Pitalova

Pitalova
pilsēta
Пыталово
Pitalovas dzelzceļa stacijas uzraksts 2007. gadā
Ģerbonis
Pitalova
Koordinātas: 57°03′43″N 27°55′09″E
Valsts	Krievija
Federālais apgabals	Ziemeļrietumu federālais apgabals
Federācijas subjekts	Pleskavas apgabals
Rajons	Pitalovas rajons
Pirmoreiz minēta	1782
Ciema tiesības	1925
Pilsētas tiesības	1933
Vēsturiskie nosaukumi	Jaunlatgale (1921—1938) Abrene (1938—1945)
Augstums	80 m
Iedzīvotāji (2021)
• kopā	5 263
Laika josla	UTC+3 (UTC+3)
Mājaslapa	pytalovo.reg60.ru
Pitalova Vikikrātuvē

Jaunlatgales (vēlāk — Abrenes, Pitalovas) dzelzceļa stacija (1937)

Dzelzceļa stacija mūsdienās (noņemts ēkas oriģinālais uzraksts "Jaunlatgale", kas atradās virs ieejas

Pitalova (krievu: Пыталово) ir pilsēta Krievijas Federācijā, kas no 1920. līdz 1940. gadam bija Latvijas Republikas, bet no 1940. līdz 1944. gadam — Latvijas PSR teritorijā. No 1921. līdz 1938. gadam tās nosaukums bija Jaunlatgale, pēc tam pārdēvēja par Abreni, bet pēc pievienošanas Krievijai 1945. gadā pārdēvēta par Pitalovu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā tā de facto palika Krievijas Federācijas sastāvā, bet pēc Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas 2007. gadā Latvija arī de iure atteicās no pretenzijām uz Abreni.

Nosaukums

Latvijā izplatīta versija, ka pilsētas nosaukums „Pitalova” ir pārkrievots no „Pietālava, Pietalva, Pītolva, Pītolova”, ar nozīmi — „pie Tālavas”. Latvijā ir vairākas vietas, kur nosaukums izveidojies ar norādījuma priedēkli (Pierīga, Piebalga, Piedrujas, Piekrastes, Pikalne, Piesauļi, u.c.). Tāpat arī pilsētas atrašanās vieta vēsturiski robežojusies ar seno, tirdzniecības plūsmai nozīmīgo Tālavas (Tolowa, Tuolova, Pītolva) apgabalu, kura nosaukums datēts jau ar 13. gadsimta sākumu.

1938. gadā pilsētai piešķirtais nosaukums Abrene ir cēlies no Tālavas dalīšanas līgumā pieminētās Abrenes Atzeles zemē.

Vēsture

Abrenes pamatskola 1930. gadu sākumā

Abrenes ģerbonis (no 1933)

Teritorijas apgabals vēsturiski bijusi robežteritorija, kuru apdzīvojuši balti, somugri un slāvi. Latgaļu apdzīvotās zemes atradās uz rietumiem no Veļikajas upes (agrāk — Mudava) un Sebežas, teritorijā, kura aptver Abrenes pilsētu un apriņķa lielāko daļu. Novads ietilpa latgaļu zemē Atzelē, kurš rietumos robežojās ar lielo latgaļu zemi Tālavu. Ar šo faktu saistīta viena no Pitalovas nosaukuma izcelsmes versijām (pie Tālavas).

13. gadsimtā, izveidojoties Livonijas Konfederācijai, Abrenes pilsnovads kļuva par Rīgas arhibīskapijas daļu, bet 1476. gadā šo teritoriju atkaroja Pleskavas kņazi. Pēc Livonijas kara 16. gadsimtā novada rietumu daļa nonāca Polijas-Lietuvas sastāvā, bet pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā Abrene kļuva par Krievijas Impērijas Pleskavas guberņas daļu. 1782. gadā Pitalovas sādža (krievu: сельцо) pirmo reizi minēta vēstures avotos. Vēl 19. gadsimta beigās konstatēts, ka Pitalovas apkārtnē daļa ļaužu, ko dēvēja par "krievu latviešiem", joprojām runāja latgaļu valodā. Krievijas Impērijas sastāvā Abrenes apriņķis bija līdz pat Pirmā pasaules kara beigām.

1863. gadā uz Pēterburgas—Varšavas dzelzceļa līnijas izbūvēja Pitalovas pieturas punktu, kas 1873. gadā atklāta kā telegrāfa postenis, bet vēlāk kļuva par pilnvērtīgu staciju. Lai nodrošinātu kokmateriālu pārvadāšanu, 1902. gadā no Pitalovas izbūvēja dzelzceļa atzaru līdz Sitai, ko 1916. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, armijas vajadzībām pagarināja līdz Ieriķiem. Šajā laikā Pitalovas stacija un tās apkārtne sāka veidoties par apdzīvotu vietu.

Brīvības cīņu un Latvijas valsts periods

Pēc neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanas Tautas padome pasludināja, ka tā apvieno visas latviešu apdzīvotās teritorijas Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņās. 1919. gada 10. jūnijā Parīzes Miera konferences Latvijas delegācijas Miera konferencei adresētajā memorandā bija teikts, ka "latvieši apdzīvo Pleskavas guberņā šauru zemes strēmeli gar Vidzemes robežu uz rītiem no Baltinavas starp Ludzes apriņķa robežu un Petrogradas—Varšavas dzelzceļu, starp Korsovkas [Kārsavas] un Pitalovas stacijām."

1920. gada 14. janvārī, noslēdzoties Abrenes kaujai, Latvijas Bruņotie spēki ieguva kontroli pār Pitalovu un tuvāko apkārtni. Saskaņā ar Latvijas—Krievijas miera līgumu, kurā Krievija "bez ierunām" un "uz mūžīgiem laikiem" atteicās no tiesībām attiecībā uz Latvijas tautu un zemi, arī Pitalovu un tās dzelzceļa mezglu kopā ar 3 pagastiem iekļāva Latvijā.

1921. gadā Pitalovu pārdēvēja par Jaunlatgali. 1925. gada 18. decembrī Augšpils pagasta Jaunlatgalei piešķīra biezi apdzīvotas vietas statusu, 1933. gadā — pilsētas tiesības. 1938. gada 1. aprīlī pilsētu pārdēvēja par Abreni.

1920. gadā Pitalovā atradās dzelzceļa stacija un 8 dzīvojamās mājas dzelzceļa darbiniekiem. Pēc 1925. gada Jaunlatgale piedzīvoja strauju izaugsmi. Tā 1926. gadā atklāja pamatskolu, 1935. gadā — elektrostaciju un Aizsargu namu, 1936. gadā — ģimnāziju un kinoteātri, 1939. gadā — stadionu un patērētāju biedrības "Turība" tirdzniecības namu. Augot iedzīvotāju skaitam, izveidojās divas draudzes; 1931. gadā iesvētīja pareizticīgo baznīcu, bet 1936. gadā — luterāņu baznīcu. Līdz 1935. gadam bija uzceltas 114 dzīvojamās mājas ar 327 dzīvokļiem. Straujās būvniecības izraisītā pieprasījuma dēļ apbūves gabalu cena pieauga pieckārt. 1938. gadā no 326 apbūves gabaliem 170 bija apbūvēti. Apbūvi veidoja brīvstāvošas, apmestas koka ēkas ar skārda jumtiem. Bruģētas bija tikai galvenās pilsētas ielas, taču arī gar nebruģētām ielām bija izbūvētas betona ietves. Ielu malās veidoja liepu un papeļu alejas. 1938. gadā pilsētā darbojās ap 60 tirdzniecības un 20 amatniecības uzņēmumi.

Okupācijas periods

1940. gada 15. jūnijā 14 km attālumā no Abrenes Masļenku robežincidentā (Augšpils pagasta Masļenkos un Šmaiļos), NKVD nogalināja 5 un sagūstīja 37 robežargus un civiliedzīvotājus. 1940. gada 17. jūnijā Abrenē ienāca PSRS karaspēks, un 1940. gada 21. jūlijā Abrene nonāca Latvijas PSR sastāvā. Jau septembrī jaunā vara pārdēvēja 12 pilsētas ielas, sākot ar ielām, kas nosauktas latviešu kultūras, politikas un sabiedrisko darbinieku vārdos. 1941. gada 14. jūnijā no Abrenes stacijas izsūtīja 24 Abrenes iedzīvotājus. Pavisam deportēja 447 Abrenes apriņķa iedzīvotājus.

1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija uzbruka PSRS. Jau piektajā dienā pēc operācijas "Barbarosa" sākuma, 1941. gada 27. jūnijā, Luftwaffe lidmašīnas bombardēja vilcienu, kas pameta Abreni Pleskavas virzienā. 1941. gada 5. jūlijā Sarkanās armijas daļas bez pretestības atkāpās no Abrenes. Pilsētu ieņēma vācu 41. motorizētais korpuss, un sākās vācu okupācija. Aizstājcietumu pārvalde bijušās ģimnāzijas telpās un stacijai piegulošajās ēkās ierīkoja nometni "mazāk politiski bīstamajiem" ieslodzītajiem. 1941. gada 12. augustā netālajā Balastu purvā Arāja komanda nošāva ap 150 Abrenes un apkārtējo pagastu ebreju. Salīdzinājumam, 1935. gadā Abrenē dzīvoja 61 ebrejs, kas veidoja 4,9% pilsētas iedzīvotāju.

1944. gada sākumā frontes apgādes vajadzībām Vērmahts norīkoja vietējos zemniekus un karagūstekņus dzelzceļa līnijas Abrene—Opočka būvniecībā.

Latvijas atkārtotās okupācijas laikā 1944. gada 22. jūlijā Sarkanā armija ieņēma Abreni. Gatavojoties Abrenes pievienošanai Krievijai, jūlija beigās Pleskavas apgabala izpildkomitejas operatīvā grupa inventarizēja infrastruktūras un ekonomisko stāvokli Abrenē, secinot, ka pilsētā ir saglabājušās 77 apdzīvojamas celtnes (aptuveni 40% pirmskara apbūves). 22. augustā Krievijā esošajam Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijam lika "griezties ar lūgumu" iekļaut Abrenes pilsētu kopā ar sešiem apriņķa pagastiem: Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils pagastu Krievijas PFSR sastāvā, to pamatojot ar lielo krievu īpatsvaru teritorijā. Nākamajā dienā, 1944. gada 23. augustā, teritoriju pievienoja Krievijas PFSR jaunizveidotajam Pleskavas apgabalam, kā rezultātā Latvijas teritorija zaudēja 2% savas platības. 1945. gadā Abrenē dzīvoja ap 1200 iedzīvotāju. Pēc pievienošanas Krievijai 1945. gadā, Abreni pārdēvēja par Pitalovu, taču stacijas nosaukums Abrenes vārdu saglabāja līdz 1963. gadam.

Ielu nosaukumu maiņa Abrenē / Pitalovā

1936. gadā	Mūsdienās	Oriģinālvalodā
Brāļu Skrindu iela	Komjaunatnes iela	Комсомольская улица
Grāvju iela	Partizānu iela	Партизанская улица
Jāņa Čakstes iela	Uzvaras iela	улица Победы
Kalpaka iela	Puškina iela	Пушкинская улица
Latgales iela	Padomju iela	Советская улица
Lāčplēša iela	Sarkanarmijas iela	Красноармейская улица
Upes iela	Pionieru iela	Пионерская улица

Latvijas neatkarības atjaunošanas periods

Kad 1990. gada 4. maijā jaunievēlētā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju, tās 9. pantā nosakot Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar 1920. gada miera līgumu. Deklarācijas preambulā arī tika konstatēts, ka 1922. gadā pieņemtā Latvijas Republikas Satversme joprojām ir spēkā de iure, nosakot pārejas periodu valsts varas de facto atjaunošanai. Tas savukārt noslēdzās līdz ar valstiskās neatkarības de facto pasludināšanu 1991. gada 21. augustā. Latvijas puse uzskatīja, ka PSRS tiesiskā mantiniece Krievija, pieņemot 4. maija deklarāciju, akceptē arī Latvijas teritoriju, kāda tā bija 1920. gada Miera līguma slēgšanas brīdī. Tādējādi, 1992. gada 22. janvārī, LR Augstākā padome, atzīstot Abrenes pievienošanu Krievijai 1944. gadā par antikonstitucionālu, pieņēma lēmumu "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu".

Krievija tam nepiekrita, tādēļ jautājums kļuva par ilgstošu šķērsli Latvijas—Krievijas robežas nospraušanai. Šajā laikā Latvija pretendēja uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, kas savukārt nevēlējās pieļaut teritoriālas domstarpības ar Krieviju pēc tam, kad Latvijas austrumu robeža kļūtu par ES un NATO robežu ar Krieviju. Līdz ar to 1997. gada 9. decembrī Latvija apstiprināja Latvijas—Krievijas robežlīguma projektu, kurā tika akceptētas de facto pastāvošās robežas.

Pēc iestāšanās ES un NATO Latvija 2005. gadā Krievijai izvirzīja prasību Latvijas—Krievijas robežlīgumam pievienot deklarāciju ar atsauci uz 1920. gada miera līgumu. Taču tā laika politiskā vadība nolēma piekāpties, to skaidrojot ar nepieciešamību respektēt ES un NATO garantēto drošību. 2007. gada 27. martā Maskavā Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis un Krievijas valdības vadītājs Mihails Fradkovs robežlīgumu parakstīja, 17. maijā to ratificēja Saeima, un 29. maijā to apstiprināja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Demogrāfija

Atrodoties Latvijas sastāvā, Abrene bija viena no visstraujāk augošajām apdzīvotajām vietām valstī. Abrenes straujā demogrāfiskā izaugsme skaidrojama ar vairāku apstākļu kopumu. Pirmkārt, 1925. gadā Jaunlatgale no neliela ciema kļuva par apriņķa pārvaldes centru, un, lai topošā pilsēta pilnvērtīgi spētu pildīt jaunās funkcijas, tajā bija jābūvē infrastruktūra un jāieved darbaspēks.

Otrā pasaules kara gaitā daļa pilsētas iedzīvotāju gāja bojā vai tika deportēti. Pēc Abrenes pievienošanas Krievijai vairums Abrenē dzīvojošo latviešu pilsētu pameta un pārcēlās uz Latviju, tādējādi Abrene piedzīvoja būtisku sabiedrības nomaiņu, un mūsdienās latvieši veido niecīgu daļu pilsētas iedzīvotāju.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads Iedz. ±% g.p. 1930 849 —     1935 1 242 +7.91% 1938 1 500 +6.49% 1945 1 200 −3.14% 1959 3 453 +7.84% 1970 4 099 +1.57% 1979 5 173 +2.62% 1989 7 100 +3.22% 1996 7 300 +0.40% 1998 7 200 −0.69% 2000 7 200 +0.00%	Gads Iedz. ±% g.p. 2001 7 100 −1.39% 2002 6 806 −4.14% 2004 6 650 −1.15% 2005 6 542 −1.62% 2006 6 426 −1.77% 2007 6 257 −2.63% 2008 6 070 −2.99% 2009 5 953 −1.93% 2010 5 826 −2.13% 2011 5 819 −0.12% 2012 5 687 −2.27%	Gads Iedz. ±% g.p. 2013 5 574 −1.99% 2014 5 447 −2.28% 2015 5 424 −0.42% 2016 5 406 −0.33% 2017 5 335 −1.31% 2018 5 348 +0.24% 2019 5 350 +0.04% 2020 5 354 +0.07% 2021 5 263 −1.70%

Etniskais sastāvs

Abrenes iedzīvotāju etniskais sastāvs 1935. un 2020. gadā

Tautība	1935.		2020.
	skaits	%	skaits	%
Krievi	626	50,4	4862	92,4
Latvieši	479	38,6	12	0,2
Baltkrievi	25	2,0	78	1,5
Citi	112	9,0	311	5,9
Kopā	1242		5263

Literatūra

• A. Mieriņa. Kā Latvija pieteica sevi pasaulei 1919. gadā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1992. Nr.1, 146.-179.
• Ainārs Zelčs. Abrene 2002. — Lauku avīze, Rīga 2014. ISBN 9984878910
• Vilberts Krasnais. Latviskā Jaunlatgale, apgabala vēsturiskie likteņi. Rīga 1937.
• A. Bergmanis. Jauni fakti par Abrenes pievienošanu — Diena. 1994. gada 17. janvārī
• Dītrihs Andrejs Lēbers. Krievijas un Latvijas teritoriālais strīds Abrenes jautājumā. — Jurista Vārds 24.05.2005.
• Satversmes tiesas tiesneses Kristīnes Krumas atsevišķās domas lietā Nr. 2007-10-0102

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pitalova.

• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• 1935. gada tautas skaitīšanas dati
• Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmums „Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu”. — 22.01.1992.
• Mārtiņš Paparinskis — Robežlīguma spriedums un starptautiskās tiesības
• Guntars Laganovskis — Kā Latvija ieguva un pazaudēja Abreni
• http://www.old.historia.lv/alfabets/A/AB/abrene/raksti/andersons.htm[ Kā Narva, Pečori un Abrene tika iekļauta Krievijas Sociālistiskajā Federatīvajā Republikā.] Arhivēts 2018. gada 24. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
• Satversmes tiesa par robežlīgumu un Abreni
• Latvian Civic Heraldry: ABRENE
• Novgorodas pirmā laika grāmata (1233—1265) (senkrievu valodā)
• Древняя Вышгородская земля на Псковщине (krieviski)
• Pitalovas rajona ģerbonis (krieviski)
• Pitalovas pilsētas vēstures lapa (krieviski)
• Pitalova ekciklopēdijā "Mana pilsēta" (krieviski)

Skatīt arī

• Abrenes apriņķis
• Abrenes iela