Vladislavs Rubulis
Vladislavs Rubulis | |
---|---|
Latvijas tautas labklājības ministrs | |
Amatā 1925. gada 24. decembris — 1926. gada 8. decembris | |
Prezidents | Jānis Čakste |
Premjerministrs |
Kārlis Ulmanis Arturs Alberings |
Priekštecis | Voldemārs Salnais |
Pēctecis | Ansis Rudevics |
Amatā 1928. gada 24. janvāris — 1934. gada 16. marts | |
Prezidents |
Gustavs Zemgals Alberts Kviesis |
Premjerministrs |
Pēteris Juraševskis Hugo Celmiņš Kārlis Ulmanis Marģers Skujenieks Ādolfs Bļodnieks |
Priekštecis | Ansis Rudevics |
Pēctecis | Juris Pabērzs |
Amatā 1934. gada 15. maijs — 1937. gada 26. jūnijs | |
Prezidents |
Alberts Kviesis Kārlis Ulmanis |
Premjerministrs | Kārlis Ulmanis |
Priekštecis | Juris Pabērzs |
Pēctecis | Hermanis Apsītis |
| |
Dzimšanas dati |
1887. gada 24. decembrī Rēzekne, Rēzeknes apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas Impērija |
Miršanas dati |
1937. gada 26. jūnijā (49 gadu vecumā) Rīga, Latvija |
Politiskā partija | Latgales Zemnieku partija, Latgales Demokrātiskā zemnieku apvienība, Latgales Zemnieku progresīvā apvienība |
Profesija | farmaceits |
Reliģija | katolicisms |
Vladislavs Rubulis (arī Rubuls; 1887. gada 24. decembris [v.s. 11. decembris] — 1937. gada 26. jūnijs) bija Latvijas politiķis, farmaceits un sabiedrisks darbinieks. Ilggadējs un vairākkārtējs Latvijas tautas labklājības ministrs.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Izglītība un sabiedriskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vladislavs Rubulis piedzima Rēzeknē[1] 1887. gada 24. decembrī (pēc vecā stila — 11. decembrī) Antona un Marijas Rubuļu ģimenē. 1897. gadā viņš sāka mācīties Rēzeknes pamatskolā, vēlāk mācījās Rēzeknes pilsētas skolā, kuru pabeidza 1903. gadā. 1905. gada pavasarī iestājās Pēterburgas katoļu garīgajā seminārā, taču drīz no tā izstājās, lai pievērstos farmaceita profesijai. Studijas viņš turpināja Maskavā un Harkivā, kur 1915. gadā ieguva provizora grādu farmaceitikā.[2]
Darbojies Pēterbugas latviešu muzikālajā biedrībā, no 1906. līdz 1907. gadam bija tās valdes loceklis. Darbojies studentu organizācijā "Gunskurs". 1912. gadā izdeva un rediģēja laikrakstu "Jaunos Zinias". Pirmā pasaules kara laikā turpināja strādāt Pēterpilī, 1915. gadā dibināja Latgaliešu biedrību palīgā kara upuriem. Rubulis bija biedrības vadītājs visu tās pastāvēšanas laiku. Tā sadarbojās ar Latviešu bēgļu centrālkomiteju. 1917. gadā iesaistījās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbībā un strādāja tās prezidijā, par spīti tam, ka sēdes notika Valkā. Kad LPNP sēdes tika pārceltas uz Pēterpili, daļu no tām rīkoja V. Rubuļa dzīvoklī.[2] Bija latviešu studentu korporācijas Lacuania biedrs.
Politiskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tālāko darbību Pēterpilī bremzēja lielinieku nākšana pie varas. 1920. gadā Vladislavs Rubulis kopā sievu un dēlu atgriezās Latvijā. Ministru kabinets viņu iecēla par Latgales apgabala darba inspektoru, turklāt, Rubulis bija laikraksta "Latgalīts" redaktors.[2] 1922. gadā ievēlēts 1. Saeimā, pārstāvējis Latgales Zemnieku partiju. Darbojies publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijā.[3] 1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā. Darbojies deputātu lietu izmeklēšanas, pašvaldības, kā arī publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas komisijās.[3][4]
1925. gada decembrī kļuva par tautas labklājības ministru Kārļa Ulmaņa vadītajā valdībā. Amatu saglabāja arī Artura Alberinga kabinetā. 1926. gada decembrī amatu zaudēja, taču atgriezās 1928. gada janvārī Pētera Juraševska valdībā. Viņš amatā palika līdz 1934. gada martam, būdams piecās dažādās valdībās. Šajā laikā ievēlēts un darbojies arī 3. un 4. Saeimā.[5][6] Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā atgriezies ministra amatā, kur palika līdz savai nāvei.
Nāve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzīves nogalē Vladislavam Rubulim bija sirds problēmas, kurām sekoja asins saindēšanās ar komplikācijām. 1937. gada 21. maijā ievietots Rīgas 2. slimnīcā, kur miris 1937. gada 26. jūnijā pulksten 7.53.[7] Sakarā ar Rubuļa nāvi pusmastā tika nolaisti Latvijas karogi pie visu ministriju un tautas labklājības ministrijai padoto iestāžu ēkām, kā arī Ministru prezidenta standarts pie valdības ēkas.[8] Apbedīts Rēzeknes Katoļu kapos.[9]
2018. gada novembrī pie Rēzeknes Ērgļa aptiekas ēkas Latgales ielā 41 atklāja V. Rubulim veltītu piemiņas plāksni.[10][11][12]
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Triju Zvaigžņu ordenis – 1. (1937. gada 14. maijā), 2. un 3. šķira (1926. gada 16. novembrī)[13][14]
- Aizsargu Nopelnu krusts
- Somijas Baltās rozes ordenis, 1. šķira
- Polijas Polonia Restituta ordenis, 1. šķira
- Beļģijas Darba olimpiskais kronis[15]
- Latvijas Sarkanā krusta ordenis
- Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības ordenis[16]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latgales dati
- ↑ 2,0 2,1 2,2 «Tautai un valstij veltīts mūžs». Latvijas Kareivis. 1937. gada 18. aprīlī.
- ↑ 3,0 3,1 H. Kārkliņš. Latvijas Republikas Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1923.
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas II. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas III. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1928.
- ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas IV Saeimas stenogramas I un ārkārtējā sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1931.
- ↑ «Miris ministrs V. Rubuls». Ventas Balss. 1937. gada 29. jūnijā.
- ↑ «Miris tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubuls». Jaunākās Ziņas. 1937. gada 26. jūnijā.
- ↑ «Vladislava Rubuļa piemiņas plāksne». Atpūtas bāzes. Skatīts: 2012.01.04.
- ↑ «Rēzekne – Ieraksti | Facebook». Facebook (latviešu). 2018-11-18. Skatīts: 2022-01-02.
- ↑ «Vladislava Rubuļa piemiņas plāksne :: Atputasbazes.lv». www.atputasbazes.lv. Skatīts: 2022-01-02.
- ↑ «Открыта памятная доска в честь Владислава Рубулиса». Газета Панорама Резекне (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-04-11. Skatīts: 2022-01-02.
- ↑ «Ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoto 22. saraksts». Valdības Vēstnesis (107). 1937-05-14. 1. lpp. Skatīts: 2022-01-02.
- ↑ «Vladislavs Rubulis». literatura.lv (latviešu). Skatīts: 2022-01-02.
- ↑ «Ministrs Vladislavs Rubuls (sakarā ar 30 gadu sabiedriskā darba atceres dienu š. g. 18. aprīlī)». Slimo Kasu Vēstnesis (2). 1937. gada februāris. 1. lpp. Skatīts: 2022. gada 2. janvāris.
- ↑ «Ministrs Vladislavs Rubuļs». Universitas (61). 1988. gada aprīlis. 15. lpp.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
---|---|---|
Priekštecis: Voldemārs Salnais Ansis Rudevics Juris Pabērzs |
Latvijas tautas labklājības ministrs 1925. gada 24. decembris — 1926. gada 8. decembris 1928. gada 24. janvāris — 1934. gada 16. marts 1934. gada 16. maijs — 1937. gada 26. jūnijs |
Pēctecis: Ansis Rudevics Juris Pabērzs Hermanis Apsītis |
|
|
- 1887. gadā dzimušie
- 1937. gadā mirušie
- Rēzeknē dzimušie
- Latgales Zemnieku partijas politiķi
- Latgales Demokrātiskās zemnieku apvienības politiķi
- Latgales Zemnieku progresīvās apvienības politiķi
- Latvijas tautas labklājības ministri
- 1. Saeimas deputāti
- 2. Saeimas deputāti
- 3. Saeimas deputāti
- 4. Saeimas deputāti
- Latvijas žurnālisti
- Triju Zvaigžņu ordeņa lielkrusta komandieri
- Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieki
- Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri