Pāriet uz saturu

Markuss Gailītis

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Markus Gailītis)
Markuss Gailītis
Latvijas zemkopības ministrs
Amatā
1925. gada 6. marts — 1926. gada 18. decembris
Premjerministrs Hugo Celmiņš
Kārlis Ulmanis
Arturs Alberings
Priekštecis Hugo Celmiņš
Pēctecis Arnolds Mitulis

Dzimšanas dati 1882. gada 27. jūnijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Dzērbenes pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija
Miršanas dati 1942. gada 14. jūlijā (60 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Vjatlags, PSRS
Tautība latvietis
Politiskā partija Latvijas Jaunzemnieku savienība
Profesija inženieris

Markuss Gailītis (1882. gada 27. jūnijs1942. gada 14. jūlijs) bija Latvijas politiķis, sabiedrisks darbinieks. Bijis Latvijas zemkopības ministrs no 1925. līdz 1926. gadam, kā arī Latvijas Satversmes sapulces un 2. Saeimas deputāts.

Dzimis 1882. gada 27. jūnijā Dzērbenes pagastā[1] skolotāja Toma Gailīša ģimenē. 1911. gadā beidza studijas Rīgas Politehniskā institūta inženieru nodaļā.[1]

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā viņu iesauca Krievijas Impērijas armijā. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Gailītis atgriezās Latvijā, 1918. gadā sāka strādāt izdevniecībās Valkā un Rīgā, pēc Latvijas valsts pasludināšanas iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. 1919. gada februārī viņu iecēla par Latvijas Pagaidu valdības pilnvaroto Ziemeļlatvijā, bija Igaunijas-Latvijas robežkomisijas loceklis. 1919. gada oktobrī piedalījās kaujās pret Bermonta armiju.[1] No 1919. gada decembra līdz 1920. gada jūnijam bija Latvijas diplomātiskais pārstāvis Igaunijā.[1]

1920. gadā Gailīti ievēlēja Satversmes sapulcē no Bezpartijisko bezzemnieku un mazsaimnieku grupas saraksta. Strādājis līdz 1922. gadam, kad Satversmes sapulce beidza darbību.[1][2] 1926. gadā pēc deputāta Ernesta Bauera atkāpšanās no deputāta amata viņš kļuva par 2. Saeimas deputātu līdz jaunā sasaukuma ievēlēšanai 1928. gadā.[1][3] Paralēli darbam parlamentā no 1925. gada marta līdz 1926. gada decembrim bija Latvijas zemkopības ministrs trijās dažādās valdībās.

No 1927. līdz 1932. gadam Gailītis bija Latvijas Bankas padomes loceklis, līdz 1940. gadam Diskonta bankas direktors un valdes priekšsēdētājs.

Pēc Latvijas okupācijas atcelts no amatiem, strādāja par Celtniecības tresta 2. celtniecības kantora celtniecības darbu vadītāju Rīgā.[1] Pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijas apcietināts, ieslodzīts cietumā un izsūtīts uz Vjatlagu. Tur 1942. gada 13. februārī uzrādīta apsūdzība: Gailītis bija Latvijas brīvības cīņu dalībnieks; būdams Satversmes sapulces deputāts, piedalījies agrārreformas izstrādāšanā; aizsargs; bankas direktors. Pēc Krievijas PFSR kriminālkodeksa 58. panta Gailītim piesprieda nāvessodu nošaujot. Miris 1942. gada 14. jūlijā.[1] Pēc nometnes arhīva datiem miris pirms sprieduma pasludināšanas no "poliavitaminozā kolīta".[4]

Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru, kā arī Igaunijas un Somijas ordeņiem.[1]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 «Markus GAILĪTIS». Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 14. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 18. jūlijā.
  2. H. Kārkliņš. Latvijas Satversmes Sapulces stenogramu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
  3. H. Kārkliņš. Latvijas Republikas II. Saeimas stenogramas III. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
  4. Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā 1938–1956 Arhivēts 2021. gada 24. augustā, Wayback Machine vietnē. Sastādītāji Heinrihs Strods, Vladimirs Veremjevs. Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2006
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Jānis Ramans
pilnvarotais pārstāvis Igaunijā
1920. gada 5. janvāris1920. gada 1. jūnijs
Pēctecis:
Jānis Stalbovs (kā sūtniecības pagaidu vadītājs)
Jānis Seskis
Priekštecis:
Hugo Celmiņš
Latvijas zemkopības ministrs
1925. gada 6. marts1926. gada 18. decembris
Pēctecis:
Arnolds Mitulis