Pāriet uz saturu

Helēna Demakova

Vikipēdijas lapa
Helēna Demakova
Helēna Demakova 2007. gadā
Latvijas Republikas kultūras ministre
Amatā
2004. gada 9. marts — 2009. gada 12. janvāris
Prezidents Valdis Zatlers
Premjerministrs Indulis Emsis
Aigars Kalvītis
Ivars Godmanis
Priekštecis Inguna Rībena
Pēctecis no 2009. gada 12. martā
Ints Dālderis
9. Saeimas deputāte
Amatā
2007. gada 7. novembris — 2010. gada 16. novembris
Prezidents Valdis Zatlers
Premjerministrs
8. Saeimas deputāte
Amatā
2004. gada 16. decembris — 2004. gada 22. decembris
Prezidents
Premjerministrs
7. Saeimas deputāte
Amatā
1998. gada 3. novembris — 2002. gada 5. novembris
Prezidents
Premjerministrs
Dzimšanas dati 1959. gada 3. septembris
Rīga, Latvija
Politiskā partija Tautas partija (1998—2011)
Profesija Mākslas zinātniece, docente, izstāžu kuratore
Augstskola Latvijas Universitāte
Latvijas Mākslas akadēmija
Latvijas Kultūras akadēmija

Helēna Demakova (dzimusi 1959. gada 3. septembrī Rīgā) ir latviešu mākslas zinātniece, mākslas izstāžu kuratore, Latvijas Kultūras ministre (2004—2009) un Latvijas Mākslas akadēmijas docente.

Izglītība un darba gaitas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1977. gadā beigusi Rīgas 3. vidusskolu, 1987. gadā — Latvijas Valsts universitātes filoloģijas fakultātes vācu valodas nodaļu. No 1978. līdz 1982. gadam bijusi gleznotājas Marinas Ainbinderes privātskolniece, beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas trīsgadīgos sagatavošanas kursus. Strādājusi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bijusi LU pasniedzēja. No 1996. līdz 1997. gadam Demakova bija Ministru prezidenta padomniece kultūras jautājumos. 2007. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi maģistres grādu.

Iesākusi kuratores darbu 1990. gadā ar izstādi “Latvija. 20. gadsimta kūlenis. 1940–1990. gads”. Kopš tā laika galvenā kuratoriskā darbība aptver Latvijas un Baltijas reģiona laikmetīgo mākslu, tās neseno vēsturi padomju laikā un mākslu publiskajā telpā.

Politiskā darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bijusi organizācijas "Klubs-21" biedre, 1998. gadā parakstījusi Tautas partijas manifestu. No Tautas partijas saraksta ievēlēta 7. un 8. Saeimā. 2004. gada 9. martā Helēna Demakova kļuva par Kultūras ministri Induļa Emša valdībā, un šo pašu amatu viņa saglabāja arī Aigara Kalvīša ministru kabinetā. 2006. gada oktobrī Demakova tika ievēlēta 9. Saeimā un palika Kultūras ministres amatā arī Kalvīša otrajā valdībā un pēcāk arī Godmaņa vadītajā valdībā. 2009. gada 12. janvārī viņa atkāpās no amata, par iemeslu minot veselības problēmas.[1]

Politiskajā darbībā nozīmīgākās iniciatīvas, kas vainagojušās ar rezultātiem, ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecības uzsākšana (2008); programmas “Mantojums 2018” iesākšana, kas paredz savest kārtībā visas valstij piederošās kultūras celtnes ar kultūras pieminekļu funkciju (2006); reģionālo koncertzāļu programmas iesākšana (2007), kuras rezultāts ir Rēzeknes (2013), Cēsu (2014) un Liepājas (2015) koncertzāles uzbūvēšanā; konkursa novadīšana pieminekļa Padomju okupācijas režīma upuriem (2007) izveidei.

Tāpat novadīti vairāki lielizmēra festivāli — “Pārsteidzošā Latvija” (2005, Francija), “Francijas pavasaris” (2007, Latvija), “O!Vācija” — Vācijas kultūras festivāls Latvijā (2008), Latvijas Kultūras festivāls Krievijā (2007./2008.) un Krievijas kultūras festivāls Latvijā (2008).

Kā kultūras ministre noslēgusi līgumu ar "ABLV Bank" par topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas izveidi (2005), tajā pašā periodā izveidots kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” (2006), nodibināta Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māja (2006); projektā "Trešais tēva dēls" iegūts 16,2 miljonu dolāru liels līdzfinansējums Latvijas publiskajām pašvaldību bibliotēkām informācijas tehnoloģiju un interneta pieejamības apmeklētājiem uzlabošanai no Billa un Melindas Geitsu fonda (2006)[2]; uzsākta Latvijas kultūras kanona izveide (2007); nodibināta un atklāta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja filiāle Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs (2008); uzsākta laikmetīgās kultūras finansēšana Rīgas Spīķeru kvartālā — Spīķeru koncertzālei un Laikmetīgās mākslas centram kim? (2008); uzsākta un pabeigta Dailes teātra rekonstrukcija.

Globālā finanšu krīze 2008. gadā uz laiku apturēja Rīgas koncertzāles un Laikmetīgās mākslas muzeja projekta virzību, taču pēc tās pārvarēšanas projektu attīstība turpinās. 2014. gadā Demakova LTV raidījumā Rīta Panorāma sacīja, ka politikā neplāno atgriezties "nekādā gadījumā".[3]

Cita darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc aiziešanas no politikas Demakova strādājusi airBaltic un Rīgas Tūrisma attīstības birojā, bijusi docētāja Latvijas Mākslas akadēmijā. Pēdējā laikā darbojusies kā mākslas zinātniece un izstāžu kuratore.[4]

Apbalvojumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Triju Zvaigžņu ordeņa komandiere (2014. gada 23. oktobris)[5]
  • Francijas valdības visaugstākais apbalvojums kultūras jomā — Francijas komandora pakāpes Ordenis mākslā un literatūrā (Ordre des Arts et des Lettres, 2007)[6][7]
  • Polijas valdības kultūras medaļa "Gloria Artis", sudraba (kā Helena Demakowa, 2005)[8][9]

Nozīmīgākās kūrētās izstādes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Sapnis vasaras naktī. Rauma biennale Balticum 94’, Raumas pilsētas muzejs, Somija;
  • Piemineklis. Starptautiska izstāde Rīgas pilsētvidē, 1995.;
  • Port of Art. Starptautiska izstāde Kotkas pilsētvidē, Somija, 1995.;
  • Latvijas daļas kuratore izstādē “Personīgais laiks. Latvijas, Igaunijas un Lietuvas māksla 1945.–1996.” Laikmetīgās mākslas galerija, Zacheta, Varšava un Manēža, Sanktpēterburga, 1996.;
  • Latvijas līdzdalības Venēcijas biennālē kuratore: Stāsti, stāstītāji, 1999.; Rīgas astoņsimtgades Burvju flauta, 2001.;
  • Baltic security! Āladas lidosta, Stokholma, 2000.;
  • 2 SHOW, Latvijas un Lietuvas jauno mākslinieku izstāde (kopā ar Kestuti Kuizinu), Viļņa, CAC, 2003.;
  • Patstāvīgās mākslas ekspozīcijas kuratore Rīgas Ekonomikas augstskolā, 2005.;
  • Dmitrija Gutova lielformāta patstāvīgās instalācijas kuratore, Mākslas muzejs “Rīgas Birža”, 2012., www.rigasbirza.lv
  • Tests. Darbi no topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. 2012.;
  • Sveika, galva! Latvijas laikmetīgās mākslas izstāde, Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs, 2014.;
  • Patība. Latvijas laikmetīgās mākslas vēsture, Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2014.–2015.;
  • Uzsākta ilgtermiņa publiskās mākslas programma "Māksla publiskā telpā" Arhivēts 2015. gada 3. martā, Wayback Machine vietnē. Rīgas pilsētvidē sadarbības ar Borisa un Ināras Teterevu fonda ietvaros.

Nozīmīgākās publikācijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Demakova, Helēna. Gleznotāja Bruno Vasiļevska ideālā pasaule. Rīga: Neputns, 2017.
  • Patība. Personības ceļā uz laikmetīgo mākslu — Padomju Latvijas 60.–80. gadi; sast. un galv. red. Helēna Demakova. Rīga: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, 2011.
  • Demakova, Helēna. Nepamanīs. Latvijas laikmetīgā māksla un starptautiskais konteksts/They wouldn’t notice. Latvian contemporary art and the international context. Rīga: Satori, 2010. Latviešu un angļu val.
  • Demakova, Helēna. Citas sarunas: raksti par mākslu un kultūru = Different conversations: writings on art and culture. Rīga: Vizuālās komunikācijas nodaļa, LMA, 2002. Latviešu un angļu val.
  • Rīgas astoņsimtgades Burvju flauta = Riga 800 Magic Flute: (Venēcijas biennāles, 49. Starptautiskās mūsdienu mākslas izstādes katalogs); kataloga sast., galv. red. Helēna Demakova. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2001. Latv. un angļu val.
  • Raimonds Staprans: Art of Tranquility and Turbulence. Paul J. Karlstrom; with essays by Helena Demakova, Peter Selz. Seattle. London: University of Washington Press, 2005.
  • Demakova, Helēna. Monument revisited. In: Primary documents: a sourcebook for Eastern and Central European art since the 1950s. Ed. by Laura Hoptman, Tomáš Pospiszyl. New York: The Museum of Modern Art, 2002.
  • Demakova, Helēna. Apple Harvest or Art in Latvia 1945–1995: Between Personal and Ideological Time. In: Personal Time: Art of Estonia, Latvia and Lithuania 1945–1996. Warsaw; Riga: The Zacheta Gallery; Centrefor Contemporary Art Ujazdowski Castle; Soros Center for Contemporary Arts, 1996.

Sabiedriskā darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Rīgas Marsela Prusta biedrības prezidente (kopš 2010);
  • Biedrības “Rīgas Laikmetīgās mākslas satura veidošanai” valdes priekšsēdētāja (kopš 2014);
  • Biedrības “Baltijas-Melnās jūras alianse” dibinātāja (2008);
  • Latvijas Nacionālā mākslas muzeja zinātniskās padomes locekle (kopš 2010);
  • Topošā Laikmetīgās mākslas muzeja Starptautiskās ekspertu padomes locekle (kopš 2005);
  • Topošā Laikmetīgās mākslas muzeja izveides ekspertu padomes locekle (kopš 2014);
  • Latvijas okupācijas muzeja biedrības Goda padomes locekle (kopš 2008);
  • Latvijas Mākslinieku savienības biedre (kopš 1989).

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ No amata atkāpjas kultūras ministre Demakova
  2. ↑ «“Trešais tēva dēls” nosvinējis desmit gadu jubileju». LA.lv (lv-LV). 2016. gada 5. novembrī. Skatīts: 2018-10-30.
  3. ↑ DELFI. «Demakova Gaismas pili nekāro atklāt; vēlas ātrāk aizmirst ar to saistītās negācijas». DELFI (latviešu), 2014-08-29. Skatīts: 2018-10-30.
  4. ↑ DELFI. «Šķēles mantinieki – ko tagad dara Kalvīša komanda?». DELFI (latviešu), 2016-11-12. Skatīts: 2018-10-30.
  5. ↑ «Par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu un apbalvošanu ar goda zīmi - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu). 2014. gada 30. oktobrī. Skatīts: 2020-08-14.
  6. ↑ «Latvijas kultūras ministre Helēna Demakova saka pateicības vārdus par saņemto apbalvojumu - Francijas Komandora pakāpes ordeni. Foto | LETA». www.leta.lv. 2008-06-25. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-11-27. Skatīts: 2020-08-14.
  7. ↑ KULTŪRAS MINISTRIJAS GADA PUBLISKAIS PĀRSKATS 2007, 37. lpp.[novecojusi saite]
  8. ↑ Gada pārskats 2005, Latvijas Republikas Kultūras ministrija, 29. lpp.[novecojusi saite]
  9. ↑ MKiDN - Medal Zasłużony Kulturze - Gloria Artis. Atjaunināts: 2020-08-15
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Inguna Rībena 		Latvijas Kultūras ministre
2004. gada 9. marts — 2009. gada 12. janvāris 		Pēctecis:
Ints Dālderis
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Helēna_Demakova&oldid=4064632"