Kalnciema-Klīves baznīca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kalnciema-Klīves baznīca

Kalnciema-Klīves evaņģēliski luteriskā baznīca ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Kalnciema-Klīves draudzes dievnams, kas atrodas Jelgavas novada Valgundes pagastā (vēsturiski Kalnciema pagasts).

Vēsture un nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1567. gadā Kurzemes hercogs Gothards Ketlers paredzēja Kalnciemā celt baznīcu, taču šis nodoms palika neīstenots – līdzīgi kā no Kalnciema nākušā Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona iecere par dievnamu Kalnciemā 18. gadsimta otrajā pusē. 1839. gadā Kalnciema pagastā (mūsdienās Valgundes pagasts) tika uzcelts tautskolas nams, un tas tika izmantots arī dievkalpojumiem Kalnciema-Klīves draudzē, kura tolaik bija Jelgavas Svētās Annas draudzes filiāle (tikai 1923. gadā Kalnciema-Klīves draudze ieguva pastāvīgas draudzes statusu).

Tagadējais Kalnciema-Klīves jeb Kalnciema luterāņu dievnams iesvētīts 1855. gada Jāņa Kristītāja svētkos un celts pēc Kurzemes guberņas valdes arhitekta Emīla Johana Alberta Štrausa (Emil Johann Albert Strauss) būvplāna (daudzviet kļūdaini norādīts, ka projekta autors ir cits arhitekts – Emīls Jūliuss Štrauss) eklektisma stilā ar klasicisma iezīmēm un neorenesanses stila dominanci; tornis pašreizējo veidolu ieguvis 1903. gadā. Ēka ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, un to ieskauj viena no lielākajām Pirmajā pasaules karā kritušo vācu karavīru kapsētām Latvijā.

Tāpat kā ēkas āriene, arī mūsdienās redzamais dievnama interjers ir eklektisks un tapis ilgstošā laika posmā – no uzcelšanas laika līdz pēdējām pārbūvēm starpkaru Latvijas laikā, kad draudze novērsa Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara laikā radušos ēkas postījumus. Latvijas mērogā mākslinieciski un kultūrvēsturiski nozīmīgi ir vismaz divi interjera elementi – ērģeles un 1935. gadā pēc mākslinieka Kārļa Celmiņa (1894–1973) meta darinātās lustras – vienīgās vēsturiskās Art Deco stila lustras Latvijas dievnamos.

Ar dievnamu cieši saistītas vairākas Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgas personības. Viņu vidū – mācītāji Vilhelms Kristiāns Pantēniuss (Wilhelm Christian Pantenius; 1806–1849), Morics Vilhelms Konrādi (Konrādijs) (Moritz Wilhelm Conradi; 1821–1904), Jēkabs Ķullītis (1890–1957), Kārlis Bilzens (1912–1993), Elīza Zikmane, pēdējā Kurzemes hercoga galma kapelmeistara, ievērojamā vijolnieka un komponista Franča Ādama Feihtnera (Franz Adam Veichtner; 1741–1822) ģimene, kādreizējais Libērijas prezidenta jahtas kapteinis Ansis Jaunzems (1906–1959) un citi. Latvijas mērogā baznīca nozīmīga arī ar Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kauju atceres tradīcijām, kuru gaitā notikušie svētbrīži līdz šim pulcējuši plašu interesentu, kultūras darbinieku un augstu amatpersonu loku no visas Latvijas.

Ērģeles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā vērtība dievnamā ir vēsturiskās ērģeles. Tās 1934. gadā būvējis ievērojamais latviešu ērģeļmeistars Andrejs Sūnāklis (1875 vai 1877–1971) Jēkabpilī un šodien ir vienīgais kopumā autentiski saglabātais meistara opuss, jo visi pārējie instrumenti vai nu gājuši bojā Otrā pasaules kara vai padomju okupācijas gados, vai arī tikuši būtiski pārbūvēti, pārvietoti. Šīs ērģeles arī palikušas teju vienīgās visā Zemgalē un Sēlijā, kuras, ne reizi nepārbūvētas un neizpostītas, pārstāv latviešu ērģeļbūves ražīgāko posmu – laiku starp abiem pasaules kariem. Laikā, kad ērģeles būvētas, Kalnciema-Klīves draudzes mūzikas dzīvi vadīja ērģelnieks, komponists un ievērojamais mūzikas pedagogs Jēkabs Mediņš, un, iespējams, tieši viņa prasīgums noteicis to, ka salīdzinoši nelielā divmanuāļu instrumenta piedāvātā tembru un spēles iespēju palete tālu pārsniedz draudzes primārās liturģiskās vajadzības. 2018.–2020. gadā ērģeles restaurējis Rīgas Doma ērģeļmeistars Mikus Dzenītis.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. IV Vēsturisko ērģeļu svētku "Latvija – ērģeļu zeme" publicitātes materiāli 2020. gadā.