Sēlpils baznīca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sēlpils baznīca
Selpils baznicas drupas2.JPG
Sēlpils baznīca (Latvija)
Sēlpils baznīca
Sēlpils baznīca
Pamatinformācija
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Vecsēlpils, Latvija
Koordinātas 56°34′55″N 25°38′50″E / 56.58194°N 25.64722°E / 56.58194; 25.64722Koordinātas: 56°34′55″N 25°38′50″E / 56.58194°N 25.64722°E / 56.58194; 25.64722
Piederība konfesijai Luterisms
Arhitektūras apraksts
Celtniecības sākums 1850

Sēlpils Evaņģēliski luteriskā baznīca ir bijušais Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dievnams Salas novadā Sēlijā. Pēc sagraušanas Otrajā pasaules karā no tās saglabājies tornis un sienas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēlpils baznīca Lielā Ziemeļu kara laikā 1705. gadā.

1218. gadā pirmais Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes izvēlējās Sēlpili par Sēlijas bīskapijas pirmo galvaspilsētu. 14. gadsimta beigās Livonijas ordenis šeit uzcēla cietoksni, kurā atradās Sēlpils fogtejas centrs. Zināms, ka jau 16. gadsimta vidū šeit bijusi baznīca. 17. gadsimta sākumā pie Sēlpils pils izveidojās plaukstoša pilsēta, kas 1621. gadā no Kurzemes un Zemgales hercogistes hercoga Frīdriha Ketlera saņēma pilsētas tiesības. Sēlpils luterāņu baznīcā no 1620. līdz 1625. gadam darbojās mācītājs Georgs Mancelis. Poļu-zviedru kara laikā 1626. gada oktobrī pilī notika pamiera sarunas starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, bet 1627. gadā pilsētu nodedzināja. Pēc 1636. gada turpat blakus vecajai uzbūvēja jaunu Sēlpils baznīcu. Lielā Ziemeļu kara laikā 1705. gadā zviedru karavīri pili un baznīcu uzspridzināja, pēc Lielās mēra epidēmijas 1712. gadā ļaužu un mācītāju trūkuma dēļ Sēlpils draudzi apvienoja ar Sunākstes draudzi.[1] Apvienotajai draudzei 1742. gadā ar mācītāja Radecka gādību uzcēla jaunu Sēlpils-Sunākstes draudzes koka baznīcu, kas līdz 1816. gadam atradās apmēram 5 km uz ziemeļiem no tagadējās Sunākstes baznīcas mūsdienu „Zvanītāju” māju vietā. Tajā no 1766. līdz 1796. gadam sprediķoja Vecais Stenders un vēlāk viņa dēls Jaunais Stenders. 1793. gadā Sēlpilī uzcēla jaunu baznīcu, bet 1816. gada augustā, tuvējam Pīrāgu krogam aizdegoties, liesmās aizgāja bojā Sēlpils-Sunākstes draudzes baznīca.

Sēlpils baznīca 20. gs. sākumā.

No 1846. līdz 1850. gadam uzcēla tagadējo Sēlpils mūra baznīcu, altāra glezna “Kristus pie krusta” gleznota ap 1850. gadu, autors nav zināms. 1871. gadā Sēlpils un Sunākstes draudzes atkal sadalīja. 1905. gada revolūcijas laikā Sēlpils baznīcas kancelē pret pastāvošo iekārtu uzstājies tautskolotājs Pēteris Rizga. 1907. gadā Sēlpils draudzē bija ap 3800, 1935. gadā 2745 locekļi. Otrā pasaules kara laikā 1941. un 1944. gadā Sarkanās armijas artilērija sašāva baznīcas jumtu un torni. Pēc kara draudze baznīcu daļēji saremontēja, tomēr nespēja ar to tikt galā un 1960. gadā bija spiesta pussabrukošo baznīcu nodot Sēlpils ciema izpildu komitejai, kas to aizlaida postā. Pēc neatkarības atjaunošanas 1992. gada sākumā baznīcai tika noņemtas bojātās sijas un mūri atbrīvoti no koka daļām. Sēlpils baznīcas rekonstrukcijas projektu veica līdz 2008. gadam,[2] zvanu tornim uzlika skārda jumtu un krustu, taču līdzekļu trūkuma dēļ pilnīga baznīcas ēkas atjaunošana nenotika.

Zināmie mācītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Georgs Mancelis (1593-1654), Sēlpils draudzes mācītājs (1620-1625)
  • Georgs Kristofs Radeckis (Radetzky, 1688–1769), Sunākstes-Sēlpils draudzes mācītājs (1712-1769)
  • Gothards Frīdrihs Stenders (1714-1796), Sunākstes-Sēlpils draudzes adjunkts (palīgmācītājs, 1766–1769), mācītājs (1769-1796)
  • Aleksandrs Johans Stenders (1744–1819), Sunākstes-Sēlpils draudzes adjunkts (1778–1796), mācītājs (1796-1819)
  • Johans Kristiāns Stenders (1787–1862), Sunākstes-Sēlpils draudzes adjunkts (1814–1819), mācītājs (1819-1862)
  • Teodors Krēzostoms Stenders (1822–1855), Sunākstes-Sēlpils draudzes adjunkts (1853–1855)
  • Kārlis Gotlobs Stenders (1830–1894), Sunākstes-Sēlpils draudzes adjunkts (1857–1862), Sunākstes-Sēlpils mācītājs (1862-1894)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Th. Kallmeyer, G. Otto. Die evangelischen Kirchen und Prediger Kurlands. Rīga: Grothuss, 1910. S. 75
  2. vietas.lv