Volfšmita muižiņa

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Volfšmita muiža 1926. gadā.

Volfšmita muižiņa (vācu: Wolfschmidtshof) ir klasicisma stila koka muižiņas ēkas Latvijas Universitātes Botāniskā dārza teritorijā Kandavas ielā 2, Zasulauka apkaimē, Pārdaugavā.

Latvijas Universitātes Botāniskā dārza augu kultūru laboratorijas ēka

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzskata, ka trīs mūsdienās saglabājušās muižiņu ēkas pieder senajam Zasu muižas (Sassenhof) centra apbūves kompleksam. Par Zasu muižas centru nereti uzskatītā teritorija uz Daugavgrīvas un Buļļu ielas stūra ir daļa no Zasu muižas īpašumiem, kur 18. gadsimtā latviešu uzņēmējs Jānis Šteinhauers uzcēla mazāku muižiņu.[1] Tagadējās muižas ēkas ir celtas kā bagāto rīdzinieku vasaras mītne klasicisma stilā uz Zasu muižas zemes pirms 1824. gada.

19. gs. beigās tā piederēja piederēja alkoholisko dzērienu ražotājam Albertam Volfšmitam (1816—1895), kas cita starpā kopš 1847. gada ražoja "Rīgas Melno zāļu Kuncena balzamu" un ķimeli (Wolfschmidt Kümmel). Vēlāk muižiņa piederēja viņa znotam Kristiānam Strickim (1842—1920). 20. gadsimta sākumā muižiņas ēkās darbojās E. fon Rotastes (Rothast) privātā nervu dziednīca, bet pēc Pirmā pasaules kara K. Erdmaņa dārzniecība.[2]

1926. gadā muižiņu kopā ar 10 ha lielu zemes gabalu no Volfšmita mantiniekiem par Ls 181 000 nopirka Latvijas valdība un tās teritorijā sāka iekārtot Latvijas Universitātes Botānisko dārzu, izmantojot arī agrāko muižas īpašnieku Volfšmita un Stricka (von Stricky) celtās oranžērijas un veidoto parku un augļu dārzus. Otrā pasaules kara laikā muižiņas dārza teritorijā izvietoja armijas daļas, bet ēkas un siltumnīcas pielāgoja kazarmu vajadzībām. Pēc kara beigām muižiņas ēkas ietilpa Latvijas Valsts Universitātes Botāniskā dārza teritorijā.[3]

Mūsdienās muižiņas ēkās atrodas gan lekciju telpas, gan laboratorijas, gan noliktavas, kurās tiek glabāti izziņas materiāli un dažādi darba instrumenti.[4]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēku kopums ir Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tas sastāv no 4 celtnēm – dzīvojamās mājas, oranžērijas, kalpu mājas un vešerienes namiņa. Ēku būvvēsture aptver periodu no 18. gadsimta vidus līdz 19. gadsimta vidum – laikā, kad veidojās Rīgas atpūtas muižiņu kultūra. 1930. gadā arhitekts Pauls Kundziņš ir projektējis sarga mājas pārbūves un piebūves projektu, 1939. gadā arhitekts A. Freibergs ir projektējis botāniskā dārza žogu.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]