Zaļā muiža

Zaļā muiža
Zaļā muiža
Iepriekšējie nosaukumi	Grünhof
Vispārīga informācija
Arhitektūras stils	Klasicisms
Atrašanās vieta	Zaļenieki, Jelgavas novads, Latvija
Pašreizējais izmantotājs	Zaļenieku arodvidusskola
Būvniecības sākums	1768
Pabeigta	1775
Īpašnieks	Izglītības un Zinātnes ministrija
Celtniecība
Arhitekts	Frančesko Bartolomeo Rastrelli; Severīns Jensens
	Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
	Oficiālais nosaukums: Pils
Aizsardzības numurs	5315
Vērtības grupa	Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arhitektūra
Iekļaušana aizsardzībā	1998. gada 29. oktobris

Zaļās muižas jeb Zaļenieku muižas bijusī kungu māja atrodas Zaļenieku pagasta Zaļeniekos. Tā tapusi pēc Kurzemes hercoga Ernesta Johana Bīrona pasūtījuma kā medību pils laikā no 1767. līdz 1775. gadam. Pili projektējis arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli, taču tās celtniecību realizējis Severīns Jensens, piešķirot tai klasicisma iezīmes. Tagad Zaļajā muižā (kopš 1920. – 1930. gadiem tā vairāk pazīstama kā Zaļenieku muiža) saimnieko Zaļenieku arodvidusskola.

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļā muiža (vācu: Grünhof) bija viena no Kurzemes un Zemgales hercogu muižām, kas plaši izmantota kā medību vieta "zaļumos".

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās ziņas par Zaļo muižu vēsta, ka 1541. gadā Livonijas ordeņa Jelgavas komturs Jakobs Valtravens to izlēņoja bruņiniekam Hermanim Heikingam.^[1] Pēc Livonijas sabrukuma 1562. gadā muiža nonāca Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera īpašumā. Pirmā muižas koka ēka tika celta 1698. gadā. 1768. gadā hercogs parakstīja pirmo pavēli par jaunās pils celtniecības sākšanu Zaļajā muižā, kad pēc hercoga Ernesta Johana Bīrona rīkojuma tiek piešķirti 200 000 ķieģeļu jaunas dzīvojamās ēkas celtniecībai. Jaunuzceltā pils bija hercoga Bīrona iemīļota medību rezidence un īpašumā saglabājās līdz 1795. gadam, kad Kurzemes hercogisti anektēja Krievijas Impērija. 1800. gadā pils nonāca Krievijas armijas ģenerāļa, Virtembergas prinča Aleksandra īpašumā, bet 1850. gadā muižu nopirka Bornsmindes īpašnieks A. fon Šepings, vēlāk tā nonāca grāfa Mēdema īpašumā. 1920. gadā agrārās reformas rezultātā Zaļā muiža ar pusmuižām tika atsavināta un sadalīta 70 jaunsaimniecībās, bet pilī iekārtota vidusskola un vēlāk – mājturības skola. Skola Zaļajā muižā turpināja darboties arī pēc Otrā pasaules kara – sākumā kā mājturības, vēlāk – lauksaimniecības skola un sovhoztehnikums. Mūsdienās pils telpās atrodas Zaļenieku arodvidusskola, pils kā mācību iestāde tiek izmantota jau no 1920. gada, kad šeit atradās Zaļenieku Valsts ģimnāzija.

Pils ansamblis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļā muiža ir ievērojama ar to, ka tās fasādes laika gaitā nav izmainītas. Saglabājies oriģinālais apmetums, profilējumi un dekoratīvās detaļas. Laika posmā no 1866. līdz 1868. gadam muižā tika veikti lieli pārbūves darbi iekštelpu apdarē un plānojumā — tika izbūvēta kāpņu telpa, zālē uzstādīts kamīns, apgleznoti vairāku telpu griesti, uzstādītas jaunas krāsnis ar glazētiem podiņiem un ornamentālu reljefu dzegu. Kopējās muižas apbūves ansamblī ietilpst daudzas saimniecības ēkas, kas celtas 19. gadsimta vidū. Daudzu ēku fasādi rotā akmenī iekalts gadskaitlis 1860.

1925. gadā muižas apbūves inventarizācijas dokumentos minētas vairāk nekā 30 dažādas ēkas, to vidū dažas visai neparastas — puķu māja, vīna māja, firziķu ēka, kā arī tradicionālās — staļļi, kalpu mājas, kūtis un citas ēkas.

Pils apkārtnē ir 27,7 ha liels ainavu parks, no kura 3 ha aizņem ezers un dīķi. Tā kompozīcijas pamatā ir dekoratīvais dārzs jeb, 18. gadsimta terminoloģijā, izpriecu, augļu un virtuves dārzi.