Kurzeme

Kurzeme
	Ģerbonis
Valstspilsētas:	Liepāja, Ventspils
Platība:	15 190 km2
Iedzīvotāji (2021):	269 285
Blīvums:	17.7 iedz./km2
Teritoriālās; vienības:	6 novadi (2 daļēji)
Novadu; centri:	6 centri
Mājaslapa:	www.kurzemesregions.lv

Kurzeme (lībiešu: Kurāmō^[1]) jeb Kursa ir viena no latviešu vēsturiskajām zemēm.^[2] Mūsdienu Kurzemes teritoriālā identitāte izsekojama kopš Kurzemes bīskapijas dibināšanas 1230. gadā, lai gan līdz Melnas līguma noslēgšanai 1422. gadā pie Kurzemes pieskaitīja arī Senās Kursas dienvidu daļa mūsdienu Lietuvas teritorijā (Ceklis, Megava un Pilsāts). Vecākās Kurzemes pilsētas ir Aizpute, Kuldīga un Ventspils.

Etimoloģija

Kurzemes nosaukums veidots no etnonīma 'kurši' (senāka forma 'kursi') jeb 'kūri', kas rakstos kā Cori minēti jau 9. gadsimtā, un vēlākajos laikos izmantotajos vācu Kuren un latīņu curones. Savukārt par paša etnonīma un tam atbilstošā vietvārda Kursa izcelsmi pastāv vairākas versijas.

Par visticamāko etimoloģiju uzskata lietuviešu valodnieka Kazimiera Būgas versiju, ka vārda izcelsme būtu saistāma ar slovēņu krš (krūms), ukraiņu kors (līdums, plēsums), čehu krs (nonīcis koks), poļu karślak (zems, šķībs malkai nederīgs koks), kas norāda uz to, ka Kurzeme ir līdumu un plēsumu zeme ar nabadzīgiem kokiem.^[3]

Vēsture

Pirms krusta kariem

Pamatraksts: Kursa (valsts)

Jau no aizvēsturiskiem laikiem Kurzemi apdzīvoja kurši un līvi. Tagadējās Grobiņas apkaimē 6.—9. gadsimtā bijusi pastāvīga vikingu apmetne Ezerpils (Seeburg). Senākās rakstītās ziņas par seno Kursu ir atstājis Romas pāvesta legāts Ansgars (801—865), kas no 831. gada bija Hamburgas virsbīskaps, bet no 845. gada arī Brēmenes bīskaps. Viņa pēcnācējs Rimberts ap 875. gadu sarakstīja kuršu senvēsturei svarīgo darbu "Svētā Anskara dzīve". Tajā vēstīts par zviedru vikingu ķēniņa Olava uzbrukumu kuršu ķēniņvalsts pilsētai (urbs regni) Ezerpilij, ko aizstāvējuši 7000 karavīru ("Ezerpils kauja") un Apūlei, ko aizstāvējuši 15 000 karavīru ("Kauja pie Apūles"). Pēc sakāves kurši apņēmās, tāpat kā agrāk, turpmāk maksāt kunga tiesu (censum) zviedru ķēniņam un atzīt sevi par tā pavalstniekiem.

Romas pāvesta Gregora IX vicelegāts Alnas Balduīns 1230. gada 28. decembrī noslēdza līgumu ar kuršu ķēniņu Lamekinu, kas liecināja par kūrijas tā laika nodomu dibināt Kurzemē Svētā Krēsla vasaļvalsti un atbrīvot Lamekinam padotās zemes no pakļautības Dānijas un Zviedrijas karaļvalstīm.

Krusta kari pret kuršiem

Pamatraksts: Livonijas krusta kari

1242. gadā Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs Groningas Dīriķis iesauca Dānijas karaļa Igaunijas vasaļus, Tērbatas, Sāmsalas—Vīkas un Rīgas bīskapu karavīrus, kā arī iepriekš pakļauto un kristīto latgaļu un līvu spēkus. Ar apvienoto karaspēku viņš devās no Rīgas gar Kurzemes jūrmalu pret kuršiem, laupīdams un dedzinādams viņu zemi. Kuršu zemes padome nolēma slēgt mieru ar ordeni un atļāva izvietot ordeņa karavīrus Kuldīgā, kas tiek uzskatīts par pilsētas dibināšanas sākumu. Tajā kopā ar vācbrāļu garnizonu palika arī daļa kuršu labiešu, bet daži citi kuršu novadi nodrošināja šo mieru ar ķīlniekiem. Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs Kurzemes pakļaušanai savāca lielu karaspēku, tomēr cieta sakāvi 1244. gada Embūtes kaujā un 1245. gada lietuviešu karagājienā uz Kursu.

1252. gadā, kad katoļu ticībā pārgājušais Lietuvas valdnieks Mindaugs bija noslēdzis savienību ar Livonijas ordeni, mestra pienākumu izpildītājs Seinas Eberhards vadīja karagājienu Dienvidkursas pakļaušanai. Pie Dangas upes ietekas Nemunā ordeņa brāļi uzcēla Memelburgas pili.

1253. gada 4. aprīlī krustnešu karaspēka vadonis Sainas grāfs Eberhards apliecināja, ka pēc Romas pāvesta rīkojuma ar Sāmsalas bīskapa un citu garīdznieku starpniecību viņš ordeņa vārdā Rīgas sanāksmē vienojies ar Kursas bīskapu Heinrihu no Licelburgas par 6 kuršu zemju sadalīšanu, pie kam Vanemas, Ventavas, Bandavas, Cekļa, Duvzares un Piemares zemēs minētais bīskaps saņem vienu, bet ordenis divas trešdaļas, kas izteiktas ar vārdā nosauktiem novadiem un to piederumiem. Vanemanes 3 ezeri (Kaņģeru, Engures un Usmas), kā arī Liepājas, Durbes un Svētezers palika nedalīti kopīgā lietošanā; upes, kas tek no šiem ezeriem, piederēja attiecīga novada kuršiem, paturot spēkā katra zemes kunga kundzību viņa zemē un tās ūdeņos. Tāpat nedalītas palika Kursas akmens lauztuves; ja vēlāk tiktu atklātas minerālu vai metālu atradnes, tad katrs kungs savā zemē paturētu kalnu regālijas. Neviens kursis nezaudēja savas īpašuma tiesības uz tīrumiem, pļavām, zvejas ūdeņiem, nesvētiem mežiem un bišu kokiem, bet arī bīskaps un ordenis paturēja savas grunts kungu tiesības uz kuršu realnastām. Kopīgos ūdeņos bīskapa ļaudis deva zivju desmito tiesu bīskapam, bet ordeņa ļaudis ordenim.

1260. gada 13. jūlijā notika Durbes kauja, kurā žemaišu un kuršu karaspēki bez karaļa Mindauga piekrišanas smagi sakāva krustnešus un viņu sabiedrotos prūšus. Sekojošās kuršu sacelšanās laikā 1263. gadā kurši atkārtoti uzbruka Klaipēdai, taču nespēja to ieņemt.

Kurzemes hercogiste un Kurzemes guberņa

Pamatraksts un citi raksti: Kurzemes un Zemgales hercogiste un Kurzemes guberņa

Pēc Livonijas kara 1561. gadā Kurzemes un Zemgales teritorijā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste, kas atradās vasaļatkarībā no Lietuvas dižkunigaitijas, pēc 1569. gada — no Polijas—Lietuvas kopvalsts.

Vācu literāts Rozins Lentilijs 17. gadsimta beigās rakstīja, ka Kurzemes jūrmalas iedzīvotāji (līvi) lieto igauņu valodu, bet citi lieto latviešu valodu, kam nav gandrīz nekā kopēja ar kādu citu valodu, un runā viņu noteiktā Kurzemes un Vidzemes daļā.^[4]

Pēc Polijas-Lietuvas sadalīšanas 1795. gadā Kurzeme tika pievienota Krievijas Impērijai un izveidota Kurzemes guberņa.

Pēc Kurzemes okupācijas 1812. gada jūlijā uz sešiem mēnešiem tika atjaunota Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogiste.

Kurzeme 20. gadsimtā

Kopš 1918. gada 18. novembra Kurzeme veido daļu no Latvijas Republikas, ko 1940.-1991. bija anektējusi PSRS. Ļoti smagi Kurzeme cieta abos pasaules karos. Otrajā pasaules karā ilgstoša kara darbība notika tās ziemeļu un rietumu daļā (saukts par "Kurzemes katlu" jeb "Kurzemes cietoksni"; 1944—1945).

Iedzīvotāji

Gads	Iedzīvotāji	Latvieši	Krievi	Baltkrievi	Ukraiņi	Poļi	Lietuvieši	Ebreji	Tatāri	Vācieši	Čigāni	Igauņi	Pārējie
1881.	306 058	241 205	3923	krievi	krievi	lietuv.	3293	23 622	0	30 383	738	126	2768
%	100,00	78,81	1,28				1,08	7,72	0,00	9,93	0,24	0,04	0,90
1897.	339 845	265 777	8521	384	263	6661	8230	16 372	143	31 779	570	461	684
%	100,00	78,21	2,51	0,11	0,08	1,96	2,42	4,82	0,04	9,35	0,17	0,14	0,19
1920.	282 453	234 558	2146	700	nez.	3749	8636	14 396	nez.	16 676	nez.	466	1126
%	100,00	83,04	0,76	0,25		1,33	3,06	5,10		5,90		0,16	0,40
1925.	286 650	242 193	3638	393	nez.	3148	3962	14 883	nez.	15 112	887	429	2005
%	100,00	84,49	1,27	0,14		1,10	1,38	5,19		5,27	0,31	0,15	0,70
1930.	288 092	246 309	3162	992	nez.	3378	4348	12 900	nez.	14 215	nez.	372	2416
%	100,00	85,50	1,10	0,34		1,17	1,51	4,48		4,93		0,13	0,84
1935.	292 659	253 096	3306	1318	214	3705	3702	12 012	nez.	12 789	986	359	1133
%	100,00	86,48	1,13	0,45	0,07	1,27	1,27	4,10		4,37	0,34	0,12	0,40
1989.	366 381	235 271	84 143	11 608	15 783	3112	9593	576	593	470	1898	298	3036
%	100.00	64,22	22,97	3,17	4,31	0,85	2,62	0,16	0,16	0,13	0,52	0,08	0,81
2000.	322 242	234 774	52 979	7761	9499	2709	9227	302	315	495	2060	199	1922
%	100.00	72,86	16,44	2,41	2,95	0,84	2,86	0,09	0,10	0,15	0,64	0,06	0,60
2011.	279 383	213 372	40 042	5602	6770	1882	7060	177	189	406	1638	152	2093
%	100,00	76,37	14,33	2,00	2,42	0,67	2,53	0,06	0,07	0,15	0,59	0,05	0,76

Teritorija

Līdz 1949. gada reformai

Līdz 1949. gada 31. decembrim Kurzemi veidoja Liepājas apriņķis (līdz 1920. gada 9. augustam — Grobiņas apriņķis), Ventspils apriņķis, Aizputes apriņķis, Kuldīgas apriņķis un Talsu apriņķis, kuru ārējās robežas veidoja Kurzemes kultūrvēsturiskā novada robežu.

Pēc 2008. gada reformas

Pēc Latvijas Republikas Saeimā 2008. gada 18. decembrī pieņemtā „LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma” Kurzemes vēlēšanu apgabalā atradās 19 novadi un 2 republikas pilsētas:

Ventspils novads,
Liepājas pilsēta,
Ventspils pilsēta.

Pēc 2021. gada reformas

Pamatraksts: Latviešu vēsturisko zemju likums

Pēc 2021. gada administratīvi teritoriālās reformas un Latviešu vēsturisko zemju likuma pieņemšanas otrajā lasījumā Kurzemei kā latviešu vēsturiskajai zemei pieder:

Ievērojamas vietas

Kuldīgā atrodas lielākais Latvijas ūdenskritums — Ventas rumba, kas ir platākais ūdenskritums Eiropā.
Talsos, pilsētā, kas izvietojusies uz deviņiem pakalniem divu ezeru krastos, paceļas Talsu pilskalns. Tas tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem un vislabāk nocietinātājiem Senās Kursas pilskalniem.
Pie Aizputes, vienas no senākajām Kurzemes pilsētām, Tebras upes krastā stāv sena ordeņa pils.

Dabas rezervāti

Slīteres nacionālais parks (agrākais Slīteres rezervāts)
Grīņu dabas rezervāts
Moricsalas dabas rezervāts

Skatīt arī

Atsauces

↑ «kurzeme -- Līvõkīel-ēstikīel-lețkīel sõnārōntõz». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 23. augustā. Skatīts: 2019. gada 17. jūnijā.
↑ Latviešu vēsturisko zemju likums titania.saeima.lv
↑ Laimute Balode, Ojārs Bušs. No Abavas līdz Zilupei. Latviešu valodas aģentūra, 2015. ISBN 9789984829289.
↑ Tulkojuma fragmenti no latīņu valodas: Arnis Radiņš. Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Rīga: Neputns, 2012. — 334 lpp.
↑ P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kurzeme.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Ebreju enciklopēdijas Austrumeiropā raksts (angliski)
Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
A. Švābe "Senā Kursa".

Šis ar Latvijas ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] «kurzeme -- Līvõkīel-ēstikīel-lețkīel sõnārōntõz». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 23. augustā. Skatīts: 2019. gada 17. jūnijā.

[2] Latviešu vēsturisko zemju likums titania.saeima.lv

[3] Laimute Balode, Ojārs Bušs. No Abavas līdz Zilupei. Latviešu valodas aģentūra, 2015. ISBN 9789984829289.

[4] Tulkojuma fragmenti no latīņu valodas: Arnis Radiņš. Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Rīga: Neputns, 2012. — 334 lpp.

[5] P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]