Dzimis Rīgā 1889. gadā turīgu ebreju tirgotāju ģimenē, kas bija ieguvusi atļauju uzturēties ārpus nometinājuma joslas. Mācījās ebreju reliģiskajā skolā. Pēc 1905. gada revolūcijas iesaistījās sabiedriskajā darbībā, palīdzot izputējušiem ebreju uzņēmējiem. Tirgojās ar kokiem, kurus pludināja no Baltkrievijas pa Daugavu. Pirmā pasaules kara laikā darbojās komitejā, kas palīdzēja karā cietušajiem vai ievainotajiem ebrejiem.
1918. gada nogalē sāka darboties Latvijas Tautas padomē no Žīdu nacionālās padomes. 1920. gadā bija viens no starptautiskās ortodokso ebreju politiskās kustības “Agudas Izrael” ("Izraēla savienība") Latvijas atzara (saukta par "Agudu") radītājiem un līderiem, pārstāvēja reliģiski ortodoksālos un konservatīvos ebrejus. Partija Agudat Isroel sadarbojās ar pilsoniskajām partijām, jo īpaši Latviešu Zemnieku savienību.[3] Šo partiju viņš pārstāvēja gan Satversmes sapulcē, gan arī visās pirmskara Saeimās. Dubins bija viens no retajiem mazākumtautību pārstāvjiem, kurš jau 1. Saeimā uzstājās un komisijās runāja tikai latviešu valodā, lai arī Saeimas darbā latviešu valoda kļuva par vienīgo lietojamo valodu tikai 1932. gadā.[4] Mordehajs Dubins aktīvi aizstāvēja ebreju tiesības un daudzkārt palīdzēja padomju ebrejiem izceļot caur Latviju uz rietumiem. Dubinam bija izšķiroša loma Padomju Savienībā apcietinātā hasīdurabīna J. Šnejersona atbrīvošanā 1927. gadā.
Arī Kārļa Ulmaņa režīma laikā viņš spēja saglabāt labvēlīgu varas iestāžu attieksmi pret ebrejiem.[5] Šeit Mordehajam Dubinam palīdzēja draudzība ar pašu Ulmani.[6]
Pēc Latvijas okupācijas M. Dubinu arestēja un izveda uz Krieviju. Pēc kara beigām viņš 1946. gadā atgriezās Latvijā, bet pēc neilga laika Dubinu atkārtoti apcietināja un 1948. gada 16. oktobrī apsūdzēja "dalībā ebreju pretpadomju nacionālistiskā organizācijā". M. Dubinam piesprieda desmit gadu ieslodzījumu cietumā. Maskavas Butirku cietumā Dubins atteicās no ēdiena un pēc tiesu psihiatriskās ekspertīzes slēdziena tika atzīts par garīgi slimu,1949. gada 12. janvārī pārsūtīts uz Tulas speciālo psihiatrisko slimnīcu, kur 1956. gadā nomira. Sākumā viņu apglabāja Tulā, bet pēc tam pārapbedīja Malahovkas ebreju kapsētā pie Maskavas.[4]
Latvija)
Krievija)