Blankenfeldes muiža

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Blankenfeldes muiža
Blankenfeldes muiža
Blankenfeldes muižas kungu māja
Blankenfeldes muiža (Latvija)
Blankenfeldes muiža
Blankenfeldes muiža
Citi nosaukumi Blankenfeld
Vispārīga informācija
Tips Muiža
Arhitektūras stils Klasicisms, baroks[1]
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Blankenfelde, Vilces pagasts, Jelgavas novads, Latvija
Koordinātas 56°20′40″N 23°32′50″E / 56.34444°N 23.54722°E / 56.34444; 23.54722Koordinātas: 56°20′40″N 23°32′50″E / 56.34444°N 23.54722°E / 56.34444; 23.54722
Mājaslapa
blankenfeldesmuiza.lv
Oficiālais nosaukums: Blankenfeldes muižas apbūve
Aizsardzības numurs 5263
Vērtības grupa Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa Arhitektūra
Iekļaušana aizsardzībā 1998. gada 15. decembris
Blankenfeldes muižas vērtība - plūškoks
Zvanu kolekcija

Blankenfeldes muiža (vācu: Blankenfeld) bija muiža, kas atradās tagadējā Vilces pagastā, Jelgavas novadā, Latvijā. Blankenfelde ir 1,8 km attālumā no Latvijas-Lietuvas robežas. Muižas centra apbūve ir Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zināms, ka Livonijas ordeņa valsts laikā 1462. gadā fon Mēdemu dzimta ieguva zemes īpašumu Mītavas komturijas teritorijā,[3] no 1495. gada tas atradās Livonijas ordeņa landmaršala teritorijā.

Pirmo reizi Blankenfeldes muiža pieminēta Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā, kad no 1689. līdz 1701. gadam muižas īpašnieks bija Ernsts fon Mēdems. Par nākamajiem īpašniekiem kļuva fon Kēnigfelsu dzimta. Muižā 1804. un 1805. gadā uzturējies arī nākamais Francijas karalis Luijs XVIII.[3] 1891. gadā muiža nokļuva fon Hānu dzimtas īpašumā. 1921. gadā pēc muižas atsavināšanas tā tika piešķirta Jelgavas apriņķa valdei.[3]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Muižā kopumā bijušas 16 ēkas, tai skaitā kungu māja, kalpu māja ar caurbrauktuvi, klēts, stallis, tējas paviljons un parks.[3] Parādes pagalms ir apjozts ar mūra žogu ar dekoratīviem vārtiem. Ap parādes pagalmu tikušas izvietotas galvenās dzīvojamās un saimniecības ēkas. Muižas kompleksam ir kopīga simetrijas ass ar parku.[3]

Kungu māja ir 18. gadsimta sākumā celta vienstāva mūra garenbūve, tai ir stāvs divslīpu jumts.[3] 19. gadsimta sākumā tā tikusi pārbūvēta klasicisma stilā. 1925. gadā tajā izvietota garīgi slimu cilvēku patversme "Saulītes", pēc Otrā pasaules kara līdz 1976. gadam te bija invalīdu nams.[3] Šajā laikā ticis izbūvēts 2. stāvs. Pēc tam ilgu laiku bijusi tukša, pašlaik te atrodas viesu nams.

Kalpu māja ir 19. gadsimta beigās celta vienstāva mūra garenbūve. Muižas parādes pagalma ziemeļrietumu stūrī atrodas tējas paviljons.[3]

Netālu no muižas atrodas 20. gadsimta 90. gados sakoptie fon Kēnigfelsu un fon Hānu dzimtas kapi.[3]

Melnais plūškoks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kādreiz plūškoku uzskatīja par svētu koku, jo tas aizsargājot no daudzām briesmām un nelaimēm – ugunsgrēkiem, ļauniem cilvēkiem, pat no laupītājiem un, protams, daudzām slimībām un kaitēm [4].

Kļūstot par Blankenfeldes muižas īpašniekiem, lai tur attīstītu veselības tūrismu, tagadējie īpašnieki nebija pat iedomājušies, ka līdz ar muižu, tās ēkām un parku iegūs tādu dabas bagātību – pirms vairākiem gadsimtiem vācu muižnieku stādītos un vēlāk arī dabīgā ceļā pavairojušos plūškokus. Plūškoki Blankenfeldes muižā saglabājās parka un teritorijas restaurētāju ne īpaši rūpīgā darba dēļ, viņi, attīrot muižas un parka teritoriju no savvaļā pieaugušajiem kokiem un krūmiem, nepažēloja arī plūškokus, bet neizplēsa to saknes. Jāatzīst, ka toreiz arī paši muižas īpašnieki neaizstāvēja plūškoku audzes, necentās tās pasargāt, jo neko agrāk nebija dzirdējuši par šī auga vērtīgajām īpašībām. Bet plūškoki pēc ilgāka laika atguva savu vietu ap Blankenfeldes muižu. Šodien uz plūškoka saknēm tie no jauna ir izauguši, jo tas ir reti audzelīgs krūms, ar noteikumu, ka tam patīk gan zeme, kurā tas ir iestādīts, gan vieta, kā arī cilvēki tam apkārt[4].

Taisnība izrādījusies Francijas karalim Luijam XVIII, kurš par Blankenfeldes muižu, tajā uzturoties ir teicis: “Mūsu mīļā Blankenfelde sagaida ciemiņus it kā plaši atplestām rokām, lepni neizslejas, bet cieši sakņojas dzimtajā zemē. Tā it kā pašsaprotami iekļaujas ainavā, kam netrūkst tāles...” Tieši plūškoka audzes rada šo labvēlīgo auru un mieru Blankenfeldes muižā, ko cilvēki var izbaudīt, dzīvojot vai viesojoties muižā, staigājot pa tās parku, kā arī baudot muižā audzēto un ražoto produkciju[4].

Šodien Blankenfeldes muižā ir izkoptas vecās plūškoku audzes, iestādītas jaunas, izveidota moderna ražotne sulu, sīrupu, vīnu ražošanai, noorganizēts pārdošanas tīkls saražotās produkcijas realizācijai. Šos, kā arī citus produktus ir iespējams iegādāties gan uz vietas Blankenfeldes muižā, gan citviet Latvijas veikalos. Blankenfeldes muižas produkcija šogad ir ieguvusi arī zaļo karotīti, kas apliecina kvalitāti, kopdarbu, izaugsmi un vēlmi izmantot šo vietējo Latvijas dabas bagātību, ko nodot gan nākamajām paaudzēm, gan vietējam tirgum.

Zvanu muzejs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senākie zvani atrasti 3 g.t. p.m.ē. Ķīnā. Rietumu Baznīcā zvani parādījās un izplatījās 4. — 9.gs., Austrumu baznīcā 9. — 12.gs.. 4.gs. Ēģiptes  un dažos Palestīnas  klosteros lietoja zvanus cauruļu veidā. Lūgšanās iesvētot zvanus pieminēja septiņas sudraba caurules, kuras Dievs licis izveidot Mozum, lai sasauktu tautu uz lūgšanu un upurēšanu, kā arī lai vairotu karaspēka varonību kara laukā [5].

Latvijā pirmoreiz zvani tiek minēti Indriķa hronikā, vēstot par Jersiku 1209. gadā. Arī Livonijas hronikā minēts, ka 1209. gadā, kuršiem uzbrūkot Rīgai, zvanīts ar lielo kara zvanu. Indriķa hronikā visbiežāk minētais skaņu rīks ir – campanas, saukti arī par kara zvaniem (izmantoti, lai signalizētu par ienaidnieka uzbrukumu, savukārt lielais zvans bija karaspēka pulcēšanās signāls). Vislielākais zvans (13 128 kg smags) Latvijā atrodas Kristus piedzimšanas katedrālē. Senākais zvans Latvijā ir Sabilē, luterāņu baznīcas tornī — tas liets 1450. gadā [5].

Zvanu kolekcijā Blankenfeldes muižā ir skatāmi gan eksponāti no tālām valstīm - Japānas, Gvatemalas, Ķīnas, Korejas, Indijas, Tibetas, Austrālijas, Meksikas, gan arī vērtīgi atradumi no dažādu Eiropas valstu antikvariātiem, krāmu tirdziņiem un suvenīru bodēm[5].

Daļa zvanu ir unikāli un izlaisti ļoti nelielā skaitā, piemēram, Liepājas metalurga 120 gadu jubilejas zvans, Lietuvas valdības dāvinājuma zvans, no Liepājas Ļeņina pieminekļiem pārkausētais un izlietais zvans un vēl daudzi citi[5].

Ir arī dāvinājumi no draugiem, piemēram, ļoti vērtīgs ieguvums ir no profesora Jāņa Stradiņa - viņa tēva profesora Paula Stradiņa galda zvans. Vēl īpaši izceļams Ukrainas zāļu lieltirgotāja Vladimira Krivuzubova dāvātais un speciāli izgatavotais tējkannai līdzīgais zvans[5].

Apskatei ir zvans kā policista cepure un ar princeses Diānas un prinča Čārlza attēlu no Anglijas – Bītlu muzeja [5].

Stāsts par kādu figūrzvaniņu – Mēriju Džounsu - nabadzīgu Velsas meiteni, kas 6 gadus krāja naudu, tad devās basām kājām 25 jūdzes uz Balas pilsētu, lai nopirktu Bībeli. Šī leģendārā stāsta iespaidā 1804.gadā izveidoja Britu un ārzemju Bībeles biedrību, kuras mērķis bija nodrošināt cilvēkus ar Bībelēm viņu dzimtajā valodā un par pieņemamām cenām [5].

Līdz šim zvani glabājās Valda Jākobsona mājās un tos apskatīt varēja vien viņa ģimene, draugi un viesi. Tomēr, beidzot aktīvās gaitas biznesā un kļūstot par Blankenfeldes muižas īpašnieku, Valdis Jākobsons nolēma savu kolekciju darīt pieejamu arī plašākai publikai, dodot iespēju ikvienam interesentam pašam redzēt un dzirdēt šo zvanu pasauli [5].

Valda Jākobsona privātkolekcijā ietilpst ap 1000 dažādas izcelsmes, vēstures, senuma, formas un materiālu zvanu, un šī kolekcija kopš 2014. gada jūnija izvietota, un skatāma restaurētajās Blankenfeldes muižas vāgūža/staļļa telpās. Iespējams ir arī pieteikt ekskursijas, par to vienojoties iepriekš, iespējams, pat varēs satikt pašu kolekcionāru un klausīties viņa stāstos un pieredzē par kādu no zvaniem. Tāpat kā par cilvēkiem, arī par zvaniem eksistē tā īpašais stāsts, kas tos citu acīs rada personiskākus, pievilcīgākus un eksotiskākus. Šeit ir ne vien tos apskatīt, ļaut iezvanīt, bet arī pieteikt zvanu apgleznošanu, kas priecēs gan bērnus, gan pieaugušos. Drīzumā plānots veidot arī šokolādes zvanu liešanas radošo darbnīcu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Blankenfeldes muiža». Letonika.lv. Skatīts: 2014. gada 1. decembrī.
  2. «Blankenfeldes muižas apbūve». Saraksts.mantojums.lv. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 3,8 Latvijas enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2002. 704.—705. lpp. ISBN 9984-9482-1-8.
  4. 4,0 4,1 4,2 Zane Dzirkale. Melnais plūškoks. Rīga : JUMAVA, 2015. Priekšvārds. lpp.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 Blankenfeldes muižas arhīvs (2018). Blankenfeldes muiža.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]