Jēkabpils katoļu baznīca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par katoļu baznīcu, kas atrodas Jēkabpils pilsētas Jēkabpils daļā. Par baznīcu, kas atrodas pilsētas Krustpils daļā skatīt rakstu Krustpils katoļu baznīca.
Jēkabpils Svētās Jaunavas Marijas dzimšanas Romas katoļu baznīca
Jekkb.jpg
Jēkabpils katoļu baznīca
Jēkabpils katoļu baznīca (Latvija)
Jēkabpils katoļu baznīca
Jēkabpils katoļu baznīca
Pamatinformācija
Atrašanās vieta Karogs: Latvija Latvija, Jēkabpils
Koordinātas 56°29′34″N 25°52′21″E / 56.49278°N 25.87250°E / 56.49278; 25.87250Koordinātas: 56°29′34″N 25°52′21″E / 56.49278°N 25.87250°E / 56.49278; 25.87250
Piederība konfesijai Romas katoļu baznīca
Iesvētīšanas gads 1933
Baznīcas vai organizācijas statuss Jelgavas diecēze
Statuss baznīca
Vadība prāvests Viktors Siļčonoks
dekāns Jānis Bratuškins
Arhitektūras apraksts
Arhitektūras stils romānika
Fasādes virziens R
Celtniecības beigas 1866
Specifikācija
Garums 27,80 m
Platums 15 m
Būvmateriāli apmesti ķieģeļi

Jēkabpils Svētās Jaunavas Marijas dzimšanas Romas katoļu baznīca ir Romas katoļu Rīgas metropolijas Jelgavas diecēzes draudzes baznīca.[1] Tā atrodas Jēkabpilī. Adrese: Brīvības ielā 105. Dievnams ir arī Jēkabpils dekanāta rezidence.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais Jēkabpils dievnams bijis koka celtne, kas tika uzcelts laika periodā no 1670. līdz 1675. gadam un materiālus tā būvniecībai devis Kurzemes hercogs Jēkabs. Jēkabpils katoļu dzīve bija saistīta ar Skaistkalnes un Jelgavas jezuītiem. 1729. gadā jēkabpiliešus apkalpoja Skaistkalnes, vēlāk Jelgavas jezuīti. Pēc jezuītu ordeņa slēgšanas Kurzemē, Jēkabpilī dzīvoja sekulārie priesteri. Pie baznīcas bija Svētā Gara klosteris, kam piederēja plašas zemes. Klosteris beidza Kurzemē pastāvēt 1817. gadā. Vēlāk, 1721. gadā zemi pārņēma uniāti, izveidojot savu klosteri. Vecais dievnams nodega 1773. gadā.

Vēlāk bijusi koka kapela, ko 1835. gadā uzcēlis Matejs Miškevičs.

Pašreizējo mūra baznīcu cēluši prāvesta Justīna Bogdanoviča vadībā no 1853. līdz 1866. gadam. 1903. gada 7. aprīlī, otrajās Lieldienās dievnams cietis ugunsgrēkā, par kura izcelsmi ir dažāda informācija. Tajā iespēra zibens vai arī ugunskurs izcēlās no atspersveces, ko sakristians nebija nodzēsis. Dievnams izdega, izglāba tikai Jaunavas Marijas gleznu, kuru atrada zem baznīcas gruvešiem. Baznīcu atjaunoja prāvesta Teofila Tomašecka darbības laikā no 1903. līdz 1909. gadam.[2] Atjaunošanas darbus veica ceļu inženieris Kazimirs Ževuskis, kurš, vadīdams dzelzceļa līnijas Jelgava — Krustpils būvdarbus, baznīcas grīdu ieklāja no vecā Zeļķu tilta noplēstajiem dēļiem, kas ir saglabājušies līdz mūsu dienām. Baznīcas atjaunotāja piemiņai pie dievnama sienas tika uzstādīta piemiņas plāksne. Vēlāk dievnams cieta Pirmā Pasaules kara laikā, bet tika atjaunots. 1933. gadā un baznīcu konsekrēja bīskaps Jāzeps Rancāns, veltot to Svētās Marijas godam.[3]

Eksterjers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dievnams ar draudzes namu

Baznīca ir celta romānikas stilā, tā ir 27,8 metrus gara, 15 metrus plata un 8,5 metrus augsta apmestu ķieģeļu mūra celtne ar cinkotā skārda jumtu. Virs galvenās ieejas baznīcas galā atrodas tornis, kura augstums virs jumta ir 14 metri. Tornī ir zvans, kurš sver 272 kg.[4] Otrā baznīcas galā, virs prezbitērija ir mazs dekoratīvs tornītis. Dievnamam ir 19 logi, kas izkārtoti vienā līmeni, simetriski abās pusēs. Baznīcu ieskauj lapu koku dārzs, kuru noslēdz metāla žogs mūra stabiņos. Blakus galvenajai ieejai uzstādīts Misiju koka krucifikss. Ārpus baznīcas dārzam, blakus dievnamam atrodas veca koka ēka — bijušais draudzes nams un plebānija. Šī ēka tika uzbūvēta, tēšot ar cirvi un neizmantojot naglas vai zāģi. Mūsdienās tas ir Jēkabpils pilsētas pašvaldības īpašums un šo ēku plānots nojaukt, neskatoties uz tās kultūrvēsturisko nozīmi, jo paredzams rekonstruēt Brīvības ielas loku, kas atrodas līdzās dievnamam. Iespējams, ja atradīsies līdzekļi, ēka tiks pārvesta uz brīvdabas muzeju "Sēļu sēta". Pašlaik draudzei sava nama nav, plebānija atrodas netālu no baznīcas, Zemgales ielā 8.

Interjers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā ir triju navu telpa ar koka grīdu un griestiem. Virs ieejas atrodas kora telpas ar 1981. gadā būvētām ērģelēm, kas balstās uz mūra pīlāriem. Sešas kolonnas norobežo trīs jomus, no kuriem vidējā joma galā atrodas prezbitērijs. Tā abās pusēs atrodas sakristejas, virs kurām ir balkoni. Prezbitērija priekšā kreisajā pusē ir kancele. Prezbitēriju no lūgšanu zāles norobežo koka dievgalds. 1969. gadā meistars Oļģerts Andrekus no Lietuvas izveidoja ģipša ornamentus, ar kuriem izgreznoja dievnama sienas, logus un griestus. Baznīcā ir trīs ozolkoka altāri, kurus darinājis meistars Medvedjevs pēc Tomasa zīmējuma. Galvenais jeb centrālais altāris atrodas presbitērija gala sienas vidū. Tajā ievietota no ugunsgrēka izglābtā Jaunavas Marijas glezna, kurā ir redzami apdeguma plankumi, bet virs tās krucifikss ar Pestītāja tēlu. Dievgalda abos sānos lūgšanu zāles pusē ir sānu altāri, vienā ir Jēzus Sirds skulptūra (labā puse), bet otrā — Svētā Antona glezna (kreisā puse). Aplūkojama ir Fatimas Dievmātes statuja, kura tika atvesta no Portugāles un Krustaceļa staciju bildes, veidotas ģipsī.

Draudze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Draudze iekļaujas Romas Katoļu Rīgas Metropolijas klēra Jelgavas diecēzē. Draudzi apkalpo prāvests Viktors Siļčonoks.[1] Draudze sāka veidoties jau 18. gadsimtā. Draudzei piederīgi ir katoļi, kas dzīvo Jēkabpils pilsētas kreisajā Daugavas krastā un tā apkārtnē. Dievkalpojumi notiek katru dienu. Svētās Mises notiek latviešu valodā un poļu valodās. Darbojas Svētdienas skola un koris. Draudzes baznīca ir Jēkabpils dekanāta, kuru vadīja dekāns Jānis Bratuškins, rezidence.

Draudzes lielākie svētki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Draudzes lielākie svētki ir Vissvētākās Jaunavas Marijas dzimšanas diena — titulsvētki, Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētki, Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki, Vissvētākās Jaunavas Marijas pasludināšanas svētki, Svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki, Fatimas Dievmātes diena, Svētā Sakramenta svētki.

Draudzes prāvesti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prāvestus var iedalīt divās grupās — tos, kuri kalpoja draudzē līdz atjaunotās Rīgas arhidiecēzes laikam un pirms šī laika. Līdz Rīgas arhidiecēzes atjaunošanai Jēkabpilī kalpojuši:

  • Fortunats Billevičs (1867-1870).
  • Antons Pronevičs (1875),
  • Jāzeps Šimovičs (1888-1890),
  • Pāvils Garjāns (1890-1891),
  • Teofils Tomaševičs (1902-1908),
  • Konstantīns Dovkants (1908-1911),
  • Georgijs Cinis (1912-1913),
  • Miķelis Kazakaitis (1913-1919).

Pēc Rīgas arhidiecēzes atjaunošanas draudzē kalpojuši:

  • Miķelis Kazakaitis (1918-29.08.1920.),
  • Vitolds Šiksneļis (1920.IX-1922.III),
  • Dominiks Pujats (22.05.1922.-25.01.1923.),
  • Broņislavs Dūre (1923.II-1925.XII),
  • Sigismunds Pipinuss (1926-1928),
  • Mārtiņš Venclavs (1929-10.08.1934.),
  • Aleksandrs Jodovaļskis (1934.XI-1939.XII),
  • Jāzeps Kiselis (09.11.1940.-05.06.1942.),
  • Jāzeps Pavilonis (20.06.1942.-1944.VII),
  • Mārtiņš Venclavs (04.09.-1946.-03.05.1954.),
  • Broņislavs Dūre (18.05.1954.-10.11.1959.),
  • Alberts Leitāns (10.11.1959.-30.09.1969.),
  • Juris Mukāns (21.10.1969.-04.05.1970.),
  • Jāzeps Lapkovskis (22.05.1970.-15.04.1971.),
  • Alberts Leitāns (15.04.1971.-28.08.1982.),
  • Jānis Bratuškins (no 01.09.1982. - 23.10.2014)
  • Viktors Siļčonoks (no 01.09.2012).

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Jelgavas diecēze www.catholic.lv
  2. Cakuls, Jānis. Latvijas Romas katoļu draudzes. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1997.609.-611.lpp.
  3. Svilāns, J. Latvijas Romas katoļu baznīcas. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1995. 276.-277.lpp.
  4. Jēkabpils Sv. Jaunavas Marijas Dzimšanas Romas katoļu draudzes baznīca www.vietas.lv

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]