Pāriet uz saturu

Krievijas pilsoņu karš

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Pilsoņu karš Krievijā)
Krievijas pilsoņu karš
Daļa no Krievijas revolūcijas

Pulksteņa rādītāja virzienā no augšas: Donas armijas karavīri 1919. gadā; Baltgvardu kājnieku divīzija 1920. gada martā; 1. kavalērijas armijas karavīri; Ļevs Trockis 1918. gadā; Austroungārijas armijas veikta strādnieku pakāršana Dņipro 1918. gada aprīlī
Datums1917. gada 7. novembris1922. gada 25. oktobris
Vieta
Bijusī Krievijas Impērija, Mongolija, Persija, Vidusāzija, Ķīna
Iznākums
  • Boļševiku uzvara
  • Padomju Savienības izveidošana
  • Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas neatkarība
Karotāji

Boļševiki: Padomju Krievija

Padomju Ukraina
Baltkrievijas SPR
Lietuvas SPR
Lietuvas—Baltkrievijas PSR (1919)
Latvijas SPR
Igaunijas darba komūna
Armēnijas PSR
Azerbaidžānas PSR
Gruzijas PSR
Aizkaukāza PFSR (1922)
Tālo Austrumu Republika
Sarkanā Somija
un citas boļševiku republikas


Pretboļševiku kreisie:
Kreisie eseri
Zaļās armijas
Mahno armija

Kronštates jūrnieki (1921)

Krievijas Republika (1917)
Baltā kustība (1917–22)

Antante (1918–1922)
Atbalsta:
Alašas autonomija (1917-18)
Mongolija (1921)

Irāna (1919-20)

Polija
Somija
Igaunija
Latvija
Lietuva
Ukraina
Baltkrievija
Gruzija
Armēnija
Azerbaidžāna
un citas jaunās valstis
Centrālās lielvalstis un to satelītvalstis (1917–18):
Austroungārija
Osmaņu impērija
Vācijas Impērija (1917-1918, 1919)

Ukrainas Valsts (1918)
Somijas karaliste (1918)
Polijas karaliste (1917-18)
Lietuvas karaliste (1918)
Atbalsta:
Zviedrija[1]
Ungārija[2]
Afganistāna[3]
Komandieri un līderi

Vladimirs Ļeņins
Ļevs Trockis
Jukums Vācietis
Jakovs Sverdlovs
Josifs Staļins
Vilhelms Knoriņš


Marija Spiridonova
Nestors Mahno

Stepans Petričenko

Aleksandrs Kerenskis
Aleksandrs Kolčaks
Lavrs Korņilovs
Antons Deņikins
Pjotrs Vrangelis
Nikolajs Judeņičs
Pjotrs Krasnovs

R. fon Ungerns

Juzefs Pilsudskis
K. G. Mannerheims
Konstantīns Petss
Kārlis Ulmanis
Antans Smetona
Simons Petļura
Pāvels Bermonts

Pavlo Skoropadskis
Spēks
3 103 000 2 400 000 1 377 000
Zaudējumi
Militārie zaudējumi:
~1 500 000
Bezvēsts pazuduši:
60 059
Ievainoti:
548 857
Militārie zaudējumi:
~1 500 000
Ievainoti:
450 000
Militārie zaudējumi:
87 600
Kopējais mirušo skaits:
7 000 000 - 12 000 000
Padomju Krievijas un tās jauno kaimiņvalstu teritorija Berlīnes papildvienošanās noslēgšanas laikā 1918. gada vasarā. 1917. gada 2. decembrī deklarētā autonomā Latvijas valsts kļūdaini apzīmēta kā Latvia (18 XI 1917)
Pilsoņu kara frontes. Ar sarkanu līniju iezīmēta Krievijas armijas kontrolētā teritorija 1917. gada beigās, ar zilu Baltās kustības uzbrukumu apstādināšanas līnijas dažādās frontēs, ar dzeltenu Sarkanās armijas frontes 1919. gada vasarā
Pilsoņu kara frontes 1919. gada martā (karte no The New York Times, 1919)

Krievijas pilsoņu karš (krievu: Гражданская война в России) bija Oktobra revolūcijas izraisīts pilsoņu karš bijušās Krievijas Impērijas teritorijā starp lielinieku atbalstītājiem un to pretiniekiem. Par kara sākumu uzskata Oktobra revolūciju vai Sarkanās armijas nodibināšanu 1918. gada janvārī, tomēr Krievijas pilsoņu kara galvenās kaujas sākās pēc Brestļitovskas miera līguma laušanas 1918. gada novembrī un turpinājās līdz 1920. gada novembrim, kad pēc Vrangeļa armijas sakāves Krimā lielākā daļa Baltās armijas un citu bēgļu evakuējās uz Balkāniem un Rietumeiropu.

Par Krievijas pilsoņu kara beigām uzskata Vladivostokas ieņemšanu 1922. gada 25. oktobrī.

Kara pirmais posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas pilsoņu kara pirmais posms aizsākās pēc Oktobra revolūcijas. Jau pirmajā dienā pēc Oktobra apvērsuma pārtraukta demokrātiski ievēlētās Satversmes sapulces darbība, bet 1918. gada sākumā tika aizliegtas gandrīz visas politiskās partijas. Drīz izveidojās vāja republikāņu, konservatīvo, monarhistu, sociālistu un citu politisko spēku apvienība — Baltā kustība, kuras vienīgais vienojošais mērķis bija vēlme padzīt boļševikus no varas. 1917. gada novembrī Dienvidu Krievijas kazaku apgabalos Novočerkaskā ieradās bijušais Krievijas Impērijas armijas virspavēlnieks Mihails Aleksejevs un gāztās Krievijas Pagaidu valdības armijas virspavēlnieks Lavrs Korņilovs. 1917. gada 27. decembrī viņi oficiāli paziņoja par Brīvprātīgo armijas izveidošanu, par kuras augstāko vadītāju kļuva Aleksejevs, bet militāro virspavēlnieku Korņilovs.

Tā kā pēc Oktobra revolūcijas Vācijas karaspēks pārtrauca karadarbību Austrumu frontē, tad lielinieciski noskaņotās Krievijas armijas daļas, galvenokārt latviešu strēlnieku pulkus, Ļeņina valdība izmantoja pretpadomju sacelšanos apspiešanai. 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka komandieris Jukums Vācietis 1917. gada novembrī tika iecelts par Krievijas 12. armijas pavēlnieku un decembrī kā Revolucionārā lauka štāba pārvaldes priekšnieks sāka Sarkanās armijas organizēšanu. Jau 1918. gada 22. janvārī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka un 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka daļas tika nosūtītas Dovbora-Musņicka poļu I korpusa sacelšanās apspiešanai Rogačevā, bet 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks 24. janvārī no Cēsīm devās apspiest atamana Kaļedina komandētā Donas kazaku karaspēka sacelšanos Dienvidkrievijā. 1918. gada 28. janvārī Krievijas armija tika reorganizēta un pārdēvēta par "Darbaļaužu un zemnieku Sarkano armiju", boļševikiem uzticamās karaspēka daļas 8. februārī ieņēma Ukrainas Tautas Republikas galvaspilsētu Kijivu.

Par Sarkanās armijas dibināšanas dienu tiek uzskatīts 1918. gada 23. februāris, kad Vācijas karaspēka operācijas "Dūres sitiens" laikā laikrakstos publicēja Tautas Komisāru padomes uzsaukumu "Sociālistiskā tēvzeme briesmās" (faktiski tas notika 22. februārī),[4] 24. februārī pie Valkas, 25. februārī pie Pleskavas un 3. martā pie Narvas latviešu strēlnieki un jauniesauktie sarkanarmieši nesekmīgi mēģināja apturēt uzbrukumu. Vācu uzbrukums aprima vienīgi pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas 3. martā. 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks apsargāja Padomju Krievijas valdības vilcienu, kad tā no Petrogradas 1918. gada 10. — 11. martā pārcēlās uz Maskavu un turpināja tās apsardzi arī Maskavas kremlī. 1918. gada 13. aprīlī tika izveidota Latviešu strēlnieku divīzija kā Sarkanās armijas daļa Jukuma Vācieša vadībā, kuras sastāvā ietilpa deviņi strēlnieku pulki, kavalērijas pulks, vieglās un smagās artilērijas bataljoni un aviācijas daļa. Padomju valdības apsardzi Kremlī līdz 1918. gada septembrim veica īpaši izveidotais 9. Latviešu strēlnieku pulks. Latviešu strēlnieku divīzijas daļas 6. -7. jūlijā Maskavā apspieda kreiso eseru sacelšanos.

Latviešu strēlnieku divīzija piedalījās antiboļševiku dumpju apspiešanā Maskavā, Jaroslavļā, kā arī Muromas, Ribinskas, Kalugas, Saratovas un Novgorodas pilsētās. 1918. gada 18. jūlijā Jukumu Vācieti iecēla par Austrumu frontes pavēlnieku cīņā pret Čehoslovāku korpusa sacelšanos, kuru izraisīja tobrīd boļševikiem draudzīgās Vācijas valdības prasība tos atbruņot. 2. septembrī pēc Ļeņina priekšlikuma Jukumu Vācieti iecēla par pirmo Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku (главнокомандующий всеми Вооружёнными Силами РСФСР). 1918. gada septembrī Kazaņu ieņēma Sarkanā armijas vienības Pētera Slavena un Jāņa Judiņa vadībā. Latviešu strēlnieki piedalījās kaujās pie Volgas, Urālos, Arhangeļskā, Caricinā un citur.

Pilsoņu kara otrais periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas kapitulācijas un Kompjeņas pamiera noslēgšanas Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja 1918. gada 13. novembrī pieņēma lēmumu par Brestļitovskas miera līguma anulēšanu. Omskā izvietotās Viskrievijas Pagaidu valdības (Временное Всероссийское правительство) jeb "Direktorijas" Ministru padome 1918. gada 18. novembrī pasludināja, ka tā pārņem varu Krievijā un visu varu aizklāta balsojuma rezultātā piešķīra admirālim Kolčakam, kas turpmāk lietoja titulu "Krievijas virspavēlnieks". Kolčaku atbalstīja Antantes valstis, kas viņam sniedza materiālu atbalstu un viņa vadītajai Sibīrijas armijai izdevās šķērsot Urālus un 1918. gada decembrī ieņemt Permas pilsētu.

1918. gada decembrī latviešu strēlnieki tika nosūtīti atkarot Latvijas teritoriju. Pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 1918. gada 8. decembra 436. direktīvas padomju Rietumu armijas sastāvā tika izveidota Latvijas armijas karaspēka grupa (Армейская группа войск Латвии), kas 1918. gada 29. decembrī tika pakļauta padomju 7. armijai. Sarkanā armija 1918. gada 29. novembrī ieņēma Narvu, 1919. gada 3. janvārī Rīgu un tika apturēta pie Skrundas.

1919. gada 8. janvārī ģenerāļa Deņikina vadībā izdevās apvienot Kubaņas un Donas kazaku armijas un izveidot Dienvidkrievijas bruņotos spēkus (Вооружённые силы Юга России). Armijas štābs no Jekaterinodaras (tagad — Krasnodara) tika pārcelts uz Taganrogu pie Azovas jūras. Līdz 1919. gada aprīlim Kolčaka armijai izdevās sekmīgi virzīties uz rietumiem un ieņemt Kazaņu pie Volgas, tomēr tā cieta smagu sakāvi kaujā pie Samaras un maijā Sarkanā armija sāka pretuzbrukumu.

Rietumu frontē Sarkanā armija atsāka uzbrukumu 1919. gada martā, kad tika ieņemta Viļņa un Grodņa, bet Poļu—padomju kara turpinājumā Polijas armija devās pretuzbrukumā, ieņēma Pinsku, Lidu un 19. aprīlī Viļņu. Igaunijas brīvības cīņu noslēgumā 1919. gada maijā no Igaunijas teritorijas Pleskavas guberņā iebruka ģenerāļa Judeniča komandētā Krievijas Ziemeļrietumu armija. 22. maijā A. Niedras Latvijas Pagaidu valdībai pakļautās armijas daļas ieņēma Rīgu un Stučkas valdība pārcēlās uz Rēzekni. 12. jūnijā Deņikins oficiāli atzina admirāli Kolčaku par Krievijas virspavēlnieku un 3. jūlijā sāka karagājienu uz Maskavu. Līdz 1919. gada 8. jūlijam Sarkanās armijas virspavēlnieks bija Jukums Vācietis, kas jūlijā tika atstādināts un arestēts par darbību kontrrevolucionārā baltgvardu organizācijā, taču vēlāk viņš tika attaisnots un atbrīvots.

1919. gada jūnijā Kolčaks atteicās atzīt Somijas neatkarību apmaiņā pret somu armijas uzbrukumu Pēterburgai, pasludinādams, ka "nekādu acumirklīgu ieguvumu dēļ neatteiksies no dižās nedalāmās Krievijas idejas". 1919. gada 31. augustā Igaunijas valdība, 11. septembrī — Somijas un Latvijas valdības, bet 15. septembrī Lietuvas valdība saņēma Padomju Krievijas piedāvājumu sākt miera sarunas. 1919. augustā Kolčaka Sibīrijas armija bija spiesta atkāpties no Ufas, Jekaterinburgas un Čeļabinskas, toties septembrī Dienvidkrievijas armijas kontrolē nokļuva Donbass, Krima, Harkiva, Caricina, Kijiva, Odesa un Kurska. Voroņeža tika ieņemta 6. oktobrī, Orla 13. oktobrī, tika sākta Krievijas Padomju valdības iestāžu evakuācija no Maskavas uz Vologdu. Savukārt Judeniča Krievijas Ziemeļrietumu armija septembrī uzsāka uzbrukumu Petrogradas virzienā, bet 21. oktobrī tika apturēta 30 kilometru attālumā no pilsētas. Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija Bermonta-Avalova vadībā deklarēja, ka no Kurzemes teritorijas dosies uzbrukumā uz Krieviju, bet tā vietā 8. oktobrī sāka uzbrukumu Rīgai un nesekmīgi mēģināja gāzt Kārļa Ulmaņa vadīto Latvijas Pagaidu valdību.

Padomju valdībai izdevās noslēgt pamieru ar Polijas un Ukrainas (Petļuras) valdībām un pāriet pretuzbrukumā Dienvidu un Austrumu frontēs. Sarkanās armijas trieciengrupa, kuras kodolu veidoja latviešu strēlnieku divīzija, Orlas — Kromu kaujās 1919. gada 11. oktobrī — 18. novembrī sakāva Dienvidkrievijas armiju un 19. decembrī ieņēma Harkivu. 14. novembrī Kolčaka valdība atkāpās no Omskas, bet līdz februārim Deņikina armija atkāpās līdz Rostovai pie Donas. 1920. gada 4. janvārī admirālis Kolčaks atkāpās no amata un pauda apņemšanos nodot savas Viskrievijas valdnieka pilnvaras Deņikinam, 15. janvārī čehoslovāku korpusa vadība viņu nodeva Irkutskas pašvaldībai, kas 21. janvārī pārgāja boļševiku rokās. Kolčaks tika nošauts naktī uz 7. februāri.

1920. gada janvārī atsākās intensīva karadarbība Rietumu frontē. Polijas armija ar Latvijas Bruņoto spēku atbalstu ieņēma Daugavpili. 1920. gada 2. februārī Igaunija un Krievija parakstīja miera līgumu. 1920. gada martā tika sakauta Kubaņas kazaku armija un Baltās armijas paliekas atkāpās līdz Novorosijskai un 26.—27. martā pārcēlās pārī jūras šaurumam uz Krimu. 1920. gada 4. aprīlī Deņikins atteicās no Dienvidkrievijas armijas virspavēlnieka amata un caur Stambulu devās uz Angliju. Par Dienvidkrievijas armijas komandieri kļuva barons Pjotrs Vrangelis.

Pilsoņu kara trešais periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada 24. aprīlī Polijas armija sāka uzbrukumu Ukrainas vidienē un 7. maijā ar Petļuras valdības karaspēka atbalstu ieņēma Kijivu. Sarkanā armija Tuhačevska vadībā sāka pretofensīvu, atguva Kijivu un 11. jūlijā ieņēma Minsku, 14. jūlijā Viļņu, pēc pāris dienām Grodņu un 1. augustā Brestu. 1920. gada 12. jūlijā Krievija parakstīja miera līgumu ar Lietuvu, bet 11. augustā ar Latviju. 28. jūlijā Bjalistokā tika nodibināta padomju Polijas marionešu valdība un 10. augustā sākās Sarkanās armijas uzbrukums Varšavai, kuru poļiem izdevās apturēt. 16. augustā Polijas armija Pilsudska vadībā sāka pretuzbrukumu un līdz 18. oktobrim tai izdevās ieņemt plašu Lietuvas un Baltkrievijas teritoriju līdz Minskai austrumos. 1920. gada 21. septembrī Rīgā sākās miera sarunas, kas ieilga līdz 12. oktobrim. Rīgas miera līgums ar Poliju tika parakstīts 1921. gada 18. martā.

Kamēr lielāka daļa Sarkanās armijas bija iesaistīta poļu-padomju karā, Krimas fronte bija samēra mierīga. Toties Sarkanā armija izvērsa uzbrukumu Centrālāzijas un Kaukāza frontēs. 1920. gada aprīlī tika ieņemta Azerbaidžāna, 1920. gada septembrī Buhāras un Hivas valstis, bet novembrī Armēnija.

Pēc sakāves Polijā Sarkanā armija uzbruka Krimai. Trieciengrupa, kuras sastāvā bija arī latviešu strēlnieki, no 7. līdz 17. novembrim šturmēja Perekopu un ieņēma Eipatoriju. 1920. gada novembra beigās pēdējie Baltās armijas kareivji evakuējās uz Konstantinopoli. 1921. gada februārī tika parakstīti miera līgumi ar Persijas šahu un Afganistānas emīru. 1921. gada 16. februārī — 17. martā Sarkanā armija okupēja Gruzijas Demokrātisko Republiku.

Pēdējā nopietnā militārā pretestība Tālajos austrumos beidzās pēc ģenerāļa Diterihsa kareivju evakuācijas no Vladivostokas 1922. gada oktobrī un Tālo Austrumu Republikas pievienošanas Krievijas PFSR 1922. gada novembrī.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]