Nogales pils

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Nogales pils
Nogales pils
Nogales pils 2012. gadā
Nogales pils (Latvija)
Nogales pils
Nogales pils
Vispārīga informācija
Statuss Slēgta apskatei
Arhitektūras stils neorenesanse
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Nogale, Ārlavas pagasts, Latvija
Koordinātas 57°22′59″N 22°44′35″E / 57.38306°N 22.74306°E / 57.38306; 22.74306Koordinātas: 57°22′59″N 22°44′35″E / 57.38306°N 22.74306°E / 57.38306; 22.74306
Būvniecības sākums 1874
Pabeigta 1880
Celtniecība
Arhitekts Teodors Zeilers

Nogales pils ir 19. gadsimta neorenesanses stila muiža Nogales ciemā, Ārlavas pagastā. Patreizējā Nogales pils celta 1874. gadā Firksu dzimtaimedību pils. Tā pabeigta 1880. gadā. Nogales pils līdz 1920. gadam piederējusi muižnieku Firksu, Tranzē un Nolkenu dzimtām.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nogales muižas pirmsākumi sākās ar pēdējo Kurzemes bīskapu Magnusu (1540—1583), kas to piešķīris savam padomniekam Brunovam. Drīz pēc tam Nogales muižā uzcelta balkoniem rotāta kungu māja.[1] Ziemeļu kara laikā (1700—1721), zviedrus padzenot no Kurzemes, muižas pils gājusi bojā. Tās vietā uzcelta liela dzīvojamā ēka. Šajā laikā Nogalē valdījis Magnuss Ernests fon Firkss.

Firksu dzimta bija viena no slavenākajām Kurzemes un Zemgales hercogistes aristokrātu dzimtām. Ar viņu vārdu saistīta lielāka daļa Nogales muižas vēstures. Pils bija celta pamatīgi un ilgam laikam. Tai blakus atradās trīs Nogales ezeri, lieli, dekoratīvi akmeņu krāvumi, milzīgi ozoli un oši pils parkā. Siltumnīcas priekšā atradās liela rožu dobe. Mākslīgi raktu dīķu kaskāde nodalīja pili un parku no muižas saimniecības ēkas.

Tranzē dzimtas saimniekošanas laikā tika izstrādāts plāns uzcelt bāku, ar kanāliem savienot tuvējo Pilsezeru, Melnezeru, un Baltezeru, padarot tos kuģojamus. Tālāk ezerus bija plānots savienot ar jūru.[2]

Nogales pils pēdējais īpašnieks bija Nolkens. 1920. gada zemes reformas laikā Nogales pils ar piederošo zemi un nepieciešamajām saimniecības ēkām piešķirta apriņķa pašvaldībai.[3]

Nogales skola[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1922. gada 1. oktobrī uz Nogales pili pārcēla 1840. gadā dibināto Nogales skolu. Pirmajos gados skolēnu skaits svārstījās ap pussimtu, bet 1925. gadā to jau bija astoņdesmit četri. Pirmais skolas izlaidums notika 1927. gadā. Trīsdesmitajos gados skolēnu skaits pieauga un 1936. gadā tas pārsniedza simtu. 1937. gadā pirmajā klasē mācījās 44 bērni. Otrā Pasaules kara laikā skolu nosauca par tautskolu un pārvietoja uz Jaunciema veco skolu. Pēc kara skola atgriezās pilī. Jau pirmajā mācību gadā skolā mācījās 180 bērni. 1950. — 1951. gadā to skaits jau pārsniedza 200.

Skolā veica ikgadējos remontus, griestu veidojumi labi saglabājušies, pateicoties bijušajam remonta un celtniecības pārvaldes inženierim J. Bukevicam, kura pārziņā ilgu laiku atradušies skolas ikgadējie kosmētiskie remonti.[4] Pils pagrabstāvā bija desmit mazas telpas, ko izmantoja skolas saimnieciskām vajadzībām. Tur atradās ēdnīca, meiteņu un zēnu ģērbtuve, arī telpas dažādu dārzeņu uzglabāšanai. Pirmajā stāvā atradās vienpadsmit telpas ar pieciem kamīniem. Bija arī neliela zāle, kurā notika sporta nodarbības. Otrajā stāvā bija astoņas telpas ar podiņu krāsnīm. Augšējā stāvā bija zema velve. Pateicoties skolas vadībai un direktoram I. Kučerovam, tika saglabāti daudzi oriģinālās apdares elementi. Kā jau tas raksturīgs lauku skoliņām, samazinoties skolēnu skaitam, 1980. gadā skolu slēdza.[4]

Restaurācija (1981—1991)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1981. gadā Nogales pilī sākās vērienīgi restaurācijas darbi un Nogales pils pakāpeniski kļuva par svarīgu kultūras centru. Tā pārgāja sovhoza "Lubezere” bilancē. Toreizējam sovhoza direktoram O. Dimantam un kaimiņu Ļeņina kolhoza priekšsēdētājam Imantam Braueram ēkas pielietojuma plāns bija saistīts ar plaša profila kultūras un atpūtas kompleksu ierīkošanu — jauno tradīciju zāles parādes pirmajā stāvā, pansijas tipa viesnīca otrajā stāvā.[4] Speciālisti secināja, ka saglabājies pietiekami daudz vērtīgu interjera detaļu, lai būtu jēga sākt nopietnāku restaurāciju. Viena no labi saglabājušajāmies vērtībām ir pils kamīns, kurā redzamas tā laika raksturīgākās stila iezīmes. Ar padomu palīdzēja Kultūras ministrijas zinātniski metodiskā padome. Restaurācijas projektu izstrādāja arhitekte M. Meņģele. Lielu darba daļu apņēmās veikt Ļeņina kolhozs, finansiālās rūpes savā ziņā ņēma sovhozs "Lubezere”. Palīdzēja rajona agrorūpnieciskā apvienība”.[4]

1981. gadā darbu sāka restauratori. Lielu daļu sarežģīto uzdevumu — griestu veidojumu un gleznojumu atjaunošanu — veica Juris un Ziedonis Spilneri. Fasādi atjaunoja A. Lazdukalna vadītā brigāde. Daudz padarīja abu saimniecību labākie amatnieki. Nogales pils restaurācijas darbus palīdzēja veikt ievērojami cilvēki: jumtu juma dziedātājs Haralds Sīmanis, dzejnieks Arvīds Ulme[5] un fiziķis Juris Putniņš. Fasādi atjaunoja mūziķis Andris Lazdukalns ar dzīvesbiedri Teiksmu Puriņu un arheologs Ģirts Krauls. Iekšējās telpas restaurēja mākslinieki Staņislavs Astičs, Juris Spilners un Nikolajs Petraškevics, Ziedonis Spilners un Imants Roze.[4] Spriežot pēc uzskaitītajiem speciālistiem, pils tika gatavota nopietniem kultūras projektiem.

Restaurācija Nogales pilī balstījās uz pieredzi, kas gūta Rundāles pils zinātniskajā izpētē. Atklājās, ka pili bija iecerēts būvēt vērienīgāk. Taču celtniecība pabeigta daudz pieticīgāk, par to liecina otrā stāva hoteļa tipa telpu plānojums un apdare. Daļa starpsienu celta no dēļiem, kas bijuši aplīmēti ar tapetēm bez apmetuma kārtas. Restaurācijā tika atjaunoti griestu krāsojumi četrās telpās. Atjaunots arī tapešu segums. Pats interesantākais atklājums vērojams otrajā stāvā. Zem daudzkārtējiem krīta un kaļķa slāņiem divās telpās atklāts oriģināls krāsojums un griestu gleznojums — plafons. Augšstāva restaurācija notika, ievērojot tā laika stilu.[6]

Restaurācija ilga 10 gadus, kuru laikā tika restaurētas 11 zāles un ziemas dārzs. Pēc tās Nogales pilī notika svinības — pili Talsu rajonā dēvēja par kultūras un atpūtas centru. Zālēs, kurās bija atjaunots parkets, sapostas greznās podiņu krāsnis, iedegtas lustras, atjaunoti griestu gleznojumi un sienu tapešu segumi, pulcējās ļaudis, lai noklausītos koncertus, apskatītu gleznu izstādes, piedalītos dzejas sarīkojumos, uzņemtu viesus no citiem rajoniem. Pils atjaunošana notika pamazām, papildinot to ar mēbelēm, kā bija iecerējusi arhitekte Maija Elizabete Meņģele, pēc kuras projekta tika veikta restaurācija. Rundāles pils saimnieks Imants Lancmanis apsolīja nokomplektēt gleznu kolekciju, kas raksturotu 19. gadsimta beigu mākslu. Liepājas lietišķās mākslas vidusskola pēc paraugiem izgatavoja pakaramos un citas mēbeles — galdus, krēslus.

Nogales pils uzraudzība tika uzticēta Ābolu ģimenei. Viņiem arī palīdzēja pieci štata darbinieki, jo vasarās sāka ierasties ekskursanti. Tālākajā plānā bija septiņpadsmit hektāru lielās teritorijas ap pili sakopšana. Pils parks un ezeri tika pamazām iztīrīti. Katru vasaru pils parka kopšanā strādāja studenti.[7]

Privatizācija (1992—1999)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visai drīz pēc valsts neatkarības atgūšanas Nogales pils tika nodota privatizācijai. 1992. gada septembrī SIA "Lubezere” noslēdza nomas līgumu uz 5 gadiem ar SIA "Nogales pils”. Nomas laikā pilī tika uzsākti apjomīgi remontdarbi, tika paredzēts iekārtot komunikācijas, attīrīšanas iekārtas, uzlabot pirmā stāva pārsedzes, nomainīt novecojušo un nolietoto apkures sistēmu, tāpat veikt pagrabstāva un citu telpu remontu, kopt pils parku, iegādāt interjeram atbilstošas mēbeles. Nesakārtoto īpašumu tiesību un 1994./1995. gada banku krīzes dēļ ieguldījumi pils remontā tika bremzēti. Līdzekļi bija, taču tos pilnībā neizmantoja, jo nebija skaidrības, kurš galu galā būs pils īpašnieks. SIA "Nogales pils” vēlējās turpināt apsaimniekot pili, to nopērkot.

1996. gada nogalē pils tika reģistrēta Zemes grāmatā. Turpmāk tā bija Valdemārpils pašvaldības īpašums. Tomēr neatrisināmo problēmu dēļ par labāko risinājumu Valdemārpils dome uzskatīja priekšlikumu pili pārdot. Vēlāk domstarpības starp pils īpašnieku kandidātiem noveda līdz tiesas darbiem. Tika izteikti vēlējumi, lai pilī atrastos ambulance, feldšeru punkts, bibliotēka, tautas nams, varbūt arī sākumskola.[8]

1998. gadā Nogales pili iekļāva valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā ar valsts aizsardzības numuru 6776. Tā paša gada 18. decembrī šo faktu publicēja "Latvijas Vēstnesī”.[9]

Nogales pils kā Valdemārpils pašvaldības īpašums 1998. gada janvārī uz piecpadsmit gadiem par 1000 dolāriem gadā tika iznomāta SIA "Jesena porcelāns”, kas bija uzvarējusi nomnieku konkursā. No četrām firmām tā atbalstījusi domes prasību, lai pēc remonta pils būtu apskatāma apmeklētājiem, kā arī solījusi izremontēt Nogales tautas namu. 1999. gada maijā pilsētas dome izsludināja privatizāciju.[10]

2014. gadā pili pārvaldīja Nikolajs Napolovs. Telpu stāvoklis esot apmierinošs, pils daļēji iekonservēta. Par apmeklējumu jāsazinās ar pils pārvaldnieku.[11]

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ne pārāk lielā, bet ērtā muižas pils bija iekārtota pēc 19. gasimta otrās puses modes prasībām. Tā celta pēc arhitekta Teodora Zeilera projekta. Pils ēka ir divstāvu, ar augstu cokolu un greznu joniskā ordera portiku pils parka fasādes centrā. Ēkas gala fasādēm piebūvēti asimetriski poligonāli vienstāva rizalīti. Pils pagalma fasādes ir plastiski atturīgas — stāvus vienu no otra atdala smalki profilēta dzega, virs logiem vienkāršas formas sandriki. Nogales pils brīnišķīgi iekļaujas ainavā un pieder pie labākajiem neorenesanses piļu paraugiem Kurzemē. Pilī samērā labi saglabājusies neorokoko un neobaroka stilam veidotie interjeri — ornamentāli un figurāli griestu greznojumi. H. Makarta darbu miniatūrās oleogrāfijas, papjēmašē karnīzes un firmas "Celms un Bēms” krāsnis un kamīni. Viens no greznākajiem ir neorenesanses stilā darinātais kamīns, kas imitēja majolikas tehniku. Pārējās krāsnis veidotas atbilstoši interjeram — krāšņās barokālās formās. Nogales pils ir viens no interesantākajiem 19. gadsimta otrās puses arhitektūras pieminekļiem Kurzemē.[6]

Greznie majolikas kamīni un krāsnis nāca no keramikas uzņēmuma „Celms un Bēms”. Griestu veidojumi katrā stāvā bija ieturēti savā stilā. Guļamistabas un buduāra griestos atradās košas oleogrāfijas. Parketu veidoja ozola un oša finierējums. Pils īpašnieki bija izvairījušies no pārmērīgiem izdevumiem, bet panākuši maksimālu efektu. Otrajā stāvā atradās guļamistabas viesiem, pagrabstāvā — virtuve un kalpotāju istabiņas.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "No Nogales vēstures". Padomju Karogs. 1981. gada 12. maijā.
  2. Latvijas ceļvedis. Rīga : SIA "Karšu izdevniecība Jāņa sēta". 2004. 35. lpp. lpp. ISBN 9984-07-366-1.
  3. "Nogale". Talsu Apriņķa Vēstnesis. 1922. gada 4. jūlijā.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Ābols, A. (1998. gada 19. jūlijā). "Pilij ir veicies". Padomju Karogs: 3. lpp.
  5. Arvīds Ulme[novecojusi saite]
  6. 6,0 6,1 Spilners, J. (1983. gada 25. jūnijā). "Kas ir zem kaļķu seguma?". Padomju Karogs: 3. lpp.
  7. Grīnberga, H. (1990. gada 17. februārī). "Valsis pilī". Cīņa.
  8. "Kā būs ar Nogales pili?". Talsu Vēstis. 1997. gada 6. septembrī.
  9. «Pils». Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Skatīts: 2016. gada 12. aprīlī.
  10. Brūvere, M. (1999. gada 29. jūlijā). "Migla ap Nogales pili". Talsu Vēstis: 3. lpp.
  11. Ruska, R. (2014. gada 27. janvārī). "Nogales pils pagaidām slēgta". Latvijas Avīze.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]