Jānis Krūmiņš (politiķis)
| Jānis Krūmiņš | |
|---|---|
.jpg) | |
| Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts | |
|
Amatā 1990 — 1993 | |
| LR Īpašo uzdevumu ministrs valsts reformu lietās | |
|
Amatā 2000 — 2002 | |
| Prezidents | Vaira Vīķe-Freiberga |
| Premjerministrs | Andris Bērziņš |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1955. gada 26. jūnijā Kuldīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad  Latvija) |
| Dzīves vieta |
Jūrmala, Latvija |
| Miršanas dati | 2021. gada 20. aprīlī (65 gadu vecumā) |
| Politiskā partija |
|
| Tēvs | Imants Krūmiņš |
| Māte | Ligija Krūmiņa |
| Bērni | Kārlis Jānis Krūmiņš |
| Augstskola | Latvijas Valsts Universitāte |
Jānis Krūmiņš (dzimis 1955. gada 26. jūnijā Kuldīgā; miris 2021. gada 20. aprīlī) bija latviešu sociologs, fotogrāfs, žurnālists, diplomāts un politiķis, bijis Latvijas Augstākās Padomes deputāts un īpašu uzdevumu ministrs Valsts pārvaldes un pašvaldību lietās.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1955. gada 26. jūnijā Kuldīgā. Studēja Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, pēc tam īslaicīgi strādāja par arhitektūras sociologu Latvijas PSR Celtniecības zinātniskās pētniecības un eksperimentālās tehnoloģijas institūtā (1978—1980), tad par aģentūras LATINFORM fotokorespondentu (1980—1987) un par jaunatnes nodaļas vadītāju žurnālā "Liesma" (1987—1988).[1] 1982. gadā piedalījies Jura Podnieka filmas „Strēlnieku zvaigznājs” veidošanā.[2]
Atmodas kustības laikā J. Krūmiņš 1988. gadā iesaistījās LNNK un Latvijas Tautas frontē, bija laikraksta "Atmoda" redaktora vietnieks. 1989. gadā viņu ievēlēja par Rīgas pilsētas padomes deputātu,[1] bet 1990. gadā par Latvijas Augstākās Padomes deputātu no 28. Rīgas vēlēšanu apgabala. 1990. gada 4. maijā J. Krūmiņš balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.[3] Bija Augstākās padomes Ārlietu komisijas sekretārs, tās priekšsēdētāja vietnieks un Latvijas Tautas frontes Domes loceklis.[1]
Pēc deputāta pilnvaru beigām 1993 gadā J. Krūmiņš bija viens no partijas "Latvijas Ceļš" dibinātājiem, kā kļuva par Ministru prezidenta Valda Birkava un finanšu ministra Ulda Oša padomnieku (1993—1995). No 1995. gada viņš bija Dienvidkorejas goda konsuls Latvijā. 1998. gadā J. Krūmiņš izstājās no "Latvijas Ceļa" un iestājās Jaunajā partijā.
2000. gadā viņš kļuva par Rīgas domes priekšsēdētāja Andra Ārgaļa padomnieku, bet vēlāk tika apstiprināts par īpašu uzdevumu ministru Valsts pārvaldes un pašvaldību lietās Andra Bērziņa valdībā (amatu ieņēma līdz 2002. gadam). Bijis Latvijas Ārpolitikas biedrības loceklis.
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2000. gadā J. Krūmiņu apbalvoja ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un goda zīmi par piedalīšanos 1991. gada janvāra barikāžu laika notikumos.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 Īpašu uzdevumu ministrs valsts reformas lietās Jānis Krūmiņš Archived 2020. gada 12. janvārī, Wayback Machine vietnē. "Latvijas Vēstnesis" Nr. 164/165, 06.05.2000.
- ↑ Jānis Krūmiņš (1955–2021). Labākais filozofs starp fotogrāfiem. In memoriam ELITA VEIDEMANE neatkariga.nra.lv 22.04.2021.
- ↑ Latvijas Republikas Augstākās Padomes vēlēšanas Archived 2019. gada 23. decembrī, Wayback Machine vietnē. saeima.lv