Hartmaņa muiža

Hartmaņa muižas ēka mūsdienās.

Hartmaņa muiža ir ēku kopums Rīgā, Kalnciema ielā 28/30, no kura divas tiek sauktas par muižām. Laika gaitā katras ēkas nozīmīgums mainījies. Apvienojoties abām ēkām un apkārt esošajai teritorijai, izveidojies muižas ansamblis ar parku.

Vēsture

Pārdaugavas — Daugavas kreisā krasta apbūve, pretī Rīgai, iesākās samērā vēlu. Rīgas apkārtnes 17. gadsimta kartēs redzams, ka te šajā laikā atradās gan smilšu klajums, gan mežu masīvi. Retas dzīvojamās ēkas — galvenokārt lielo ceļu malās, kas no Kurzemes veda uz Rīgu. Visbiežāk apdzīvotas vietas izveidojās, ceļiem beidzoties, Daugavas krastmalā, jo tur pie pārceltuvēm uz pilsētu izauga ciemi. Ciemos galvenokārt dzīvoja pārcēlāji, kuri laivās pārcēla ceļotājus no viena krasta uz otru, kamēr Daugavas abus krastus vēl nesavienoja tilts. Āgenskalns līdz pat 19. gadsimta vidum bija samērā maz apdzīvots. Citāds stāvoklis radās, kad Iļģuciemā — bijušajā Zasumuižas zemē nodibinājās vairāki rūpniecības uzņēmumi. Līdz ar to ievērojami pieauga iedzīvotāju skaits, izvērsās plašāka apbūve. Starp galvenajiem ceļiem uz Daugavgrīvu, Kalnciema un Buļļu ciemu izveidojās jaunu ielu tīkls. Pieauga celto namu skaits, liela daļa no tiem bija īres nami. No iepriekšējā celtniecības perioda izdalījās agrākās muižiņas — turīgo rīdzinieku vasaras atpūtas mītnes.

Muižu īpašnieki

Pirmais muižas gruntsgabala īpašnieks Johans Blumbergs iedzīvotāju sarakstā tika ierakstīts 1786. gadā kā mežzinis. Domājams, ka šajā gadā vai nedaudz agrāk uzcelta dzīvojamā ēka Kalnciema ielā 28. 1797. gadā zemes gabalu Kalnciema ielā 30 ķīlā ieguva tirgotājs Johans Gotfrīds Pelcs. 1804. gada 15. aprīlī to nopirka tirgotājs Georgs Ports. Pēc 1812. gada ēku īrēja "Vasaras biedrība" un nodēvēja to par "Fēniksu".

Hartmaņa muižas komplekss (skats no Kalnciema ielas puses)

Par Kalnciema ielas 28 ēkas īpašniekiem informāciju sniedz dažādi dokumenti. Par apbūvi K. Krona zemes gabala tuvumā netiešus norādījumus dod 1786. un 1788. gada trešās priekšpilsētas iedzīvotāju saraksts, sastādīts pa apdzīvotajām mājām. Zemes gabaliem 19. gadsimta sākumā dota jauna numerācija: K. Krona īpašums šajā laikā atzīmēts ar 117-a pol. numuru, kamēr 117-b numurā 1786. dzīvoja atslēdznieks Andrejs Volerts. Abus nekustamos īpašumus — bij. Krona muižiņu un Volerta zemi ar visām ēkām 1820. gada 17. decembrī pārrakstīja uz Rīgas rātes locekļa Johana Jēkaba Kolinsa vārda. Faktiski tā viņam piederēja jau kopš 1811. gada 15. maija, kad viņš to ieguva kā ķīlu, aizdodot toreizējam īpašniekam 4000 sudraba rubļu. Turpmāk tā saukta par Kolinsa muižiņu. J. Kolinsam nams piederēja līdz 1833. gadam, kad to nopirka blakus mājas Kalnciema ielā 30 īpašniece, tirgotāja atraitne Johana Ģertrūde Fengere, kamēr t. s. Volerta zeme palika J. Kolinsa meitas Šarlotes E. Kolinsas īpašumā līdz 1850. gadam, kad to nopirka kurpnieka zellis Pēteris Geics un turpmāk tā vairs netika pieminēta kā muižiņa. Turpretī zemes gabali Kalnciema ielā 28 un 30 sāka saukties par Fengera muižiņu. Vēlāk, kad J. Fengeres meitu apprecēja tirgotājs un Lielās Ģildes vecākais Vilhelms Hartmanis, abi gruntsgabali tika apvienoti un ieguva jaunu nosaukumu — Hartmaņa muižiņa.

Nams Kalnciema ielā 28, kad tas piederēja Fengeres un Hartmaņa ģimenei, vairs netika uzskatīts par galveno ēku, jo saimnieki dzīvoja blakus namā. Tomēr pieminēto ēku skaitu pavairoja ar vēl vienu ēku — šķūni. Pēc 1863. gada namu taksācijas protokola Fengerei piederēja divstāvu dzīvojamā ēka Kalnciema ielā 30, celta uz mūra pamatiem. Namā bija viens dzīvoklis — apakšējā stāvā 5 istabas ar divām krāsnīm un virtuve, otrā stāvā bija 6 istabas un arī divas krāsnis. Pie dzīvojamās ēkas atradās zirgu stallis — ratnīca un ledus pagrabs. Vēl pieminēts ērberģis uz mūra pamatiem, segts ar kārniņu jumtu, kur bija viens divistabu dzīvoklis ar virtuvi un divām krāsnīm.

1893. gadā namu pieslēdza pilsētas ūdensvada tīklam. Pēc Vilhelma Hartmaņa nāves 1908. gadā namu mantoja viņa meita Ida fon Klota. 1939. gadā pēc tam, kad īpašniece Ida fon Klota repatriējās uz Vāciju, namu pārņēma Latvijas kredītbanka. 20. gadsimta 90. gados muižas ēkas savā īpašumā ieguva SIA " Gandrs".

Muižas ēkas un to arhitektūra

Celtne tagadējā Kalnciema ielā 28 raksturo senās Rīgas piepilsētas namu celtniecības paraugu, kas līdzīgs tā laika zemnieku mājas tipam, ko pētījis un aprakstījis A. Bīlenšteins. Ēka sadalīta divos galos ar divām istabām katrā galā. Tās vidū paceļas manteļskurstenis ar apakšā iekārtotu pavardu un virtuvi. Ar laiku izmainījās arī iekštelpu sākotnējais sadalījums, jo esošās istabas ar šķērssienām sadalīja vairākās mazās telpās. Ielas fasādē 20. gadsimta sākumā izbūvēta otra ieeja un mansarda logs. Saglabājusies liela daļa seno gropes logu, kā arī vērtne no pagalma puses ieejas divviru durvīm. Nama īpašnieks Johans Kolinss (1767.-1847.) savā laikā bija pazīstams ar rosīgu sabiedrisko darbību, piedalījās augstu viesu sagaidīšanā, dažādās ballēs izcēlās kā galvenā persona, ap kuru risinājās liela daļa sabiedriskās dzīves pasākumu. Tādēļ ļoti iespējams, ka viņš bija tas, kas savas atpūtas muižiņas ēkas galā lika uzcelt piebūvi, kur gandrīz visu platību aizņēma liela deju zāle. Dokumentu liecības par notikušo piebūvi līdz šim nav izdevies atrast. Būves veids un ārējā arhitektūra tomēr liecina, ka tā varētu būt celta 19. gadsimta pirmajā pusē, kad piepilsētu muižiņu raksturīgākais dekoratīvais elements bija kolonnas. Tās te bija uzceltas bagātīgā skaitā, izceļot pret dārzu vērsto piebūves fasādi. Šeit četrslīpju kārniņu jumtu balsta sešas kokā veidotas toskāniskā kārtojuma kolonnas. Abas ēkas apvieno vienstāva ar lēzenu jumtu segts, starp elements pirmās ēkas daļas platumā, kur ielas puses sienu veido līdzīga galerija ar četrām kolonnām. 20. gadsimta pirmajā pusē tā bija aizbūvēta, atstājot kolonnas kā ¾ pilastrus jaunajā, labotajā sienā. Iepriekšminēto deju zāles jumtu klāj holandiešu tipa kārniņi uz trīnītī klātām plankām. Nākamā pārbūve notika ēkas daļā starp dzīvojamo namu un deju zāli. Arhitekta J. Granita izstrādātais projekts Rīgas pilsētas būvvaldē bija iesniegts 1928. g. 8. martā, bet 1929. g. 5. jūlijā to pagarināja. Pārbūve skāra starpposmu starp dzīvojamo ēku un piebūvi, pārceļot ārsienu ielas pusē līdz kolonām un ierīkojot divus jaunus logu ietvarus un ieejas durvis. Pārbūve notika arī piebūvē, tur likvidēja vienu šķērssienu, ierīkoja vairākas jaunas.

Citu iespaidu atstāj dzīvojamā ēka Kalnciema ielā 30, kas celšanas laika ziņā ļoti tuva iepriekš apskatītajam, t. i., pirms 1797. gada, kad pieminēti pirmie ēku īpašnieki, bet stilistiski tā attiecināma uz "birģera" klasicisma periodu un rāda jaunas iezīmes piepilsētas mājas arhitektūrā. Ļoti harmoniska pēc savām proporcijām kā eksterjerā, tā arī sākotnējā interjerā, ar izkoptām klasiskām detaļām, ēka liecina, ka to veidojis klasicisma skolas autors. No 1789. g. pilsētas būvmeistars (Stadwerkmeistar), ko šodien sauktu par pilsētas galveno arhitektu, bija Kristofs Hāberlands (1750 — 1803), daudzu birģeru dzīvojamo māju, sabiedrisko ēku un baznīcu projektu autors — spilgtākais "birģeru" klasicisma pārstāvis Latvijā.

Galvenā fasāde konstruēta, izejot no vienādmalu trīsstūra jeb diviem kvadrātiem, no kā krustpunktiem atvasināta detaļu novietne un stāvu augstums. Durvis, kas atrodas uz simetrijas ass, arī konstruētas pēc "zelta griezuma" principa, izejot no durvju platuma un atvasinot kā pašu durvju, tā virsgaismas loga augstumus. Pēc tā paša principa konstruēti pilastru kapiteļi un volūtu spirāles. Veiktās grafiskās analīzes pēc uzbūves metodikas tik līdzīgas jau pieminētām Kr. Haberlanda celtnēm, ka tiek pieļauta doma, ka tieši viņš varētu būt projekta autors, kaut arī tā ir tikai zaļas piepilsētas vasaras māja (landhaus) un atbilstoši pastāvējušam reglamentam tā ir no koka, bet zināmās viņa celtās pilsētas bagāto birģeru dzīvojamās un reprezentācijas ēkas ir daudzstāvu un mūra. Pēckara gados ansamblis nonāca namu pārvaldes ziņā, ēka Nr.30 tika pārvērsta par daudzģimeņu mītni bez elementārām ērtībām, ar vienu ūdens krānu un vienu sanitāro mezglu uz 11 ģimenēm, kas arī apkuri iekārtoja, kā varēja un prata. Attiecīgi ēkas tehniskais stāvoklis bija nožēlojams — sen nekrāsotajai ēkai satrupēja apakšējie koka vainagi, nodrupa cokols, daļēji pazuda dekors.

Nams Kalnciema ielā 28 tika restaurēts 1960. gadā. 1962. gadā LPSR Ministru padome Hartmaņa muižu Kalnciema 28/30 ieskaitīja aizsargājamo arhitektūras pieminekļu sarakstā kā piepilsētas koka arhitektūras ansambļa paraugu, līdz ar to Restaurācijas institūts saņēma uzdevumu izstrādāt projektu ansambļa restaurācijai un labiekārtošanai. Nams Kalnciema ielā 30 tika restaurēts no 1969. līdz 1971. gadam.