Valmiermuižas kungu māja

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Valmiermuižas kungu māja (20. gs. sākuma atklātne).
Valmiermuižas kopskats (20. gs. sākuma atklātne). Mūsdienās saglabājusies vienīgi priekšplānā esošā saimniecības ēka un viens no pils torņiem.
Lielkņazs Vladimirs Romanovs ar ģimeni pie Valmiermuižas kungu mājas.

Valmiermuižas kungu māja jeb Valmiermuižas pils, jeb Valmieras muiža (vācu: Wolmarshof) bija muižas ēka mūsdienu Burtnieku novada Valmiermuižā Dzirnavu ielā 2. Līdz mūsdienām saglabājies vienīgi pils tornītis, kur ir saglabājušies griestu gleznojumi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valmieras muižas izcelsme vēsturiski saistīta ar Valmieras draudzes novadu, jo zemes, uz kurām atradās Valmiermuižas un Valmieras mācītāja pagasti, Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs piešķīra valsts kancleram, grāfam Akselam Uksenšernam (1583-1654). 17. gadsimta 80. gados novads pārgāja valsts īpašumā un tika iznomāts. Pirmais nomnieks bija Rīgas lieltirgotājs Johans Reiterns, bet pēc tam – Bahmaņu dzimta. Ar 1725. gadu Valmieras muiža par īpašiem nopelniem valsts labā tika piešķirta lietošanā ģenerālim Ludvigam Nikolajam fon Hallartam (1660-1727). Pēc viņa nāves 1727. gadā to sekmīgi pārvaldīja viņa sieva, atraitne Magdalēna Elizabete fon Hallarte. Ar ģenerālienes atbalstu tika izveidots Vidzemes Brāļu draudžu centrs un nodibināts pirmais Latviešu skolotāju seminārs (1738-1743). Pēc fon Hallartes nāves 1750. gadā Valmieras muižu uz 12 gadiem iznomāja galma virsmaršalam, baronam Karlam fon Zīversam.

1762. gadā Krievijas impērijas ķeizars Pēteris III muižu uzdāvināja feldmaršalam, Rēveles ģenerālgubernatoram un ķeizara nama radiniekam, Šlēsvigas – Holšteinas – Zonderburgas – Bekas princim Pēterim Augustam Frīdriham (1697-1775). Ap 1764. gadu viņš neobaroka stilā uzcēla jaunu Valmiermuižas kungu māju. 1771. gadā Valmiermuižu pārdeva grāfam Kārlim Frīdriham fon Vahtmeistaram, kura atraitne pēc diviem gadiem to pārdeva tālāk Karlam Dītriham fon Lēvenšternam. Lēvenšterniem muiža piederēja līdz pat agrārreformai.[1] 1783. gadā par Valmiermuižas majorātkungu kļuva landrāts Kārlis Oto fon Lēvenšterns (1755-1833). Viņam piederēja arī mantotā Ancenes un no Holšteinas kambarkunga fon Baijera 1780. gadā atpirktā Kokneses muiža. Viņa vecākais dēls, bruģu tiesnesis Karls Oto fon Lēvensterns mira 1883. gadā, par majorātkungu kļuva viņa brālis Andreass Oto fon Lēvenšterns (1782-1852), kurš bija mantojis arī Stukmaņu muižu. Viņa dēls Gabriēls Eduards Oto fon Lēvenšterns (1824-1860) mantoja Kokneses muižu un Valmiermuižu. Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā piemiņas epitāfijā lasāms, ka Valmiermuižas, Kokneses un Radalkas muižas īpašnieks gājis bojā Austrijas kalnos Insbrukā un apbedīts Valmieras kapos blakus savai agri mirušajai sievai Katarīnai Elizabetei, dzimušai fon Kaizerlingai (1831-1858). Par vecāku mantiniekiem kļuva viņu trīs tolaik vēl nepilgadīgie dēli. Brāļiem savstarpēji vienojoties 1878. gadā, tēva atstātais īpašums tika sadalīts: Kokneses pili ieguva vecākais – Volfgangs Frīdrihs Ludvigs Maksimiliāns. Valmiermuižu saņēma Kārlis Oto Edgars, kurš tur bija dzimis 1853. gadā un iesvētīts Valmieras Sv. Sīmaņa vācu draudzē 1872. gadā. Turpinot tēva un vectēva iesākto, paplašinot saimniecisko darbību un veiksmīgi ieguldot finanšu līdzekļus, Edgars 1882. gadā nopirka Kauguru muižu. Pēc viņa nāves to mantoja radinieki: Stukmaņu īpašnieki brālēns grāfs Teodors fon Mēdems (1853-1916) un Elizabete fon Mēdema (1857-1922). Majorātkungs Karls Oto Edgars fon Lēvenšterns mira pēkšņā nāvē Korsikas salā, Valmiermuižu mantoja viņa brālis, Kokneses muižas īpašnieks Oto fon Lēvenšterns (1854-1914) un viņa sieva Elizabete fon Lēvenšterna, dzimusi Hercberga.[1]

Muižas pils tika nodedzināta 1918. gadā, Latvijas brīvības cīņu laikā 1920. gadā muižā tika ierīkota karagūstekņu nometne un vecās prinča celtās ēkas drupas nojauca. Karla Dītriha fon Lēvenšterna piebūvi atjaunoja un pielāgoja pamatskolas vajadzībām. No 1936. gada tur darbojās Valmieras cietuma darba nams, kas Otrā pasaules kara laikā tika pārvērsts atpakaļ par karagūstekņu nometni. Šī ēka pēc tam arī nodega, un drupas tika nojauktas. Palika vienīgi tornītis. Pils tornītī ir saglabājušies unikāli griestu gleznojumi.[2]

Pils būve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valmiermuižas pils tornis
Valmiermuižas vārti

20. gadsimta sākumā ēka bija vienstāva ar neobarokālu tornīti un divstāvu blakuskorpusu. Ēka bija iecerēta kā prinča ģenerālgubernatora medību rezidence, vasarnīca viesiem un mednieku uzņemšanai. Iekštelpām bijusi grezna paviljona koncepcija.

No Valmiermuižas pils kompleksa palicis vienīgi pils tornis. Tornis ir tā jaunākā daļa, celts 1883. gadā. Šis gads iekalts tā vējrādītājā. Tornis atradies pils ansambļa vidū: kā savienotājelements divām dažādu stilu un laiku ēkām. Viss pils komplekss pastāvējis līdz 1918. gadam, un tas ar seno piebūvi austrumdaļā bijis viens no iespaidīgākajiem Vidzemē. Pils tornis celts trīs stāvos no ķieģeļu mūra ar bagātu fasāžu apdari un apmests. Torņa telpas apgleznotas tā sauktajā mauru stilā, tas Latvijas apstākļos ir unikāls gleznojums. Arī Alūksnes pilī ir mauru stila gleznojumi, bet Valmiermuižas gleznojumi ir Latvijā augstvērtīgākais šā stila interjera piemērs. Otrā stāva sienu apdarē izmantoti Granādas emīra Alhambras pils paraugi un arābu kaligrāfijas motīvi. Tā secināts 1985. gada pētījumos, ko veikuši Rundāles pils speciālisti. 1989. gadā atkārtotajā pils torņa izpētē konstatēts, ka Valmiermuižas mauru stila gleznojumi savā ziņā ir "unikāli monumentāli dekoratīvās glezniecības pieminekļi un to saglabāšana ir reāli apdraudēta."

1981. gadā padomju saimniecības "Valmiera" vadība lūdz atļauju torni nojaukt, bet, tā kā tas atradās arhitektūras pieminekļa statusā (arī muižas klēts) un to aizliedza darīt. 1982. gadā padomju saimniecība saņem Latvijas PSR Kultūras un Izglītības ministrijas priekšrakstu, kurā tā lūdz saimniecībai celtni steidzami izremontēt un izmantot pēc vajadzības. Taču teiktais neatrod atsaucību un izpratni, tam nebija arī ministrijas materiālā atbalsta.[3] Valmiermuižas kungu māja tika nodedzināta vācu okupācijas laikā 1918. gadā. Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām 1920. gadā muižas ēkās tika ierīkota karagūstekņu nometne un vecās prinča celtās ēkas drupas nojauca. Karla Dītriha fon Lēvenšterna piebūvi atjaunoja un pielāgoja pamatskolas vajadzībām. No 1936. gada tur darbojās Valmieras cietuma darba nams, kas Otrā pasaules kara laikā tika pārvērsts atpakaļ par karagūstekņu nometni. Šī ēka pēc tam arī nodega, un drupas tika nojauktas. Palika vienīgi tornītis. Pils tornītī ir saglabājušies unikāli griestu gleznojumi.[2]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Grāvele, M. (2010) Valmieras pagasta likteņstāsti. Valmieras pagasta vēsture. Burtnieku novads: Valmieras pagasta padome, 15.-25.lpp
  2. 2,0 2,1 Zudusī Latvija, mājaslapa, sadaļa Muižas. Apskatīts: 09.05.2015. Pieejams: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/12859/
  3. Mežulis, A. (07.12.2004.) Valmiermuižas pils tornis. Liesma, 5.lpp

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]