Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca

Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca ir lielākais luterāņu dievnams Daugavpilī. Atrodas Daugavpilī, 18. Novembra ielā 66 (draudzes adrese Mazā Dārza 1). Uzcelts 1893. gadā no sarkanajiem ķieģeļiem neogotiskā stilā pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta. Dievnamā 480 sēdvietas.

Vēsture

Luterāņu draudze Daugavpilī izveidojās jau pēc reformācijas. 1630. gadā luterāņu baznīcu no Dinaburgas nocietinātā centra pārvietoja uz pilsētu un nodeva to jezuītu pārvaldībā. Tādējādi luterāņiem Daugavpilī nebija pastāvīgas pulcēšanās vietas līdz 19. gadsimtam. Kopš 1790. gada pilsētas luterāņus apkalpoja Ēģiptes (Vilkamiesta) baznīcas mācītājs. 1835. gadā Daugavpilī tika nodibināta oficiāla luterāņu draudze, kuras dievkalpojumiem pielāgoja kādu Daugavpils cietokšņa teritorijā esošu ēku. 19. gadsimta 30. gados šai baznīcai tika iegādāta pazīstamā 19. gadsimta gleznotāja Johana Lēberehta Eginka altārglezna "Kristus Ģetzemanes dārzā", bet 1836. gadā draudze ieguva savā īpašumā arī sudraba liturģiskos traukus. Draudze paplašinājās, un tās vajadzībām tika celts jauns koka dievnams, kuru iesvētīja 1868. gadā. Pie baznīcas ēkas tika piebūvētas arī skolas telpas.

Pēc dažiem gadu desmitiem, draudzei pieaugot, baznīcas telpas kļuva par šauru, un draudze izlēma celt jaunu dievnamu. 1890. gada 3. jūlijā Krievijas Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu departamenta vicedirektors nosūtīja lūgumu Vitebskas guberņas gubernatoram iedalīt zemi jaunas baznīcas celtniecībai.^[1] Domājams, līdzekļu trūkuma dēļ neizdevās īstenot akadēmiķa Franča Šustera izstrādāto neoromānikas formās veidoto mūra baznīcas projektu. Apstākļiem mainoties, jaunais luterāņu mūra dievnams uz iedalītās zemes tapa jau pēc Vilhelma Neimaņa projekta. 1892. gadā tika savākti 18 tūkstoši rubļi, un iesākās baznīcas celtniecība. 1893. gada 31. oktobrī dievnamu svinīgi iesvētīja. Būve kopumā izmaksāja 54 000 rubļu.

1927. un 1928. gadā tika veikts baznīcas ārsienu, jumta un torņa kapitālais remonts, kas izmaksāja 15 000 latu. Tornis tika pārklāts ar vara skārdu. Lielāku remontu veica arī 1930. gadā, kad tika izkrāsotas baznīcas iekštelpas, paplašinātas ērģeļu luktas, nostiprinātas velves ar enkuriem un ierīkota centrālapkure. Baznīcas kapitālais remonts tika veikts arī 1935. gadā.

1941. gada jūnija beigās Vērmahta uzbrukuma laikā, Sarkanā armija atkāpjoties, baznīcu aizdedzināja. Izdega baznīcas torņa smaile, logu rāmji, kā arī iekšējais koka interjers. 1942. gadā draudze sāka dievnama atjaunošanas darbus, bet tomēr tie pilnībā netika pabeigti. Draudzes telpai tika uzlikts jauns jumts. Atjaunojot torni, nācās to saīsināt. Logu krāsainā stikla vietā tika ielikts parastais, kā arī tika uzbūvēts jauns pagaidu altāris un kancele. 1942. gada 24. maijā notika Vasarsvētku dievkalpojums. 1943. gada pavasarī atjaunošanas darbi baznīcas iekštelpās turpinājās. Visi šie darbi tika veikti pēc būvtehniķa Georgija Baložina projekta. Pēc 1945. gada dievnama iekārta tika izdemolēta, viss koka interjers, ieskaitot grīdas segumu, tika nokurināts. 1947. gadā baznīcā tika iekārtota "Zagotzerno" noliktava, bet pēc septiņiem gadiem - "Gortorg" tirdzniecības noliktava. 1955. gadā šeit telpas tika piešķirtas Daugavpils lokomotīvju depo. 1969. gadā baznīcas telpas aizņēma Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcas boksa skola. Šajā laikā draudzei bija atļauts baznīcā izmantot tikai bijušo kapelas telpu, tomēr 1975. gadā arī tā tika atsavināta. 1985. gada 25. decembrī ēkā izcēlās ugunsgrēks, kura rezultātā nodega zvanu tornis un daļa jumta. Lokomotīvju remonta rūpnīca torni vēlāk atjaunoja. 1989. gadā sporta skola beidzot atstāja baznīcu, bet 1992. gadā draudze atguva savu dievnamu. 1994. gadā tika pabeigts baznīcas ārsienu remonts un tika uzsākta iekštelpu rekonstrukcija, kā arī jumta un torņa celtniecības darbi. 2005. gada 2. jūlijā tika iesvētīts Ogres amatniecības skolas audzēkņu izgatavotais baznīcas jaunais interjers: altāris, kancele, soli, laterna, kristāmtrauka pamatne un mazais altāris.

Arhitektūra

Daugavpils luterāņu baznīca ir veidota neogotikas stilā. Celta no vietējā Kalkūnes ceplī speciāli veidotiem ķieģeļiem tā izceļas ar īpašu plastiskumu. Celtne ir garenbūve ar sarežģītu būvapjomu un plānojumu. Tās rietumu galā asimetriski piebūvēts zvanu tornis, kuru vainago augsta piramidāla, poligonāla smaile. Tornis ir bagātīgi izrotāts ar zobfrīzēm, arkatūras joslām, rozes logu un greznu ieejas perspektīvo portālu ar kolonnām. Asimetriski veidoto rietumu fasādi akcentē milzīgs rozes logs ar kolonnām un arkādi. Ēkas austrumu galā draudzes telpa nobeidzas ar altāra poligonālu apsīdu, kurai abās pusēs ir piebūvētas simetriski izvietotas sakristejas. Celtnes dienvidu sānu fasāde ir veidota īpaši grezna un akcentēta ar trim zelmiņiem. Ziemeļu fasāde veidota atturīgāk - to izceļ tikai kontrforsi.

Profilēti balsti un arkāde baznīcas draudzes telpu sadala divos nevienāda izmēra jomos. Šāds dalījums ir reta parādība Latvijas sakrālajā arhitektūrā. Ērģeļu lukta iebūvēta virs ieejas plašākajā, krusta velvēm pārsegtajā jomā. Bet šaurākā joma daļā izveidots otrs stāvs, un to veido atklāta galerija, kuru norobežo mākslīgā akmens lējuma balustrāde. Draudzes telpas galveno jomu un altārtelpu izgaismo plaši logi ar smailloka arkām. Neogotikas formās veidotā ārsienu un iekštelpu apdare kopā ar baznīcas interjera rotājumu veido stilistiski vienotu ansambli.

Interjers

Līdz Otrajam pasaules karam baznīcā atradusies stilistiski pieskaņota, masīva ozolkoka iekārta - altāris un kancele, kā arī griestu un sienu metālkaluma lukturi. Altāra retablā atradās Johana Lēberehta Eginka glezna "Kristus Ģetzemanes dārzā". 1895. gadā tika uzstādītas Lūdvigsburgā E F. Valkera (£. F. Walcker & Co) firmā darinātās ērģeles (21 reģistrs). Zvanu tornī bijis 1892. gadā Bohumā liets zvans ar uzrakstu: Gott Hilft Gott Half Der Selbe Gott Wird Helfen. Singet dem Herrn und Lobet seinen Namen. Ps. 86,2. Ev. Luth. Kirche zu Dünaburg 1892. Geg. vom Bochumer Verein in Bochum. Westfalen 1892.

Pašlaik ir izremontēta kapelas telpa un prezbiterija daļa, ir uzstādīti baznīcēnu soli un altāris (projekta autore Maija Avota: veidojuši Ogres amatniecības vidusskolas audzēkņi). Jaunā, arhitektoniski izteiksmīgā, vertikāli trīsdaļīgā altāra retabla centrā atrodas Jēkaba Bīnes 1948. gadā gleznotā altārglezna "Kristus augšāmcelšanās" (līdz 1963. gadam atradās Birķeneļu baznīcā). Retabla spārnus veido ažūra augstu smailloka arku kompozīcija. No luterāņu kapličas inventāra draudze bija saglabājusi arī J. L. Eginka 1846. gadā gleznoto altārgleznu „Svētā ģimene”, kuru 2002. gadā atjaunoja Rundāles pils muzeja restauratores. Tagad tā novietota pie altārtelpas sienas.