Rolands Rikards
- Šis raksts ir par Rolandu Rikardu. Par citām jēdziena Rikards nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Rolands Rikards (dzimis 1942. gada 15. decembrī, miris 2022. gada 2. februārī) bija latviešu zinātnieks, profesors un politiķis. Inženierzinātņu habilitētais doktors (Dr. habil. ing., 1992). Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts (1990—1993). Baltijas valstu sadarbības žurnāla Revue Baltique redaktors (1990—1992). Tieslietu ministra Egila Levita padomnieks (1993—1994), Eiropas Kustības Latvijā valdes loceklis (1999). Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (1997).
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1942. gada 15. decembrī Rīgā. Studēja Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības fakultātē, kuru beidza 1966. gadā. Strādāja par LZA Polimēru Mehanikas institūta zinātnisko līdztrādnieku (1968—1981), 1970. gadā Rīgā aizstāvēja tehnisko zinātņu kandidāta grādu. Vēlāk bija Rīgas Politehniskā institūta Materiālu pretestības katedras docents (1981—1986). 1983. gadā Maskavas Elektronikas mašīnbūves institūtā aizstāvēja tehnisko zinātņu doktora grādu, vēlāk bija Materiālu stiprības katedras profesors (1986—1990). No 1994. gada RTU Būvniecības fakultātes profesors, Materiālu un konstrukciju institūta direktors (2001).[1]
Līdztekus profesora darbam 1988. gadā bija viens no Latvijas Tautas frontes RTU atbalsta grupas dibinātājiem un Latvijas Zinātnieku Savienības dibinātājiem (1988), politiskās komisijas vadītājs. Latvijas Tautas Frontes 2. un 3. kongresa delegāts, ievēlēts LTF Domē. Darbojās Rīgas pilsētas Kurzemes rajona LTF nodaļā. 1990. gadā ievēlēts Latvijas Republikas Augstākajā Padomē no Rīgas 18. vēlēšanu apgabala. Viens no deklarācijas Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu darba grupas locekļiem.[2] 1990. gada 4. maijā balsoja par neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu. Strādāja pie Latvijas Republikas pilsonības atjaunošanas likuma, Imigrācijas likuma, Konstitucionālā likuma par cilvēka un pilsoņu tiesībām un pie 5. Saeimas vēlēšanu likuma. 1993. gadā aizgāja no partiju politikas,[3] taču līdz 1994. gadam bija tieslietu ministra Egila Levita padomnieks
Miris 2022. gada 2. februārī, 79 gadu vecumā. Par viņa nāvi paziņojumu sniedza un izteica līdzjūtību tuviniekiem Valsts prezidents Egils Levits.[4]
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zinātnisko pētījumu virzieni ir kompozītu un polimēru materiālu mehānika, materiālu īpašību optimizācija un identifikācija, kompozītu materiālu plīsuma mehānika, čaulu teorija, galīgo elementu metode. Vairāk nekā 300 zinātnisku darbu, to skaitā 5 monogrāfiju, autors.
Apbalvojumi un pagodinājumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- LZA balvas par monogrāfijām čaulu teorijā (1975; 1978)
- Latvijas ZA Frīdriha Candera balva par pētījumiem kompozītu materiālu mehānikā (1996)
- Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīme (1997)
- Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (1997)
- III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2000)
- 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Rolands Rikards». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 17. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 15. decembrī.
- ↑ «Pagriezienā uz savu vienīgo un īsto valsti». vestnesis.lv.
- ↑ Rolands Rikards Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. LIIS izstrādne
- ↑ «Mūžībā devies viens no četriem sākotnējiem 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas autoriem, profesors Rolands Rikards, informē Valsts prezidents Egils Levits». jauns.lv.
|