Pāriet uz saturu

Latgale

Vikipēdijas lapa
Latgales ģerbonis (1921.).

Latgale ir kultūrvēsturisks novads Latvijā. Mūsdienu Latgales teritoriālā identitāte izsekojama kopš Jersikas ķēniņa valsts laikiem 12. un 13. gadsimta mijā, kas latīņu tekstos saukta par "Latviju" (Lettia), bet senkrievu rakstos par "Latgali" (Лотыголa). Atšķirībā no pārējās Latvijas, kur dominējošā konfesija ir luterānisms, Latgalē dominējošā ir Romas katoļu baznīca. Latgale aptver Balvu, Rēzeknes, Preiļu un Ludzas rajonus, daļēji - Alūksnes, Daugavpils, Krāslavas, Jēkabpils, Madonas rajonus. Latgali no Sēlijas atdala Daugava, un no Vidzemes - Aiviekste un Pededze. Austrumos Latgale robežojas ar Krievijas Federāciju, dienvidaustrumos ar Baltkrievijas Republiku, un dienvidos ar Lietuvas Republiku. Kopējā Latgales platība sastāda 14 547 km2, kas ir 22,52 procenti no visas Latvijas teritorijas. Raksturīgā Latgales ainava ar augstienēm un ieplakām ir veidojusies ledāja iedarbības rezultātā. Latgales ziemeļu daļā stiepjas Austrumlatvijas zemieņu zona – Austrumlatvijas zemiene un Mudavas zemiene. Latgales dienvidu daļā atrodas Latgales augstiene un Augšzemes augstiene. Latgales augstākais punkts atrodas 289 m virs jūras līmeņa (Lielais Liepu kalns). Latgali, kopā ar Aukštaitijas novadu Lietuvā, sauc par Baltijas Ezeru Zemi, jo to teritorijā ir vairāk par diviem tūkstošiem ezeru. Reģionā atrodas trīs aizsargājamo ainavu apvidi – Augšzemes, Augšdaugavas un Daugavas loku aizsargājamie ainavu apvidi. Latgales reģionu raksturo liela dabas un klimatisko apstākļu daudzveidība, kas to atšķir no citiem Latvijas reģioniem. Šeit ir izteikti kontinentāls klimats, bargākas ziemas, biezākas sniega segas.

Kultūra

Latgales kultūru savstarpēji ietekmējoties veidojušas daudzas tautas un etniskās grupas, kas šeit dzīvo jau gadsimtiem ilgi. Latgales kultūras mantojumu pārstāv tādi arhitektūras pieminekļi, kā katedrāles, baznīcas, sabiedriskās ēkas, pilsētu ansambļi, kā arī lauku viensētas, raksturīgās apdzīvotās vietas un kultūrainavas. Latgales kultūras tradīcijas — valoda, tautasdziesmas, dejas, amatniecība (īpaši podniecība) veido nozīmīgu Latvijas nacionālās kultūras daļu, piemēram, Aglonas bazilika — viens no lielākajiem Baltijas katolicisma centriem, kas katru gadu pulcē daudzus tūkstošus svētceļnieku, un savā ziņā tā uzskatāma par Latvijas garīgo un reliģisko centru.[nepieciešama atsauce] Pateicoties stiprām reliģiskām tradīcijām, daudzas baznīcas ir labi saglabātas un uzturētas, tāpat arī daudzi mākslas objekti, pārsvarā ikonas un krucifiksi.

Latgales kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauti vairāk nekā 600 dažādi objekti: pilis, muižu ansambļi, baznīcas, zemnieku sētas, pilsētu teritorijas. Gandrīz puse no tiem ir nacionālas nozīmes pieminekļi.

Latgalē ir saglabājušies arī daudzi veci muižu un parku kompleksi, kas dibināti vēl 18. un 19. gadsimtā. Vēl aizvien ir skatāmi sienu gleznojumi Krāslavā, Preiļos un Kameņecā; muižu ansambļi ar kalpu mājām, zirgu staļļiem, klētīm. Daudzviet vēl saglabājušies parki un apstādījumi, dīķi ar salām un zvērudārzi. Lielākā arheoloģisko objektu daļa (pilskalni, kulta vietas un senās apbedījumu vietas) ir izvietotas Latgales augstienes centrālajā daļā un gar Daugavu.

Kultūras jeb tautas nami ir nozīmīgas iedzīvotāju pulcēšanās, dažādu brīvā laika pavadīšanas un radošo aktivitāšu norises vietas, tie ir galvenie vietēju un reģionālas nozīmes kultūras pasākumu - koncertu, sarīkojumu, festivālu - ierosinātāji, koordinatori un īstenotāji.

Iedzīvotāji

Latgales iedzīvotāji pēc etniskajām grupām (2010) [1]
Latvieši
  
 44.1%
Krievi
  
 39.0%
Poļi
  
 7.0%
Baltkrievi
  
 5.3%
Ukraiņi
  
 1.4%
Lietuvieši
  
 0.6%
Citi
  
 2.6%

Teritorija

Pēc Latvijas Republikas Saeimā 2008.gada 18.decembrī pieņemtā "LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma" Latgales kultūrvēsturiskajā teritorijā atrodas trīs republikas pilsētas - Daugavpils, Jēkabpils (abi daļēji) un Rēzekne un šādi novadi:

Latgales novads (zilā krāsā) un pilsētas mūsdienās.
  • Aglonas novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Aglonas pagasts, Grāveru pagasts, Kastuļinas pagasts, Šķeltovas pagasts.

  • Balvu novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Balvu pagasts, Balvu pilsēta, Bērzkalnes pagasts, Bērzpils pagasts, Briežuciema pagasts, Krišjāņu pagasts, Kubuļu pagasts, Lazdulejas pagasts, Tilžas pagasts, Vectilžas pagasts, Vīksnas pagasts.

  • Ciblas novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Blontu pagasts, Ciblas pagasts, Līdumnieku pagasts, Pušmucovas pagasts, Zvirgzdenes pagasts.

  • Dagdas novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Andrupenes pagasts, Andzeļu pagasts, Asūnes pagasts, Bērziņu pagasts, Dagdas pilsēta, Dagdas pagasts, Ezernieku pagasts, Konstantinovas pagasts, Ķepovas pagasts, Svariņu pagasts, Šķaunes pagasts.

Ambeļu pagasts, Biķernieku pagasts, Dubnas pagasts, Kalupes pagasts, Līksnas pagasts, Maļinovas pagasts, Naujenes pagasts, Nīcgales pagasts, Vaboles pagasts, Višķu pagasts.

Goliševas pagasts, Kārsavas pilsēta, Malnavas pagasts, Mērdzenes pagasts, Mežvidu pagasts, Salnavas pagasts.

Aulejas pagasts, Indras pagasts, Izvaltas pagasts, Kalniešu pagasts, Krāslavas pagasts, Kombuļu pagasts, Krāslavas pilsēta (daļēji), Piedrujas pagasts, Robežnieku pagasts, Skaistas pagasts, Ūdrīšu pagasts.

Atašienes pagasts, Krustpils pagasts, Kūku pagasts, Mežāres pagasts, Variešu pagasts, Vīpes pagasts.

Jersikas pagasts, Līvānu pilsēta, Rožupes pagasts, Rudzātu pagasts, Sutru pagasts, Turku pagasts.

  • Ludzas novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Briģu pagasts, Cirmas pagasts, Isnaudas pagasts, Istras pagasts, Ludzas pilsēta, Nirzas pagasts, Ņukšu pagasts, Pildas pagasts, Pureņu pagasts, Rundēnu pagasts.

  • Preiļu novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Aizkalnes pagasts, Pelēču pagasts, Preiļu pagasts, Preiļu pilsēta, Saunas pagasts.

Audriņu pagasts, Bērzgales pagasts, Čornajas pagasts, Dricānu pagasts, Feimaņu pagasts, Gaigalavas pagasts, Griškānu pagasts, Ilzeskalna pagasts, Kantinieku pagasts, Kaunatas pagasts, Lendžu pagasts, Lūznavas pagasts, Mākoņkalna pagasts, Maltas pagasts, Nagļu pagasts, Nautrēnu pagasts, Ozolaines pagasts, Ozolmuižas pagasts, Pušas pagasts, Rikavas pagasts, Sakstagala pagasts, Silmalas pagasts, Stoļerovas pagasts, Stružānu pagasts, Vērēmu pagasts.

Galēnu pagasts, Riebiņu pagasts, Rušonas pagasts, Silajāņu pagasts, Sīļukalna pagasts, Stabulnieku pagasts.

  • Rugāju novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Lazdukalna pagasts, Rugāju pagasts.

Murmastienes pagasts, Varakļānu pagasts, Varakļānu pilsēta.

Rožkalnu pagasts, Upmalas pagasts, Vārkavas pagasts.

Kupravas pagasts, Medņevas pagasts, Susāju pagasts, Šķilbēnu pagasts, Vecumu pagasts, Viļakas pilsēta, Žīguru pagasts.

Dekšāres pagasts, Sokolku pagasts, Viļānu pagasts, Viļānu pilsēta.

  • Zilupes novads, ko veido šādas agrākās administratīvās vienības:

Lauderu pagasts, Pasienes pagasts, Zaļesjes pagasts, Zilupes pilsēta.


Vēsture

Jersikas ķēniņvalsts sastāvā

Latgaļu valstiskie un teritoriālie veidojumi 9.-13.gs. pēc dažādām vēstures kartēm.

Vēlīnajā Dzelzs laikmetā latgaļu zemes aptvēra ne tikai mūsdienu Latgales reģionu, bet arī Vidzemi līdz pat Cēsīm, kur sākās līvu apdzīvotās zemes. Latgaļu cilšu rietumu kaimiņi bija līvi, ziemeļu kaimiņi - ugauņi, austrumu kaimiņi - kriviči, bet dienvidi kaimiņi - sēļi un lietuvji. Latgaļu zemes mūsdienu Latvijas teritorijā bija Koknese, Jersikas ķēniņvalsts ar savām pavalstīm, Lotigola (daļēji mūsdienu Baltkrievijas un Krievijas teritorijā), Tālava, Imera, Atzele (daļēji mūsdienu Krievijas teritorijā).

  • Pēc 1200. gada Livonijas bīskaps Alberts centās atbrīvoties no Polockas meslu kundzības un atvērt Rīgas tirgotājiem ceļu pa Daugavu. Lai to panāktu, viņam bija jāpakļauj Jersikas valsts, kas bija noslēgusi savienību ar lietuviešu kunigaišiem.
  • 1203. gadā Polockas kņazs Valdemārs kopā ar Jersikas ķēniņu Visvaldi un viņa lietuviešu sabiedrotajiem iebruka Daugavas līvu zemē, lai ar varu piedzītu meslus. Polockieši uzbruka Ikšķilei un Salaspilij, bet Jersikas ķēniņš kopā ar leišiem uzbruka Rīgai.
  • 1206. gadā pēc līvu nemiernieku aicinājuma Polockas kņazs atkārtoti kopā ar Jersikas Visvaldi un citiem sabiedrotajiem uzbruka Ikšķilei un Salaspilij. Viņiem piebiedrojušies Turaidas līvi, bet ne letgaļi. Krustnešu karaspēks apsprieda Salaspils valdnieka Ako vadīto līvu sacelšanos, kopā ar Tērvetes Viesturu ieņēma Turaidas līvu pili. Līvzeme tika sadalīta starp bīskapu un zobenbrāļiem.
  • 1207. gadā krustneši ieņēma Kokneses valsti un tās ķēniņš Vetseka bija spiests kļūt par bīskapa Alberta vasali, pretī dabūdams pusi no saviem bijušajiem īpašumiem kā lēni.
  • 1208. gadā kristītie letgaļu valdnieki Beverīnas Tālivaldis, Satekles Rūsiņš un Autines Varidots izveidoja militāru savienību ar Zobenbrāļu ordeni pret ugauņiem.
  • 1209. gadā, izmantotams par ieganstu Jersikas ķēniņa savienību ar lietuviešiem, kas atkārtoti siroja letgaļu un igauņu zemēs, bīskaps Alberts kopā Zobenbrāļu ordeņa brāļiem sasauca lielu kristīto līvu un letgaļu karaspēku un iekaroja Jersikas pilsētu. Pats ķēniņš patvērās savā Dignājas pilī otrpus Daugavai.
  • 1209. gada rudenī Jersikas ķēniņu Visvaldi piespieda kļūt par bīskapa Alberta vasali, par ķīlu izmantojot viņa sagūstīto sievu. Svinīgā ceremonija notika Pētera baznīcas laukumā Rīgā citu bīskapa Alberta pavalstnieku klātbūtnē. Trīs daļas no Jersikas valsts Visvaldis saņēma atpakaļ par lēni, bet jau iepriekš krustnešu pusē pārgājušās Autīnes un Cesvaines pavalstis palika bīskapa rīcībā.

Livonijas konfederācijas sastāvā

  • 1211. gada rudenī bīskaps un ordenis sadalīja iegūtās zemes.
  • 1212. gadā Jersikas ķēniņa pilī notika Livonijas bīskapa Alberta un Polockas kņaza Valdemāra tikšanās par turpmāko sadarbību, Polockas kņazs atteicās no meslu tiesībām līvu zemēs, iespējams, arī Koknesē un Jersikas zemēs.
  • 1213. gadā daļa atņemto Jersikas zemju tika apmainītas un ordenim palika tikai Alene un Autīne.
  • 1213. gadā zobenbrāļi sagūstīja Jersikas ķēniņa sievastēvu Daugeruti, kas bija devies pie Novgorodas kņaza slēgt savienību pret Livoniju.
  • 1214. gadā bīskapa Kokneses vācu vasalis Harmūts uzbruka Jersikas pilij un to izlaupīja.
  • 1224. gadā Jersikas Visvaldis "lūdza" atdot Livonijas bīskapam savas atlikušās ķēniņvalsts pusi, ko bīskaps Alberts izlēņoja tālāk Ikšķiles bruņniekam Konrādam. Dzimtas leģenda vēsta, ka Ikšķiles Konrāds apprecējis Visvalža meitu.
  • 1224. gadā pēc Tālavas un Atzeles dalīšanas arī Purnava, Bērzene, Abelene un Abrene (tagad - Balvu rajons) tika Livonijas bīskapijai.
  • 1225. gadā vecais Jersikas ķēniņš ieradās Rīgā, lai apsveiktu pāvesta legātu Modenas Vilhelmu.
  • 1230. gadā Jersikas Visvaldis savā zemē pie Līksnas upītes atļāvis nodibināt katoļu ticības sludinātāju misiju.
  • 1237. gadā Livonijas bīskaps netālu no latgaļu Asotes pilskalna Daugavas labajā krastā uzcēla Krusta pili (Kreutzburg).
  • 1239. gadā pēc ķēniņa Visvalža nāves Livonijas bīskaps uzdāvināja Livonijas ordenim pusi no Jersikas pilsnovada ar visiem īpašumiem, kas acīmredzot atradās Latgales dienviddaļā.
  • 1242. gadā pēc Ledus kaujas ordenis atsacījās no Latgales austrumu daļas Lotigolas, kuru tas bija ieguvis pēc ķēniņa Visvalža nāves kā viņam lēnī atstāto Jersikas valsts daļu.
  • 1248. gadā Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs pakļāva Lotigolas un Polockas zemes un par Polockas kņazu iecēla savu radinieku Tautvilu, bet drīz vien atcēla viņu no amata neuzticības dēļ. Tautvils aizbēga uz Rīgu, kristījās un sabiedrojās ar Livonijas mestru Andreasu, iespējams, ka kļūdams par viņa vasali.
  • 1253. gadā pēc Mindauga kristīšanās un izlīguma ar Livonijas ordeni, Tautvils saņēma atpakaļ Polockas kņazisti kā lēni, bet atteicās no Lotigolas.
  • 1255. gadā Rīgas arhibīskapijai piederēja tikai Asotes, Lepenes un Jersikas pilsnovadi, pārējās Latgales zemes piederēja Livonijas ordenim.
  • 1263. gadā Nalsenes kunigaitis un Polockas kņazs Gerdenis pēc Tautivila dēla Konstantīna padzīšanas apstiprināja iepriekš noslēgto līgumu ar Livonijas ordeni, kurā atteicās no Lotigolas ar Rēznas pili.
  • 1263. gadā Livonijas ordenis pie Rāznas ezera Mākoņkalnā atjaunoja Volkenbergas pils nocietinājumus.
  • 1275. gadā ordeņa mestrs Ernsts fon Rasburgs (Ernst von Rassburg), lai nostiprinātos iekarotajās latgaļu zemēs un kotrolētu tirdzniecības ceļus pa Daugavu, senajā latgaļu Naujenes pilskalnā uzcēla Vec-Daugavpils pili (Duneburc).
  • 1277.gadā lietuviešu kunigaitis Troidens veselu mēnesi nesekmīgi centās iekarot Daugavpili.
  • 1285. gadā Rēzeknes pilskalnā pie tirdzniecības ceļa no Lietuvas uz Pleskavu ordeņa mestrs Villekens fon Endorps uzmūrēja Rēzeknes fogtu pili, kas bija novada administratīvais centrs.
  • 1293. gadā Rīgas arhibīskaps Johans Fehte Atzeles zemē uz ezera salas (tagad- Viļaka) uzcēla nocietinātu klosteri un nosauca to par Marienhauzu (Marijas māju).
  • 1290. gadā bez mantiniekiem esošais Polockas kņazs Konstantīns novēlēja savu kņazisti Rīgas arhibīskapijai, bet savstarpējo karu dēļ Livonijas ordenis pārdevis šīs tiesības uz Polocku Lietuvas dižkungam. 1307. gadā dižkungs Vītenis padzinis Rīgas arhibīskapa garnizonu no Pleskavas.
  • 1307. gadā Polockas kņaziste tika iekļauta Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā un lietuviešu pretenzijas uz Latgali pieauga.
  • 1313. gadā tika atjaunota lietuviešu nopostītā Vec-Daugavpils.
  • 1323. gadā Livonijas ordeņa vicemestrs Konrāds Ketelhods iebruka tajā Lotigolas daļā, kas atradās Novgorodas pakļautībā.
  • 1324. gadā Novgorodas karaspēks iebruka ordeņa pārvaldītajā Latgales daļā un aizveda gūstā daudz iedzīvotāju.
  • 1338. gadā pēc kara ar lietuviešiem uz austrumiem no Aiviekstes drīkstēja brīvi tirgoties gan vācieši, gan lietuvieši un krievi.
  • 1347. gadā ordeņa mestrs Gosvins fon Hērike nostiprināja Daugavpils cietoksni ar četriem torņiem.
  • 1367. gadā Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Frimersheims par strīdīgajām teritorijām karoja ar Novgorodas republiku.
  • 1399. gadā Livonijas ordeņa mestrs Vennemars fon Brigenejs agrākās latgaļu koka pils vietā uz zemes joslas starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru uzcēla Ludzas pili. Pils atradās pie pašas Pleskavas republikas robežas, tāpēc pleskavieši, baidīdamies no ordeņa bruņinieku iebrukumiem, iepretī Ludzas pilij 1463. gadā uzcēla cietoksni Krasnij Gorodok.
  • 1432. gadā ordeņa mestrs Cise fon Rūtenbergs karoja Lietuvā.
  • 1461.-1464. gadā, kad ordeņa mestrs Johans fon Mengede apcietināja Rīgas arhibīskapu Silvestri un izlaupīja viņa zemes, Pleskavas karaspēks okupēja arhibīskapam piederošās Adzeles austrumu daļu (tagadējo Pitalovas rajonu). Tās iedzīvotājus vai nu deportēja, vai pārkristīja pareizticībā.
  • 1478.gadā Maskavija anektēja Novgorodu un Maskavas lielkņazs Ivans III pieprasīja Livonijas konfederācijai maksāt uz 13. gadsimta līgumiem balstītos Novgorodai nesamaksātos meslus Maskavijai.
  • 1480. gadā Livonijas ordeņa mestrs Bernds fon der Borhs un Rēzeknes fogts nesekmīgi mēģināja ieņemt Pleskavas kremli.
  • 1481. gadā Maskavijas karaspēks, ko vadīja lielkņazs Ivans III, iebruka Latgalē, ieņēma Daugavpili un nopostīja Rēzekni un Ludzas pili.
  • 1493.gada 13.martā ordeņa mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofe noslēdza miera līgumu ar Maskaviju uz 10 gadiem, un krievi atsacījās no okupētājām Latgales zemēm.
  • 1501.gada janvārī Livonijas landtāgā Valmierā tika noslēgts aizsardzības un uzbrukšanas savienības līgums uz 10 gadiem starp Livonijas konfederāciju un Lietuvas dižkunigaitiju.
  • 1502. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs uzvarēja lielu Maskavijas karaspēku kaujā pie Smoļinas ezera netālu no Latgales ziemeļu robežas.
  • Pēc 1509. gada Rīgas arhibīskaps Jaspers Linde Marienhauzenas klostera (Viļaka) vietā uz ezera salas aizsardzībai pret krieviem uzcēla stipru pili.
  • 1557. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs Livonijas konfederācijas vārdā noslēdza vienošanos ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par savstarpēju palīdzību pret Krieviju.
  • 1558. gadā ar nolūku aizņemties naudu karam ar Krieviju Livonijas ordenis ieķīlāja Daugavpili un Rēzeknes fogteju Polijas-Lietuvas karalim Sigismundam II Augustam.
  • 1559. gadā arī Rīgas arhibīskaps Vilhelms savas valsts dienvidu daļu (t.s. Livonia australis) ieķīlāja Polijai-Lietuvai.

Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā

  • 1561. gadā pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas Latgale nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā.
  • 1577. gadā Livonijas kara laikā Krievijas cars Jānis Briesmīgais izpostīja Latgali un aizveda gūstā daudzus tās iedzīvotājus. 1577.g. 11.augustā tika iekarota un pilnībā sagrauta Dinaburgas pils un tirdzniecības apmetne pie tās. Krievi uzcēla jaunu cietoksni 19 km lejup pa Daugavu no vecās pils, kur atrodas tagadējā Daugavpils.
  • 1582. gadā Krievija bija spiesta atteikties no Latgales, kas nonāca Polijas un Lietuvas kopvalsts ietekmē un ietilpa Pārdaugavas hercogistes sastāvā. Karalis Stefans Batorijs Dinaburgai piešķīra Magdeburgas tiesības.
  • 1601. un 1625. gadā Latgalē iebruka zviedri.
  • 1626. gadā jezuīts Jeremijs Ludingshauzens Krāslavas miestā 1676. gadā nodibināja jezuītu ordeņa nodaļu un uzcēla koka baznīcu.
  • 1629. gadā pēc Altmarkas miera līguma Latgale (Inflantijas vaivadija - województwo inflanckie, saukta arī par "Poļu Vidzemi"), tika atdalīta no Vidzemes, kas palika Zviedrijas pārvaldē.
  • 1654. gadā Latgalē iebruka Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs.
  • 1656.-1667. Otrā Ziemeļu kara laikā krievi okupēja Latgales dienvidu daļu un pārdāvēja Daugavpili par Borisogļebsku.
  • 1656. gadā zviedri nopostīja Rēzeknes pili, kas vairs netika atjaunota.
  • 1660. gadā pēc Olivas miera līguma zviedri atstāja Latgali, kas palika Polijas-Lietuvas sastāvā.
  • 1667. gadā pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas krievu okupēto Latgales daļu atdeva atpakaļ Polijai-Lietuvai.
  • 1677. gadā Dinaburga kļuva par Inflantijas vojevodistes administratīvo centru un katoļu bīskapa rezidenci.
  • 1700. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Dinaburgā pārziemoja sakšu karaspēks.
  • 1710. gadā Latgales teritorijā plosījās mēris. Izmira gandrīz viss Dinaburgas garnizons.
  • 1757. gadā Krāslavā tika atvērts katoļu seminārs un tika uzturēta apriņķa skola.

Krievijas impērijas sastāvā

  • 1772. gadā Latgali pēc pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas pievienoja Krievijas Pleskavas guberņai.
  • 1773. gadā pilsētas tiesības piešķīra Rēzeknei.
  • 1796. gadā Latgali pievienoja Baltkrievijas guberņai.
  • 1802. gadā Latgale nokļuva Vitebskas guberņas sastāvā.
  • 1811.-1815. gadā Krāslavā darbojās jezuītu ģimnāzija, kas deva impulsu Latgales iedzīvotāju izglītībai.
  • 1810.-1833. gadā sakarā ar Napoleona uzbrukuma draudiem tika uzcelts jauns Daugavpils cietoksnis, kuram bija svarīga loma Krievijas ziemeļaustrumu robežu aizsardzībā. Tā ēku un nostiprinājumu celtniecība turpinājas līdz 1878.gadam.
  • 1836. gadā caur Daugavpili un Rēzekni izbūvēja Pēterburgas-Varšavas šoseju.
  • 1860. gadā caur Daugavpili un Rēzekni uzbūvēja Pēterburgas-Varšavas dzelzceļa līniju.
  • 1861. gada 19.februārī Krievijā tika izdots dzimtļaužu brīvlaišanas manifests ar tulkojumu latgaliešu izloksnē "Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidoreszonas", pēc kura Latgales zemnieki ieguva personas brīvību.
  • 1865. gadā caur Krustpili, Daugavpili un Krāslavu uzbūvēja Rīgas-Orlas dzelzceļa līniju.
  • 1893. gadā imperators Aleksandrs III Romanovs pavēlēja Dinaburgu pārdēvēt par Dvinsku.
  • 1904. gadā caur Krustpili un Rēzekni uzbūvēja Ventspils-Ribinskas dzelzceļa līniju.
  • 1915. gadā Pirmais Pasaules karš spieda Latgalē apmesties lielai daļai no Kurzemes bēgļiem.
  • 1917. gada 9.-10. maijā Rēzeknē notika Latgales pārstāvju kongress, kas lēma par Latgales atkalapvienošanu ar citiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem.
  • 1917. gada novembrī Latgalē nodibinājās padomju vara.
  • 1918. gada februārī Latgali ieņēma ķeizariskās Vācijas armija.
  • 1918. gada decembrī Latgali ieņēma Sarkanā armija.

Latvijas Republikas sastāvā

  • 1920. gada janvārī Latgali ieņēma Latvijas armija. Daugavpils un Krāslavas ieņemšanā piedalījās Polijas armija.
  • 1920. gada 11. augustā Padomju Krievija Rīgas miera līgumā ar Latviju atteicās no pretenzijām uz Latgali.
  • 1923.gada 16.aprīlī Krāslavas miestam piešķīra pilsētas tiesības.
  • 1940. gada jūnijā Latgali ieņēma Sarkanā armija, bet augustā to inkorporēja PSRS.
  • 1944. gadā no Latgales tika atdalīti seši Abrenes apriņķa pagasti un pievienoti Krievijai.
  • 1990. gadā tika atjaunota Latvijas Republikas neatkarība, kas tika starptautiski atzīta pēc 1991. gada augusta.
  • 2007. gadā tika parakstīts Latvijas-Krievijas robežlīgums, kurā tika atzīta 1944. gada robeža.

Dokumenti

Novgorodas hronika par Lotigolas atgūšanu

1242. gada vasarā, kā Novgorodas 1. laika grāmatā vēstīts, vācieši pēc sakāves Ledus kaujā atsacījās no pirms tam iekarotās Lotigolas (Лотыголa), kā arī no Pleskavas (Пльсковъ), Votzemes (Водь) un Lugas (Лугa). Tas visticamāk liecina, ka novgorodieši Lotigolas vārdā saukuši latgaļu zemes uz austrumiem no Abrenes:

"Того же лЂта НЂмци прислаша с поклономь: «безъ князя что есмы зашли Водь, Лугу, Пльсковъ, Лотыголу мечемь, того ся всего отступаемъ; а что есмы изъимали мужии вашихъ, а тЂми ся розмЂнимъ: мы ваши пустимъ, а вы наши пустите»; и таль пльсковьскую пустиша и умиришася".

Skatīt arī

Atsauces

  1. ↑ http://data.csb.gov.lv/Dialog/varval.asp?ma=IS0200&ti=IS20%2E+PAST%C2V%CEGO+IEDZ%CEVOT%C2JU+NACION%C2LAIS+SAST%C2VS+RE%CCIONOS+UN+REPUBLIKAS+PILS%C7T%C2S+GADA++S%C2KUM%C2&path=../DATABASE/Iedzsoc/Ikgad%E7jie%20statistikas%20dati/Iedz%EEvot%E2ji/&lang=16

Ārējās saites

Latviešu vēsturiskās zemes
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latgale&oldid=1268347"