Rīgas vēsture

Rīgas vietas plānojuma rekonstrukcijas karte

Viens no pirmajiem Rīgas, Zemgales un Kurzemes attēlojumiem Erbstorfas kartē (13. gadsimta sākums). Ar dzeltenu iezīmēta aptuvenā Latvijas teritorija tolaik zināmās pasaules ziemeļaustrumu malā, kura atrodas Daugavas krastos. Uz augšu (austrumiem) parādīta Municia ("nocietinājumu zeme", Garderīke), pa kreisi (ziemeļiem) divas salas Miopar un Gadarontha, pa labi (dienvidiem) Polockas pilsēta pie Daugavas. Uz leju (rietumiem) pie Nemunas un pie Vislas atrodas Prūsija, agrākās svēbu (gotu) zemes un attēlotas Polijas pilsētas

Rīgas vēsture ir vēstījums par Rīgas pilsētas attīstību no tās dibināšanas brīža līdz mūsdienām.

Uzskata, ka Rīgas vietā pirms tam ir atradusies Daugavas līvu apmetne (lībiešu: Rīgõ) ar ostu, kuru krustneši izmantoja kā galveno atbalsta punktu Livonijas krusta karu laikā. 1225. gadā Rīga ieguva pilsētas tiesības un kopš 1255. gada bija arhibīskapa sēdeklis un plašas baznīcas provinces centrs. 1282. gadā Rīgas pilsēta noslēdza pastāvīgās tirdzniecības partnerības līgumus ar Visbiju un Lībeku, tā liekot pamatus vēlākajai Hanzas savienībai.

Pilsētas dibināšana

Rīga kā lībiešu osta un apdzīvota vieta pastāvējusi jau pirms 1158. gada, pēc 1158. gada šeit vācu tirgotāji kā viesi nodibināja savu faktoriju.

Senākajā Livonijas hronikā, t.s. Indriķa hronikā minēts (IV nodaļas 5. paragrāfā), ka 1200. gadā Daugavas grīvas lībiešu vecākais Aso ierādīja bīskapam Albertam vietu (locum) apmetnes celšanai Daugavas labajā krastā, apmēram 15 km attālumā no upes ietekas jūrā.

Vieta bijusi visai zināma, jo tā pati Indriķa hronika min, ka šajā vietā (in loco Rigae) 1198. gadā notikusi militāra sadursme starp bīskapa ļaudīm un lībiešiem, kurā tika nogalināts Bertolds.

1201. gada vasara: "Savas konsekrācijas trešajā gadā bīskaps, atstājis ķīlniekus Vācijā, ar krustnešiem, kurus varēja sadabūt, atgriezās Līvzemē, un tajā pašā vasarā uz plaša lauka, kuram līdzās varēja būt kuģu osta, tika celta Rīgas pilsēta."

Ierādītās vietas dienvidu un austrumu dabiskā robeža bija Daugavas pieteka — Rīgas upe (vēlāk saukta arī par Rīdzeni, tai sašaurinoties - Rīdziņu). Pie Rīgas upes ietekas Daugavā bija izdevīga vieta ostai — paplašinājums, — t.s. Rīgas ezers. Blakus atradās vietējo iedzīvotāju ciemi (Rīgas lībiešu ciemi — viens pie Rīgas ezera, otrs — pie Rīgas upes ietekas Daugavā). Hronikas V nodaļā minēts, ka 1201. gadā esot sākts celt Rīgas pilsētu plašā jeb klajā laukā (in campo spatioso), kura tuvumā bijis iespējams ierīkot ostu (V:1), 1202. gadā esot ieradies Alberta brālis Engelberts ar pirmajiem namniekiem (cives) (VI:2), bet pēc tam bīskaps pārcēlis no Ikšķiles uz Rīgu arī Livonijas bīskapijas sēdekli.

Avoti nav vienoti jautājumā par pilsētas dibinātāja personu. Vecākā Livonijas atskaņu hronika min, ka "pēc tam drīz bīskaps Bertolds sāk celt Rīgu kā jau vīrs, kas nāk, lai paliktu šeit labuprāt". Arī citi avoti: Jaunākā Livonijas atskaņu hronika, Vartberges Hermanis, Augustīns Eicedijs, Johans Renners un Baltazars Rusovs, Dionīsijs Fabricijs un Kristians Kelhs, par Rīgas pilsētas dibinātāju dēvēja bīskapu Bertoldu.

Tikai 16. gadsimta beigās sarakstītajā Bazīlija Plīnija Rīgas vēsturē dzejā atkal minēts bīskaps Alberts kā pilsētas dibinātājs. Kopš 1740. gada, kad pirmo reizi tika nodrukāta Indriķa hronika, historiogrāfijā iegājās kā vispārpieņemts pilsētas vēsturi sākt ar 1201. gadu un par tās dibinātāju pieņemt bīskapu Albertu.

13. gadsimts

Armijas Ekonomiskā veikala būvēšanas laikā 1938. gadā Rīdzenes ezera vietā atrastais kuģa vraks

Pirmie tirgotāji, kas uzsāka dzīvi jaunajā apmetnē un bīskapa ļaudis savām pirmajām būvēm apkārt uzberot zemes valni un uzceļot noasinātu koka pāļu žogu — palisādi. Pēc 1204. gada lietuviešu un līvu karagājiena uz Rīgu 1207. gadā tika uzsākta mūra celtniecība, kuru pēc kuršu uzbrukuma 1210. gadā pagarināja līdz Daugavai, un nocietinājumu siena ieslēdza arī vietējo iedzīvotāju ciemus, bet kopš 1234. gada mūris apjoza arī pilsētas ziemeļu daļu - nu 2,2 km garais mūris norobežoja no apkārtnes 28 ha lielu pilsētu (sīkāk skat. Rīgas nocietinājumi). Pie apmetnes Rīgas upē bija dabiskā osta (vismaz 50 m plats un 3–5 m dziļš akvatorijs), kuru paplašināja un nostiprināja krastus (skat. arī Rīgas kuģis). Pilsētas tiešais sizerens bija Rīgas arhibīskaps (kurš savukārt bija pakļauts pāvestam un Sv. Romas impērijas imperatora vasalis), bet pašpārvaldi un tiesu nodrošināja no ievērojamākajiem namniekiem ievēlēta Rīgas rāte (pirmo reizi Rīgas rāte jau kā esoša struktūra minēta dokumentā, kas datēts ar 1226. gada 18. aprīli, skat arī Rīgas rāte). 1225. gadā tika apstiprinātas Rīgas namnieku un Rīgas pilsētas tiesības - t.s. Visbijas-Rīgas jeb Gotlandes-Rīgas tiesības. Bīskapa laicīgo varu pilsētā pārstāvēja tā iecelts fogts jeb soģis (advocatus), kura uzdevums bija izšķirt biskapa vārdā visus konfliktus, kas rastos pilsētnieku starpā. Bīskapa militāro varu realizēja ar tā svētību dibinātais Zobenbrāļu ordenis (vēlāk arī paša bīskapa vasaļi bruņinieki).

Lai nepieļautu tik svarīgā vietā izveidoties nocietinātam centram, kas kontrolētu visus reģiona tirdzniecības ceļus, uzreiz pēc Rīgas izveidošanas sākās citu vietējo cilšu uzbrukumi tai. Jau 1203. gadā Jersikas valdnieks Visvaldis kopā ar lietuviešiem tai uzbruka. Nākamajā gadā Rīgai uzbruka lietuvieši kopā Aizkraukles un Lielvārdes lībiešiem. 1205. gadā Rīgu apdraudēja pa Vidzemi sirojošais lietuviešu kunigaitis Svelgatis, un rīdziniekiem izdevās uzbrukumu novērst tikai ar sava sabiedrotā zemgaļu vadoņa Viestarda palīdzību. 1206. gadā Rīgu apdraudēja Polockas kņazs Vladimirs. 1210. gadā Rīgu ielenca kuršu karaspēks, ieradies kuģos pa jūru (turpmāk kuršu uzbrukuma atvairīšanas dienu - 13. jūliju, Sv.Margaritas dienu, - rīdzinieki svinēja kā svētku dienu). 1215. gadā Daugavas grīvu bloķēja, nogremdējo ar akmeņiem pildītas laivas, un pilsētu ielenca sāmsalieši. Taču ieņemt Rīgu nevienam neizdevās.

Zināmu politisko patstāvību Rīgas pilsēta ieguva 1221. gadā, kad atteicās pildīt bīskapa Alberta lēmumu par padošanos Dānijas karalim Valdemāram II - rīdzinieki padzina no pilsētas karaļa emisāru bruņinieku Gotšalku. Pēc tās pilsēta sāk lietot savu ģerboni un karogu, pašorganizējās ģildēs. Turpmākajās desmitgadēs, kaut arī rīdziniekiem nācās atzīt te arhibīskapa, te ordeņa varu, savā iekš- un ārpolitikā pilsēta kļuva aizvien patstāvīgāka, visai bieži pat ar ieročiem aizstāvot savu teritoriju un brīvības. 1232. gadā Rīgas rāte pasludināja, ka gruntsgabalus Rīgas lauku novadā (markā) drīkst iegādāties tikai Rīgas pilsoņi - namnieki, - bet ne klosteri vai garīgie ordeņi.

1255. gada 20. janvārī Romas pāvests Aleksandrs IV pēc Rīgas arhibīskapa Alberta lūguma apstiprināja Rīgu par metropolīta sēdekli, turklāt noteica, ka Rīgas vārdā turpmāk titulējama arī visa baznīcas province un tās arhibīskaps, neaizskarot Romas baznīcas un Vācu ordeņa tiesības. 1256. gadā bīskapam Albertam nācās atteikties no savām feodālā senjora tiesībām apstiprināt amatā pilsētas soģi, bet 1257. gada 15. maijā pāvests Aleksandrs IV atbrīvoja Rīgu no desmitās tiesas maksāšanas. 1275. gadā Vācu ordenis no Svētās Romas impērijas ķeizara Rūdolfa Hābsburga ieguva tiesu varu Rīgas pilsētā. 1287. gada karagājienā uz Rīgu zemgaļu karaspēks uzbruka pilsētas ziemeļu vārtiem un kaujā nogalināja, ievainoja vai saņēma gūstā daudzus Vācu ordeņa brāļus, bet Rīgas pilsētā neiebruka. Pēc uzvaras pār zemgaļiem 1290. gadā samilza pretstāve starp Vācu ordeni un Rīgas pilsētu, tas noveda līdz Livonijas pilsoņu karam, kas ilga vairākus gadu desmitus.

Ekonomika

Pēc sava ģeogrāfiskā novietojuma Rīga veidojās vietā, kur beidzās Daugavas upes tirdzniecības ceļš un sākās jūras ceļš, t.i. vietā, kur preces tika pārkrautas no jūras kuģiem upes laivās un otrādi. Līdz ar to tā jau pirmajās desmitgadēs sāka veidoties par nopietnu tirdzniecības centru Baltijas jūras austrumu krastā. Novietojuma izdevīguma ziņā ar Rīgu varēja sacensties un to pārspēt tikai Danciga un Kēnigsberga (vēlāk arī Pēterburga). Papildus priekšrocības Rīgai deva plašais sauszemes tirdzniecības ceļu tīkls: ceļš no Daugavas grīvas caur Kursu un Žemaitiju uz Prūsiju, ceļš uz lietuviešu zemēm (caur mūsd. Bausku), ceļš gar jūras krastu uz Pērnavu, ceļš caur Vidzemi uz Tērbatu, Pleskavu un Novgorodu, ceļš gar Daugavas labo krastu uz Vitebsku un Polocku. Līdz ar to Rīgas galvenais ienākumu avots bija kā tirdzniecības tranzītmezglam. 1282. gadā Rīgas pilsēta noslēdza pastāvīgās tirdzniecības partnerības līgumus ar Visbiju un Lībeku, tā liekot pamatus vēlākajai Hanzas savienībai.

Gadsimta vidū pilsētai jau piederēja visai plaši zemes īpašumi - t.s. Rīgas patrimoniālais apgabals, - kurus tā visbiežāk dabūja kā atlīdzību par piedalīšanos karagājienos vai atpērkot no brīvajiem zemniekiem. Piepilsētas tīrumos audzēja kviešus, miežus, pupas, kaņepes, rāceņus un, pateicoties tolaik siltākajam klimatam nekā mūsdienās, arī prosu.

Demogrāfiskie rādītāji

Balstoties uz netiešiem avotiem (hronikas, namnieku un tirgotāju saraksti, parādu grāmatas), aptuveni noteikts, ka 13. gadsimta sākumā Rīgā dzīvoja aptuveni 1000 cilvēku, 30. gados vairāk nekā 2000.^{[nepieciešama atsauce]}

14. gadsimts

Gadsimta sākumā Rīgas pilsēta savienībā ar arhibīskapu piedalījās pilsoņu karā pret Ordeni. Šajā laikā Rīga militāri cieši sadarbojās ar Lietuvas lielkņazisti, bet 1320. gados Lietuvas lielkņazu uzdevumā veica to ārējos maksājumus. Kara kulminācija bija 1329. gadā, kad oktobrī Ordeņa karaspēks aplenca pilsētu un pilnībā to bloķēja. 1330. gada 20. martā Rīgas rāte vienojās ar Ordeni par padošanās noteikumiem. Lai simboliski demonstrētu Rīgas sakāvi, pilsētniekiem nācās izlauzt mūrī plašu atveri, pa kuru, nevis pa vārtiem, pilsētā iejāja mestrs ar pavadoņiem. 30. martā tika apzīmogots Rīgas padošanās līgums (ko 1332. gadā apstiprināja Svētās Romas impērijas ķeizars Ludvigs IV kā pilsētas augstākais senjors), saskaņā ar kuru visas Rīgas privilēģijas zaudēja savu spēku. Rīga kļuva par vienu no ordeņa pārvaldītajām Livonijas Konfederācijas pilsētām. Tika atceltas virkne arhibīskapa tiesību pār pilsētu. Turpmākās desmitgades pagāja Ordeņa un arhibīskapu strīdos par tiesībām valdīt Rīgā, un rīdzinieku politiskajos manevros, cenšoties panākt iepriekšējo privilēģiju atjaunošanu un jaunu privilēģiju iegūšanu. 1340. gados Rīgas tirgotāji ieguva starpnieku privilēģiju,^{[nepieciešama atsauce]} kas noteica, ka Rīgā iebraukušie citu pilsētu tirgotāji darījumus varēja slēgt tikai ar Rīgas tirgotāju starpniecību, un tas rīdziniekiem deva lielu peļņu. Gadsimta vidū sākās aktīvāka Rīgas līdzdalība Hanzas savienības politikā (līdz tam Hanzas savienība nekādi nebija Rīgai palīdzējusi, kā tikai uzstājusies kā starpnieks pamiera līgumu slēgšanā), 1380. gadā pat atsakoties dot karavīrus karam pret Tērbatas bīskapiju, jo ar Tērbatas pilsētu to saistīja savstarpējās palīdzības līgums savienības ietvaros.

Demogrāfiskie rādītāji

14. gadsimta pirmajā pusē Rīgā dzīvoja 6-7 000 cilvēku, bet gadsimta otrajā pusē (pēc mēra epidēmijas) 4-5 000.^{[nepieciešama atsauce]}

15. gadsimts

Rīgas skats 1499. gadā

1406. gada Kopusas tirdzniecības līgumā ar Lietuvas pakļautībā esošo Polockas pilsētu Rīga panāca netraucētu tirdzniecību pa Daugavu un brīvu tirgošanos Polockā. Ievērojami rīdzinieku pašapziņu un pilsētas lomu pastiprināja jaunizveidotais Livonijas landtāgs, kurā drīz tika izveidota pilsētu kūrija (kaut arī Livonijā bija 15 apdzīvotu vietu ar pilsētu tiesībām, noteicošās balsis kūrijā bija Rīgai, Rēvelei un Tērbatai, kuras bieži lēma jautājumus visu pārējo pilsētu vārdā). Pilsēta bija jau tik spēcīga, ka 1423. gadā Rīgas rāte atsacījās sodīt par krāpšanos tirdzniecībā ar sāli tirgotāju Hermani Klempovu, un pat bija tā dēļ gatava sākt karu pret Ordeni, un tikai visa Landtāga lēmums lika pilsētai samierināties un maksāt sodu. 1451. gadā Rīga pat uzsāka slepenas sarunas ar Prūsijas savienību par iespējamu spēku apvienošanu pretstāvei Ordenim. Taču atklāti Ordeņa uzbrukuma draudi piespieda pilsētu piekāpties un parakstīt 1452. gada 30. novembrī Salaspils līgumu par Rīgas vienlaicīgu pakļaušanos diviem feodālajiem senjoriem - Livonijas ordenim un Rīgas arhibīskapam. Turpmākās desmitgades pagāja, Rīgas pilsētai diplomātiski lavierējot starp abiem senjoriem un cenšoties atgūt savas brīvības. 1479. gadā pilsēta atbrīvojās no viena senjora - pēc neveiksmīgas februārī sākušās karadarbības ar Ordeni, arhibīskapu Stodevešeru saņēma gūstā, kur tas 12. jūlijā mira. Turpinājās pilsētas rātes centieni samazināt Ordeņa kontroli pār pilsētu.

Demogrāfiskie rādītāji

15. gadsimtā pilsētnieku skaits bija aptuveni 8 000 cilvēku,^{[nepieciešama atsauce]} no kuriem, kā 1452. gada novembrī, Rīgas domkapitula prāvests Nagels min savā aicinājumā Livonijas ordenim, 1/3 daļa bijuši nevāci.

16. gadsimts

Rīgas panorāma no "Cosmographia" (pēc 1544). No diviem ģerboņiem noprotams, ka Rīga tolaik atradās gan Livonijas ordeņa, gan arhibīskapa pakļautībā

Rīgas ģerbonis (1591)

Zināms, ka 1510. gadā Rīgas Rātslaukumā tika izgreznota Ziemassvētku egle, šo gadaskaitli uzskata par pirmo dokumentēto šīs Ziemassvētku tradīcijas aprakstu. To par godu Kristus dzimšanai ar papīra ziediem izgreznoja Mengalvju brālības tirgotāji. Pakāpeniski šī tradīcija attīstījās un izplatījās visā kristīgajā pasaulē. Citi avoti liecina, ka pirmā Ziemassvētku egle tikusi izgreznota Igaunijas galvaspilsētā Tallinā jau 1441. gadā, tomēr šim faktam trūkst rakstisku liecību. 16. gadsimta 20. gados Rietumeiropā sākusies reformācija samērā drīz sasniedza Rīgu. Reformācijas ietekmē 1535. gadā Livonijas ordeņa mestrs piešķīra Rīgai ticības brīvību. Kopš tā laika baznīcas lietu pārvalde nonāca rātes pārziņā, tika pārņemti baznīcu un klosteru īpašumi, Rīgas Domskolu pārveidoja par luterāņu skolu, franciskāņu klosterus — par nabago patversmēm.

Pēc Rusova hronikas ziņām, 1547. gadā, Debesbraukšanas dienā, dienas laikā Rīgas ārpilsētā izcēlās liels ugunsgrēks, "kuŗš apņēma arī pilsētu un nodarīja lielu skādi. Pilsētā, bīskapa rajonā, nodega daudzas mājas un baznīcas; ārpilsētā daudzas tirgoņu noliktavas ar visām mantām krita ugunij par laupījumu". Livonijas kara laikā (1558—1583) krievu un tatāru karaspēks 1559. gadā uzbruka ordeņa pilīm Bukultos, Ropažos un Salaspilī, tomēr Rīga tikpat kā necieta, šajā laikā tā deklarēja brīvpilsētas statusu (1561-1582). Tomēr kara beigās 1581. gadā, lai saglabātu savas privilēģijas, pilsētas namnieki zvērēja uzticību Polijas un Lietuvas valdniekam Stefanam Batorijam. Rīgā ar nemieriem pagāja jaunā jeb Gregora kalendāra ieviešana. Kalendāra nemieri Rīgā ilga no 1584. līdz 1589. gadam, to laikā tika izpostītas baznīcas, kā arī nodarīti citi zaudējumi.

Demogrāfiskie rādītāji

16. gadsimta vidū (pirms Livonijas kara) iedzīvotāju skaits sasniedza 12-16 tūkstošus. Rīga bija viena no lielākajām Baltijas jūras piekrastes pilsētām.

17. gadsimts

Rīga 1650. gadā, Johana Kristofa Broces attēls

Siļķu krastmala Rīgā ap 1650. gadu (Broces zīmējums pēc gleznas rātsnamā)

Poļu-zviedru kara sākumā tika pastiprināta Rīgas nocietinājumu sistēma, un 17. gadsimta sākumā zviedru mēģinājumi ieņemt pilsētu beidzās neveiksmīgi, līdz 1621. gada septembrī pēc ilgstoša aplenkuma Rīga padevās. Ilgstošais pagrimums tirdzniecībā, kā cēlonis bija karš, tika pārvarēts līdz gadsimta vidum, kad visaugstāko līmeni sasniedza linu, pelnu, meža materiālu, ādas un tauku eksports. Otrā Ziemeļu kara laikā tiem laikiem milzīgs Krievijas karaspēks vairākus mēnešus aplenca Rīgas cietoksni, bet bija spiests atkāpties. Gadsimta beigās par nozīmīgākajiem eksporta produktiem kļuva graudaugi un vasks. Visu 17. gadsimtu Rīgas pilsēta bija viens no nozīmīgākajiem Zviedrijas kreditoriem, Rīga kļuva par Zviedrijas karaļvalsts lielāko pilsētu.

Skat. arī Rīgas citadele

Rīgas panorāma ap 1720. gadu

Demogrāfiskie rādītāji

17. gadsimta demogrāfisko situāciju ietekmēja ilgstošs karš, bads, mēris, kā arī ekonomiskais pagrimums - gadsimta beigās Rīgas iedzīvotāju skaits samazinājās līdz 10 000.^{[nepieciešama atsauce]}

18. gadsimts

18. gadsimts sākās ar Ziemeļu karu (1700—1721). 1701. gadā pēc uzvaras pār krieviem pie Narvas Rīgā ieradās Zviedrijas karalis

1709. gadā Pētera I karaspēks aplenca Rīgu, un pēc deviņiem mēnešiem tā bija spiesta padoties. Pilsēta stipri bija cietusi apšaudēs, un mēra epidēmijas laikā mira aptuveni puse Rīgas iedzīvotāju. Pēc kara pilsēta kļuva par Rīgas guberņas (vēlāk — Vidzemes guberņas) administratīvo centru.

Demogrāfiskie rādītāji

18. gadsimta pirmajā pusē pilsētas iedzīvotāju skaitu negatīvi ietekmēja Ziemeļu karš un mēris. 1720. gadā Rīgā bija mazāk kā 6 tūkstoši, 1728. gadā aptuveni 10 000 iedzīvotāju. 1782. gadā Baltijas guberņās sākās pirmā t.s. iedzīvotāju revīzija. Rīgas iedzīvotāju revīziju (izņemot 10. revīziju) sarakstos ierakstīja visus civiliedzīvotājus, tādējādi ir samērā precīzi zināms faktiskais iedzīvotāju skaits pilsētā. 1709. gada amatnieku saraksti rāda, ka "vācu" amatos strādā 440 amatnieku, bet "nevācu" - 526 amatnieki (turklāt sarakstā nav uzskaitīti Pārdaugavas nevācu amati: zvejnieki, enkurnieki, pārcēlāji, loči un mucu šķirotāji).

19. gadsimts

Rīgas ostas panorāma 1815. gadā (Kārļa Traugota Fehhelma glezna)

Vecrīgas panorāma starp 1890. un 1900. gadu

Daugavas krastmala (ap 1890)

Arī 19. gadsimts nāca ar jaunu karu. 1812. gadā Napoleons uzbruka Krievijai. Lai aizstāvētos pret iespējamo Napoleona uzbrukumu, ar pilsētas vadības ziņu tika nopostītas un nodedzinātas Rīgas priekšpilsētas. Tomēr, kā vēlāk izrādījās, šis solis bija pārsteidzīgs — Napoleons Rīgai nemaz neuzbruka.

Eiropā 18. un īpaši 19. gadsimtā palielinājās tirdzniecības apjoms, kas veicināja Krievijas eksporta pieaugumu. Rīga organiski iekļāvās šajā procesā, kļūdama par vienu no galvenajām Krievijas ostas pilsētām. Pilsētas attīstība kļuva īpaši strauja pēc tam, kad 1856. gadā Krievijas Impērijas valdība atļāva likvidēt Rīgas cietoksni, t.i. nojaukt pilsētas nocietinājumus un būvēt mūra ēkas priekšpilsētās. 1861. gadā tika uzbūvēta dzelzceļa līnija Rīga—Dinaburga, kas caur Daugavpili savienoja Rīgu ar Pēterburgu un citām pilsētām. 1866. gada likums par amatniecības un rūpniecības brīvību pilnīgi likvidēja cunfšu monopoltiesības. 19. gadsimta 2. pusē izveidojās jauna Rīgas rūpniecības seja — metālapstrāde, mašīnbūve, ķīmiskā rūpniecība, šķiedru apstrāde, vadmalas, ķemmdzijas audumu ražošana, papīra, porcelāna, fajansa, korķu ražošana, kokzāģēšana.

Līdz ar kapitālistisko attiecību rašanos pilsētas dzīvē veidojās rūpniecības proletariāts un buržuāzija. Jaunās šķiras nomainīja līdzšinējo kārtu struktūru pilsētā. Tās, īpaši strādniecība, skaitliski strauji pieauga pēc zemnieku brīvlaišanas Vidzemē (1817) un Kurzemē (1819). Rīgas strādnieku šķiras veidošanās process noslēdzās 19. gadsimta 90. gados. Nabadzīgo iedzīvotāju skaita pieaugums izraisīja sociālas problēmas. Jau 1870. gados notika pirmie streiki, bet nozīmīgākais bija 1899. gada Rīgas dumpis. Liela nozīme strādnieku kustības veicināšanā bija Jaunajai strāvai, kas radīja pamatu sociāldemokrātu darbībai.

Demogrāfiskie rādītāji

No 18. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta pirmajai pusei (1782-1812) Rīgas civiliedzīvotāju skaits palielinājās par vairāk kā 40 tūkstošiem, kas ir 2,7 reizes. Samērā strauji Rīgas iedzīvotāju skaits palielinājās 19. gadsimta sākumā, stipri samazinājās 1812. gada kara laikā un nākamajā gadu desmitā, turpretim strauji palielinājās 19. gadsimta 20. gadu otrajā pusē un it īpaši pēc 60. gadiem, galvenokārt sakarā ar to, ka Rīgā ieplūda daudz ieceļotāju no laukiem. Sākot ar 1867. gadu, Rīgā sāka organizēt tautas skaitīšanas, tāpēc demogrāfiskās ziņas jau ir daudz precīzākas. 19. gadsimta otrajā pusē ievērojami mainījās Rīgas pilsētas iedzīvotāju etniskais sastāvs. Latviski runājošo rīdzinieku īpatsvars no 23,6% 1867. gadā pieauga līdz 29,5% 1881. gadā un 39,6% 1897. gadā. Vācbaltieši no 42,9% 1867. gadā saruka līdz 16,7% 1913. gadā. Krievu īpatsvars Rīgā no 25,1% 1867. gadā samazinājās līdz 21,2% 1913. gadā.

Tieši 19. gadsimta pēdējā trešdaļā un 20. gadsimta sākumā notika ļoti strauja Rīgas iedzīvotāju skaita palielināšanās, ko veicināja feodālisma laikmetam raksturīgo ierobežojumu atcelšana, zemnieku atbrīvošana no dzimtbūšanas, strauja rūpniecības attīstība. 1881. gadā Rīgā dzīvoja 169 000 cilvēku. 19. un 20. gadsimta mijā — gandrīz 300 000.

20. gadsimts

Elizabetes iela ap 1910. gadu

Rīgas panorāma 20. gadsimta sākumā

Rīga nākotnē (pastkarte Riga in der Zukunft 20. gadsimta sākumā). Tagadējais Brīvības laukums. Fotogrāfs paredzējis gaisa tramvajus, dirižabļus, automašīnas un dažādu rasu iedzīvotājus

Bermontiādes laikā sagrautie nami Kārļa ielā (tagad 13. janvāra ielā)

Rīgas aerofoto (1918)

1900. - 1901. gadā Krievijas Impērijas saimnieciskās krīzes dēļ Rīgas ekonomikas attīstība apstājās, stāvokli vēl pasliktināja Krievijas—Japānas karš. 1904. gadā tika nodibināta Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Rīga bija viens no galvenajiem 1905. gada revolūcijas centriem. Līdz 1908. gadam Rīgā pastāvēja karastāvoklis, bet līdz 1912. gadam — "pastiprinātas apsardzības stāvoklis". Neraugoties uz to, pilsētā kopš 1910. gada atjaunojās strauja saimnieciskā izaugsme, Rīga kļuva par vienu no lielākajiem Ziemeļeiropas ekonomiskajiem centriem. 1914. gada vidū Rīgā darbojās 372 fabrikas ar 87 000 strādnieku. Ražojumu vērtības ziņā pirmo vietu ieņēma gumijas rūpniecība, kurai sekoja mašīnbūve, ķīmiskā rūpniecība, tekstilrūpniecība, pārtikas un baudvielu rupniecība, kokrūpniecība, metālapstrāde, izrakteņu apstrāde, papīrrūpniecība, ādu un apģērbu rūpniecība. Rīgā darbojās Argentīnas, ASV, Austroungārijas, Beļģijas, Brazīlijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Lielbritānijas, Meksikas, Nīderlandes, Norvēģijas, Persijas, Portugāles, Spānijas, Šveices, Vācijas un Zviedrijas konsulāti un vicekonsulāti.

Pirmā pasaules kara sākumā, tuvojoties frontei, 1915. gadā sākās Rīgas uzņēmumu evakuācija. Uz Krievijas Impērijas iekšējiem rajoniem kopā ar rūpnīcu, fabriku, darbnīcu u.c. uzņēmumu iekārtām tika izvesti apmēram 200 000 kvalificētu strādnieku un viņu ģimenes locekļu. Rīga kļuva par kara nometni, sabiedriskās vietās aizliedza lietot vācu valodu, par Rīgas pilsētas galvu pirmoreiz tika iecelts latvietis — Andrejs Krastkalns. Visu Pirmā pasaules kara laiku Rīgas tuvumā atradās frontes līnija, bet Rīgas operācijas rezultatā pilsētu 1917. gada 3. septembrī ieņēma Vācijas Impērijas 8. armija. 1917. gada beigās latviešu partijas Rīgā nodibināja Demokrātiskais bloku, kurā ietilpa sociāldemokrāti, Latviešu Zemnieku savienība, kā arī dažas citas partijas. 1918. gada 3. martā Vācija un Krievija noslēdza Brestļitovskas miera līgumu. 1918. gada 12. aprīlī Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome nolēma izveidot Baltijas hercogisti un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā. 1918. gada 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas vienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes provincēm, bet 22. septembrī Vācijas ķeizars atzina Baltijas hercogistes suverenitāti. 1918. gada 23. septembrī Rīgas Demokrātiskā bloka pārstāvji Oberosta pārvaldei iesniedza prasību atjaunot pirms okupācijas ievēlētās Rīgas domes darbību, kā arī aizrādīja, ka "latvju tauta, kā agrāk, tā arī pašreizējos apstākļos, aizstāv viedokli par Latvijas nedalāmību, tautu pašnoteikšanos un pašpārvaldību".

1918. gada 19. oktobrī Rīgas Demokrātiskais bloks atklāti paziņoja, ka tā mērķis ir "Latvija kā neatkarīga, demokrātiska republika Tautu Savienībā", tomēr 1918. gada 5. novembrī Rīgā tika proklamēta Apvienotā Baltijas hercogiste. Savukārt 1918. gada 18. novembrī Rīgas Otrajā Pilsētas (tag. Nacionālajā) teātrī Latvijas Tautas padome proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti un izveidoja Latvijas Pagaidu valdību ar Kārli Ulmani priekšgalā. Par Rīgas pilsētas pagaidu domes vadītāju tika ievēlēts Gustavs Zemgals (amatā līdz 1920. gadam).

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 3. janvārī Rīgu ieņēma Sarkanā armija, 13.—15. janvārī Rīgā notika Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju I kongress. Kongress ievēlēja Centrālo izpildkomiteju, kas izveidoja Padomju Latvijas Komisāru padomi Pētera Stučkas vadībā. Tomēr jau 1919. gada 22. maijā Rīgu ieņēma vācu landesvērs un dzelzsdivīzija. Dienu vēlāk Rīgā ienāca arī latviešu nacionālā karaspēka vienības. 6. jūlijā pēc uzvaras Cēsu kaujās Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigādes karaspēka vienības. 8. jūlijā pilsētā ieradās arī Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība, ko atbalstīja Antantes valstis. 1919. gada 8. oktobrī sākās sīvas cīņas starp Latvijas karaspēku un Pāvela Bermonta — Avalova komandēto Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju. 11. novembrī Bermonta karaspēks no Rīgas pievārtes tika padzīts.

Pēc Pirmā pasaules kara izpostītā Rīga bija kļuvusi par faktisko Latvijas galvaspilsētu, tomēr oficiāls galvaspilsētas statuss tika piešķirts tikai 1931. gadā.

Pirmā pasaules kara laikā Rīga bija smagi cietusi. Tā kā rūpnīcas bija izpostītas un mašīnas evakuētas, Rīgas rūpniecība un lielā mērā arī amatniecība bija iznīcināti, arī iedzīvotāju skaits bija samazinājies vairāk kā par pusi. Tā, ja 1913. gadā Rīgā bija 517 522 iedzīvotāji, tad 1917. gadā - 212 797.

No Krievijas tika atgūta neliela daļa evakuēto uzņēmumu,^{[nepieciešama atsauce]} tomēr pirmskara ražošanas un tirdzniecības apjomi netika sasniegti. Latvijas brīvvalsts laikā Rīga kļuva par samērā latvisku pilsētu pretstatā agrākajam vāciskajam garam.

1940. gada 17. jūnijā Rīgā ienāca PSRS karaspēks, bet jau 1941. gada jūlijā to nomainīja nacistiskās Vācijas armija. Nodega Pētera baznīcas tornis, kas līdz tam bija augstākais koka tornis pasaulē. Kara laikā Rīgā attīstīja tikai tās nozares, kas ražoja kara apstākļiem nepieciešamo (metālrūpniecība, ādu apstrāde, kokapstrāde). Atkāpjoties vācieši uzpridzināja stratēģiski svarīgus objektus pilsētā — tiltus, elektrostacijas, noliktavas, ūdensvadu. Mainoties varām, tika sagrauts arī Melngalvju nams un Rātsnams.

Rīgas rūpniecība pēc Otrā pasaules kara atjaunojās strauji — tika izmantotas lielo rūpnīcu ēkas, kas bija saglabājušās Rīgā no Krievijas Impērijas laikiem. Līdz ar rūpniecības attīstību strauji pieauga Rīgas iedzīvotāju skaits, galvenokārt uz iebraucēju no PSRS rēķina. Padomju varas gados Rīga nostiprinājās kā Latvijas centrs, 1980. gadu beigās tās iedzīvotāju skaits tuvojās miljonam, bet latvieši atkal bija mazākumā.

1991. gadā Rīga atkal kļuva par vienu no galvenajiem sacelšanās centriem Padomju Savienībā. Šī gada janvārī pie stratēģiskajiem Rīgas objektiem tika uzbūvētas barikādes, pie kurām nepārtraukti dežurēja Latvijas iedzīvotāji. Pēc Rīgas barikāžu parauga 1991. gada augustā tika veidotas arī barikādes Ļeņingradā un Maskavā, kas lielā mērā izšķīra PSRS likteni.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Rīga atkal kļuva par Latvijas Republikas galvaspilsētu. Tomēr pārejas process uz tirgus ekonomiku bija smags — jaunajos apstākļos konkurenci nespēja izturēt lielākā daļa Rīgas lielo rūpniecības uzņēmumu, kas radīja nopietnu ekonomisko krīzi. Rūpnieciskā ražošana 1990. gados Rīgā samazinājās vairāk nekā par pusi. 1998. gadā Latvijas un, protams, arī uz Rīgas ekonomiku satricināja banku krīze.

Demogrāfiskie rādītāji

1913. gadā Rīgā dzīvoja 482 000 (kopā ar patrimoniālo apgabalu 517 000) un tā bija viena no lielākajām pilsētām Krievijā. 19. gadsimtā Rīgas iedzīvotāju skaits palielinājās 10 reižu, bet laika posmā no 1867. līdz Pirmā pasaules kara sākumam (Rīgas teritorija šajā laika posmā divkāršojās) — gandrīz 5 reizes. Visstraujāk iedzīvotāju skaits pieauga 1867-1881., 1895-1899. un 1911-1913. (par vairāk kā 3% gadā).

Pirmā pasaules kara, vācu okupācijas un brīvības cīņu laikā Rīgas iedzīvotāju skaits samazinājās gandrīz 3 reizes. 1920. gadā Rīgā bija 185 000 iedzīvotāju. Atgriežoties kara bēgļiem, 1920.-1925. gadā, iedzīvotāju skaits palielinājās gandrīz divkārt, taču turpmāk tas pieauga gausi. Pirmās Latvijas brīvvalsts, pēdējās tautas skaitīšanas laikā 1935. gadā Rīgā bija 385 000 iedzīvotāju, bet no 1939. gadā sākās iedzīvotāju skaita samazināšanās sakarā ar vāciešu repatriāciju. 1941. gada sākumā Rīgā bija 335 000 iedzīvotāju (mazāk nekā 1925. gadā).

Pirmajā padomju okupācijas gadā, Otrā pasaules kara un vācu okupācijas laikā Rīga zaudēja vairāk kā 100 000 cilvēku jeb 1/3 iedzīvotāju kopskaita (1941. gada deportācijas un citas represijas, militārpersonu un civiliedzīvotāju bojāeja, gandrīz visu ebreju tautības iedzīvotāju iznīcināšana, rīdzinieku aizvešana vai aizbraukšana uz Vāciju u.c.). Pēc vērtējuma, 1944. gada oktobrī Rīgā bija tikai 226 000 iedzīvotāju. Pirmajos pēckara gados (nu jau Padomju Savienības sastāvā) Rīgas iedzīvotāju skaits strauji palielinājās, galvenokārt dēļ imigrācijas no Padomju Savienības (pārsvarā krievi, ukraiņi un baltkrievi), taču mājās atgriezās arī demobilizētie un izbraukušie un aizvestie uz Vāciju un citām vācu okupācijas zemēm. Rezultātā no 1946. līdz 1950. gadam Rīgas iedzīvotāju skaits pieauga vidēji par 50 000 cilvēku gadā un 1951. gada sākumā sasniedza 500 000. Turpmākajos gados iedzīvotāju skaits palielinājās lēnāk, tomēr vidējais ikgadējais absolūtais Rīgas iedzīvotāju skaita pieaugums 1951. līdz 1987. gadam bija 11 000 (1979. līdz 1987. — 8 000). 1960. gadi gadu sākumā Rīgas iedzīvotāju skaits pārsniedza 600 000, 1967. gadā — 700 000, 1976. gadā — 800 000, 1986. gada beigās 900 000. Lielāko daļu iedzīvotāju skaita pieauguma veidoja mehāniskais pieaugums, taču arī dabiskais pieaugums visā Padomju Savienības okupācijas laikā bija pozitīvs. PSRS republiku galvaspilsētu vidū Rīga iedzīvotāju skaita ziņā 1980. gadu vidū bija 9. vietā, bet visu Padomju Savienības pilsētu vidū — 26. vietā.

Astoņdesmito gadu vidū tika prognozēts, ka līdz 2000. gadam rīdzinieku skaits pārsniegs 1 miljonu, bet šis scenārijs nepiepildījās. Rīga iedzīvotāju skaita maksimumu sasniedza 1990. gadā — 909 135 cilvēki. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, Krievijas pilsoņu un karaspēka atgriešanās Krievijā dēļ, kā arī ekonomiskās situācijas krasas pasliktināšanās dēļ, iedzīvotāju skaits Rīgā sāka strauji samazināties. 1990. gadā iedzīvotāju skaits samazinājās par 8680, 1991. gadā par 10 714 bet 1992. gadā pat par 26 084 cilvēkiem un 1993. gada sākumā Rīgā bija jau vairs 863 657 iedzīvotāju. Turpmāk skaita samazināšanās tempi palēninājās. 1996. gada otrajā pusē Rīgas iedzīvotāju skaits noslīdēja zem 800 000.

21. gadsimts

Rīgas iedzīvotāju skaita izmaiņas no 1990. līdz 2010. gadam

Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai veicināja strauju Rīgas ekonomisko izaugsmi un celtniecības pieaugumu. 2003. gadā Rīgā notika Eirovīzijas dziesmu konkurss, 2006. gada maijā Pasaules čempionāts hokejā, bet tā paša gada novembrī 19. NATO samits. Sakarā ar globālo finanšu krīzi 2008. gadā Rīgas ekonomiskā attīstība apstājās. 2009. gada 13. janvārī Rīgā notika pret valdību vērsta protesta akcija un nemieri. Kaut arī krīzes dēļ daudzi celtniecības un attīstības projekti tika ierobežoti vai apturēti, tomēr 2008. gadā tika atklāts Dienvidu tilts un uzsākta Latvijas Nacionālā bibliotēkas ēkas — "Gaismas pils" celtniecība. 2010.-2011. gadā Rīgas ekonomiskā izaugsme atjaunojās. Rīga bija viena no 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētām. 2015. gada pirmajā pusē Rīgā notika Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē oficiālie pasākumi.

Pēc 2022. gada Krievijas iebrukuma Ukrainā ielu, uz kuras atrodas Krievijas Federācijas vēstniecība, pārdēvēja par Ukrainas neatkarības ielu. Saeima 12. maijā nobalsoja par Latvijas un Krievijas līguma daļas par memoriālo būvju saglabāšanu darbības apturēšanu, un nākamajā dienā Rīgas dome nobalsoja par 1985. gadā uzslietā pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistu iebrucējiem nojaukšanu. 2022. gada 22. augustā tika sākta pieminekļa nojaukšana, un 2022. gada 25. augustā tā obelisks tika nogāzts.

Demogrāfiskie rādītāji

2000. gada 1. janvārī Rīgā dzīvoja 0,764 miljoni cilvēku un ikgadējais samazinājums noslīdēja zem 10 000 iedzīvotāju gadā. Kopš 2000. gada latvieši atkal kļuva par lielāko etnisko grupu Rīgā. Tomēr darbaspēka pārvietošanās brīvība, lielā algu starpība dažādās Eiropas Savienības valstīs un 2008. gada globālā finanšu krīze veicināja Rīgas iedzīvotāju skaita samazināšanos. Tomēr arī pēc ekonomiskās situācijas uzlabošanās vēlākos gados, Rīgas iedzīvotāju skaits turpināja sarukt teju ik gadu. 2021. gada 1. janvārī Rīgā (pirms teritoriālās reformas) bija 0,614 miljoni iedzīvotāju, kopš 2008. gada skaitam krītot par vēl12%.

Iedzīvotāju migrācijas un naturalizācijas dēļ Rīgā palielinājās Latvijas pilsoņu un citu valstu pilsoņu skaits, bet samazinājās nepilsoņu īpatsvars. Ja 2007. gadā Rīgā bija piereģistrēti 503 573 Latvijas pilsoņi (69,6%), 197 752 Latvijas nepilsoņi (27,3%), 111 bezvalstnieki, kā arī 22 495 citu valstu pilsoņi (3,1%). Turpretī 2017. gadā Rīgā bija piereģistrēti 527 942 Latvijas pilsoņi (75,4%), 122 821 Latvijas nepilsoņi (17,5%), 98 bezvalstnieki, 111 alternatīvie, 74 bēgļi, kā arī 49 472 citu valstu pilsoņi (7,1%).

Skatīt arī

• Rīgas vēstures hronoloģija

Atsauces

Literatūra

• Jānis Straubergs. Rīgas vēsture. Rīga: Grāmatu draugs, 1936.-1937. - 491 lpp.
• Staņislavs Rubinčiks. Pasakas par pilsētas transportu un gailīti, līdzautors О.Slepkovs. Rīga: «Liesma», 1969.g.
• Andris Kolbergs. Rīga kājāmgājējiem. — A.K.A.: Jūrmala, 2001., - 560. lpp., ISBN 978-9984-548-00-7 

Ārējās saites

• Wadons pa Rigu ar isstahdes un pilsehtas plahneem, eestahschu, weikalu, personu adresem, grahmatu galdu, dselzsceļa sarakstu u. t. t. Rīga: A. Freija apgāds - 1901. (1901. gada izstādes ceļvedis pa Rīgu ar skatu kartēm un adresēm)
• Rīgas karte 1:24000, izdota 1936. gadā
• Rīgas karte 1:25200 ar krievu vietvārdiem, izdota 1916. gadā
• Rīgas karte 1:25200 ar vācu vietvārdiem, izdota 1937. gadā
• Rīgas karte 1:25000, izdota 1941. gadā, balstoties uz 1928. gada P.Mantnieka kartogrāfijas institūta karti
• Rīgas vēsture fotogrāfijās
• Rīgas vēstures kinomateriāli
• Cita Rīga - Portāls par Rīgu un Rīgas vēsturi