2. februārī
  4. Latvijas Republikas Augstākās Padomes vēlēšanas Archived 2019. gada 23. decembrī, Wayback Machine vietnē. saeima.lv
  5. Ar VDK sadarbojos brīvprātīgi, konvoja pavadībā. Intervija ar bijušo AP deputātu Alekseju Grigorjevu LSM