Lielzalves muiža

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Lielzalves muižas kungu māja mūsdienās

Lielzalves muiža (vācu: Groß-Salwen) bija muiža Zalvē, tagadējā Neretas novada, Zalves pagastā. Pēc 1920. gada agrārās reformas Lielzalves muižas zemes 8084 ha platībā sadalīja jaunsaimniekiem, bet kungu mājā ierīkoja skolu.

2008. gada nogalē, kad Zalves pagasta padome nolēma skolu slēgt, skolas telpās plānoja izveidot sociālo prasmju attīstības un izglītošanas centru, kas līdzekļu trūkuma dēļ neizdevās.[1] 2013. gadā Neretas novada dome nolēma pārdot bijušās Zalves pamatskolas ēku jeb grāfa Andreja Šuvalova kādreizējo medību rezidenci izsolē.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Livonijas ordeņa valsts sabrukuma zemes gar Zalvītes upi izlēņoja bijušajam ordeņa komturam Vilhelmam no Efernas (von Effern), kas 1563. gadā bija apprecējis hercoga Gotharda Ketlera radinieci. 1607. gadā līdztekus Neretas muižai un Daudzeses muižai pieminēta Zalves muiža kā trešā Eferna muiža ar Knāvu (Knawen) pusmuižu.[3]

Pēc Vilhelma fon Eferna nāves 1617. gadā Zalves muižu mantoja viņa sieva. 1688. gadā muižu mantoja viņas meita un parādu dēļ to ieķīlāja. 1710. gada Lielā mēra epidēmijas laikā Zalves apkārtnē nomira liela daļa iedzīvotāju. 1744. gadā Zalves muižu pārdeva Krustpils un Skaistkalnes dzimtkungam Nikolajam Korfam.

Pēc Kurzemes hercogistes aneksijas un iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā Zalves muižu ieguva Platons Zubovs (1767-1822), kas 1821. gadā apprecējās ar Teklu Valentinoviču. 1826. gadā pēc precībām ar Zubova atraitni muižu ieguva grāfs Andrejs Šuvalovs (Шувалов, 1802-1873). 1845.-1846. gadā viņš veica muižas ēku remontu, pēc tam muižu izrentēja. 1855. gadā Zalvi mantoja viņa dēls Pēteris Šuvalovs (1827-1889), kurš vēlāk kļuva par Baltijas ģenerālgubernatoru (1864-1866). Tā kā Zalves apkārtnes meži bija zvēriem bagāti, muižas īpašnieki bieži rīkoja medības ar augstu viesu piedalīšanos. Viņa vienīgais dēls bija grāfs Andrejs Šuvalovs (1865-1928), kas Krievijas impērijas armijā sasniedza ģenerālmajora pakāpi (1912), piedalījās Krievijas pilsoņu karā, 1920. gadā emigrēja uz Šveici.[4] Jau 1900. gadā Zalves muižā ievilka telefonu, lai grāfs varētu paziņot par savu ierašanos uz medībām.

Pēc 1920. gada agrārās reformas Lielzalves muižu sadalīja jaunsaimniekiem, uz bijušo muižas kungu māju 1922. gadā pārcēla skolu. Otrā pasaules kara laikā skolā bija iekārtots vācu armijas kara hospitālis.

Muižas kungu māja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divstāvu ēka, celta 19. gs. Ievērojami izvirzīti sānu rizaliti. Abos ēkas galos ir seni, velvēti pagrabi. Saglabājušās sienu - griestu ieloces dzegas, daži logu slēģi, 19. gs. durvju vērtnes. 1968.-1970. gadā veiktas izmaiņas plānojumā, izārdīts manteļskurstenis, pārveidotas logailas.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]