Balgales luterāņu baznīca

Balgales evaņģēliski luteriskā baznīca
Balgales baznīca
Pamatinformācija
Atrašanās vieta	Balgales pagasts, Talsu novads, Latvija
Piederība konfesijai	Luterāņi
Iesvētīšanas gads	1809
Statuss	baznīca
Vadība	Egons Upītis
Arhitektūras apraksts
Arhitektūras stils	klasicisms
Celtniecības beigas	1809
Specifikācija
Būvmateriāli	mūra
Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
Oficiālais nosaukums: Balgales luterāņu baznīca
Aizsardzības numurs	9136
Vērtības grupa	Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arhitektūra
Iekļaušana aizsardzībā	2016. gada 5. aprīlis

Balgales evaņģēliski luteriskā baznīca ir luterāņu dievnams Talsu novada Balgales pagastā. Atrodas pie vietējā Balgales — Zentenes ceļa (V1364) apmēram 2 km no Balgales. Netālu atrodas Vecmuiža jeb Pēterciems (Petendorf). Balgales baznīcas senākais nosaukums ir Pēterciema, vēlāk — Pēterciema-Balgales baznīca. Balgales baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Dievkalpojumi notiek 2. un 4. svētdienā. Evaņģēlists — Valdis Iljuhins.

Vēsture

Pirmo reizi rakstītajos avotos Balgales (Petendorfas) baznīca minēta 1727. gadā. Vizitācijas protokolā tiek minēta pussagruvusi koka baznīca. To līdz 1784. gadam apkalpoja Ārlavas draudzes mācītāji. Dievkalpojumi notikuši otrdienās. Pēc tam šo baznīcu apkalpoja Kandavas draudzes mācītāji (katru 6. svētdienu). Kad 1804. gadā Balgales muižu un Pētermuižu savā īpašumā ieguva firsts Karls Kristofs Līvens, viņš vecās pussagruvušās koka baznīcas vietā nolēma uzcelt jaunu mūra baznīcu. Jaunā baznīca ar 300 vietām tika iesvētīta 1809. gadā. 1834. gada 31. maijā tika dibināta Balgales draudze ar savu mācītāju. Tā ietvēra sevī Balgales, Pēterciema un Zentenes muižu ļaudis. Pirmais mācītājs bija Georgs Vilhelms Lezevics (Lösewitz). 1843. gadā viņu nomainīja Heinrihs Augusts Krauze. No 1876. līdz 1886. gadam desmit gadus Balgales draudzei sava pastāvīga mācītāja nebija. No 1879. gada to apkalpoja Zemītes draudzes mācītāji. No 1886. līdz 1891. gadam par draudzes mācītāju kalpoja Alberts Frīdrihs Grīns. No 1892. līdz 1904. gadam bija Johans Alfrēds Jirgensons. No 1905. līdz 1912. gadam par draudzes mācītāju bija Kārlis Fridrihs Traugots Tempels. No 1912. līdz 1930. gadam draudzes mācītāja vieta bija vakanta. Kādu laiku tur kalpoja Nurmuižas mācītājs Jirgensons. 1907. gadā Balgales draudzē bija 600 draudzes locekļu. Pēc Pirmā pasaules kara 1925. gadā bija reģistrēti 464. locekļi. Bet jau 1933. gadā draudzes locekļu skaits atkal sasniedza 600.

Eksterjers

Balgales baznīca no sētas puses.

Baznīca ir klasicisma stilā veidota balti krāsota vienjoma akmens-ķieģeļu mūra celtne ar poligonālu altārdaļu. Garenfasādēs augstas logailas ar segmentarku un sīkrūšu rūtojumu. Priekšējā galā atodas izvirzīts smagnējs tornis ar piramidālu četrstūra smaili. Galveno ieeju akcentē portāls ar trīsstūra frontonu un luneti. Torņa smaili grezno krustu krusts un saules simbols ar zeltītu centru, kas nav raksturīgi luterāņu baznīcām. Baznīcu sedz 2005. gadā atjaunotais skārda jumts (pārklāts ar pretkorozijas krāsu). Būves kopējā platība ir 404,2 m² (būvtilpums 2562 m3). Nākotnē tiek plānota ēkas siltināšana. Baznīcas pagalmu apjož masīvs apmestu ķieģeļu mūra žogs. Pagalmā atrodas Līvenu dzimtas apbedījumi. Šeit apbedīts ir arī firsts Karls Kristofs Līvens, Tērbatas un Irlavas skolotāju semināru dibinātājs, Krievijas izglītības ministrs (1828—1833), Krievijas evaņģēliski luteriskās Bībeles biedrības prezidents.

Interjers

Baznīcas interjeru sastāda vairāki valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā iekļautie objekti (ērģeles, ērģeļu prospekts, durvis, krēsls, kancele u.c.). Draudzes telpai ir līmeniski, apmesti koka griesti. Baznīcas iekārtu veido gan krāsojumā (balts ar zeltu), gan 19. gadsimta sākuma klasicisma stilā darināts izcili saskaņots un vienots ansamblis. Brīvstāvošā altāra retabls būvēts kā joniskais orderis. Tā centrā uz augstas pamatnes starp divām pāru kolonnām sākotnēji atradās Diseldorfas gleznotāja Jūliusa Rētinga 1852. gadā gleznotā glezna “Golgata” jeb “Marija ar asaru”. Uz gleznas ir uzraksts: "Roeting Disseldorff 1852 vollendet 1881". 1994. gadā glezna tika nozagta. To pašlaik aizvieto vietējās tekstilmākslinieces Aijas Baumanes gobelēns “Golgata” (iesvētīts 1995. gadā). Kolonnas balsta augstu antablementu, virs kura novietots ar dentikulu joslu apdarināts trīsstūra frontons, timpanonā — Glorija ar “Dieva aci”. Altāri ierobežo unikālas, melni krāsotas, eklektiskas, ažūra čuguna lējuma margas, ar stilizētām lapām un zeltītiem ziediem (veidotas ap 1810. gadu). No vecā 18. gadsimta altāra ir saglabājies koka krucifikss "Kristus pie krusta". Krusta galus grezno diski ar evaņģēlistu Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa simboliem. Pašlaik krucifikss atrodas Rundāles muzeja krājumos. Pie draudzes telpas sienas ir piestiprināta poligonālas formas kancele bez balsta kājas. Kanceles apakšējo daļu grezno dekoratīvs vīnogu ķekars. Virs kanceles atrodas analoģiskas formas jumtiņš. Jumtiņa dzegu rotā ažūrs vītas lentes ornaments un uz jumtiņa grezna dekoratīva antīka vāze. Virs ieejas izbūvēta uz četrām toskāniskā ordera kolonnām balstīta ērģeļu lukta. Ērģeles 1860. gadā būvējis Liepājas ērģeļmeistars Kārlis Hermanis (1807—1868). Ērģeļu prospektu veido rāmja konstrukcija, kuras ārmalās atrodas divi augstāki stabuļu torņi ar biezu barokāli izlocītu dzegu. Starp tiem trīs zemāki stabuļu torņi. No baroka stila patapināti ir arī prospekta sānus dekorējošie pārpilnības ragi. Pārējie prospekta dekoratīvie elementi (lakatiņu festoni, lauru zari, rozetes un vāze) ir veidoti klasicisma stilā. Ar interjera priekšmetiem stilistiski saskaņoti ir arī dievlūdzēju soli, kurus dekorē dažādas formas pildiņi. Pa labi no altāra ir izvietota piemiņas plāksne Otrajā pasaules karā kritušajiem un represētajiem draudzes locekļiem. Pateicoties Raita Siatkovska iniciatīvai un atbalstam, tā tika uzstādīta 1997. gada jūnijā. Sakristejā atrodas, domājams, 18. gadsimta ar ādu apvilkts krēsls un rakstāmpults. Tornī iekārts zvans (1m diametrā) ar uzrakstu: "Dāvinājis Balgales baznīcai 1928.g. bijušais šīs draudzes loceklis Ernests Ozoliņš, Rīgā, Geg. v. Bochumer Verein, Bochum." Iepriekšējais zvans Pirmā pasaules kara laikā tika aizvests uz Krieviju.

Nostāsts

Bijušais Balgales draudzes mācītājs A. Ozoliņš 1934. gadā publicēja nelielu brošūru "Dievkalpojums Balgales baznīcā 125 gadu atceres svētkos 12. augustā 1934.g.", kurā bija sniedzis atskatu baznīcas vēsturē. Tur tika ievietots arī sens nostāsts par dievnama tapšanu:

Kāds Petendorfas muižas īpašnieks reiz bargā laikā esot braucis pa mežu uz mājām. Daudzi koki esot krituši, zibeņu sperti, citi vētras lauzti. Tad viņš pavēlējis kučierim pieturēt pie liela un resna koka, kas pašā ceļmalā stāvējis, cerēdams, ka viņš tur būšot drošībā. Kučieris, nevarēdams uztrauktos zirgus tik ātri apturēt, aizbraucis minētajam kokam drusku garām, Tajā pašā mirklī arī šis lielais koks no vētras tika nolauzts un krita, gandrīz vēl aizķerdams pakaļējos riteņus. Petendorfas muižas īpašnieks tik ļoti izbijies, ka solījis Dievam, ja tas viņu izglābšot no visām briesmām un laimīgi pārvedīšot uz mājām, no nogāztiem kokiem viņš uzcelšot baznīcu. Solījumu viņš izpildījis, un tā nodibinājās pirmā Petendorfas baznīca.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Balgales luterāņu baznīca.