1905. gada revolūcija Latvijā

1905. gada revolūcijai veltīts cilnis Brīvības piemineklī

1905. gada piemineklis Rīgā, netālu no 13. janvāra demonstrantu apšaušanas vietas Daugavmalā

Latvijas vēsture
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls

1905. gada revolūcija Latvijā bija daļa no 1905. gada revolūcijas Krievijas Impērijā. Tā sākās 1905. gada 13. janvārī ar manifestācijas apšaušanu Rīgā, bet turpinājās ar streiku kustību oktobrī un bruņoto sacelšanos decembrī. Tās dēļ Kurzemes un Vidzemes guberņā ieviesa karastāvokli un sacelšanās apspiešanai ieveda Krievijas regulārā karaspēka un kazaku vienības jeb soda ekspedīciju.

Vēsturnieku apkopotie dati liecina, ka bez tiesas sprieduma nogalināja vairāk kā 2000 Latvijas iedzīvotāju, kara tiesa pasludināja 427 nāves spriedumus, katorgā uz Sibīriju izsūtīja 2652 cilvēkus, bet apmēram 7—8 tūkstošus sodīja ar cietumsodiem. Nodedzināja 449 muižas, apmēram 300 zemnieku saimniecību, kā arī daudzas skolas un biedrību namus. Aptuveni 5 tūkstoši revolucionāru devās trimdā, galvenokārt uz ASV, Šveici, Zviedriju, Angliju un Franciju.

1906. gada vasarā revolūcija formāli bija apspiesta, taču vietējie protesti un mežabrāļu darbība turpinājās un norima tikai 1907. gadā.

Revolūcijas cēloņi

Pēc baltvācu mācītāja un valodnieka Augusta Bīlenšteina domām, 1905. gada nemieru cēloņi bija:

• pareizticīgās baznīcas iespiešanās Vidzemē, rosinot zemniekus aiziet no vāciski orientētās evaņģēliski luteriskās baznīcas,
• „Pēterburgas Avīzes” un citi izdevumi, kas veicināja nacionālismu un naidu pret vāciešiem,
• Rīgas Latviešu biedrības nacionālistiskā darbība,
• Baltijas provinču autonomijas pretinieku ierosinātā senatora Nikolaja Manaseina revīzija 1882. gadā, kas izraisīja Baltijas pārkrievošanu,
• latviešu zemnieku dēlu studēšana Maskavas un citās Krievijas universitātēs, no kurienes tika atnests krievu studentu nihilistiskais, sociāldemokrātiskais gars.

Bez šiem iemesliem, kurus saskatījis Augusts Bīlenšteins, revolūcijai bija dziļāki cēloņi: nacionālais jūgs, lielākās iedzīvotāju daļas grūtie dzīves apstākļi un politiskā beztiesība.

Jaunlatviešu kustība

Līdz pat 1860. gadiem latviešiem bija salīdzinoši vāja nacionālās identitātes izpratne, jo ilgu laiku pastāvējusī dzimtbūšana ierobežoja zemnieku intelektuālās un sociālās ģeogrāfijas robežas. Latvija bija administratīvi sadalīta Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņā (Latgalē), kurās līdz pat 20. gadsimta sākumam bija spēcīgi izteikta reģionālā identitāte. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas veiktā muižu zemes sadalīšana lielajos muižnieku īpašumos un daudz mazākos zemnieku īpašumos noveda pie zemes nepietiekamības augošajam iedzīvotāju skaitam, radot bezzemnieku šķiru, kas veidoja 60% no visiem iedzīvotājiem. Stingrās pārkrievošanas politikas priekšā vācu garīdzniekiem un rakstniekiem radās pastiprināta interese par vietējo latviešu zemnieku valodu un kultūru. Vairāki izglītoti latvieši (Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons un Krišjānis Valdemārs) radīja jaunlatviešu kustību, kuras mērķi bija veicināt latviešu izglītotību un ar publikācijām vērsties pret latviešu sociāli ekonomisko apspiestību. Svarīgs kustības centrs bija Tērbatas Universitāte (tagad Tartu Igaunijā), kur studēja daudzi latvieši.

Rīgas industrializācija

Tai pat laikā par svarīgu industriālo centru veidojās Rīga. 19. gadsimta beigās Rīga bija Krievijas trešā lielākā industriālā pilsēta pēc strādnieku skaita (aiz Maskavas un Sanktpēterburgas), kā arī ceturtā lielākā pēc saražotās produkcijas apjoma (aiz Maskavas, Sanktpēterburgas un Ivanovas).

LSDSP izveidošanās

1904. gadā izveidojās Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Sekojot Austrijas marksistu piemēram, LSDSP iestājās par Krievijas Impērijas pārveidošanu par federālu valsti (kur Latvija būtu viens no federācijas subjektiem) un teritorijās dzīvojošo vietējo tautu kulturālo autonomiju. 1904. gada septembrī Rīgā tika izveidota latviešu un ebreju sociāldemokrātu Federatīvā komiteja, kas sākotnēji sastāvēja no trīs LSDSP un trīs Bunda Rīgas organizācijas pārstāvjiem.

Revolūcijas gaita

1905. gada 9. janvārī (22. janvārī pēc JS), kas ir pazīstama ar nosaukumu „Asiņainā svētdiena”, Sanktpēterburgā notika protesta gājiens, kuru apspieda bruņotie spēki. Gājiena dalībnieku mērķis bija iesniegt petīciju Nikolajam II. Mūsdienās ir pieņemts uzskatīt, ka kopā bija ap 130 nogalināto un 350 ievainoto. Pilsētā izplatoties ziņām par notikušo, sākās nemieri un laupīšanas. Tieši šos notikumus uzskata par 1905. gada revolūcijas sākumu.

13. janvāra notikumi Rīgā

1905. gada 6. marta manifestācija pie Dundagas pagastnama

Revolūcija Latvijā sākās ar 13. janvāra manifestāciju Rīgā, kuru, kā reakciju uz demonstrantu apšaušanu Sanktpēterburgā 9. janvārī, organizēja LSDP. Latvijas sociāldemokrāti Pēterburgas strādnieku atbalstam 12. janvārī Rīgā izsludināja ģenerālstreiku. Pirmie atsaucās Pārdaugavas strādnieki. 13. janvārī streikam pievienojās gandrīz visu Rīgas rajonu strādājošie, notika plašas demonstrācijas un mītiņi (tajos piedalījās apmēram 60 000 strādnieku). Kad demonstranti atgriezās no mītiņa Maskavas priekšpilsētā, pie Daugavas Dzelzs tilta tos sagaidīja karaspēka ķēde, kas atklāja uguni (pēc arhīvu datiem pirmie uguni atklājuši nezināmi cilvēki no demonstrantu puses, ievainojot kareivi vēderā). Izcēlās panika. Tika nogalināti 56 un ievainoti aptuveni 70 cilvēki. Daudzi plānā ledus dēļ noslīka Daugavā. Tomēr strādnieku pretestība nebeidzās. Protesta mītiņi un demonstrācijas sākās arī Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Krāslavā un Daugavpilī. Ar 13. janvāra notikumiem Rīgā sākās 1905. gada revolūcija Latvijā.

Maija demonstrācijas un pirmais terora akts

Ar plašām demonstrācijām un mītiņiem Latvijā 1905. gadā atzīmēja Strādnieku solidaritātes dienu 1. maijā. Tika izvirzītas ekonomiskas (algas palielināšana, darbadienas saīsināšana, darba apstākļu uzlabošana, soda naudas samazināšana u.c.) un politiskas (patvaldības ierobežošana vai likvidācija, biedrošanās un preses brīvība, likumdošanas uzlabošana u.c.) prasības. 1905. gada 2. maija vakarā Pērnavas un Lauku ielas stūrī Rīgā notika terora akts pret pašvaldības policiju, apcietināja daudzus vagonu rūpnīcas „Fēnikss” metāllietuves ceha strādniekus, kas bija izgatavojuši uzbrukumā izmantoto bumbu.

Streiku kustība un kaujinieku grupu uzbrukumi

1905. gada pavasarī sākās „baznīcu demonstrācijas” un muižu laukstrādnieku streiki, prasot paaugstināt darba algu par 20% un samazināt darba dienas ilgumu līdz 10 stundām. Rīgas rūpnīcās „Fēnikss”, „Etna” un Krievu-Baltijas Vagonu fabrikā sociāldemokrātu partijas organizācijas izveidoja kaujinieku grupas, bet vācbaltiešu muižnieki veidoja „pašaizsardzības nodaļas”. Rīgas un citu pilsētu fabrikās izgatavoja kaujinieku aukstos ieročus un bumbas. LSDSP 2. kongress 24.—26. jūnijā pieņēma jaunu partijas programmu un aicināja gatavoties bruņotai cīņai. Kad 22. jūlijā izsludināja ģenerālstreiku, darbu pārtrauca 60 Rīgas fabriku strādnieki. Rīgas Federatīvā komiteja sāka pildīt jaunās varas funkcijas un tās ietekme sniedzās pāri Rīgas robežām. Strādnieki sekoja tās aicinājumam sākt vai pārtraukt streikus, tā izsniedza atļaujas tirgotājiem un noteica cenu robežas. 1905. gada otrajā pusē Federatīvajai komitejai pievienojās arī vācu un lietuviešu pārstāvji.

1905. gada 28. jūnija notika Liepājas kara jūrnieku sacelšanās, augustā LSDSP vadība aicināja neierasties Krievu-japāņu kara rekrūšu mobilizācijas punktos. 19. augustā Viļņas kara apgabala pavēlnieks izsludināja karastāvokli Kurzemes guberņā. Vasaras beigās notika pirmās muižu dedzināšanas.

1905. gada 15. jūnijā Praulienā notika t.s kauja pie Svārpstu sila, kad astoņi bruņoti kaujinieki no slēpņa uzbruka kazaku jātnieku vienībai, kas bija izmitināta Saikavas muižā. Nošāva virsnieku un ievainoja vairākus kazakus. 1905. gada augustā LSDP Centrālkomiteja nolēma pie partijas organizācijām dibināt kaujas grupas. To uzdevums bija apsargāt partijas sapulces un gājienus, dot bruņotu pretsparu policijai, likvidēt spiegus, atbrīvot apcietinātos biedrus, pārzināt ieroču glabātuves un rūpēties par ieroču iegādi. Kaujas grupas nerīkojās patstāvīgi, bet darbojās partijas vietējo komiteju tiešā uzraudzībā.

1905. gada 8. septembrī Londonas latviešu emigranti Ernesta Minkas vadībā kopā ar somu un krievu kaujiniekiem savāca turpat 20 līdz 30 tūkstošus dažādu kalibru ieroču, munīciju un spridzekļus un ar kapteiņa Jāņa Trautmaņa vadīto tvaikoni „John Grafton” mēģināja tos pārvest uz Somiju. Pie Jakobstades (Pietarsāres) kuģis uzsēdās uz sēkļa, bet komandai izdevās izkraut ieročus un aizbēgt. 1905. gada 20. septembra nakts uzbrukumā Rīgas Centrālcietumam 52 kaujinieki atbrīvoja ieslodzītos partijas biedrus.

1905. gada oktobrī Latvijā sevišķi aktivizējās streiku kustība. Streikoja ne tikai strādnieki, bet arī kalpotāji, amatnieki, pārdevēji, studenti u.c. Plaša streiku kustība izvērsās arī laukos (laukstrādnieku jūlija ģenerālstreiks), notika t.s. „baznīcu demonstrācijas”. Revolucionāra kustība izpaudās kā muižu īpašnieku, mācītāju un ierēdņu nogalināšana, bieža dievkalpojumu traucēšana, organizētas demonstrācijas pret caru u.tml. Laukos sociāldemokrātu vadībā ar proklamācijām un mītiņiem izplatīja pret valsti un baznīcu vērstas idejas. Muižnieki izveidoja pašaizsardzības spēkus, lai sargātu savus īpašumus un apspiestu nemierus. Biežo ķīlnieku sagūstīšanas gadījumu dēļ uz provinci sūtīja dragūnu vienības, taču bruņotās tautas masas tiem uzbruka un aizdzina. Laukos valdības vara bija pilnīgi paralizēta, revolucionāru rokās bija arī dzelzceļš. Rīgā, kur patvērās atbēguši dienvidu Vidzemes muižu īpašnieki un mācītāji ar ģimenēm, kārtība saglabājās, tikai pateicoties bailēm no vācbaltiešu pašaizsardzības spēkiem.

Oktobra manifesta pieņemšana

1905. gada 5. septembrī Portsmutā Krievija parakstīja miera līgumu ar Japānu. 28. oktobrī LSDSP izsludināja ģenerālstreiku, kas ilga līdz 6. novembrim. 17. oktobrī Nikolajs II izdeva manifestu, kurā apsolīja nodrošināt personas neaizskaramību, sirdsapziņas, vārda, sapulču un biedrošanās brīvību. 1. novembrī Nometņu laukumā Pārdaugavā (tagadējās Stradiņa slimnīcas teritorijā) uz mītiņu sapulcējās apmēram 150 tūkstoši demonstrantu, bet 2. novembrī Grīziņkalnā (tagadējā 1905. gada parka teritorijā) apmēram 100 tūkstoši demonstrantu. Latvijā sāka dibināt dažādas biedrības un pilsoniskās politiskās partijas. Pastāvošās iekārtas aizsardzībai cara valdības slepenie dienesti Krievijas Impērijā organizēja tā sauktās „melnsimtnieku” grupas, kas rīkoja ebreju kvartālu grautiņus un uzbruka revolucionāriem. Rīgas kaujinieki ātri uzveica šīs grupas. Liepājā tika izveidota Apvienotā komiteja, kas novembrī un decembrī plānoja pārņemt varu šajā pilsētā.

Pēc LSDSP ierosmes izveidojās strādnieku arodbiedrības (Rīgā vien tajās apvienojās ap 15 000 strādnieku).

10.—14. novembrī Rīgā sanāca Latvijas tautskolotāju kongress, kurā piedalījās ap 1000 skolotāju. Kongress pieņēma Jāņa Asara un Kārļa Dēķena izstrādātu jauno tautskolu programmu un nolēma nekavējoties sākt mācības latviešu valodā. Kongresā ar ziņojumu par Latvijas pašvaldību uzstājās Rainis. Kongress ievēlēja skolotāju centrālbiroju, kurā no 15 locekļiem 9 bija sociāldemokrāti. Skolas šai laikā bija slēgtas, jo arī skolēni rīkoja sapulces un tos skolotājus, kas vēl gribēja strādāt, raidīja ārā no klasēm. Tautas sapulču rezolūcijās vērojamas sociāldemokrātu formulētās prasības. Tā, piemēram, „Dienas Lapa” nopublicēja Ventspils tautas sapulcē 15. novembrī pieņemto lēmumu: Mēs paziņojam, ka latvieši negrib atdalīties no Krievijas, viņi prasa pašu plašāko tautas pašvaldību (autonomiju) un katrai tautai pašnoteikšanās tiesības.

Oktobrī avīze „Dienas Lapa” pārgāja LSDSP rokās un to novembrī un decembrī rediģēja J. Jansons. Otrs oficiāls LSDSP preses izdevums bija „Pēterburgas Latvietis” (iznāca 16 numuros, no 4.11.1905. līdz 13.01.1906., līdz varas iestādes to slēdza), ko iespieda Pēterburgā, bet rediģēja toreizējā Suvorova ielā 25, Rīgā. „Pēterburgas Latvieša” redaktors bija tautsaimnieks K. Zvingēvičs (1873—1913), bet izdevējs bija grāmatnieks un rakstnieks Ansis Gulbis (1873—1936), vēlākais Latviešu konversācijas vārdnīcas izdevējs. Gulbis 1905.—1906. gadā izdeva vairākus legālus LSDSP darbus un aktīvi atbalstīja partiju. Līdzās legālai presei LSDSP nepārtrauca arī nelegālās „Cīņas” izdošanu. Tās tirāža 1905. gada oktobrī sasniedza 18 000. Nelegālās spiestuvēs turpināja iespiest daudzas proklamācijas. Pateicoties legālai presei un atklātām sapulcēm, partija 1905. gadā spēja ietekmēt plašākos iedzīvotāju slāņus, propagandējot savus uzskatus nevien strādniekiem, bet arī inteliģencei, zemniekiem kas ar lielu aizrautību pieslējās sociāldemokrātijas cīņai par brīvības izveidošanu un nostiprināšanu.

Rīcības komiteju veidošana laukos

Novembra pirmajās dienās LSDSP izlaida uzsaukumu „Visiem zemniekiem!”, kurā aicināja revolucionārā kārtā atcelt vecās, nedemokrātiski vēlētās pagastu valdes un ievēlēt vispārējās vēlēšanās to vietā katrā pagastā rīcības komitejas. Šāds pat aicinājums tika pieņemts 19. novembrī Rīgā notikušajā Latvijas pagastu delegātu kongresā, kurā piedalījās ap 1000 delegātu. Pagastos sākās sapulču vilnis un tika vēlētas rīcības komitejas. Līdz decembrim rīcības komitejas tika izveidotas 470 pagastos (94% no pagastu skaita Latvijā). Pirmo reizi pasaules vēsturē sievietes ieguva pilnas vēlēšanu tiesības — viņas ne tikai varēja piedalīties vēlēšanās ar savu balsi, bet varēja un arī tika ievēlētas. Vairākus mēnešus faktiskā vara lielākajā daļā Vidzemes guberņas latviešu daļas un Kurzemes guberņas laukos atradās latviešu tautas rokās. 16. novembrī Vidzemes gubernators Zvegincevs mēģināja nomierināt zemniekus un saaicināja pie sevis Rīgas pilī Rīgas apriņķa pagastu pārstāvjus, taču pasākums izgāzās, jo pagastu delegāti iesniedza gubernatoram virkni sociāldemokrātu sastādītu prasību.

Bruņotā sacelšanās un karastāvokļa ieviešana

Rūjienas un Mazsalacas kaujinieku vienība. Rūjienā no 6. līdz 20. decembrim vara bija Rūjienas tautas domes rokās

Izpostītie Talsi pēc 1905. gada sacelšanās apspiešanas

Kazaku vienība pie nodedzinātās Bēnes muižas (1906. gada ziemā).

1905. gada novembrī un decembrī revolūcija sasniedza augstāko pakāpi un Latvijas laukos situācija atgādināja pilsoņu karu. Kopš 1905. gada vasaras kaujinieki nogalināja 82 vācbaltiešus un kādus 200 latviešus. 16. novembrī pie Cesvaines pils sapulcējās ap 2000 liels ļaužu pūlis un sadursmēs tika nogalināti muižnieki brāļi Aderkasi. Kad šo lietu izmeklēt devās barons Rengartens ar kazakiem, revolucionāri tiem uzbruka pie Mucu kroga Cesvaines—Kraukļu—Dzelzavas krustcelēs un citās vietās. Cesvaines pils pārgāja tautas rokās. 28. novembrī Malienas LSDSP kaujas pulciņa biedriem tika dots rīkojums apbruņoties un sapulcēties Veckalsnavas mežā, lai iznīcinātu Brimmera muižu, kura bija apmetušies soda ekspedīcijas karavīri. Tikšanās vieta tika nozīmēta pie Kalsnavas kapsētas. Veckalsnavas muižu ielenca ap 3000 kaujinieku, taču kazaki atteicās padoties. Novembra beigās nemiernieki nodedzināja Dzelzavas muižas, Devēnas muižas (pie Mārcienas), Lauteres muižas (29. novembrī) un Bērzaunes muižas (30. novembrī) kungu mājas.

30. novembrī kazaki no aplenktās Veckalsnavas muižas vairākas reizes neveiksmīgi centās izlauzties uz Stukmaņu muižas pusi. 1. decembra rītā kazaki pārgāja uzbrukumā uz Bērzaunes puses pozīcijām, taču sacelšanās dalībnieki uzbruka kazakiem no mugurpuses, revolucionāri ieņēma Veckalsnavas muižu un to nodedzināja. 1. decembrī sakās apšaudīšanās pie Madonas Biržu muižas, muižas rijās un Liverkrogā izvietotais karaspēks 2. decembrī bēga. Karaspēkam pievienojās muižnieki un uradņiki (policisti). Madonas muižā atbrīvoja tur ieslodzītos revolucionārus.

5. decembrī Vidzemes guberņas teritorijā ieviesa karastāvokli, kas izraisīja jaunu ģenerālstreiku, kas ilga līdz 12. decembrim. Tiek lēsts, ka Rīgas fabrikās kaujinieku vajadzībām izgatavoja apmēram 20 tūkstošus zobenu, pīķu un dunču. Kaujinieki kontrolēja un savām vajadzībām izmantoja dzelzceļa līniju Pļaviņas—Gulbene—Alūksne—Valka—Rūjiena—Pērnava. Muižnieku ģimenes bēga uz pilsētām, 11. decembrī kaujinieki sagūstīja muižniekus uz Skrīveru—Lielvārdes ceļa, bet 16. decembrī notika Vecpiebalgas kauja, kurā abās pusēs bojā gāja vairāki desmiti karotāju. Pēc uzvaras šajā kaujā reāla vara visā Cēsu apriņķa austrumu daļā pārgāja revolucionāru rokās.

Arī Kurzemes guberņā notika bruņotās sacelšanās, no kurām lielākā — Tukuma bruņotā sacelšanās notika 1905. gada 13.—15. decembrī Tukumā. Bruņotas sacelšanās notika arī Talsos (16.—18. decembrī). Ventspilī un tās apkārtnē izcēlās bruņotas sadursmes, kas piespieda valdības karaspēku atstāt pilsētu un arī tur uz laiku varu pārņēma LSDSP Ventspils komiteja. Rīcības komitejas decembra vidū pārņēma varu arī Rūjienā un Mazsalacā. Sociāldemokrātu rīcības komitejas Latvijas laukos (470 kopskaitā, arī Latgalē) aptvēra gandrīz visus pagastus — veidoja jaunas tiesas, veica neatliekamas saimnieciskas funkcijas. Tautskolotāji sāka darbu skolās latviešu valodā, kas līdz tam bija aizliegts.

Lielākajās Rīgas fabrikās izvietoja karaspēka vienības, kas uzmanīja strādniekus. 1905. gada 20. decembrī notika kaujinieku uzbrukums gumijas izstrādājumu fabrikā „Provodņiks” izvietotajai dragūnu nodaļai, kurā kaujinieki nogalināja vairākus kareivjus. 29. decembrī notika kauja pie Aizputes starp rīcības komitejas kaujiniekiem un dragūniem, kas izraisīja zemnieku uzbrukumu Aizputes pilsētas garnizonam. No 26. līdz 29. decembrim Rīgā, vēlāk arī Liepājā notika ģenerālstreiks.

Muižu dedzināšana

1905. gada decembrī nemiernieku nodedzinātā Allažu muižas kungu māja

1905. gada novembrī un decembrī latviešu un ebreju sociāldemokrātu izveidotās Rīgas sociāldemokrātisko organizāciju Federatīvās komitejas sūtītu instruktoru vadībā pagastu rīcības komiteju kaujinieki nodedzināja 449 muižas, pavisam bija apmēram 900 dedzināšanas gadījumi, kuros tika iznīcinātas arī muižu saimniecības ēkas, medību pilis utt. Pēc kāda notikuma dalībnieka uzrakstītā dedzinātāji izsūtīti no federatīvās komitejas, lai nodedzinātu visas muižnieku pilis un dzīvokļus, tādēļ arī viņi braucot no muižas uz muižu. Vietējie sociāldemokrāti pretojas dedzināšanai, lai gan zināms — ar vārdiem, bet dabūjuši tādu atbildi, palika mierā ar to.

Kā liecina Jānis Jansons-Brauns savā grāmatā „Baltijas revolūcija”, muižnieki pirmie cēla ieročus, aicinot dragūnus un pārvēršot muižu pagrabus par moku kambariem. Tādā gaisotnē muižu dedzināšana revolucionāriem nelikās nepieņemama cīņas forma.

Apspiešana

Soda ekspedīcijas 1906. gada 6. janvārī uzspridzinātā Vecpiebalgas draudzes novada skola

Apcietinātie latviešu revolucionāri (pēc 1906). No kreisās trešais Indriķis Grandovskis (miris 1908), ceturtais Indriķis Asars (miris 1914), sestais Emīls Grandovskis (miris 1908)

Pēc ķeizara Nikolaja II pavēles Latvijā ieradās regulārās armijas vienības ar 12 000 kājniekiem, gandrīz 4000 jātniekiem un 42 lielgabaliem. 1905. gada 25. decembrī Valkas stacijā no Krievijas ieradās liela soda ekspedīcija. Tā likvidēja rīcības komitejas, to locekļus vai nu sodīja ar nāvi uz vietas pēc ātra kara tiesas sprieduma, vai arī notiesāja uz katorgu Sibīrijā. 1906. gada janvārī krievu karaspēks ieņēma revolucionāru kontrolēto teritoriju un kopā ar apmēram 300 vācbaltiešu muižniekiem kā brīvprātīgajiem palīgiem līdz jūnijam nogalināja apmēram 1170 cilvēku, nodedzināja apmēram 300 zemnieku saimniecību un pilnīgi iznīcināja ebreju apdzīvoto Glazmankas (Gostiņu) miestu uz Vitebskas un Vidzemes guberņu robežas pie Daugavas. Tikai vēlāk arestētos nodeva karatiesām, kas piesprieda nāvessodus vēl apmēram 2 tūkstošiem cilvēku. Lai atbrīvotu arestētos kaujiniekus, 1906. gada 17. janvārī notika uzbrukums Rīgas Policijas pārvaldei, pazīstams arī kā "uzbrukums slepenpolicijai".

Kopumā revolūcijas laikā bez tiesas sprieduma dzīvību zaudēja 2041 revolucionārs, bet apmēram 7—8 tūkstošus lauka kara tiesas sodīja ar cietumsodiem. Pēc kara tiesu lēmumiem nāvessodu piesprieda 427, bet katorgā izsūtīja 2652 cilvēkus.

Nežēlīgo represiju dēļ 1906. gada sākumā sākās revolūcijas atplūdi. Vietām streiki gan vēl turpinājās, taču tie bija nelieli. Aktīvie revolūcijas dalībnieki cīņu turpināja partizānu vienībās mežos (mežabrāļi). 1906. gada 13. februārī notika pēdējā latviešu kaujinieku grupas operācija Krievijas Impērijas teritorijā — uzbrukums Krievijas Valsts bankai Helsinkos ar mērķi nolaupīt naudu partijas nelegālās darbības finansēšanai.

1906. gada pavasarī Tukuma sacelšanās vadītājs Ferdinands Grīniņš ar 10 000 rubļiem bruņojuma iepirkšanai no jauna devās uz Beļģiju un Šveici. Policijai izdevās konfiscēt daļu no ieročiem, starp tiem bija modernās Mauzera un Brauniņa sistēmas automātiskās pistoles, revolveri un pašizgatavoti spridzekļi. 1906. gada oktobrī slepenpolicija Ferdinandu Grīniņu arestēja un tiesāja kopā ar vēl 16 cilvēkiem, apsūdzības tika izvirzītas par dažādiem uzbrukumiem, kopumā vismaz par 24 epizodēm. Grīniņam un O. Sniķeram piesprieda 15 gadu spaidu darbos, tomēr, aizbildinoties ar abu apcietināto it kā veikto bēgšanas mēģinājumu, 1906. gada 27. decembrī konvojs Grīniņu un Sniķeri pa ceļam uz Koknesi nošāva.

Latviešu anarhisti ārzemēs

Pēc revolūcijas sakāves 1906. gadā Rīgā izveidojās nelegāla latviešu anarhistisko komunistu grupa „Pats — vārds un darbs!” Jāņa Žākļa vadībā. Pēc kaujām ar policiju 1906. gada augustā vairums kaujinieku aizbēga uz ārzemēm. Neraugoties uz partijas vadības lēmumu pārtraukt kaujinieku darbību, viņi dažādās Eiropas valstīs turpināja kaujas operācijas, ko sauca par „ekspropriācijām”. Pazīstamākā no tam notika 1910. gada 16. decembrī Londonā, kas beidzās ar vairāku policistu nogalināšanu un britu policijas un armijas Sidnejstrītas aplenkuma operāciju.

Latviešu anarhisti līdz pat Pirmajam pasaules karam izdeva periodiskos izdevumus „Melnie Smiekli” Rīgā (1907), „Naids” Mančestrā un Parīzē (1908), „Brīvība” Ņujorkā (1908—1913), „Melnais Karogs” Ņujorkā un Parīzē (1911—1914).

Sekas

Muižniecība Baltijas guberņās saglabāja savas pamatprivilēģijas, Vidzemes un Kurzemes landtāgi joprojām palika augstākās pašvaldības iestādes. Tomēr mazinājās pārkrievošana, Latgalē tika atcelts drukas aizliegums. Tautskolās drīkstēja mācīt latviešu valodā, bet to atcēla 1913. gadā. LSDSP pasludināja par legālu partiju.

Nikolajs II parakstīja īpašu rīkojumu („ukazu”), kas atļāva veidot kooperācijas Baltijas guberņās. Vācu zemes bankai atņēma monopoltiesības, izveidoja Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrību.

Literatūra

• Zelče V. Informācija par 1905. gada revolūcijas notikumiem Latvijā ārvalstu laikrakstos. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1998., Nr.1, 76.-92. lpp.

Ārējās saites

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Starptautiskās konferences "Informācija, revolūcija, reakcija: 1905-2005." Materiālu krājums
• Dzenis A. 1905. gada cīņu tumšā puse Tukumā un ne tikai.
• 1905. gada revolūcija. Skatu un ainu krājums^{[novecojusi saite]}
• Paula Gulbinska, Sandra Kropa, Zane Lāce (2016. gada 5. oktobris). Muižu dedzināšana 1905. gadā. Zaudētās kultūras vērtības. Zināmais nezināmajā. Latvijas Radio 1. Lsm.lv. Skatīts: 2016. gada 9. oktobrī.