Pasienes baznīca

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Pasienes katoļu baznīca)
Pasienes Svētā Dominika Romas katoļu baznīca
Pasienes katoļu baznīca
Pasienes baznīca (Latvija)
Pasienes baznīca
Pasienes baznīca
Pamatinformācija
Atrašanās vieta Karogs: Latvija Latvija, Ludzas novads, Pasienes pagasts, Pasiene
Koordinātas 56°17′19″N 28°09′37″E / 56.28861°N 28.16028°E / 56.28861; 28.16028Koordinātas: 56°17′19″N 28°09′37″E / 56.28861°N 28.16028°E / 56.28861; 28.16028
Piederība konfesijai Romas katoļu baznīca
Iesvētīšanas gads 1761
Baznīcas vai organizācijas statuss Rēzeknes-Aglonas diecēze
Statuss baznīca
Vadība prāvests Jānis Kupčs
Arhitektūras apraksts
Arhitektūras stils baroks
Fasādes virziens R
Celtniecības beigas 1761
Specifikācija
Garums 24 m
Platums 12 m
Būvmateriāli mūra

Pasienes Svētā Dominika Romas katoļu baznīca ir Romas katoļu Rīgas metropolijas Rēzeknes-Aglonas diecēzes draudzes baznīca.[1] Tā atrodas Ludzas novada Pasienes pagasta centrā Pasienē. Viena no skaistākajām sakrālajām un izcilākajām poļu jeb Austrumeiropas baroka stila celtnēm Latgalē un Latvijā. Baznīca ir iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un no 1999. gada Eiropas kultūras mantojuma dienu objektu sarakstā.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

17. gadsimtā Ludzas draudze aizņēma milzīgus plašumus. To redzot bīskaps N. Paplavskis norīkoja Ludzas prāvestam palīgā dominikāņus no Lietuvas provinces. Zilupes krastā tolaik atradās koka baznīca, kas bija Ludzas prāvesta aprūpē. Šo baznīcu bīskaps nodeva dominikāņu rīcībā, kā arī nodrošināja viņu uzturu. Sakarā ar to 1694. gadā Pasienē ieradās pirmie 12 dominikāņu tēvi. Ar bīskapa Poplavska palīdzību viņi 1694. gadā Pasienē uzcēla koka baznīcu, klosteri un tur apmetās uz dzīvi. Dominikāņu uzdevums bija ne tikai apkalpot Pasieni, bet arī rīkot misijas apkārtnē un attālākos nostūros Latgalē, tāpēc šie mūki izgāja tālu ārpus klostera konventa un naktī nevarēja atgriezties atpakaļ. Šī iemesla dēļ viņi uzcēla vienkāršas žagaru būdiņas, kas vēlāk pārtapušas par kapličām. Vēlāk šajās vietās izveidojās draudzes, kas uzcēla savas baznīcas: Šķaunē, Rundānos, Brodaižos, Raipolē, Pildā, Eversmuižā, Slobodziņcā, Briģos, Lielslodzē, Maslodzē, Istrā un Koņecpolē.

18. gadsimta beigās Latgalē bija 28 dominikāņi. 1773. gadā Pasienes konventā bija 15 priesteri, 2 dominikāņu brāļi un 9 dominikāņu tēvi, kas pildīja garīgo darbu ārpus klostera – apkalpoja draudzes un rīkoja misijas.

Vecajā Pasienes koka baznīcā bija novietota Jaunavas Marijas glezna, kas darināta pēc slavenās Dievmātes Romā “S. Maria Maggiore”. Ticīgos šī glezna ļoti piesaistīja. Zem tās tie atstāja savas sudraba votas, no kurām vēlāk izgatavoja svētbildei apģērbu un kroni. 1753. gadā koka klosteris kopā ar bibliotēku un baznīca nodega, bet gleznu izdevās izglābt.

Jauno mūra baznīcu dominikāņi uzbūvēja 1761. gadā, tai blakus tika uzbūvēts arī mūra klosteris. 1832. gadā līdz ar citiem klosteriem Latgalē slēdza arī Pasienes dominikāņu klosteri. 1882. gadā baznīcu piemeklēja ugunsgrēks. Tas iznīcināja lielu daļu jumta, dienvidu puses logus un abus torņus, kā rezultātā nokrita zvani. Baznīcas interjers tik lielus zaudējumus necieta, tikai pazuda vecā Dievmātes glezna. Tās vietā novietoja Rožu Kroņa gleznu (3,5 m garu un 2 m platu). Pirmajā pasaules karā stipri cieta baznīcas torņi. Karā izpostīto baznīcu 20. gadsimta 30. gados sāka atjaunot prāvests P. Stričko, kas draudzē kalpoja no 1931. - 1933. gadam. Darbus turpināja un torņus pilnībā atjaunoja prāvests S. Locāns.[3] 2008. gadā noslēdzās baznīcas iekštelpu un fasādes restaurācija, ko organizēja Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, pēc kuras 2008. gada 26. novembrī baznīcu un restaurēto altārgleznu, kā arī kapa pieminekli priesterim Jānim Bikšem iesvētīja apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Pēters Stefans Curbrigens.[4] Katru gadu baznīcā notiek sakrālās mūzikas festivāli un poļu dienas, kas kļuvušas par tradīciju.

Draudze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Draudze iekļaujas Romas Katoļu Rīgas Metropolijas klēra Rēzeknes-Aglonas diecēzē. Draudze sāka darboties 1694. gadā, uzaicinot 12 dominikāņus no Lietuvas. Draudzi apkalpo prāvests Jānis Kupčs.[5] Draudzes locekļu skaits ir tikai 85 ticīgie.[4] Draudzei ir desmit kapsētas — Pasienes kapsēta, Terehovas kapsēta, Lauzenu kapsēta, Šuškovas kapi, Skripčinu kapi, Šnitkinu kapi, Čivčišu kapi, Jučevu kapi, Sovānu kapi un Duboviku kapi.

Draudzes lielākie svētki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Draudzes lielākie svētki ir Jaungads, Sveču diena, Svētā Jāzepa diena, Vissvētākās Jaunavas Marijas diena, Svētā Staņislava — bīskapa diena, Jēzus Kristus debesīs uzkāpšanas diena, Vissvētākā Sakramenta diena, Dievmātes skapulāra svētki, Svētā Dominika diena, Vissvētākās Jaunavas Marijas dzimšanas diena, Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētki.

Tehniska informācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pasienes baznīcas altāris. 2008. gada novembrī.

Pasienes baznīca ir mūra celtne ar cinkota skārda jumtu un diviem trīspakāpju torņiem. Tā celta baroka stilā ar rokoko elementiem, kā viennavas ēka, 24 metrus gara un 12 metrus plata. Ap baznīcu ir mūra žogs. Dievnama plāns ir tuvu kvadrātam, kuram pieslēdzies izstiepts taisnstūra prezbitērijs un divu torņu ietvertā priekštelpa. Īpatnējs ir torņu stāvu dalījums, tā radītais trauksmainais siluets, ar vērienu veidotais galvenās ieejas portāls un vidusdaļas frontona kaprīzais rokoko smalkums. Agrāk kreisajā tornī virs pirmā stāva aizmūrētās loga ailas atradās pulksteņi, kas bija vērsti uz viesām pusēm.

Ietekmējoties no Pasienes baznīcas ārējā veidola, pēc līdzīga stila 1939. gadā būvēta arī katoļu baznīca Ludzā (pabeigta 1995. gadā).

Baznīcas galvenais altāris ar kanceli (pa kreisi) un labo sānu altāri.

Interjers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lēzenas krusta velves balstās uz taisnstūra piloniem, starp kuriem izveidotas sānu kapelas. To augstums ir vienāds ar joma augstumu. Baznīcā ir krāšņš rokoko stila interjers, ko veidojuši 18. gadsimta vietējie un ārzemju meistari. Bagātīgi greznotas baznīcas griestu velves ar rokoko stila elementiem. Gan sienās gan grieztos izteikti dominē rozā un baltā krāsa. Grīda klāta ar melnām, sarkanām un baltām cementa flīzēm. Baznīcā ir četri altāri, tie visi uzskatāmi par mākslas pieminekļiem tie ir rotāti ar ģipša statujām un apzeltītiem rokoko un baroka stila rotājumiem. Krāsojumā imitēts marmors brūnos un gaiši zilos toņos. Pasienes baznīcā altāru skaits veido pāra nevis nepāra skaitu, kas ir netipiski citām šāda tipa baznīcām. Tas ir tādēļ, ka pilonos, kas atdala prezbiteriju no galvenās navas izvietots viens altāris labajā pusē un kancele kreisajā pusē, līdz ar to baznīcā ir viens galvenais altāris, viens altāris, kas novietots diognāli prezbiterija un navas atdalošajos pilonos un divi sānu altāri, kas atrodas pie sānu sienām. Galvenais altāris ir tapis 1760. gadā un veidots stucco tehnikā, tam ir grandiozs divpakāpju rentabls ar arhitektoniski smalkām detaļām — eņģeļu, Svēto un putnu figūrām, kā arī diviem altāra dievgaldiem abos stāvos. Pirmajā stāvā atrodas dievgalds ar tabernākulu uz kura - Jēzus Kristus skulptūru, bet otrajā stāvā - – glezna, kurā attēlota Jaunava Marija. Agrāk glaznas priekšā atradās arī Jaunavas Marijas skulptūra, bet pēc pēdējās restaurācijas, kas notika 2008. gadā tā tika noņemta. Kompozicionāli ar galveno altāri ir saistīti arī trīs sānu altāri, kancele, ērģeles, skulpturālā grupa "Kristus kristīšana", kas veidoti arī ap šo laiku.[6] Mākslinieciskā ziņā vēsturnieks Vipers Pasienes baznīcu vērtē augstāk par Aglonas baziliku.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «www.catholic.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 10. martā. Skatīts: 2011. gada 15. septembrī.
  2. «www.ludzasbiblio.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 10. martā. Skatīts: 2011. gada 15. septembrī.
  3. Cakuls, Jānis. Latvijas Romas katoļu draudzes. Rīga:Rīgas metropolijas kūrija, 1997. 294.lpp.
  4. 4,0 4,1 «www.katolis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 15. decembrī. Skatīts: 2011. gada 15. septembrī.
  5. [Katoļu kalendārs 2011. Rīga:Katoļu baznīcas vēstnesis, 2010. 301.lpp.]
  6. www.pilis.lv[novecojusi saite]