Krimuldas baznīca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Krimuldas baznīca 18. gadsimtā, J.K.Broces zīmējums

Krimuldas evaņģēliski luteriskā baznīca (agrāk arī Ķizbeles jeb Kubeseles baznīca, latīņu: Cubezele) ir luterāņu baznīca, kas atrodas Krimuldas novadā. Baznīca ir celta 1205. gadā, kad lībiešu ķēniņš Kaupo atgriezās no vizītes pie Romas pāvesta Inocenta III, un kopā ar priesteri Alebrandu uzcēla Kubeseles baznīcu.

Blakus Krimuldas baznīcai atrodas senais Kubeseles pilskalns, uz kura atrodas 1775. gadā celtā Krimuldas mācītājmuižas ēka, un kapukalniņš ar Kaupo pieminekli.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kubeseles pilskalns un Krimuldas baznīca 18. gadsimtā (no Broces krājuma).

Senāko Kubeseles baznīcu senā kulta vietā blakus savam pilskalnam licis uzcelt Gaujas līvu ķēniņš Kaupo. Pirms nāves viņš savus zemes īpašumus novēlējis draudzei.[1]

Līdz 17. gadsimtam baznīcas arhitektūra bija lakoniska: vienjoma sarkaniem dakstiņiem klātiem divslīpju jumtu bieza mūra celtne ar šaurām, dziļām logailām. Zviedru Vidzemes baznīcu revīzijā 1630. gadā konstatēts, ka baznīca bijusi bez spārēm un jumta, vienīgi koris segts salmiem, 1643. gada revīzija secināja, ka baznīca ir bijusi gatava, tikai vēl bez griestiem, 1669. gadā norādīts, ka baznīca joprojām bez griestiem, zvans karājoties kalnā uzceltās stalažās; 1699. gadā Domēņu lietu (Ekonomische Verwaltnung) pārvaldnieks (Statthalter), Zviedrijas karaļa vietvaldis Mihaēls fon Štrokirhs (Mikael von Strokirch, 1649 - 1723-24?),[2] uzdeva namdarim salabot sakritušo baznīcu — uzlikt jumtu, ielikt logus, meistars Indriķis (Heinrihs) Vēde, kurš nereti strādāja pēc zviedru būvmeistara Larsa Nilsona Spāka (Lars Nilson Spaak) projektiem, uzcēla nelielu jomtgales tornīti ar gaili.

Pēc Lielā Ziemeļu kara 1739. gadā baznīca atkal bija nonākusi nožēlojamā stāvoklī, pat baznīcas kancele atbalstīta ar trim sētas mietiem; 1775. gadā atkal laboja jumtu, bet 1865. gadā izdarīja pamatīgu remontu, kanceli pārcēla ziemeļu stūrī, ievērojami paplašināja triumfa arku, lika jaunus ģipša griestus, solus un durvis.[3]

1865. gadā Krimuldas muižas īpašnieks Līvens un Engelhārtes muižas īpašnieks Konrāds fon Dāls ziedoja naudu baznīcas izgreznošanai, 1870. gadā tika mainīta altārglezna, ko pagādājis Bīriņu muižas īpašnieks Augusts Frīdrihs fon Pistolkorss[4], kurš pats iesvētīts šajā baznīcā, jo „vecā bilde ar savām raibām pervēm, cik mīļa arī nebūtu apradušai draudzei bijusi, tomēr nesaskanēja kopā nedz ar baznīcas glītumu, nedz ar mācītas sirds lutinātām domām”, tāpēc pēc Bertela Torvaldsena marmora skulptūru parauga viņa skolnieks Johans Nepomuks Cvergers (Zwerger, 1796-1868) izgatavoja jauno altāri; Pistolkorss lika dibenlogos ievietot sarkanas, bet sānos — zaļas un sarkanas — vitrāžas, taču vecā altārglezna atstāta altāra loga sienmalā, bet kancelei blakus iepretim kancelei Pistolkorss licis novietot Lutera krūšutēlu uz tumšsarkana fona, uz ģērbkambara griestiem uzgleznot bībeli ar krustu un palmaszaru, kā arī iecerēja rotāt ģērbkambari ar ar baznīcas kādreizējo mācītāju un draudzes priekšnieku — „mūsu draudzes neaizmirstamu citkārtīgu kopēju un ganu” — attēliem, sākot ar Pistolkorsa mātes tēvu grāfu Augustu Mellīnu, ilggadēju baznīcas tiesas priekšsēdētāju, Krimuldas un Pēterupes baznīcu pērminderi, mācītāju Emanuēlu Pēgavu, kam iepriekšējais kapos licis akmeni, bet Pistolkorss — zelta burtus, bīskapu Ulmani, mācītāju Bekmani, Paulu Zībergu, kurš devies uz Pēterburgu. Šajā laikā baznīcas pērminderi bija Eduards fon Radeckis un Augusts Langals (August Langhals)[5], bet mācītājs — Vilhelms Frīdrihs Valters Otrais, kurš dzīvoja Engēlhartē, ko nedrīkst sajaukt ar Vilhelmu Frīdrihu Valteru Pirmo, kurš dzīvoja Ropažos, būdams Ropažu un Allažu mācītājs[6]. Jaunā iekārtojuma atklāšana bija apvienota ar Pistolkorsa vecākā dēla Aleksandra[7] pirmā krustbērnu kristībām.[5]

No 1902. gada līdz 1905. gadam pēc Augusta Reinberga projekta koka torņa vietā tika uzcelts 46 m augsts, masīvs mūra tornis. Jaunas ērģeles iegādātas un iesvētītas 1926. gada 7. martā ar 778 stabulēm (13 balsis), izmaksājušas Ls 6900[8], 1930. gadā sakarā ar dievnama 725 gadu jubileju to atjauno, bet 1940. gadā arhitektūras students Ansis Bērziņš uzsāk dievnama izrotāšanu[9].

1823. gadā Kristiņš no Katlakalna uzbūvē ērģeles ar deviņiem reģistriem, kuras kā nederīgas pārdeva Jērkules skolai par 150 rubļiem, bet 1910. gadā Martina firma uzbūvēja jaunas, ko nopostīja Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā[10].

Krimuldas baznīcas ēka ir Latvijas Republikas valsts nozīmes kultūras piemineklis no 1930. gada[10] Pieminekļu valdes, vēlāk Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas aizsardzībā ar Nr.6701[11].

Krimuldas baznīcas mācītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krimuldas mācītājs Vilhelms Frīdrihs Valters
Kārlis Lēberehts Bekmanis, Krimuldas baznīcas mācītājs

Krimuldas baznīcā kalpojuši šādi mācītāji[12]:

Līdz 1700. gada līdz 1851. gadam Krimuldas draudzei bija pievienota Svētā Pētera kapela (Peterscapelle) pie Pēterupes grīvas, tagadējo Saulkrastu teritorijā.

Krimuldas mācītājmuiža[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Blakus Krimuldas baznīcai, Runtiņupītes krastā uz paugura, sena pilskalna 1775. gadā cēlis zviedru izcelsmes Krimuldas muižas īpašnieks barons Magnuss fon Helmersens. Mācītājmuižā dzīvojuši mācītāji T.Šēnbergs, K.E.Pegau, K.K.Ulmanis, K.L.Bekmanis, kā arī citi; ēkas būvforma ir tradicionāla, maigi noapaļota, nedaudz smagnēja, vērtīgi mākslas pieminekļi bija 19. gadsimta sākuma durvju vērtnes, kas tagad aizstātas ar jaunām, restaurētas ir kāpnes vestibilā[26]. Blakus atrodas „Vītagas”, senā zvaniķa māja.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Indriķa hronika par 1217. gada notikumiem: Bet Kaupo, kam ar šķēpu bij caurdurti abi sāni, ticīgi atcerējās tā Kunga ciešanas un, kad bija pieņēmis tā Kunga miesas sakramentu, sirsnīgā kristīgās reliģijas atzīšanā izlaida garu, sadalījis pirms tam visus savus īpašumus Livonijā ierīkotām baznīcām. [..] Un viņa miesas sadedzināja, un kaulus aiznesa uz Livoniju un apglabāja Kubeselē.
  2. Pauls Kampe. Baznīcu celtniecība Vidzemē zviedru valdīšanas pēdējos piecdesmit gados (1660–1710). Rīga, 1937. 31. lpp.
  3. Pēdējā Brīdī, Nr. 18, 1930. gada 23. janvārī. „Walzts aizsardzībā pahrņemta basniza, kuŗas celschanā peedalijees lihwu wirsaitis Kaupo.” 8.lpp.
  4. Astaf von Transehe-Roseneck. Genealogisches Handbuch der livländischen Ritterschaft, Bd.: 2, Görlitz, [ca. 1935]. S.1023.
  5. 5,0 5,1 Latviešu avīzes, Nr.30, Pelikkums pee Latweeschu Awischu Nr.30, Baznicas un skolas zinnas, 1870. gada 29. jūlijs (10. augusts). „Krimuldes wezzahs basnicas jauna puschkoschana”.
  6. Ulmann, Christian, Dr.K., bischof, vice-prafes des evang.-luth. General-Constistoriums in St.Petersburg, Berkholz, Dr.C.A., Consistorialrath, Oberpastor zu St.Jacob in Riga, geistlicher Assessor des Liv.evangel.-lut. Consistoriums. Mitteilungen und Nachrichten für die evangelische Kirche in Russland. 22-Band. Jahrgang 1866. Riga: Druck von W.F.Häcker in Riga, 1862. S.427
  7. Alexander Ludwig Johann Gustav, 1851. gada 7. marts, Pēterburga - 1904. gada 31. jūlijs//Astaf von Transehe-Roseneck. Genealogisches Handbuch der livländischen Ritterschaft, Bd.: 2, Görlitz, [ca. 1935]. S.1023.
  8. Mūzika, 1926. gada 1. aprīlis, 55.lpp.
  9. Svētdienas Rīts, Nr.17, 1940. gada 21. aprīlis, 142.lpp.
  10. 10,0 10,1 Pēdējā Brīdī, Nr.18, 1930.gada 23. janvārī. "Walzts aizsardzībā pahrņemta basniza, kuŗas celschanā peedalijees lihwu wirsaitis Kaupo." 8.lpp.
  11. Kultūras ministrijas 1998. gada 29. oktobra rīkojums Nr.128, publicēts laikrakstā Latvijas Vēstnesis 1998. gada 18. decembrī.
  12. Napiersky, Karl E. Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger in Livland. Erstes Heft. Riga: Druck un Verlag von W.F.Häcker, 1843. S.38-39.
  13. http://erb.nlib.ee//?kid=16692536
  14. 14,0 14,1 14,2 14,3 Bergmann, Gustav von. Geschichte von Livland, nach bossuetischer Art entworfen. Leipzig: im Schwickertschen Verlage, 1776. S.150
  15. Baltisches Biographisches Lexikon digital - Digitalisierungsprojekt der Baltischen Historischen Kommission. http://www.bbl-digital.de/eintrag/Gruner-Johann-Justus-1697-1756/
  16. http://www.bbl-digital.de/eintrag/Polchau-Georg-Johann-Daniel-1773-1836/[novecojusi saite]
  17. [Bergmann, Balthasar]. Lief- und Ehstlandischer Staats- und Adres-Calender auf das Jahr Christi 1785. Marienwerder:gedruckt bey Johann Jacon Kanter, [1784]. S.43.
  18. Amalie Schönberg, geb. v. Bluhmen. "Todes Unzeigt", Rigasche Zeitung, 1824. gada 11. jūlijā
  19. Recke, Johann Friedrich von. Napiersky, Karl Eduard. Allgemeines Schriftsteller- un Gelehrten- Lexikon der Provinzen Livland, Esthland un Kurland. Band 3. L-R. Mitau: bey Johann Friedrich Steffenhagen un Sohn, 1831. S. 398.
  20. Bäckmann, Carl Lebrecht. Der Friede, den Christus seinen Gläubigen giebt : Predigt, gehalten zur Eröffnung der Provinzial-Synode in Walk im Jahre 1843. Riga: gedruckt in der Muellerschen Buchdruckerei, 1843.
  21. Ida Marie Sophie Baeckmann (Plato) (1813 - 1883) laulātais, http://www.geni.com/people/Karl-Baeckmann/6000000006203658005
  22. Evangelisch-Lutherische St.-Katharinen Gemeinde auf der Wassilij-Insel in St. Petersburg - http://st-katharina-orgel.ru/deutsch.html Archived 2013. gada 30. septembrī, Wayback Machine vietnē.
  23. http://www.geni.com/people/Karl-Baeckmann/6000000006203658005
  24. LVVA, 233. f., 4. apr., 1170. l., 16. lp
  25. http://biographien.lv/E_dizc.html http://nekropole.info/lv/Janis-Ermanis-22.10.1862 Rigasche Rundschau, Nr.45, 1932. gada 26. februāris, S.5.
  26. Zilgalvis, Jānis. Mācītājmuižas Latvijā: arhitektūra un kultūrvēsturiskās norises. Elpa, 2002. 51.lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]