1790. gadā vāciski izdotajā Hībnera "Enciklopēdijā" sāka lietot apzīmējumus latvieši un Latvija nevis vēsturiskās Livonijas jeb Krievijas Livonijas guberņas sakarā, bet attiecinot tos uz mūsdienu Latvijas teritoriju.[nepieciešama atsauce] Pēc neatkarīgo Latvijas un Igaunijas republiku nodibināšanas Livonijas nosaukums kļuva par vēsturisku terminu.
Vārda etimoloģija, iespējams, saistāma ar somugruliv - smiltis, un igauņuLiivimaa, jo Daugavas līvi bija pirmie reģiona pamatiedzīvotāji, kas Ziemeļu krusta karu gaitā tika kristīti, rodoties pirmajiem Rietumu kristīgās kultūras atbalsta punktiem. Tātad apzīmējumu varētu tulkot kā "smilšu zeme", kas saskan ar tās novietojumu gar Rīgas līča piekrasti, Piejūras zemienes smilts augšņu zonā.
Bīskaps Alberts iegūtās zemes novēlēja Sv. jaunavai Marijai, un 1215. gada Laterāna 4. koncilā šo novēlējumu apstiprināja pāvests Inocents III, ar latīnisko nosaukumu Terra Mariana, kas latviskots kā "Māras zeme". Salīdzināšanai, iekarotās prūšu zemes bija veltītas Svētajam Pēterim.[1]
1220. gadā Lundas arhibīskaps paziņoja, ka visa Igaunija piederot Dānijas karalim, pret ko iebilda bīskaps Alberts. Dānijas karalisValdemārs II pavēlēja bloķēt Rīgas tirdzniecību. Nesaņēmis Romas pāvesta Honorija III un Svētās Romas impērijas imperatora Frīdriha II atbalstu, bīskaps Alberts piekāpās un 1221. gadā gan igauņu, gan Livonijas zemes tika pakļautas Dānijas karaļa virskundzībai, taču ar noteikumu, ka viņa konventu prelāti, viņa vīri un visi rīdzinieki ar līviem un letiem šim nolīgumam dotu savu piekrišanu.[2]
1222. gadā bīskaps Alberts Sāmsalas tikšanās laikā pārliecināja Dānijas karali dot Livonijai suverenitāti. 1224. gadā Livonijas bīskapa pakļautībā tika nodibināta Tērbatas bīskapija un 1226. gadā Zemgales bīskapija, ar mērķi iekarot visas Zemgales un Žemaitijas zemes līdz Nemunas upei. Tomēr bīskapam Albertam neizdevās iegūt kāroto Livonijas arhibīskapa titulu un viņa diecēzes robežās juridiski ietilpa tikai Līvzeme, Vidzemes latgaļu daļa (Letija) un Igaunijas dienvidu daļa.
1225. gada 1. decembrī Svētās Romas impērijas valdnieka Frīdriha II dēls, Vācijas karalis Heinrihs VII, pamatojoties uz bīskapa Alberta lūgumu, piešķīra viņam principātu pār Livoniju, Letiju un Ridalu ar tiesībām kalt naudu, dibināt pilsētas komūnu Rīgā (latīņu: fundandi civitem in Riga) un arī citas tiesības, kādas ir zemes valdniekam. Par suverēnas Livonijas izveides brīdi uzskatāms 1225. gada 1. decembris, kad bīskaps Alberts kļuva par Svētās Romas impērijas firstu. Ar Romas pāvesta vicelegāta Vilhelma no Modenas misiju (1224-1251) starpniecību 1228. gadā tika nodibināta Sāmsalas-Vīkas bīskapija, bet 1234. gadā Kurzemes bīskapija.
Nepiepildījās bīskapa Alberta iecere iekarotajās teritorijās izveidot vienotu bīskapa valsti, kas atrastos Svētās Romas impērijas sastāvā. Lai arī 1207. gadā bīskaps Alberts kļuva par impērijas firstu, teritorijas saikne ar impēriju bija tikai formāla. Arī pāvests nevis iecēla Albertu par arhibīskapu, bet atbalstīja vairāku bīskapiju izveidošanos.[1] Bīskapa Alberta sapnis piepildījās tikai pēc viņa nāves 1245. gadā, kad Romas pāvests par arhibīskapa sēdekli izvēlējās Rīgu, kas kļuva par Livonijas centru. No šī brīža Livonijas bīskapijas oficiālais nosaukums bija Rīgas arhibīskapija, un tai pakļāvās ne tikai Livonijas bīskapi, bet arī trīs Prūsijas bīskapijas. 1255. gadā Albertu II iecēla par Livonijas un Prūsijas arhibīskapu.
Nesaskaņas dažādu Livonijas politisko spēku (bīskapiju, ordeņa un pilsētu) starpā sākās jau Livonijas krusta karu laikā 13. gadsimtā. Bīskapa vadītu apvienotu valsti izveidot traucēja Ordeņa tiekšanās pēc iekaroto zemju kontroles.
Sākotnēji Ordenis pieprasīja 1/3 iekarotās teritorijas, bet 1245. gadā jau 2/3 – līdzīgi kā iekarotajā Prūsijā. Galvenie pretrunu cēloņi bija meklējami jaunkristīto zemju un svarīgāko tirdzniecisko ceļu kontrolē. Par īpašu strīdus objektu Ordeņa un arhibīskapa attiecībās kļuva Rīga kā nozīmīgākais tirdznieciskais centrs Austrumbaltijā. Tikmēr rīdzinieki līdzās ekonomiskajai patstāvībai tiecās iegūt arī politisko suverenitāti, atbrīvojoties no bīskapa (arhibīskapa) un vēlāk arī Ordeņa virskundzības. Savukārt Livonijas ordeni neapmierināja zobenbrāļu atstātais mantojums - lēņtiesiskā un baznīcas atkarība no Rīgas arhibīskapa. Jāņem vērā, ka Vācu ordeņa brāļi Prūsijā bija pilnīgi visas Prūsijas kungi un pakļāvās tikai pāvestam, turklāt viņa ietekme nemitīgi saruka. Vācu ordenim laicīgās dzīves jautājumos pakļāvās arī četri Prūsijas bīskapi, neraugoties uz to, ka viņu garīgais kungs bija Rīgas arhibīskaps.
Livonijas ordeņa brāļi, Prūsijas ordeņbrāļu iedvesmoti, uzsāka cīņu par visas Livonijas zemes pakļaušanu savai varai. Cīņa par hegemoniju Livonijā nebija tikai iekšēja, izolēta parādība. To iespaidoja tuvāku un tālāku kaimiņvalstu savstarpējās attiecības un pret Livoniju vērstā politika. Livonijas iekšpolitiku ietekmēja Vācu ordenis, Lietuvas dižkunigaitija, Polijas Karaliste, Dānija, Novgorodas Republika un Pleskavas Republika, bet kopš 15. gadsimta - Maskavija un Zviedrija. Zināma loma Livonijas valstiņu attiecībās bija Hanzas pilsētām un Eiropas lielvarām - katoļu pāvestiem un Sv. Romas impērijas imperatoriem. Livonijas valdnieki tāpēc savos konfliktos bieži meklēja ārēju politisku un militāru atbalstu, tādējādi Livonijas ķildās iesaistot ne tikai kaimiņvalstis, bet arī pāvestus un imperatorus. Par regulāru parādību kļuva Ordeņa un Rīgas bīskapu savstarpējā sūdzēšanās pāvesta kūrijā un pāvestu uzpirkšana.
Strīdi starp arhibīskapu un Ordeni atklātā konfliktā izlauzās 1269. gadā, kad Ordenis uz diviem gadiem sagūstīja arhibīskapu Albertu II. Arī nākamie arhibīskapi Johans I, Johans II un Johans III tika sagūstīti, lai piespiestu tos Ordenim nodot izdevīgus tirdzniecības punktus – Ikšķili, Lielvārdi, Koknesi. Redzot saspīlēto situāciju Livonijā, nākamie arhibīskapi Izarnus Takons un Jenss Grands vispār atsacījās no amata. 1304. pāvests Klements V par arhibīskapu iecēla Frīdrihu fon Pernšteinu, kurš jau 1307. gadā bēga no Rīgas un līdz 1341. gadam dzīvoja pāvesta galmā Aviņonā. Arī nākamie divi Rīgas arhibīskapi neieradās Rīgā.[1]
Par šādu nepaklausību, 1311. un 1325. gadā Ordeni ekskomunicēja, taču ar dažādiem kukuļiem un soda naudu nomaksām šo konfliktu atrisināja. 1393. gadā pāvests paziņoja, ka visi Ordeņa pārkāpumi ir piedoti. 1397. gadā noteica, ka par Rīgas arhibīskapiem var kļūt tikai Ordeņa brāļi. Ordeņa pilnīgās varas laiks beidzās 1418. gadā, kad pāvests Martins V par arhibīskapu iecēla Johanu IV Ambundi. 1423. gadā pāvests atcēla prasību, ka Rīgas domkapitula biedriem jābūt Ordeņa brāļiem. Atsākās nepārtraukti konflikti starp arhibīskapu un Ordeni, kas finansiāli, politiski un militāri novājināja visas konfliktējošās puses un pēc Krievijas caristes uzbrukuma Livonijas kara sākumā noveda pie Livonijas Konfederācijas pastāvēšanas beigām 1561. gadā.[1]
Pie austrumu robežām sākotnējās sadursmes notika ar Novgorodas un Pleskavas kņaziem. 1448. gadā Livonija uz 25. gadiem noslēdza mieru ar Novgorodu. Tomēr laikā no 1461. līdz 1464. gadam pleskavieši iekaroja vēlāko Abrenes teritoriju. Nākamajās desmitgadēs Livonijas robežas sasniedza Maskavija. 1481. gadā notika asiņains Maskavijas iebrukums Livonijā, kas beidzās ar miera noslēgšanu uz 10 gadiem. 1493. gadā miera līgumu pagarināja uz vēl 10 gadiem.
Lietuvas dižkunigaitija pakļāva Polocku un mēģināja iegūt varu arī pār Pleskavu un Novgorodu. Pleskavas kņazs Daumants 1268. gadā bija viens no Rakveres kaujas karavadoņiem. 1297. gadā dižkunigaitis Vītenis noslēdza savienību ar Rīgas pilsētu pret ordeni un iebruka Livonijas ziemeļos, igauņu novados. Turpmākajos gados Rīgu militāri atbalstīja arī dižkunigaitis Ģedimins, līdz 1330. gadā Rīga noslēdza mieru ar Ordeni. Lietuvas un Ordeņa spēki nepārtraukti iebruka viens otra teritorijās visu 14. gadsimtu. 1410. gadā notika Žalgiras kauja, kurā Prūsijas Vācu ordeņa spēki cieta sakāvi. Vēl 1433. gadā Livonijas ordenis iebruka Lietuvā, bet 1435. gadā tika sakauts kaujā pie Sventājas. Šajā kaujā krita mestrs Franke Kerskorfs, ordeņa landmaršals un vairāki citi ordeņa vadītāji.[1]
Livonijas zemnieku tiesiskais stāvoklis 13.—16. gadsimtā
Livonijas pamatiedzīvotāju tiesiski ekonomisko stāvokli 13.—15. gadsimtā noteica krusta kara noslēgumā iekarotāju un vietējo valdnieku starpā noslēgtie padošanās līgumi. Saskaņā ar tiem jaunkristītajiem bija jāmaksā baznīcai desmitā tiesa no saviem ienākumiem. Lai iegūtu vietējo iedzīvotāju labvēlību, zemes kungi dažreiz nomainīja ar zemniekiem izdevīgāko kunga tiesu. Bez naturālajām nodevām jeb nodevām graudā vietējie iedzīvotāji tika aplikti arī ar sabiedriskajām klaušām. Zemes kungi piesavinājās arī tiesības uz pagastu vai vaku (pagasts).[nepieciešama atsauce]
Līdz 16. gadsimtam Baltijas tautas saglabāja savu iekšējo tiesu iekārtu. Tiesas tika spriestas pēc seno cilšu jeb zemnieku paražu tiesībām. Zemes kungu, bet sevišķi viņu vasaļu apmešanās uz dzīvi laukos izraisīja pārmaiņas zemnieku tiesiskajā un ekonomiskajā stāvoklī. Desmitā tiesa lielākajā daļā bija atjaunota un ar laiku tā pieauga līdz 1/4 zemnieku ienākumu. 14. gadsimtā zemnieki arvien biežāk nokļuva parādos. Stāvokli veicināja biežie kari un epidēmijas. Trūkumā nonākušos zemniekus no pilnīgas izputināšanas centās glābt paši muižnieki, izsniedzot mājlopus un sēklas "pagaidus". Tomēr ne visi zemnieki parādus spēja atdot. Nenomaksāto parādu nasta iekrājās un tie tika ierakstīti tā sauktajās vaku jeb zemes grāmatās. 14. gadsimta 2. pusē zemnieku parādi bija kļuvuši par ikdienišķu parādību. Daudzi nonāca parādu verdzībā un kļuva par dreļļiem.[nepieciešama atsauce]
15. gadsimtā bez desmitās, citur — ceturtās tiesas vai kunga tiesas, zemniekiem bija jādod arī tā sauktie sieciņi baznīckungam (labībā), kara nodokļi un citas nodevas. Līdz ar klaušu muižu veidošanos 15. gadsimta 2. pusē palielinājās arī muižas klaušu apjoms. Parādījās arī tā sauktie kordu (igauņu kord reize) jeb kārtnieku darbi. Šīs klaušas pildīja pagasta ļaudis kolektīvi. Atsevišķi ciemi uz muižu sūtīja ganus, lauksargus un citus vīrus muižu apsardzei. Zemnieku parādu un atkarības palielināšanās izraisīja zemnieku bēgšanu. Savukārt zemes kungi un muižnieki bija ieinteresēti zemniekus piesaistīt dzīvesvietai, liedzot viņam brīvas pārvietošanās tiesības, lai tādējādi tiktu nodrošināti maksājumi un klaušas. 15. gadsimtā muižnieki sava lēņa zemniekus sāka uzskatīt par saviem privātiem pavalstniekiem, ko varēja pirkt, pārdot un mantot kopā ar zemi (dzimtbūšana).[nepieciešama atsauce]
Livonijā reformācijas ideju pirmie sludinātāji (no 1521.) bija A. Knopkens, S. Tegetmeijers un rātes sekretārs J. Lomillers, kas dažādās sanāksmēs, (īpaši Livonijas landtāgos) cīnījās par Lutera mācības atzīšanu. Darbojās arī radikālāku virzienu sludinātāji (M. Hofmanis). Rīga bija pirmā pilsēta ārpus Vācijas, kur izplatījās Lutera mācība. A. Knopkens 1522. gadā Rīgas Sv. Pētera baznīcā sarīkoja atklātu disputu ar franciskāņu mūkiem par grēku atlaidēm, svēto kultu un svēto relikviju pielūgšanu. Ignorējot domkapitula tiesības, Rīgas rāte A. Knopkenu iecēla par Sv. Pētera baznīcas arhidiakonu, bet nedaudz vēlāk S. Tegetmeijeru par Sv. Jēkaba baznīcas mācītāju.
Ietekmīgas sabiedrības grupas Livonijā, sevišķi pilsētās, ar reformāciju ieguva tik lielas priekšrocības, ka kustību nebija iespējams vairs apturēt. Par labu luterismam nosvērās arī muižniecība.[nepieciešama atsauce]
1524. agdā Rēvelē Livonijas laicīgo bruņinieku un pilsētnieku kārtu kopīgajā sanāksmē Rīgas birģermeistars paziņoja, ka Rīga "ir apguvusi svēto evaņģēliju un to nepametīs, bet aizstāvēs ar dzīvību un mantu". Uz J. Lomillera 1522. gadā nosūtīto vēstuli M. Luteram, kurā bija teikts, ka Rīga kļuvusi par evaņģēlisku (luterisku) pilsētu, kā atbildi M. Luters atsūtīja Rīgas, Rēveles un Tērbatas rātei speciālu vēstījumu, bet vēlāk arī vairākas vēstules ar saviem norādījumiem un ieteikumiem.[nepieciešama atsauce]
1524. gadā Rīgas katoļu baznīcās notika svētbilžu grautiņi. Smags trieciens katoļiem bija baznīcas dārglietu konfiskācija pilsētas labā, hospitāļu, domkapitula īpašumu pārņemšana un domkungu, katoļu garīdznieku, mūku un mūķeņu padzīšana no Rīgas. Pret reformāciju aktīvi vērsās Rīgas arhibīskaps un Tērbatas bīskaps. Viņš padzina luterisma sludinātājus no Limbažiem un Kokneses, bet, kad to pašu mēģināja izdarīt Tērbatā, pilsēta lūdza militāru palīdzību Rīgas rātei. Šādos apstākļos Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs Rīgā pasludināja ticības brīvību, atcēla Salaspils līguma noteikumus un piekrita arhibīskapa un domkapitula īpašumu konfiskācijai. 1539. gadā, kad par Rīgas arhibīskapu kļuva protestantiski noskaņotais Brandenburgas Vilhelms, viņš sāka gatavoties savu valdījumu pārvēršanai par laicīgu valsti.
Lai arī katolicisms turpināja pastāvēt, ap 1550. gadu luterisms Livonijā bija kļuvis par valdošo konfesiju. Luterisma uzvaru apstiprināja 1554. gada Valmieras landtāgā pieņemtais lēmums par ticības brīvību Livonijā. Luterisma idejas pilsētās atbalstīja arī latvieši, kas savus dievkalpojumus sāka noturēt latviešu valodā. Radās nepieciešamība pēc mācītājiem no latviešu vidus, kas zinātu šo valodu.[nepieciešama atsauce]
16. gadsimta vidū gandrīz visi Livonijas iedzīvotāji bija pārgājuši luterticībā. Katoliski palika vienīgi Livonijas ordenis un bīskapi. Pēc Livonijas kara, kad lielākā daļa Latvijas teritorijas tika pakļauta Žečpospolitai, Pārdaugavas hercogistē sākās kontrreformācija un katolicisms tur tika atjaunots. Pēc Polijas—Zviedrijas kara un Altmarkas pamiera (1629) noslēgšanas Zviedrijai pakļautās Latvijas daļas muižnieki pārgāja luterticībā un, neprasot viņu piekrišanu, ieskaitīja tur arī savus zemniekus.[nepieciešama atsauce]
Reformācijas ietekmē aizsākās latviešu pareizrakstības un garīgās literatūras mēģinājumi. Domājams, ka jau 1525. gadā pastāvējusi latviešu valodā iespiesta luteriska rokasgrāmata. Pirmā latviešu grāmata, kas saglabājusies līdz mūsu dienām, ir katoļu katehisms (P. Kanīzija tulkojumā), ko sakarā ar kontrreformāciju izdeva Viļņā (1585; tās vienīgais zināmais eksemplārs glabājas Upsālā, kur nonācis kā zviedru kara laupījums). Kurzemes luterāņu garīdzniecība ar hercoga un muižniecības atbalstu izveidoja komisiju, kam uzdeva pārtulkot latviski M. Lutera katehismu, psalmus un dziesmas, kā arī atsevišķus evaņģēlija tekstus. Tā saucamo "Enhiridionu" (1586), "Nevācu psalmus" (1587) un "Evaņģēlijus un epistulas" (Bībeles fragmentus, 1587) iespieda Kēnigsbergā uz hercoga rēķina. Ar reformāciju saistāma arī pirmo latviešu skolu izveidošana. Tomēr zemniecībai atšķirībā no pilsētu iedzīvotājiem reformācijas idejas palika svešas un nesaprotamas, tāpat kā līdz tam katolicisms. Viņu pasaules uztvere lielā mērā bija palikusi pagāniska.[nepieciešama atsauce]
Pēc Livonijas krusta karu pirmā posma noslēguma 1225. gadā Livonijas teritoriju apceļoja Romas pāvesta pilnvarotais vicelegāts Modenas Viļums. Pēc viņa diplomātiskās misijas pieturas punktiem var izdarīt secinājumus par viņa iecerētās Terra Mariana valsts administratīvo iedalījumu[3]:
Līvu zeme Turaida, kas bija pakļauta bīskapam Albertam. Galvenie centri bija Kubesele, Vitisele un Lēdurga, kur pāvesta legāts līviem noturēja misi;
Koknese, kurā dzīvoja vācieši, krievi, leti un sēļi.
Kā Livonijas kaimiņzemes, kuru sūtņi vai valdnieki ieradās pie Romas pāvesta legāta, 1225. gadā minētas Novgoroda, Viestarda pārvaldītā Zemgale, Visvalža pārvaldītā Jersika, dāņu bīskapu pārvaldītā Rēvele, pagaidām vēl patstāvīgā Sāmsala.
Pirmo Livonijas karti sastādīja Antverpenesastronoms un matemātiķis Jans Portancijs ap 1570. gadu un tā publicēta Ortēlija un Merkatora atlantos. Pirmo Rīgas aprakstu sniedza Sebastians Minsters savā enciklopēdiskajā darbā "Kosmogrāfija" (Bāzele, 1544., 1550.).
Aizņēma apmēram 18 000 km2 lielu teritoriju, kas dalījās divās daļās – Līvu galā un Latgaļu galā. Sīkāk dalījās draudzes novados, kas bija vismaz 23, Līvu galā 9 un Latgaļu galā 14.[1] 15. gadsimta laikā Līvu galā minēti Ķibzeles, Ēdurgas, Liepupes, Limbažu, Rubenes, Salacas, Straupes, Turaidas un Umurgas draudžu novadi. Latgaļu galā – Bērzaune, Cesvaine, Dzērbene, Gulbene, Ikšķile, Koknese, Krustpils, Lielvārde, Ļaudona, Madliena, Piebalga, Rauna, Smiltene, Suntaži.
Arhibīskaps savā teritorijā valdīja kā laicīgais valdnieks, uzliekot nodokļus, nosakot zemes izmantošanas tiesības, kaļot naudu un organizējot karaspēku. Lai iegūtu papildus ienākumus, plaši bija izplatīta lēņa tiesību pārdošana vai zemju ieķīlāšana. Arhibīskapa rezidences atradās Kokneses, Limbažu un Raunas pilīs. Miesti veidojās pie Cesvaines, Gulbenes, Raunas, Salacas un Smiltenes pilīm. Vasaļiem no Rozenu dzimtas bija nodota Straupe un Rubene, Tīzenhauzeniem Ērgļi, Ungerniem Madliena.
Asi konflikti Rīgas arhibīskapam notika par Dundagas novadu. 1318. gadā un 1359. gadā Dundagas pili iekaro ordenis, bet 1383. gadā Kurzemes bīskaps. 1434. gada vienošanās beidzot paredzēja, ka Dundagas pilsnovads tiek pārdots Kurzemes bīskapijai.[1]
Aizņēma ap 4500 kv.km lielu teritoriju un bija sašķelta trīs daļās. Dīvainais teritorijas dalījums radās 1253. gadā, kad iekarotā Kursas zemes novadi izlozes kārtībā tika sadalīti starp baznīcu un ordeni. 1/3 zemju lozes kārtībā ieguva baznīca, bet 2/3 ordenis. Bīskapa sēdeklis atradās Piltenē, bet bīskapijas domkapituls Aizputē.
Bīskapijas ziemeļu daļā atradās Ārlavas, Dundagas, Ēdoles, Piltenes un Puzes draudžu novadi. Rietumu daļā atradās Cīravas un Sakas draudžu novadi. Dienvidu daļā atradās Aizputes, Embūtes un Valtaiķu draudžu novadi. Bīskapijas pārvaldībā atradās arī Roņu sala. Bīskapu un ordeņa starpā notika nepārtraukti konflikti par zemju robežām, kas pierima ap 1434. gadu, kad bīskapijai pievienoja iepriekš Rīgas domkapitulam piederējušos Dundagas un Tārgales draudžu novadus. Kurzemes bīskapija atradās spēcīgā ordeņa ietekmē. Tās teritorijās vēlāk izveidojās Piltenes apgabals.[1]
Saglabājušās ziņas par deviņām Kurzemes bīskapijas pilīm – Aizputes, Ārlavas, Dundagas, Dzintares, Embūtes, Ēdoles, Piltenes, Sakas un Valtaiķu. Aizputi Tebras upe dalīja divās daļās, viena no kurām atradās ordeņa, bet otra – bīskapa pārvaldībā.
Mūsdienu Igaunijas teritorijā atradās divas bīskapijas. Tērbatas bīskapija, kuras lielākā daļa atradās senās Ugaunijas zemes teritorijā. Sāmsalas-Lēnas bīskapija, kas aptvēra vairākas nesaistītas teritorijas – daļu no Sāmsalas, Hijumā un Vormsi salām, kā arī lielākā daļa Lēnas zemes. Abas šīs bīskapijas atradās spēcīgā ordeņa ietekmē.
Vācu ordeņa un Livonijas ordeņa valsts (1410).Ordeņa valsts pēc Žemaitijas zaudēšanas (1466).
Lielākais valstiskais veidojums Livonijā bija Livonijas ordeņa valsts, kas aizņēma aptuveni 67 000 km2 lielu teritoriju, no kuras apmēram 43 000 kv.km. atradās mūsdienu Latvijas teritorijā. Atšķirībā no bīskapijām, ordeņa valsts veidoja vienu teritoriālo veselumu, un bija savienota ar Vācu ordeņa zemēm Prūsijā. Ordeņa valsti vadīja ordeņa mestrs, kuru apstiprināja Vācu ordeņa lielmestrs.
Teritorija bija sadalīta militārās administrācijas apgabalos – komturejās un fogtejās, kas sīkāk dalījās draudžu novados un pilsnovados, kas parasti teritoriāli pārklājās, jo draudzes novada vadītājs nodarbojās ar garīgām, bet pilsnovada vadītājs ar ikdienas administrācijas un pārvaldes jautājumiem.[1] Gadsimtu gaitā ordeņa mestra sēdeklis parasti atradās Rīgā vai Cēsīs. Otrs ietekmīgākais ordeņa vadītājs bija ordeņa landmaršals, kas galvenokārt bija atbildīgs par militārajiem jautājumiem. Landmaršala rezidence pēc 1432. gada atradās Siguldas pilī.
15. gadsimta vidū tagadējās Latvijas robežās atradās:
Neskatoties uz ievērojamu iekaroto teritoriju, 13. gadsimtā Livonijas ordenī bija ap 400-500 brāļu, kas 14. gadsimta beigās samazinājās līdz aptuveni 300 vīriem. 1451. gadā Livonijā bija 201 bruņinieks, 48 ordeņa priesteri un 27 pusbrāļi. Tādējādi lielāka daļa ordeņa piļu bija nelielas, mazapdzīvotas, vai kalpoja kā noliktavas. Tagadējās Latvijas teritorijā ordenis bija uzcēlis 44 nocietinātas pilis, no kurām līdz mūsdienām labi saglabājušās Rīgas pils, Ventspils pils un Aizputes pils, pārējās atrodas dažādās sabrukuma un konservācijas stadijās. Pie daudzām no šīm pilīm jau sākot ar 13. gadsimtu sāka veidoties nelielas apdzīvotās apmetnes, pilsētu priekšteces – Cēsis, Kuldīga, Valmiera, Ventspils, Aizpute. Cēsis pilsētas tiesības ieguva jau 1224. gadā. Vēlākajos gados dažāda lieluma miesti izveidojas Aizkrauklē, Dobelē, Durbē, Grobiņā, Jelgavā, Rēzeknē, Rūjienā, Sabilē, Saldū, Siguldā, Talsos, Tukumā un Valkā.
Livonijas kara gaitā Livoniju sadalīja Lietuva, Zviedrija un Dānija. Uz šī dalījuma pamata izveidojās igauņu un latviešu zemju iedalījums, ko vēlāk pārņēma arī Krievijas Impērija (izveidojot Igaunijas, Livonijas un Kurzemes guberņas, ar Latgali kā atsevišķu teritoriju). Izveidojoties Kurzemes un Zemgales hercogistei, Livonijas nosaukumu turpmāk attiecināja uz tagadējās Latgales, Vidzemes un Igaunijas zemēm. Sāremā sala līdz 1645. gadam piederēja Dānijai.
Sigismunds II iejaucās protestantu un katoļu konfliktā Livonijā, 1557. gadā noslēdzot Pasvales līgumu, ar kuru Livonijas Konfederācijā tika atjaunots miers un izveidota militāra alianse, ar kuru Livonijas Konfederācija nonāca Polijas-Lietuvas aizsardzībā. Reaģējot uz to, Ivans IV sāka Livonijas karu. Līdz ar Krievijas uzbrukumu Livonijai, sekojot Pasvales līguma noteikumiem, karā bija jāiesaistās arī Sigismundam II.[4]
Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas vadītāji šajā laikā centās sekot Vācu ordeņa Prūsijas atzaram, kur Ordeņa pēdējam mestram izdevās veikt protestantu reformāciju, sekularizēt savu varu un kļūt par Polijas pakļautas Prūsijas hercogistes valdnieku. Lietuvas augstmaņi vēlējās Livonijas pievienošanu Lietuvas lielkņazistei, jo tas tiem nodrošinātu tirdzniecību caur Rīgas ostu. Polijas augstmaņi nevēlējās iesaistīties Livonijas konfliktā, kas nozīmēja karu ar Krieviju. Polijas muižniecība pieprasīja Livonijas jautājuma izlemšanai sasaukt Sejmu. Pēc ilgstošām sarunām, daļēju risinājumu deva Viļņas ūnija, ar kuru Livonija pakļāvās personīgi Sigismundam II. Livonijas kontroles jautājums arī ietekmēja Polijas un Lietuvas sarunas, kas beidzās ar 1569. gada Ļubļinas ūnijas noslēgšanu. Gothardam Ketleram, kā pirmajam Livonijas vietvaldim neizdevās atjaunot savu varu visā Livonijā un atrisināt konfliktus ar Rīgu. 1566. gadā par Livonijas vietvaldi iecēla Janu Hodkeviču, kam ar Grodņas ūnijas noslēgšanu izdevās panākt Livonijas un Lietuvas reālūnijas izveidošanu. Tika likvidētas iepriekš pastāvējušās robežas starp Rīgas arhibīskapijas un Livonijas ordeņa zemēm. Pārdaugavas Livonijas hercogisti administratīvi sadalīja četros apgabalos ar centriem Rīgā, Turaidā, Cēsīs un Daugavpilī.
Livonijas karš, Ļubļinas ūnijas sarunas, Livonijas Karalistes izveidošanas mēģinājums, karaļa vēlēšanas Polijas-Lietuvas ūnijā nozīmēja nestabilitātes turpināšanos bijušās Livonijas zemēs. Jaunais karalis Stefans Batorijs savienībā ar Zviedrijas Juhanu III no 1579. līdz 1582. gadam padzina Krieviju no Livonijas zemēm. Stefanam Batorijam nācās piekrist Zviedru Igaunijas palikšanai sava zviedru sabiedrotā pakļautībā. Pēc Livonijas kara beigām Livonijas stāvoklis bija neskaidrs. Stefans Batorijs plānoja nojaukt lielāko daļu Ordeņa celto cietokšņu, lai nedotu iespēju Krievijai tos atkal ieņemt un nostiprināties. 25 kara gadu laikā iznīcināto iedzīvotāju vietā plānoja iesūtīt kolonistus no citām Polijas-Lietuvas provincēm. 1583. gadā Livonijas landtāgs apstiprināja Livonijas konstitūciju (Constitutiones Livoniae), kas Pārdaugavas hercogistes teritoriju sadalīja Cēsu, Pērnavas un Tērbatas apgabalos.[4]
1587. gadā par Polijas-Lietuvas valdnieku ievēlēja Juhana III dēlu Sigismundu III, kurš savas ievēlēšanas nodrošināšanai bija apsolījies panākt Zviedru Igaunijas atgūšanu. Sigismunds III 1589. gada ūnijas Sejmam Varšavā ierosināja Livoniju pārvaldīt kopīgi. Ordinatio Livonica noteica, ka ierēdņu vietas un iegūtos nodokļus Polija un Lietuva tagad dala uz pusēm, visiem lēmumiem bija jāsaņem Polijas un Lietuvas apstiprinājums. Pēc Juhana III nāves katoliskais Sigismunds III kļuva arī par Zviedrijas karali, kam pretojās viņa tēvocis Kārlis IX. Lai pretotos zviedru ambīcijām un nodrošinātu Livonijas lojalitāti, 1598. Sigismunds pieņēma jaunus Ordinatio Livonica II, apgabalu pārvaldniekus paaugstinot līdz vojevodas līmenim un piešķirot tiem vietas ūnijas Sejmā. Administrācijas amati tagad bija atvērti arī Livonijas augstmaņiem. 1600. gadā sākās Poļu—zviedru karš, kurā Sigismunds III sākotnēji guva panākumus. 1607. gadā viņš izdeva jaunus noteikumus, ar kuriem Livonijas augstmaņi tiks pielīdzināti Polijas un Lietuvas augstmaņiem, viņi varēja brīvi ieņemt amatus visā Polijas-Lietuvas ūnijas teritorijā. Ar Zviedriju 1611. gadā bija noslēgts pamiers uz 5 gadiem. Jaunais zviedru karalis Gustavs II Ādolfs atsāks karu, 1617. gadā iebrūkot Livonijā. Tā kā Sigismundam II vienlaikus bija jākaro pret Osmaņu impēriju dienvidos, 1629. gadā tika noslēgts pamiers ar Zviedriju, kas ieguva Rīgas pilsētu un Pārdaugavas hercogistes lielāko daļu, izveidojot Zviedru Livoniju. Polijas-Lietuvas pakļautībā palika Kurzemes un Zemgales hercogiste, kā arī Inflantijas vaivadija, kurā veidojās atsevišķa Latgales identitāte.[4]
Pēc Livonijas Konfederācijas patstāvības beigām Livonijas kara rezultātā, 16. gadsimta beigās sadalītās Livonijas teritorijā izveidojās vairākas provinces, kas atradās Lietuvas, Polijas, Dānijas un Zviedrijas kontrolē:
Visās šinīs trijās galvenās provincēs un salās, pilīs un miestos ir tikai 9 pilsētas, mazas un lielas, ap kuŗām ir celti akmeņu mūŗi: Rīga, Rēvele, Tērbata, Narva, Vīlande, Pērnava, Cēsis, Valmiera, Koknese. Šīs pilsētas, pilis un viņu miesti atrodās zem ordeņa vadības, un tās apdzīvo un pārvalda vācieši.
Austrumos šai zemei robeža ar maskaviešiem, dienvidos ar leišiem un prūšiem, vakaros viņu apskalo jūŗa, un ziemeļos taisni pāri par jūŗu atrodas Somija".
↑Indriķa hronikas XXIV. nodaļa: "Tāpēc augstu cienījamais bīskaps ar savu brāli - bīskapu Hermani beidzot vērsās pie minētā Dānijas karaļa un nodeva tā varā kā Līvzemi, tā Igauniju, taču ar noteikumu, ka viņa konventu prelāti, viņa vīri un visi rīdzinieki ar līviem un letiem šim nolīgumam dotu savu piekrišanu.(latīņu: Rigenses omnes cum Lyvonibus et Lettis in hanc formam consensum suum preberent)" skat. Heinrici Chronicon Livoniae[novecojusi saite]
.png)
Gerharda Merkatora karte, 1634.
Livonijas karte, ap 1640.
"Eiropa karaliene"- alegoriska Sebatiana Minstera Eiropas karte, 1570.
Livonija savas pastāvēšanas beigās
Sadalītā Livonija, 1629
Krievijas Impērijas Livonijas guberņa, 1820
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Livonija.
