Ozolmuižas pils

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Ozolmuižas pils (vācu: Lappier) ir muižas pils, kas atrodas Alojas novada, Brīvzemnieku pagastā pie Lielā Ozolezera un Mazā Ozolezera, autoceļu V112 (Puikule—Rencēni—Vēveri) un V164 (Igaunijas robeža—Mazsalaca—Vilzēni—Dikļi) krustojumā. Ozolmuižas pilī pašlaik atrodas Ozolu pamatskola.

Ozolmuižas pils, Bruģis. D. (1997) Historisma pilis Latvijā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

18.gs. 2. pusē Eiropā baroku un interjera mākslas populāro rokoko stilu pakāpeniski nomainīja jauns stils- klasicisms. Šī stila rašanos un izplatību veicināja tolaik modē nākušās apgaismības idejas, kas sludināja prāta un racionālu apsvērumu vērtību iepretim emociju un kaislību varai..[1]

Laikmeta gaumes noteicēja joprojām lielā mērā bija Francija, kuras domātāju (Voltēra, Didro u.c.) iespaidā nonāca visā izglītotā Eiropas sabiedrībā.

Svarīgu lomu mākslas stila attīstībā nospēlēja tā laika veiktie arheoloģiskie pētījumi (nozīmīgākie – Herkulānas un Pompejās), kas norisinājās plašu interesentu vidū par antīko mākslu un kultūru. Vienlaicīgi parādījās arī virkne pētījumu par šiem jautājumiem (piemēram, vācu mākslas vēsturnieka un teorētiķa J. Vinkelma raksti), kuros izskanēja aicinājums sekot idealizētiem antīko mākslas paraugiem.[2]

Pamazām uzskati par skaisto un pats skaistuma ideāls mainījās, un jau 18.gadsimta nogalē Eiropā kopumā vadīja negatīva attieksme pret vēlā baroka un rokoko mākslu, vērtējot to kā ārišķīgu, neīstu un samākslotu. Par vienojošo saukli kļuva aicinājums atgriezties pie dabas pirmatnējā skaituma un vienkāršības, kā arī klasiskās antīkās pasaules arhitektūras un mākslas iedibinātās tradīcijas.[3]

No Francijas, kur stils ieguva valdošo monarha- Luija XVI Luija XVI stila apzīmējumu, klasicisms izplatījās pa visu Eiropu, katrā zemē iemantodams gan savas lokālās īpatnības, gan piedzīvodams dažādu attīstību tempu. Tomēr klasicisma stilam kopumā raksturīgas iezīmes- racionālisms, lakonisms, simetrija, cēla harmonijā. Ģeometriski vienkāršībā. Visur palika vienas un tās pašas mākslas darbu tēmas un sižeti tika aizgūti antīkajā mitoloģijā, arī attēlojums veidā atdarinot antīkās mākslas paraugu, bet arhitektūrā atkal notika atgriešanās pie klasiskā ordera elementiem un antīkajās mākslas aizgūtā ornamenti.[3]

Latvijas arhitektūrā un mākslas klasicisma iespaidā nonāca 18. gadsimta pēdējā ceturksnī, tiešāk iespaidodamies stila attīstības Krievijā (kuras sastāvā Latvija tolaik ietilpa) un Vācijā (ar kuru Latviju saistīja cieša kultūras un izglītības sakari).[4]

Tomēr klasicisma stila straujām uzplaukumam Latvijā līdz 18. gadsimta. beigām nebija objektīva pamata. Te jāatceras, ka tikai ap 18. gadsimta vidu Latvijā sāka pārvarēt Ziemeļu kara sekas, sākās nostiprināties ekonomiskais stāvoklis un interese par arhitektūras un mākslas parādībām pieauga.[5]

Gan Rīgā, gan Latvijas muižu arhitektūrā vēl 18.gadsimta vidū spožu, ar lielās arhitektūras mēraukla mērāmu, parādību bija pavisam maz (ja neskaita Kurzemes hercoga Bīrona pilis). Vidzemes muižas gadsimta pirmajā pusē cēla tikai ļoti vienkāršas koka kunga mājas, kas nereti neko daudz neatšķīrās no zemnieku mājām. Pat tad, kad aizliegums savu spēku jau bija zaudējis, šī tradīcija saglabājās un viena no vērienīgākajām 18. gadsimta vidus kungu mājām Vidzemē bija Ungurmuižā bija celtā guļbaļķu ēka, kuras māksliniecisko vērtību rādīja galvenokārt pedantiski izgleznotie interjeri.[5]

Tikai 18. gadsimta pēdējā ceturksnī Vidzemes muižas sāka parādīties pirmās mūra kungu mājas, bet arī tas bija izmēros nelielas un arhitektoniski vienkāršas, iemiesojot galvenokārt celtnes funkcionālās vērtības. Gadsimta beigās, kad Rīgā sāk būvēt daudzus namus, namnieku klasicisma stilā, un līdztekus daudzas liela mēroga būves krievu klasicisma garā veica tā dēvētie kroņa arhitekti, arī Vidzemes muižās parādījās pirmie šī stila iedvesmotie kungu nami.[5]

Ozolmuižas pils, kuras veidolā skatāms daudzas Rīgas agrīnā klasicisma skolas un K. Hāberlanda rokraksta pazīmes, tomēr pieder jau tai celtņu grupai, uz kuru ar pilnām tiesībām var attiecināt apzīmējumu pils. Celtnes arhitektoniskās bagātībā, dekora daudzveidība, un interjeru stilistiskā izsmalcinātība padara šo celtni līdzās citām tā laika šedevriem par vienu nozīmīgākajiem sava laika arhitektūras pieminekļiem.[5]

Interesanti, ka par diskusijas objektu ir kļuvis pats muižas nosaukums, kuru daži autori latviski interpretē dažādi. Tā, piemēram, literatūrā līdzās pašreiz lietotajam saliktenis. Ozolmuižu nereti saista arī ar vietvārdu dalītu rakstību Ozolu muiža. Jāpiebilst, ka arī vācu valodā šī īpašuma nosaukumā lietoti daudzi varianti- tādi kā Lappier, Lappyer, Lapgerve u.c.[5]

Pirmās ziņas par Ozolmuižas pils īpašniekiem – Koskuļu dzimtu, kuriem arī piederēja Koskuļu muiža un Stumpenes pusmuiža ( vēlāk nosaukta par Kalnamuižu), rakstītajos avotos sastopams jau 14. gadsimta sākumā. Tā piederējusi Korfiem un Ungerniem. 1658. gadā muižas īpašnieks bijis Otto fon Mengdens. Mengdenu dzimtas muižā valdīja līdz 18.gadsimta otrajā pusei. Muiža Mellina rokās nonāca aprecējoties ar barona meitu Karolīnu. Lepnā kunga namu speciālisti dēvē par Vidzemes klasicisma pērli,kura uzcēla 18.gadsimta 20.gados G.J. Mellina laikā. Ir versijas, ka viņš pats šo ēku ir projektējis, 19. gadsimtā dzīvojamo ēku paplašināja. Uz kungu namu veda trīs simetriskas alejas un ezera krastā izveidoja laivu piestātni.[5]

No 1866. gada līdz pat savai nāvei 1908.gadā muižā saimniekojis Kārlis Augusts Ferdinands Mellins, kurš apglabāts Dikļu kapos, un vēl šobrīd pie viņa kapa aplūkojams melnā marmora plāksne ar uzrakstu. Viņa vecākais dēls Kurts Augusts Mellins mantoja muižu, bet pēc Latvijā notikušās zemes reformas divdesmitajos gados, apsaimniekošanā saņēma muižas centru un 50 ha zemes, 1939.gadā grāfu ģimene aizbrauca uz Vāciju.[5]

Otrā pasaules kara laikā vācieši iekārtoja Ozolmuižas pilī slimnīcu, ko gan nepaguva izmantot. Pēc kara gados četrās pils telpās darbojās nespējnieku nams, pārējā daļa ilgstoši netika izmantota.[6]

No 1952.gada Ozolmuižas pilī darbojās dažādas skolas:

Arhitektoniskais mākslinieciskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ozolmuiža pils bija celta kā apjomīga divstāvu ēka ar augstu, masīvu mansarda jumtu. Muižas pils pagalma fasāde bija veidota kā galvenā, arhitektoniski interesantāka celtnes daļa ar abos galos izvirzītiem rizalītiem un nelielu atiku (sienas daļa virs vainagojušās dzegas, kas pilnīgi vai daļēji aizsedz jumtu)virs centrālajām ieejas durvīm. Virs galvenās ieejas durvīm 1794.gadā uzbūvētais balkons, kura vietā vēl 1793.gadā Broces zīmējumā ir redzams tikai lielākā izmēra logs. Kā liecina Broces zīmējums, pils galos sākotnēji atradās tai simetriski piebūvēti mūra vārti un abās pusēs izbūvētām nišām. Šo vārtu funkcionālā lietderība ir stipri apšaubāmā un to galvenais uzdevums, acīmredzot, bija akcentēt parādes pagalma noslēgto raksturu un veidot pakāpenisku pāreju no varenā mūra muižas pils uz apkārtējo koka apbūvi un vārtu žogu.[7]

Arhitekta uzmanību ievērojami vairāk saistījusi pils galvenā pagalma fasāde, kurā, savukārt, visrūpīgāk bija izstrādātas tieši abu sānu rizalītu (dekoratīvs elements) daļās. Bez sienas plakni ap logiem sadalīja lizēnu (dekoratīvs elements) veidots ierāmējumus, bet fasādes daļu starp pirmā un otrā stāva logiem dekoratīvs reljefs ar arkādi. Ar reljefi veidotiem lauru lapu festonu (dekoratīvs elements), kas apvija ovālu logu atvērumu, bija rotāta rizalītus (dekoratīvs elements) vainagojošo frontona plakne.[8]

Muižas pils logi, kuri pirmā stāvā līmenī bija lielāki, nekā otrajā stāvā bija ierāmēti ar nedaudz izvirzītu apmetumā veidotu apmali. Pagalma fasādes pamata korpuss otrā stāva līmenī šīs apmales forma bija nedaudz sarežģītāka un virs loga ailēm tā bija veidota kā apļu rinda. Celtnes galvenā ieeja bija uzsvērta ar izvirzītu apmaļu ierāmētām lizēnām (dekoratīvs elements), kas abu stāvu augstumā ietvēra ēkas vidējo asi un balkonu. Lizēnu augšdaļā reljefi veidota ziedu vītne, bet dzegas vietā - lizēnu joslā dekoratīvi izcelta dentikulu (dekoratīvais elements) josla.[9]

Ēkas vidusdaļu pagalma fasādē telpiski uzsvēra arī nelielā pakāpj veida antīkā ar reljefi veidotu Mellinu ģimenes ģerboni. Celtnes jumts logu forma bija atšķirīgas. Ja mansarda jumta stāvajā apakšējā plaknē izbūvētos logos rotāja trīsstūrveida frontoni, tad lēzenajā augšējā plaknē izbūvētie logi bija mazāki un veidoja apļa formu. Katrā jumta pusē bija simetriski izvietoti četri lodziņi, no kuriem divi atradās stāvajā, bet divi lēzenajā daļā[10]

No sākotnējās apdares svētku zālē saglabājies krāsaina mākslīga marmora un stuka (mākslīgs materiāls, no kura veido tēlniecības darbus arhitektūras detaļām) apmetums, kurā izveidoti ovāli medaljoni, antīko filozofu portreti un akantu spirāļu ornamenti. Apmetuma meistars bija ieceļotājs no Bohēmijas Karls Kolopka, kas 18.-19. gadsimta mijā darbojās netika Vidzemē, bet arī Igaunijā, izgreznodams muižu interjerus. Pirms vairāk nekā simt gadiem veiktās pārbūves laikā Ozolu muižu paplašināja, izjaucot tās simetrisko fasādes kompozīciju, taču pārveidojumu autors respektēja sava priekšgājēja veikumu un piekalpoja jaunos apjomus un to dekoru klasicisma stilistikai. Toties interjeru viņš atļāvās bagātināt ar neostilu (vēsturisko stilu formu lietojumu ārpus to hronoloģiskajām robežām) estētikai raksturīgu apdares motīvu un formu polifoniju, ko ieguva ar rūpnieciski ražotu glazētu podiņu krāsnīm un kamīniem, ar kasetēm stilizējot renesanses griestu veidolu, bet ar papīra tapetēm un papjēmašē rotājumiem veikli aizvietoja agrākā tēlniecības materiāla - stuka (mākslas veidojums) detaļas, Ozolmuižas ansambļi ainaviskā vērtība ir tā idilliskajā saistībā ar vidi. Ezera krastā ierīkotais parādes un saimniecības ēku komplekss uztverams radikālu aleju un brīvā plānojuma parka ieskautajā šķietami dabiskajā ainavā.[10]

Šeit priekšplāna redzams brūzis, aiz tā dārzs un kunga nama aizmugures fasādē, aiz kokiem lielās klēts jumts, dārza galā pie pagalma skolotājas dzīvoklis, kurš ir arī saimes mājoklis, blakus tam ērbeiģis (mazāka māja, kurā dzīvo kalpu ģimene) un pieliekamais: otrā pusē, no skatītāja pa kreisi, ir muižkunga māja.[11]

Rekonstrukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ozolmuižas pils, kā jebkurš tik cienījama vecuma arhitektūras piemineklis, protams, nav nonācis līdz mūsu dienām pilnīgi nemainīdams savu veidolu.Pils projekta autors varētu būt bijis tā laika nozīmīgākais Rīgas būvmeistars un arhitekts, tipisks klasicisma stila pārstāvis K. Hāberlands.[12]

1793.gadā Johans Kristofs Broce izveidoja savus zīmējumus un pierakstus par pili – muižas ansambļa situācijas plāni, pils abas galvenās fasādes. 1888. gadā uzceļ piebūvi, pārbūvē telpas.Savdabīgs pierādījums bija tam, ka 19.gs beigu arhitekti spēja veiksmīgi iejusties vietējās arhitektūras tēlainībā, ir grāfu Mellinu Ozolmuižas pils piebūvē (1889.gada). Tā gan nedaiļoja 18. gadsimta beigās celto pili, taču atšķirībā no daudzām citām historisma piļu pārbūvēm nevis centās pakļaut veco celtni sava laika garam, bet- tieši otrādi- pati tika stilistiski pielāgoties esošajai ēkai. Autentiskā arhitektūra beidzot tika atzīta par pietiekamu vērtību, lai to neizkropļotu ar nederīgu citu stila klātbūtni. Piebūve tika uzcelta muižas pilij līdzīgās proporcijās, izmantojot gan mansarda jumtu, gan arī raksturīgo fasādes dalījumu un kļuva par loģisku tās turpinājumu.[4]

V. Bokslafa pēdējais darbs muižas celtniecības laukumā bija Ozolmuižas kunga nama pārbūve grāfam Kurtam Mellīnam, kur paredzēja nojaukt 19.gs.80. gada piebūvi un parka pusē pievienot piecu kolonnu portiku. Iecere sakarā ar agrāro reformu un muižas atsavināt netika realizēta. 1917. gadā V.L.N. Boksfoerda birojā sagatavoja piebūves projektu. 1924.gada 29.martā uz Latvijas Republikas agrārās reformas likuma pamata Ozolmuižas pils tiek pārrakstīta valstij. Nozīmīgas pārbūves pilī notika arī laikā no 1952.gada līdz 1955.gadam, kad celtni pielāgoja skolas vajadzībām. Paplašinot muižas otro stāvu, un līdz ar to būtiski izmainījās celtnes fasādes elementu proporcijas, tika nojaukta veranda.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bauer, J. (1963). Die Landmarschale und Landrate der Livlsnds ischen und der Oselschen Ritterschalt. Hamburga: “Homfmann verlag”.
  2. Bērziņas, R. (1995) Limbažu rajona Brīvzemnieku pagasta un Valmieras rajona Dikļu pagasta vietvārdi. Rīga: Diplomdarbs 1995 gadā.
  3. 3,0 3,1 Bruģis. D. (1997) Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosu fonds- Latvija
  4. 4,0 4,1 4,2 Guste, B. Arhitektūras un mākslas piemineklis Ozolmuižas pils. Rīga: Bakalaura darbs 1999 gadā.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 Ozolmuižas vēstures arhīvs
  6. 6,0 6,1 Ozolu skolas bibliotēka
  7. Valmieras muzeja arhīvs
  8. Guste, B. Arhitektūras un mākslas piemineklis Ozolmuižas pils. Rīga: Bakalaura darbs 1999 gadā
  9. Valsts aizsargājamo nekustamo kultūras pieminekļu saraksts
  10. 10,0 10,1 Zarāns, A. Pilis un muižas Latvijā. Rīga Zvaigzne ABC.
  11. Salnais A., Maldupa, A. (1936). Pagasta apraksti. Rīga: Valsts statistiskais pārvaldes izdevums
  12. Laicmanis, I. (2015). Vidzemes muižu arhitektūra. Rīga: SIA Jelgavas tipogrāfija.