Andris Bērziņš (politiķis, 1951)

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par 1951. gadā dzimušu politiķi. Par citām jēdziena Andris Bērziņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Andris Bērziņš
Andris Bērziņš 2011. gadā
Latvijas Republikas Ministru prezidents
Amatā
2000. gada 5. maijs — 2002. gada 7. novembris
Prezidents Vaira Vīķe-Freiberga
Priekštecis Andris Šķēle
Pēctecis Einars Repše
Rīgas domes priekšsēdētājs
Amatā
1997. gada 9. marts — 2000. gada 5. maijs
Prezidents
Premjerministrs
Priekštecis Māris Purgailis
Pēctecis Andris Ārgalis
Latvijas Republikas labklājības ministrs
Amatā
1994. gada 19. septembris — 1995. gada 21. decembris
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs Māris Gailis
Priekštecis Jānis Ritenis
Pēctecis Vladimirs Makarovs
10. Saeimas deputāts
Amatā
2011. gada 14. aprīlis — 2011. gada 17. oktobris
Prezidents
Premjerministrs Valdis Dombrovskis
9. Saeimas deputāts
Amatā
2006. gada 7. novembris — 2010. gada 2. novembris
Prezidents
Premjerministrs

Dzimšanas dati 1951. gada 4. augustā (72 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Politiskā partija PSKP (1979-1989)
Latvijas Ceļš (1993-2007)
LPP/LC (2007-2011)
Dzīvesbiedrs(-e) Daina Bērziņa
Profesija vēstures skolotājs
Augstskola Latvijas Valsts universitāte

Andris Bērziņš (dzimis 1951. gada 4. augustā, Rīgā) ir latviešu pedagogs un politiķis, bijušais Latvijas Ministru prezidents (2000-2002), kā arī Rīgas domes priekšsēdētājs (1997-2000), ministrs un Saeimas deputāts. Bijis viens no partijas "Latvijas Ceļš" dibinātājiem, pēc tam pārstāvējis LPP/LC. Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris.[1]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Rīgā, bet pēc tam dzīvojis Ogrē, kur pabeidzis skolu un dzīvo joprojām. Augstāko izglītību ieguvis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Pēc studiju beigām strādājis par vēstures skolotāju, bet drīz pievērsies administratīvam darbam. Jau Latvijas PSR laikā darbojies valsts pārvaldē (Valsts profesionāli tehniskās izglītības komitejā un Darba un sociālo lietu komitejā), laika posmā no 1979. līdz 1989. gadam bija arī komunistiskās partijas biedrs.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas ieņēma augstus amatus izpildvarā: Labklājības departamenta direktora vietnieks Ekonomikas ministrijā (1990–1992) un ministra vietnieks un Darba departamenta direktors Labklājības ministrijā (1992–1993).

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1993. gadā A. Bērziņš bija viens no savienības "Latvijas Ceļš" dibinātājiem. Partijai nonākot pie varas pēc 5. Saeimas ievēlēšanas, viņš kļuva par Darba valsts ministru V. Birkava valdībā. Par pilntiesīgu Ministru kabineta locekli A. Bērziņš kļuva nākamajā valdībā, kad ieņēma Labklājības ministra un Ministru prezidenta biedra amatu M. Gaiļa valdībā. 1995.—1997. gadā bija Darba lietu valsts ministrs A. Šķēles valdībā.

1997. gadā A. Bērziņš tika ievēlēts Rīgas domē un ievēlēts par Rīgas domes priekšsēdētāju. Šo amatu ieņēma līdz 2000. gadam, kad kļuva par Latvijas Ministru prezidentu. A. Bērziņa valdība darbojās laika posmā no 2000. gada 5. maija līdz 2002. gada 7. novembrim. Tas ir visu laiku ilgākais Ministru kabineta darbības laiks. Šajā laikā A. Bērziņš ieņēma arī "Latvijas Ceļa" priekšsēdētāja amatu.

2002. gadā A. Bērziņš atkārtoti tika ievēlēts par "Latvijas Ceļa" priekšsēdētāju, bet 8. Saeimas vēlēšanās partija startēja neveiksmīgi un netika ievēlēta Saeimā. 2003. gadā viņš atkāpās no partijas priekšsēdētāja amata un nesekmīgi piedalījās arī nākamajās vēlēšanās: 2004. gada Eiropas Parlamenta un 2005. gada Rīgas domes vēlēšanās. Pēc šīs neveiksmes "Latvijas Ceļš" uzsāka tuvināšanos ar Latvijas Pirmo partiju.

2006. gada oktobrī no Latvijas Pirmās partijas un partijas "Latvijas Ceļš" vēlēšanu apvienības A. Bērziņš tika ievēlēts 9. Saeimā, kur kļuva par LPP/LC frakcijas un Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju. 2010. gada rudenī netika ievēlēts 10. Saeimā no apvienības "Par Labu Latviju" saraksta, tomēr 2011. gada aprīlī ieguva Saeimas deputāta mandātu uz laiku, kamēr Inese Šlesere atradās bērna kopšanas atvaļinājumā. Ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās A. Bērziņš kandidēja no Šlesera Reformu partijas LPP/LC saraksta, tomēr, tāpat kā partijas biedri, Saeimā netika ievēlēts.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2018. gada 3. maijā saņēma III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par "Par nopelniem Latvijas valsts neatkarības nostiprināšanā un ieguldījumu valsts attīstībā un sabiedriski politiskajā dzīvē".[1]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Valsts prezidents Rīgas pilī pasniedz augstākos valsts apbalvojumus» (PDF). Latvijas Valsts prezidenta kanceleja. 2018. gada 3. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. decembrī. Skatīts: 2018. gada 7. maijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • gramata21.lv A. Bērziņa biogrāfija virtuālajā enciklopēdijā Latvijas ļaudis
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Jānis Ritenis
Latvijas Labklājības ministrs
1994. gada 19. septembris—1995. gada 21. decembris
Pēctecis:
Vladimirs Makarovs
Priekštecis:
Māris Purgailis
Rīgas pašvaldības vadītājs
1997. gads—2000. gads
Pēctecis:
Andris Ārgalis
Priekštecis:
Andris Šķēle
Latvijas Ministru prezidents
2000. gada 5. maijs—2002. gada 7. novembris
Pēctecis:
Einars Repše