Grīva ir Daugavpils pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā pie Laucesas ietekas. Austrumos robežojas ar Judovku, dienvidrietumos — ar Nīderkūniem. Līdz 1953. gadam bija atsevišķa pilsēta.
18. gadsimta sākumā uz Kalkūnes muižas zemes izveidojās amatnieku un sīktirgotāju apmetne Jeruzaleme. Kad tika būvēti Daugavpils cietokšņa priekštilta nocietinājumi (1810—1818), Jeruzalemi nojauca.
Grīva kā apdzīvota vieta izveidojās 19. gadsimta sākumā ārpus cietokšņa zemes pie Laucesas upes grīvas. No 1831. līdz 1859. gadam bija pievienota Daugavpilij, pēc tam ietilpa Kurzemes guberņā. Nedaudz vēlāk Lauceses otrā krastā izveidojās Zemgales miests. 1859. gadā pēc apvienošanas ar Zemgales miestu Grīva kļuva par lielāko miestu Kurzemes guberņā ar daudznacionālu iedzīvotāju sastāvu. Impulsu attīstībai deva Pēterburgas—Varšavas dzelzceļa līnijas izbūve.
Pilsētas tiesības ieguva 1912. gadā.[4] Iedzīvotāji nodarbojās galvenokārt ar sīktirdzniecību, amatniecību un dārzkopību. Pirmā pasaules kara laikā gandrīz pilnībā nopostīta, Latvijas brīvības cīņu laikā īslaicīgi bija pievienota Polijai (1919-1920). Iedzīvotāju skaits samazinājās gandrīz 6 reizes.
1935. gadā no 5546 Grīvas iedzīvotājiem latvieši bija 1214 (21,9%), krievi (galvenokārt vecticībnieki) 2696 (48,6%), poļi 906 (16,3%), baltkrievi 243 (4,4%), žīdi 234 (4,2%), lietuvieši 188 (3,4%).[5] Starp reliģiskajām konfesijām pārsvarā bija vecticībnieki (46%). No 1930. līdz 1949. gadam Grīva bija Ilūkstes apriņķa pilsēta, no 1949. līdz 1953. gadam — Grīvas rajona centrs. 1953. gadā pievienota Daugavpilij.