Rīgas arhibīskapija
| |||||||||||||||||||||||||||
Rīgas arhibīskapija (latīniski: archiepiscopatus provincia Rigensis) bija vadošā Livonijas bīskapija[1] 1255. — 1562. gadā, Rīgas arhibīskaps bija Baznīcas galva 7 bīskapijām Livonijā un Prūsijā. Dažādos latīņu tekstos Rīgas arhibīskapija saukta arī par diecese Rigensi, Rigensi ecclesia, lejasvācu tekstos par sticht van Ryge, kerke tho Riega. To pārvaldīja Romas pāvesta iecelts Rīgas arhibīskaps. Kā Svētā Romas impērijas firsts arhibīskaps savā teritorijā bija arī augstākais laicīgais valdnieks, kura garīgais kungs bija Romas pāvests, bet laicīgais - impērijas ķeizars.
Izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rīgas arhibīskapijas attīstībā var izdalīt trīs tās ģenēzes periodus: Brēmenes arhibīskapijai padoto Ikšķiles episkopātu (episcopatus Ixscolanensis) ar centru Ikšķilē (1186—1200), Livonijas jeb Rīgas bīskapiju (episcopatus Livoniensis vai episcopatus Rigensis) ar centru Rīgā (1201—1255) un Romas pāvestam un Vācijas ķeizaram tieši padoto Rīgas arhibīskapiju (1255—1561).
1251. gada 3. martā Romas pāvests Inocents IV atļāva Livonijas, Igaunijas un Prūsijas arhibīskapam Albertam no 1253. gada rudens apmeties uz dzīvi vakantajā Rīgas bīskapijā.
1255. gada 20. janvārī Romas pāvests Aleksandrs IV pēc Rīgas arhibīskapa Alberta lūguma Neapolē apstiprināja Rīgu par metropolīta sēdekli, turklāt noteica, ka Rīgas vārdā turpmāk titulējama arī visa baznīcas province un tās arhibīskaps, neaizskarot Romas baznīcas un Vācu ordeņa tiesības.[2]
1255. gada 31. martā pāvests Aleksandrs IV izdeva rīkojumu, sakarā ar kuru uzņēma Rīgas baznīcu sv. Pētera krēsla un savā aizsardzībā un apstiprināja minētam Albertam un viņa kanoniski ieceltiem pēcniekiem visus īpašumus un labumus, kas šai baznīcai pieder jau tagad vai ko tā iegūs nākotnē no pāvestiem, karaļiem un firstiem vai citā likumīgā kārtā:
- vietu, kur atrodas Rīgas dombaznīca, Rīgas pilsētu ar tās piederumiem, neaizkarot Vācu ordeņa tiesības;
- Turaidas, Lielvārdes, Reskules (Ikšķiles), Riemeņu, Doles, Salaspils, Kokneses, Asotes un Lepenes pilis un to piederumus, kā arī Jersikas pilskalnu;
- Zemgalē arhibīskapa pilis, laukus, pļavas, birzis, mežus, zvejas, ganības, dzirnavas un desmito tiesu, neaizkarot Vācu ordeņa tiesības;
- Upmali, Metsepoli, Tālavu un Sēliju ar visiem augšā minētiem piederumiem, brīvībām un imunitāti;
- paturot Romas baznīcas un Vācu ordeņa tiesības, Rīgas metropolīta varai tiek pakļautas Sāmsalas, Tērbatas, Kursas, Virijas, Kulmas, Varmijas, Pamedes, Sembas, Rutēnijas un Rēveles bīskapijas;
- bez tam Albertam ir tiesība lietot palliju svinamās dienās, iesvētot bīskapus un ordinējot svētniekus;
- nevienam nedrīkst piederēt par dzimtu kapsētas un baznīcas benefīciji;
- diecēzei saistoši ir arhibīskapa rīkojumi, ko viņš izdevis kanoniskā kārtā kopā ar savu domkapitulu vai tā prātīgāko daļu;
- visiem, ko viņš sodījis ar ekskomunikāciju vai interdiktu, tiek atrautas draudzes locekļa tiesības, izņemot draudošas nāves briesmas vai gadījumu, ja archibīskapa prombūtnē kāds cits tos atbrīvo no soda pēc kanoniski dotā gandarījuma;
- vienīgi pāvesta vai viņa legāta uzdevumā drīkst kāds cits prelāts Alberta diecēzē noturēt konventus, izdarīt kulta aktus un tml., pirms nav saņēmis minētā arhibīskapa atļauju;
- neviens garīdznieks bez arhibīskapa atļaujas nedrīkst viņam uzticētās Rīgas diecēzes baznīcas iznomāt vai nodot trešo personu varā;
- tāpat paliek spēkā visas agrākās Rīgas baznīcas brīvības, imunitātes un saprātīgi ieradumi;
- savā provincē un viņa metropolīta varai pakļautajās bīskapijās arhibīskaps var likt nest sev priekšā krustu.[3]
Teritorija un pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rīgas arhibīskaps bija laicīgais valdnieks Rīgas arhibīskapijā, kuras platība bija apmēram 18 400 km2. Rīgas arhibīskapijas teritoriju pārvaldīja arhibīskaps kopā ar domkapitulu, bet no 1432. gada kopā ar arhibīskapijas padomi. Pavisam bija 20 arhibīskapu (skatīt Rīgas arhibīskapu sarakstu), neskaitot 4 iepriekšējos Livonijas bīskapus - Meinardu, Bertoldu, Albertu un Nikolaju (skatīt Livonijas bīskapu sarakstu).
Pēc Līvzemes, Letijas un Tālavas dalīšanas līgumu nosacījumiem agrākie līvu un letu kungi zaudēja savas valdnieku tiesības un kļuva par arhibīskapa vasaļiem.
Rīgas arhibīskapijas teritoriju (Erzstift) sadalīja "Līvu galā" (Livland) un "Letu galā" (Lettland), kuras atdalīja ordenim piederošais Gaujas koridors. Rīgas arhibīskapijas teritorijā tiesiski bija izšķiramas trīs zemju kategorijas:
- Rīgas arhibīskapa īpašumi jeb domēnes (bona mensalia - galda zemes), kas bija sadalītās četrās (Turaidas, Raunas, Kokneses, Lielvārdes), vēlāk trīs (Turaidas, Raunas, Kokneses), bet Livonijas kara laikā tikai divās fogtejās (Turaidas un Kokneses). Šie apgabali atradās baznīcas fogtu (advocati ecclesiae, Stiftsvögte) un dažādu zemāku ierēdņu militārā, tiesiskā un saimnieciskā pārvaldē. Fogteju viduspunkts bija arhibīskapa pils, tās dalījās muižu tiesās (Amt), tās savukārt dalījās vakās jeb pagastos.
- Rīgas domkapitula zemes (mensa canonicorum). Bīskapi Alberts un Nikolajs piešķīra Rīgas domkapitulam atsevišķus īpašumus, kurus Romas pāvests apstiprināja 1231. gadā. Saskaņā ar kapitula satversmi šīs zemes palika domkungu kopīpašumā. Bez domkungu kopmitekļa Doma klosterī un tīrumiem Rīgas vārtu priekšā domkapitula īpašumi atradās arī Vējzaķa un Mārtiņa salās, viņam piederēja Māras dzirnavas (pie tagadējā Māras dīķa) un dzirnavas pie Juglas, divas skolas pie Doma un Pētera baznīcām, Titurgas muižiņa Daugavas kreisā krastā iepretī Doles salai. Pārējā Vidzemē domkapitulam piederēja Ķizbele (agrākais Kaupo novads), ciemi Krimuldas un Turaidas draudzēs ar Krimuldas pili kā centru, kur 14. gadsimtā dzīvoja kapitula fogts. Tāpat domkapitulam piederēja vairākas muižiņas starp Doli un Salaspili, Vatrānes muiža (1388), Suntažu novads (1436), Engelartas muižas novads un Turaidas pārceltuve pār Gauju. Pēc Kursas dalīšanas jau 1248. gadā Rīgas domkapituls ieguva Dundagas un Tārgales kiligundas, domkapitula fogts rezidēja Dundagas pilī ar pārvaldes un tiesas kunga laicīgo varu. 1439. gadā Rīgas domkapituls tos pārdeva Kurzemes bīskapam. No 1251. gada domkapitulam piederēja arī puse Zemgales, 1272. gadā Vācu ordenim tas atdeva Dobenes un Spārnenes novadu daļas. Tāpat domkapitulam kādu laiku piederēja arī Daugavgrīvas un Rīgas cisterciešu klosteru zemes.
- Lielākā arhibīskapijas daļa atradās vasaļu rokās kā viņu lēņa novadi, kam sākot ar 1201. gadu Rīgas bīskapi un arhibīskapi izlēņoja vispirms zemnieku desmito jeb kunga tiesu, vēlāk arī pašas zemes līdz ar pavalstniekiem un publiskām tiesībām, sevišķi Līvu galā un Kokneses un Jersikas bijušajās zemēs, no kurienes 13. gadsimtā daži lielie vasaļi (piemēram, Tīzenhauzeni) izpleta savas teritorijas robežas tālāk uz austrumiem.[4]
Arhibīskapijas pārvaldes centrs bija Rīgas pilsēta, kurā arhibīskapi pamazām zaudēja savu laicīgo varu pilsētas pašvaldībai par labu. 1452. gada Salaspils līgumā kundzību pār Rīgu sadalīja uz pusēm starp virsbīskapu un ordeni. Tomēr bez Māras baznīcas un kapitula namiem vienīgais arhibīskapa gruntsīpašums Rīgas pilsētā bija “Bīskapu sēta” (Bischofshof) tagadējās Bīskapu gātes tuvumā. Sākumā arhibīskapi uzturējās īpašā namā pie Rīgas Doma, bet no 14. gadsimta arhibīskapa rezidences bija Raunas (Ronnenburg, apmēram no 1420. gada galvenā rezidence), Limbažu un Kokneses pilis. Tomēr pārtikas sagādes grūtības arhibīskapam Raunā ļāva rezidēt tikai no Miķeļiem līdz februārim. No februāra līdz Vasarsvētkiem arhibīskaps uzturējās Limbažos (Lemsal), bet līdz Miķeļiem Koknesē (Kochenhusen).
Rīgas arhidiecēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bez tam Rīgas arhibīskaps bija arī Livonijas ordeņa Vidzemes, Latgales un Zemgales valdījumu garīgais galva, jo ordenim sava bīskapa nebija, līdzīgā veidā viņš bija arī Rīgas pilsētas bīskaps. Šīs teritorijas kopā veidoja Rīgas arhibīskapa garīgo pārvaldes novadu jeb Rīgas arhidiecēzi.
Rīgas metropolija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rīgas arhibīskaps bija arī Rīgas metropolijas (metropolis - "mātes pilsēta") garīgais galva, kurā ietilpa arī trīs Livonijas (Kurzemes, Sāmsalas-Vīkas, Tērbatas) un četras Prūsijas (Kulmas, Pamedes, Vārmes, Sembas) bīskapijas, bez tam faktiski tai pakļāvās arī Tallinas bīskapija, kas formāli bija atkarīga no dāņu Lundas arhibīskapijas.
Domkapituls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Domkapituls valdīja kopā ar arhibīskapu, un viņa funkcija bija uzraudzīt tā darbību. Tajā ietilpa 12 augstākie arhibīskapijas garīdznieki domkungi jeb kanoniķi. Domkapitula priekšgalā atradās domkungu vēlēts prāvests (praepositus), kas vienlaicīgi bija arhibīskapa tuvākais palīgs. Pārējie domkungi veica dažādus garīgos un laicīgos amatus. Pagrabmeistars (cellerarius) gādāja par domkungu uzturu, priors jeb dekāns rūpējās par statūtu un disciplīnas ievērošanu, bibliotēkas, arhīvus un domskolas lietas pārzināja sholastiķis (scholasticus), baznīcas mūzikas un kora jautājumus kantors (cantor), finanšu lietas 13. gadsimtā kamerārijs (camerarius), bet vēlāk fabrikators (fabricator), par baznīcas dārglietām bija atbildīgs tesaurārijs (thesaurarius). Visvecāko no domkungiem sauca par senjoru, un viņš bija prāvesta vai dekāna vietnieks. Domkungu dzīve bija līdzīga ordeņa brāļu ikdienai, katra dienas stunda bija reglamentēta, viņiem bija jādzīvo vienā klosterī, jāēd un jāguļ vienā telpā. Rīgas arhibīskapijas domkungi nāca gan no muižnieku, gan Rīgas un Tērbatas pilsoņu vidus. Daudzi bija ārzemnieki. Domkapituls ne tikai ierobežoja arhibīskapa varu, bet 13. un 14. gadsimtā pat noteica bīskapijas politiku. Domkungiem bija arī savi kopīgi, prāvesta pārzināti īpašumi zemes, pilis, baznīcas, muižas, dzirnavas un kapsēta. Ar domkapitula zemes tiešu pārvaldi nodarbojās Krimuldas fogts.
Vasaļu kārta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Arhibīskapijas pilīs pastāvīgo karavīru skaits bija neliels, sākumā tie bija galvenokārt krusta karotāji, tāpēc kara gadījumos tika sasaukts vasaļu karaspēks un zemnieku zemessardze. Pirmie Livonijas bīskapa lēņi tika piešķirti jau 1201. gadā Konrādam no Meiendorpas Ikšķilē un bruņiniekam Danielam Lielvārdē, vēlāk arī Dolē, Straupē u.c. Par Livonijas bīskapa vasaļiem kļuva arī Turaidas, Kokneses, Jersikas un Tālavas valdnieki. Tā rezultātā arhibīskapijas teritorijā izveidojās spēcīga vasaļu kārta. Kā atalgojumu par dienestu bīskapi un arhibīskapi piešķīra lēni - valdījumu pār dažāda lieluma teritoriju. Līdz ar to radās plaši lēņu novadi, kuros saimniekoja vasaļi, bieži vien nerēķinoties ar zemes kungu interesēm. Pakāpeniski vasaļi ieguva noteicošo lomu arhibīskapijas pārvaldē un politikā. 14. gadsimta otrajā pusē vasaļi sāka pulcēties savās sanāksmēs — mantāgos, kuros piedalījās arī domkungi un Rīgas rātskungi. No 1432. gada sāka darboties arī arhibīskapijas padome, kurā ietilpa arhibīskaps, 6 domkungi un 6 vasaļi. Arhibīskapijas padome 15.-16. gadsimtā kļuva par galveno bīskapijas iekšpolitikas un ārpolitikas veidotāju, turklāt balsošanā izšķirošais vārds piederēja vasaļiem. Lai gan zemnieku stāvoklis šeit bija labāks nekā dāņu Ziemeļigaunijas novados, jau 1494. gadā tika noslēgts līgums par izbēgušo zemnieku izdošanu. Rīgas arhibīskaps Jaspers Linde (1509—1524) bija pirmais, kuru amatā neiecēla pāvests, bet ievēlēja domkapituls.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Karš par virskundzību ar Livonijas ordeni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Livonijas ordeni pēc 1237. gada Viterbijas apvienošanās, neapmierināja zobenbrāļu atstātais mantojums lēņtiesiskā un baznīcas atkarība no Rīgas arhibīskapa. Vācu ordenim laicīgās dzīves jautājumos pakļāvās arī Prūsijas četri bīskapi, neraugoties uz to, ka viņu garīgais kungs bija Rīgas arhibīskaps. Livonijas ordeņa brāļi, Prūsijas ordeņbrāļu iedvesmoti, uzsāka cīņu par visas Livonijas zemes pakļaušanu savai varai. Pirmās sadursmes vērojamas jau 13. gadsimta vidū, kad brāļi atņēma bīskapam novadus Burtnieku ezera kreisajā krastā. Kamēr vēl ritēja cīņa ar vietējām pagāniskajām tautām un katoļu pozīcijas Austrumbaltijā vēl nebija pietiekami drošas, Livonijas valdnieki savas pretrunas risināja galvenokārt ar diplomātiskām metodēm, tomēr atsevišķi konflikti sasniedza bīstamu robežu. Piemēram, 1269. gadā ordeņbrāļi uzdrošinājās arestēt arhibīskapu Albertu II Zauerbēru. Neliels konflikts 1297. gada pavasarī starp Rīgas pilsētu un Livonijas ordeni pārauga Livonijas pilsoņu karā. Rīgas pusē nostājās Rīgas arhibīskaps, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapi.
Pēc zaudējuma ordenim[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rīgas arhibīskapi pēc ordeņa uzvaras 1330. gadā neatteicās no garīgās virskundzības pār ordeņbrāļiem, tomēr paši lielākoties uzturējās pāvesta galmā Dienvidfrancijas pilsētā Aviņonā. Cīņa abu pušu starpā nenorima un ar mainīgiem panākumiem turpinājās visu 14. gadsimtu. Arhibīskapiem izdevās arvien biežāk iegūt pāvestu simpātijas un uzkūdīt pāvestus ordenim. Rezultātā Livonijas ordenim nācās daļēji atteikties no pilnīgas uzvaras lauriem. Pāvests Jānis XXII 1332. gadā pieprasīja ordenim, lai tiktu atdoti arhibīskapijas domkapitulam atņemtie īpašumi pilis un lauki. Trīs gadus vēlāk ordenis šo prasību bija spiests izpildīt. 1351. gadā pēc pāvesta Klementa VI lūguma Zviedrijas karalis Magnuss IV ņēma Rīgas arhibīskapiju savā aizsardzībā. 1353. gadā pāvests Inocents VI pat mēģināja pārņemt Rīgu savā pārvaldē, bet, kad ordenis tam nepiekrita, ordeņbrāļus izslēdza no baznīcas un izsludināja interdiktu pār ordeņa īpašumiem. 1360. gadā pāvests atzina arhibīskapa laicīgo un garīgo virsvaru pār Rīgu, bet ordenim saglabāja visus ienākumu avotus Rīgā un tās patrimonālajā apgabalā. Savukārt rīdzinieki, redzot, ka diplomātiskajās cīņās arhibīskaps gūst virsroku un ar pāvesta un ķeizara atbalstu nostiprina savu varu, bija ar mieru atzīt ordeņa uzvaru pār pilsētu.
Diplomātiskās sadursmes reizēm pārauga arī militāros konfliktos. Piemēram, 1373. gadā sākās t.s. “Apģērbu kari”. Arhibīskaps Zīgfrīds fon Blombergs bija nolēmis saviem garīdzniekiem pēc Augustīniešu ordeņa parauga ieviest melnus apmetņus, lai viņi atšķirtos no ordeņa brāļiem. Līdz tam gan vieni, gan otri nēsāja baltas drēbes, un vienīgā atšķirības zīme bija ordeņa melnais krusts. Ordeņbrāļi arhibīskapa rīcību uzskatīja par apvainojošu un uzsāka kara darbību, kas beidzās ar ordeņa uzvaru. Arhibīskaps un Rīgas pilsēta pretspēku ordeņa agresivitātei joprojām turpināja meklēt Lietuvā, tāpēc ordeņbrāļi visiem spēkiem centās traucēt viņu sakarus ar lietuviešu zemēm. Vienlaikus Livonijas iekšpolitikā arvien lielāku nozīmi ieguva Hanzas pilsētu Rīgas, Tērbatas un Tallinas savienība. Minēto pilsētu pārstāvji sāka pulcēties savās sanāksmēs (Städtetage), lai koordinētu politisko un ekonomisko darbību.
14. gadsimta beigās Livonijas ordenis tomēr guva nozīmīgu diplomātisku uzvaru. 1393. gadā ordeņbrāļu uzpirktais pāvests Bonifācijs IX no Rīgas arhibīskapa amata atcēla Johanu IV, bet viņa vietā iecēla Vācu ordeņa virsmestra Konrāda fon Vallenrodes brālēnu Johanu V. Viņš, būdams arhibīskaps, iestājās ordenī. 1397. gadā pāvests izdeva t.s. inkorporācijas bullu, kurā tika noteikts, ka turpmāk par arhibīskapiem drīkst kļūt tikai ordeņa brāļi. Līdz ar to Rīgas arhibīskapijas politiskā patstāvība uz laiku bija likvidēta. Ordenis tuvojās savam mērķim — vienotas Livonijas ordeņa valsts izveidei.
Tomēr ordeņa uzvara nebija ilgstoša, jo ordeņbrāļu ceļā stāvēja Tērbatas bīskaps, kurš nevēlējās atzīt jauno arhibīskapu, kā arī Ziemeļigaunijas ordeņa vasaļi, kas pēc Jungingena žēlastības bija ievērojami nostiprinājuši savu politisko ietekmi. Atklāti naidīgi pret ordeņa varas pieaugumu izturējās Kalmāras ūnija. Pēc Lietuvas dižkunigaitijas kristīšanas 1386. gadā samazinājās arī Eiropas katoļu valstu finansiālais un militārais atbalsts ordenim. Livonijas ordeņbrāļu stāvokli jūtami ietekmēja Lietuvas un Polijas armiju uzvara 1410. gada Tannenbergas kaujā pār Vācu ordeni Prūsijā.
Konsolidācijas mēģinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1418. gadā Rīgas arhibīskaps, teoloģijas profesors Johans VI Ambundi atsāka cīņu pret ordeni. Viņa pusē nostājās Rīgas domkapituls, Rīgas pilsēta, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapi. Ap 1420. gadu Johans VI Ambundi sasauca pirmo Livonijas landtāgu — Livonijas kārtu un valdnieku pilnsapulci. Ar tās palīdzību arhibīskaps gribēja ierobežot ordeni un konsolidēt Livonijas valstiņas un kārtas kopīgai ārpolitikai, iekšpolitikai un ekonomikai. Kā iepriekš norādīts, līdz šim Livonijas valstīm un kārtām bija savas atsevišķas sapulces: ordenim kapituls, pilsētām pilsētu sapulces, vasaļiem mantāgi.
1452. gadā Rīgas arhibīskaps, kādreizējais Vācu ordeņa loceklis un virsmestra kapelāns Silvestrs Stodevešers un Livonijas ordeņa mestrs Johans fon Mengede, baidoties, ka Rīga varētu pievienoties Prūsijas savienībai, noslēdza Salaspils līgumu. Tajā tika noteikta Rīgas divkārša atkarība no ordeņa un arhibīskapa. Tomēr abi Rīgas seniori nebija apmierināti ar līguma noteikumiem un katrs atsevišķi tiecās pēc vienvaldības pār pilsētu. Arhibīskaps Stodevešers palīdzību cīņā pret ordeni meklēja Zviedrijā. Izcēlās karš, kura rezultātā ordeņbrāļi arhibīskapu saņēma gūstā, bet viņa sabiedrotos zviedrus 1479. gadā pie Salacas pils sakāva. Ordeņa mestrs Bernds fon der Borhs panāca, ka Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs III Hābsburgs 1481. gadā Rīgas arhibīskapiju izlēņoja ordenim. Tajā pašā gadā arhibīskaps un domkungi atkal iestājās Vācu ordenī un sāka valkāt ordeņbrāļu apmetņus, taču karu pret ordeni uzsāka Rīgas pilsēta un 1484. gadā pie Bukultu pils pieveica ordeņa armiju. Rīdzinieki nopostīja arī Rīgas ordeņa pili. Tikai jaunajam arhibīskapam Mihaelam Hildebrandam 1486. gadā izdevās panākt miera noslēgšanu. 1492. gadā arhibīskaps un ordenis atjaunoja Salaspils līguma darbību.
Politiskā krīze un pakļaušanās Polijai-Lietuvai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
16. gadsimta pirmajā pusē Livonijas bīskapu valstis piedzīvoja dziļu politisku krīzi, jo reformācijas rezultātā Livonijas garīgi-laicīgo valdnieku ietekme strauji mazinājās. Īpaši sāpīgi luterānisma mācības izplatība skāra arhibīsbīskapa valsti, kurā šajā laikā bija izveidojusies spēcīga muižniecība. Bīskapu vasaļi, kas zemi praktiski bija jau ieguvuši privātīpašumā, pilnīgi ignorēja bīskapus. Bīskapiju straujāku novājināšanos izmantoja ordenis un 1526. gadā atjaunoja varu pār arhibīskapiju. Arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms 1550. gados gan centās atbrīvoties no ordeņa virskundzības, bet tas noveda pie koadjutoru 1. kara. Vilhelms par savu koadjutoru 1554. gadā uzaicināja Mēklenburgas Kristofu. Līdz ar to arhibīskapija politiski tuvinājās Polijai un Lietuvai. Šāds notikumu pavērsiens uztrauca ordeni un pārējos Livonijas bīskapus, jo Livonijas Konfederācijai sāka draudēt Prūsijas hercogistes liktenis, proti, nonākšana Lietuvas-Polijas virskundzībā un zemju sekularizācija. Tāpēc Livonijas ordeņa mestra koadjutors Firstenbergs 1556. gadā noslēdza ar Sāmsalas-Vīkas, Tērbatas un Kurzemes bīskapiem pret Rīgas arhibīskapu un viņa koadjutoru vērstu savienību. Daugavpils komturs Gothards Ketlers tika sūtīts uz Vāciju vervēt landsknehtus gaidāmajam karam. Kara darbība sākās 1557. gadā, un ordenis tajā guva pārliecinošu uzvaru, saņemot gūstā Vilhelmu un Kristofu. Taču arhibīskapa pusē Livonijas notikumos iesaistījās Polijas karalis Sigismunds jeb Žigimonts II Augusts. Karali atbalstīja arī ordeņa zemju laicīgā bruņniecība. Tajā pašā gadā Livonijas ordenis bija spiests Lietuvas pilsētā Pasvalē parakstīt līgumu ar Lietuvu un Poliju. Līgums paredzēja Vilhelma un Kristofa atjaunošanu amatos. Pasvales līgums kļuva par vienu no iemesliem Krievijas caristes agresijai Livonijā, kuras rezultātā gāja bojā gan ordeņa valsts, gan bīskapijas. Livonijas kara laikā 1559. gadā Tirzas kaujā krievu karaspēks sakāva Rīgas arhibīskapijas vasaļu apvienotos spēkus.
Arhibīskapa un Livonijas ordeņa sacensība par vadošo lomu Livonijā, kā arī biežie savstarpējie kari, novājināja baznīcvalstu spēkus, līdz ar ko jau Livonijas kara pirmajā posmā (1558—1561) šo valstu konfederācija saira, bet arhibīskapijas teritoriju 1562. gadā iekļāva Pārdaugavas Livonijas hercogistē.
Atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc tam, kad beidzās Livonijas karš un tika nodibināta Livonijas Pārdaugavas hercogiste, Polijas karalis Stefans Batorijs 1582. gada 4. decembrī izdeva konstitūciju un īpašu aktu par katoliskas Livonijas bīskapijas atjaunošanu ar Cēsīm kā bīskapa sēdekli un pretreformācijas centru. Pēc poļu - zviedru kara ap 1643. gadu Livonijas bīskapiju atjaunoja, bet vienīgi Inflantijas vaivadijas robežās. Pēc pirmās Polijas dalīšanas Krievijas ķeizariene Katrīna II 1773. gadā izdeva rīkojumu par Baltkrievijas diecēzes dibināšanu, kurā ietilpināja arī Inflantijas un Piltenes bīskapiju. 1782. gadā Baltkrievijas arhibīskapiju pārdēvēja par Mogiļevas arhibīskapiju. Zviedru Vidzemes un Vidzemes guberņas teritorijā evaņģēliski luteriskās baznīcas augstākie vadītāji bija Vidzemes ģenerālsuperintendenti, bet Kurzemes un Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzemes guberņas teritorijā Kurzemes ģenerālsuperintendenti.
Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gadā tika atjaunota Rīgas bīskapija Vidzemes, Latgales un Igaunijas teritorijā, par kuras pirmo bīskapu iecelts V. E. Eduards O'Rourke. 1920. gadā Latvijas Pagaidu valdība likvidēja luterāņu Kurzemes konsistoriju, nostādot Vidzemes konsistoriju visas Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas priekšgalā. 1921. gadā Maskavas patriarhs Tihons pasludināja patstāvīgas Latvijas Pareizticīgās baznīcas izveidošanu, saglabājot kanonisko saikni ar Maskavas patriarhātu. Par Rīgas un Latvijas arhibīskapu iecēla Jāni Pommeru. Nākamais Rīgas arhibīskaps Augustīns Pētersons panāca neatkarīgas (autokefālas) Latvijas pareizticīgās baznīcas izveidi Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā un kļuva par metropolītu. 1923. gadā katoļu Rīgas bīskapija tika paaugstināta par arhibīskapiju, Rīgas bīskaps Antonijs Springovičs tika paaugstinats par arhibīskapu. 1932. gadā arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes izšķīrās par vienotu vadību un par pirmo LELB arhibīskapu tika ievēlēts Teodors Grīnbergs. 1937. gadā Rīgas arhibīskapija tika paaugstināta par metropoliju.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Romas pāvests Jānis Pāvils II atjaunoja Rīgas katoļu arhidiecēzes hierarhisko vadību un 1991. gadā par Rīgas arhibīskapu - metropolītu kļuva Jānis Pujats.
Rīgas arhibīskapu pilis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rīgas arhibīskapijas karte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
12. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- 1185. gadā — Ikšķiles pils (Ixscola)
- 1185. gadā — Salaspils (Holme)
13. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- 1201./1234. gadā - Rīgas pils (locus Rige vai Ryga)
- 1207./1248. gadā - Lielvārdes pils (Lenneward)
- 1209. gadā — Kokneses pils (Kukennoys)
- 1211. gadā — Remines pils
- 1211. gadā — Asotes pils (Aszute)
- 1211. gadā — Lepenes pils (Lepene)
- 1214. gadā — Turaidas pils (Thoreyda)
- 1223. gadā — Limbažu pils (Lemsal)
- 1224. gadā — Jersikas pils (Gercike)
- 1226. gadā — Salacas pils
- 1226. gadā — Doles pils (Insula regis - "Karaļsala")
- 1237. gadā — Krustpils pils
- 1272. gadā — Spārnenes pils
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Informācijas avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Rīgas arhibīskapija, Historia.lv
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Jānis Cakuls, Livonijas Romas katoļu Baznīcas valsts XIII-XVI gs., Renovata, 2007. 85. lpp.
- ↑ «Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2.burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. - dokuments nr. 414.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 17. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 29. jūlijā.
- ↑ «Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2.burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. - dokuments nr. 419.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 17. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 29. jūlijā.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas 18. sējums, 35851-35871 slejas
Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā 
| ||
|---|---|---|
| Pirms: Livonijas bīskapija Zemgales bīskapijas 2/3 daļas |
Rīgas arhibīskapija Livonijas Konfederācijas daļa 1255—1562 |
Pēc: Pārdaugavas hercogiste Rīgas brīvpilsēta (1561-1581) |
| Pirms: Zobenbrāļu ordenis Zemgales bīskapijas 1/3 daļa Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemju daļa (2/3) |
Livonijas ordenis 1237—1561 (no 1243. gada kā Livonijas Konfederācijas daļa) |
Pēc: Kurzemes un Zemgales hercogiste Pārdaugavas hercogiste |
| Pirms: 1/3 daļa no Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemēm |
Kurzemes bīskapija 1234—1585 |
Pēc: Piltenes apgabals |