Pāriet uz saturu

Latvijas okupācija (1940)

Vikipēdijas lapa
PSRS Aizsardzības TK Timošenko 1940. gada 9. jūnija slepenā pavēle okupēt Baltijas valstis: uzbrukt Baltijas valstu kara kuģiem, sagrābt tirdzniecības flotes kuģus,
izsēdināt desantu ostās, bloķēt krastus, asistēt sauszemes karaspēka uzbrukumam Rakveres virzienā.
Plānotā uzbrukuma shēma saskaņā ar maršala Timošenko pavēli:

1) uz 12. jūniju PSRS Baltijas kara flotei būt kaujas gatavībā;
2) kaujas darbību sākt pēc Ļeņingradas kara apgabala komandiera pavēles;

3) kara flotes darbības plānu izstrādāt līdz 10. jūnijam.
PSRS un Nacistiskās Vācijas okupētās teritorijas Otrā pasaules kara sākumā (1939—1940)
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls
Šis raksts ir par 1940. gada okupāciju. Par citām jēdziena Latvijas okupācija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Latvijas okupācija 1940. gadā bija Latvijas Republikas bruņota sagrābšana ar tai sekojošu aneksiju, ko 1940. gada vasarā Baltijas valstu okupācijas ietvaros īstenoja PSRS.

Vēsturnieki Latvijas okupāciju iedala 3 posmos:

  1. politiskās augsnes sagatavošana,
  2. pastāvīgas PSRS militārās klātbūtnes uzspiešana,
  3. karaspēka ievešana un politiskās varas pārņemšana.

Viens no pirmajiem starptautisko tiesību jēdzienu occupatio bellicara un occupatio pacifica, balstoties uz juristu atzinumiem, lietoja Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš 1943. gada 27. oktobra memorandā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai par situāciju ar Latvijas valsti.[1]

Pirmais posms

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1938. gads Eiropas politikā iezīmējās ar Rietumvalstu piekāpšanos Hitlera prasībām, lai novērstu jauna Eiropas kara sākšanos. Mazās Eiropas valstis bija spiestas pozicionēties starp lielvaru ambīcijām. 1938. gada 12. martā Vācija anektēja Austriju ("Austrijas anšluss").

PSRS IeTK Izlūkošanas, terora un diversiju IV pārvalde u.c. spēka struktūras 1938. gadā aktivizēja "politisko, ekonomisko, militāro un izlūkošanas darbību, lai, atbalstot strādnieku kustību, gāztu marionešu režīmus [Baltijā]."[2] 1938. gada maijā sākās padomju preses uzbrukumi Baltijas valstīm. Tika inscenētas dažādas provokācijas un izmantota iedzīvotāju daļas neapmierinātība ar Ulmaņa autoritāro režīmu.[3]

1938. gada septembrī Latvija atteicās no Tautu Savienības uzturētās kolektīvās drošības politikas, paziņoja par neitralitātes politiku un 19. decembrī pieņēma likumu par valsts neitralitāti. Būtībā šāda neitralitāte tikai kaitēja, jo, nepieslienoties nevienam no blokiem — Vācijai, Lielbritānijai ar Franciju vai PSRS, Baltijas valstu intereses tika ignorētas un ar tām neviens nerēķinājās. 1939. gadā nedz Vācija, nedz Lielbritānija un Francija nevēlējās sniegt garantijas Baltijas neitralitātei, jo sadarbība ar PSRS bija daudz svarīgāka. Rietumvalstis Baltijas nokļūšanu PSRS ietekmes zonā uztvēra pozitīvāk nekā to nonākšanu Vācijas sfērā. Laiks starp Čehoslovākijas sadalīšanu Minhenē un Molotova — Ribentropa pakta noslēgšanu bija pēdējais brīdis, kad Baltijas Antantes valstis vēl varēja brīvprātīgi izvēlēties, kuram no lielvaru blokiem pieslieties.[4]

1938. gada 30. septembrī Minhenes vienošanās rezultātā Nacistiskā Vācija, Lielbritānija, Francija un Itālijas Karaliste vienojās par Čehoslovākijai piederošā Sudetu apgabala pievienošanu Vācijai, bet 1939. gada 15. martā Vācija okupēja pārējo Čehoslovākijas daļu, izbeidzot valsts pastāvēšanu. 1939. gada aprīlī Vācija lauza neuzbrukšanas līgumu ar Poliju.

1939. gada pavasarī notika PSRS, Lielbritānijas un Francijas sarunas par Baltijas valstu neatkarības garantēšanu, ja kāda no Baltijas valstīm piedzīvotu tiešu ārējo agresiju vai pat tikai agresijas draudus. PSRS valdība piedāvāja šādā situācijā militāri iejaukties pat bez cietušās valsts piekrišanas, ko Lielbritānijas un Francijas valdības noraidīja.

1939. gada 28. martā PSRS nodeva Latvijai un Igaunijai notu, kurā brīdināja abas Baltijas valstis netuvināties citām valstīm, brīdinot lietot spēku šo norādījumu neievērošanas gadījumā. 1939. gada 7. jūnijā Latvija un Igaunija parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju.

1939. gada 23. augustā PSRS augstākajā politiskajā līmenī nodrošinājās pret Nacistiskās Vācijas iebildumiem padomju ekspansijai Baltijā un Austrumeiropā, noslēdzot Hitlera—Staļina paktu ar slepenajiem papildu protokoliem, kuros abas lielvalstis sadalīja Austrumeiropu piederības sfērās. Latvija, Somija un Igaunija tika "iedalīta" PSRS; 28. septembrī PSRS ieguva arī Lietuvu.

  • Latvijas, Vācijas un Igaunijas ārlietu ministri paraksta neuzbrukšanas (miera) līgumus, 1939
    Latvijas, Vācijas un Igaunijas ārlietu ministri paraksta neuzbrukšanas (miera) līgumus, 1939
  • Hitlera—Staļina pakta slepenais protokols par Baltijas un Austrumeiropas valstu teritoriju sadalīšanu
    Hitlera—Staļina pakta slepenais protokols par Baltijas un Austrumeiropas valstu teritoriju sadalīšanu
  • Molotovs paraksta draudzības un robežu demarkācijas līgumu starp Vāciju un Padomju Savienību. Aiz viņa stāv Ribentrops un Staļins
    Molotovs paraksta draudzības un robežu demarkācijas līgumu starp Vāciju un Padomju Savienību. Aiz viņa stāv Ribentrops un Staļins
  • Polijas sadalīšanas karte
    Polijas sadalīšanas karte
  • Vācbaltiešu izceļošana
    Vācbaltiešu izceļošana

Otrais posms

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Karadarbība Eiropā 1940. gada aprīlī—jūnijā. 9. aprīlī Vērmahts iebruka Dānijā un Norvēģijā, 10. maijā Nīderlandē un Beļģijā, Francijas armija tika sakauta līdz 16. jūnijam. Tikai pēc tam Sarkanā Armija okupēja Baltijas valstis un uzbruka Rumānijas Karalistei

1939. gada augustā PSRS pie Latvijas robežas sāka koncentrēt karaspēku, kura skaitliskais lielums pēc Austrumpolijas okupācijas oktobrī sasniedza ap 200 000 sarkanarmiešu ar aviāciju un tankiem, kas daudzkārt pārsniedza Latvijas Bruņoto spēku karavīru kopskaitu un bruņojumu. 1939. gada 1. janvārī Latvijas Bruņotajos spēkos skaitījās 1969 virsnieki, 3988 instruktori un 11 188 kareivji, kopā 17 145 vīri. Kopā ar 1244 brīva līguma strādniekiem bija 18 389 cilvēki.[5]

1939. gada septembrī Vācija un PSRS iebruka Polijā, kas izraisīja Otrā pasaules kara sākšanos. 1939. gada 28. septembrī PSRS un Vācijas parakstītās vienošanās iekļāva arī protokolu par Igaunijas un Latvijas vācbaltiešu izceļošanu. Vienlaikus Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas valdībām PSRS ultimatīvā formā piedāvāja noslēgt "draudzības un savstarpējās palīdzības līgumus" (t.s. bāzu līgumus). Pēc tam, kad 28. septembrī Igaunija parakstīja savstarpējās palīdzības paktu ar PSRS, arī Latvijas Ārlietu ministrs Vilhelms Munters 5. oktobrī Maskavā parakstīja savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un PSRS. 10. oktobrī līdzīgu paktu parakstīja arī Lietuva. Pēc tam, kad pēc ieilgušām sarunām Somija atteicās parakstīt šādu līgumu, PSRS armija tai uzbruka, aizsākot Ziemas karu. Pēc Polijas kampaņas 1939. gada oktobrī NKVD iekārtoja Juhnovas un Kozeļskas karagūstekņu nometnes, nometnes plānoja ierīkot arī Baltijas valstu karavīru internēšanai bruņotas pretošanās gadījumā. NKVD ģenerālis I. Serovs izdeva pavēli par "naidīgo elementu" deportāciju sagatavošanu okupējamajās Baltijas valstīs.[6]

Jau pirms pakta noslēgšanas Kārlim Ulmanim nebija neskaidrību par to, kas notiks, ja Latvija atsacīsies to parakstīt. Savam tuvam līdzgaitniekam Ādolfam Klīvem viņš attaisnoja savu lēmumu:

"Jebkura militāra pretošanās krieviem ir neiespējama. Mūsu aizsardzības sistēma kopš valsts pirmajām dienām ir bāzēta uz vienas vai divu nedēļu pretošanos, kamēr saņemam Tautu Savienības vai draudzīgu valstu palīdzību. Tagad uz tādu palīdzību nevar cerēt. Tautu Savienība ir bezspēcīga un mūsu sabiedrotā Igaunija jau parakstījusi līgumu. Polija ir sakauta, un satiksme ar Lielbritāniju un Franciju ir pārtraukta. Nav šaubu, ka mums būs jāparaksta Maskavā līdzīgs līgums, kā to ir parakstījuši igauņi."[7]

Pēc īsām sarunām par bāzu atrašanās vietām PSRS ieveda Latvijā 25 000 vīru lielu karaspēka kontingentu, kas ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes, kur kopā ar karaspēka vienībām un tehniku izvietoja arī nekontrolētu skaitu militāro inženiertehnisko darbinieku un virsnieku ģimenes.[8] PSRS prasības pēc papildu privilēģijām turpināja augt. 13. oktobrī pēc PSRS pieprasījuma tika parakstīta pirmā papildu vienošanās, pēc tam nākamās (kopā 12 vienošanās).

Sarkanās armijas 2. sevišķā strēlnieku korpusa sastāvā Latvijā bija 67. strēlnieku divīzija, 6. vieglo tanku brigāde, 10. smago tanku pulks, 86. zenītartilērijas divizions. Bez tam Latvijā atradās 18. aviācijas brigāde ar trim aviācijas pulkiem, kas tika izvietoti aerodromos. 15. iznīcinātāju pulks atradās Ventspilī, 21. iznīcinātāju pulks Liepājā (divi eskadroni) un 39. jauktais aviopulks (divas eskadriļas) Vaiņodē. Papildus Latvijā vēlāk ieradās viens smago bumbvedēju pulks (64 lidmašīnas). 2. sevišķā strēlnieku korpusa štābs atradās Liepājā, viens bataljons — Ventspilī, bet 6. tanku brigāde — Vaiņodē. Sākot ar 1940. gada janvāri, uz Latviju, Lietuvu un Igauniju katru mēnesi no PSRS devās 220 vagoni (aptuveni 11 vilcienu sastāvi) ar karaspēku un bruņutehniku.[9]

1940. gada 9. janvārī PSRS pilnvarotais lietvedis Latvijā I. Zotovs PSRS ārlietu tautas komisāra vietniekam V. Potjomkinam un PSRS Ārlietu tautas komisariāta Baltijas valstu nodaļai sūtīja ziņojumu, kurā atzina, ka Latvijas valdība uzskata, ka pie šī līguma novedušas "draudošās briesmas no PSRS, kura savilkusi pie Latvijas robežas savu karaspēku". Zotovs atzina, ka oficiāli Latvijas valsts izturas lojāli pret PSRS karabāzēm, taču "Latvijas valdība savstarpējās palīdzības paktu pilda ar lielu nepatiku." 1940. gada 4. aprīlī PSRS Ārlietu tautas komisariāta Baltijas valstu nodaļas vadītājs A. Lisjaks ziņoja PSRS ārlietu tautas komisāram Vjačeslavam Molotovam un viņa vietniekam Vladimiram Dekanozovam, ka Latvijas valdošās aprindas uzskatot PSRS un Latvijas 1939. gada 5. oktobra savstarpējās palīdzības līgumu par piekāpšanos spēkam un "uzspiestu pārejas posmu".[10]

1940. gada 28. maijā PSRS informēja Latvijas pārstāvjus, ka PSRS feldjēgeri, kuri pavada pastu, turpmāk ignorēs Latvijas likumus un Latvijas teritorijā nēsās ieročus.[11]

1940. gada 7. jūnijā Latvijā bija izvietotas 84 dažādas Sarkanās armijas sauszemes karaspēka daļas, karaspēka pārvaldes un iestādes. Galvenās karaspēka vienības bija 2. sevišķais strēlnieku korpuss un 67. strēlnieku divīzija ar pārvaldes centriem Liepājas kara ostā, kā arī 6. vieglo tanku brigāde ar pārvaldes centru Līgutos.

Trešais posms

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijas Bruņoto spēku izvietojums 1940. gada 16. jūnijā un plānotās aizsardzības līnijas

Jau 1940. gada sākumā PSRS bija izstrādāts detalizēts plāns iebrukumam Baltijas valstīs, to armiju sakaušanai, karagūstekņu izvešanai uz PSRS un izvietošanai koncentrācijas nometnēs. 1940. gada 9. jūnijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks V. Černišovs ziņoja VK(b)P CK Politbirojam, ka konvoja karaspēks ir sagatavots atbruņoto Baltijas valstu armiju izvešanai un uzņemšanai astoņās nometnēs. Baltijas valstu austrumu pierobežas rajonos tika izveidota virkne pieņemšanas punktu Baltijas valstu karagūstekņu “uztveršanai”, lai nosūtītu tos tālāk uz sagatavotajām koncentrācijas nometnēm.[12]

1940. gada maija sākumā VK(b)P CK un NKVD speciālā komisija Ļeņingradā no igauņu, latviešu un lietuviešu valodas pratējiem izveidoja īpašas nozīmes operatīvās grupas iesūtīšanai Baltijas valstīs. Viņi tika gatavoti kā valodas un vietējo apstākļu zinātāji, kas varētu darboties kā tulki, propagandisti un čekisti gadījumam, ja nāksies īstenot klasisku okupāciju, kurā vietējie iedzīvotāji atteiksies sadarboties.[13]

1940. gada 14. jūnijā Baltkrievijas sevišķā kara apgabala komandieris ģenerālleitnants Dmitrijs Pavlovs izdeva pavēli par to, kā jāizturas pret Baltijas nacionālo armiju karagūstekņiem. Izpildot šo pavēli, gūstekņi bija jāpieņem IeTK uz PSRS un Baltijas valstu robežas. 3. armijas sagūstītie karavīri bija jānodod PSRS IeTK Bigosovas un Svencjanu dzelzceļa stacijā, bet 11. armijas gūstekņi — Solu un Marcinkancu dzelzceļa stacijā. Tika noteiktas karagūstekņu ēdināšanas normas, aizliedzot atņemt karavīru personiskās mantas, izņemot ieročus.[14]

Plāni situācijas saasināšanai

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS iestādes uzsāka situācijas destabilizēšanu Latvijā:[15]

  • 1939. gada decembrī PSRS specdienestu emisāru uzraudzībā un ar viņu tiešu līdzdalību tika organizēta komunistu un sociāldemokrātu t.s. kreisā bloka memoranda publicēšana, kurā aicināja Sarkano armiju gāzt Ulmaņa diktatūru.
  • Tika mēģināts Stokholmā noorganizēt t.s. Anša Rudevica grupas alternatīvo valdību, kas ieņemtu dažas iestādes Ventspilī un Liepājā un ar Sarkanās armijas atbalstu kā "tautas valdība" vērstos pret "Ulmaņa fašistisko režīmu".
  • PSRS emisāri, veicot komunistisku aģitāciju dažās fabrikās, mēģināja organizēt strādnieku sacelšanos Latvijā, kas lūgtu PSRS militāro atbalstu. Šo virzienu pārtrauca Latvijas Politiskā policija, 1940. gada 9.—13. aprīlī Rīgā arestējot 67 komunistu aktīvistus.
  • Līdzīgi kā Lietuvā, tika organizēta Latvijā patvaļīgā atvaļinājumā esošu Sarkanās armijas karavīru un jūrnieku it kā nolaupīšana, kurā apsūdzēja Latvijas specdienestus.
  • Tika projektēta latviešu izcelsmes PSRS pilsoņu "valdība", kura varētu sagrābt varu Rēzeknē un lūgt PSRS militāro palīdzību, analoģisku Somijas Demokrātiskās Republikas "Tautas valdībai", kuru, Ziemas karam sākoties, izveidoja PSRS specdienesti.

Okupācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Skatīt arī: Lietuvas okupācija (1940) un Igaunijas okupācija (1940)
1940. gada 15. jūnija kaujas laikā nodedzinātās Masļenku robežsardzes ēkas krāsmatas
Sarkanās armijas ienākšana Rīgā, 1940. gada 17. jūnijs
Sarkanās armijas tanki BT-7 pie Rīgas autoostas 1940. gada 17. jūnijā

Atbilstoši Staļina t.s. "Kastaņu runā" paustajam uzstādījumam Baltijas valstu okupāciju PSRS valdība ieplānoja veikt pēc tam, kad būs beidzies Vācijas karš pret Rietumu sabiedrotajiem. 1940. gada 10. maijā Vērmahts iebruka Beniluksa valstīs, 4. jūnijā kaujā pie Denkerkas tika sakauta britu armija, 16. jūnijā atkāpās Francijas valdība un Francijas armija pārtrauca aktīvu pretošanos vāciešu uzbrukumam.

1940. gada 3. jūnijā, Latvijas Aizsardzības ministra Krišjāņa Berķa Maskavas vizītes pirmajā dienā ar PSRS Aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko pavēli visus Baltijas valstīs izvietotos bruņotos spēkus apvienoja vienotā grupējumā — Baltijas Īpašajā kara apgabalā, par kura komandieri iecēla tautas komisāra vietnieku 2. ranga armijas komandieri A. Loktionovu. PSRS Augstākā Padome pieņēma lēmumu par trešā dienesta gada karavīru aizturēšanu dienestā līdz 1941. gada 1. janvārim.

No 4. līdz 7. jūnijam Ļeņingradas kara apgabalā, Kaļiņinas kara apgabalā un Baltkrievijas sevišķajā kara apgabalā tika izsludināta trauksme un mācību aizsegā karaspēks sāka koncentrēties pie Baltijas valstu robežām.

Armijas pastiprināšanai 8. jūnijā uz reģionu no Maskavas kara apgabala tika nosūtīta 1. motorizētā, 17. un 84. strēlnieku divīzijas, 39. un 55. vieglo tanku divīzijas, 128. motorizētā divīzija no Arhangeļskas un 55. strēlnieku divīzija no Orlas kara apgabala.

Pie Latvijas un Lietuvas dienvidaustrumu robežas izvietojās PSRS 3. armija ar 4. un 24. strēlnieku korpusu un 3. kavalērijas korpusu. 11. armija ar 10. un 11. strēlnieku korpusu un 6. kavalērijas korpusu izvietojās pie Lietuvas robežas. Starp Somu līci un Peipusa ezeru izejas pozīcijas ieņēma 11. strēlnieku divīzijas daļas. Uz dienvidiem no Peipusa ezera izvietojās 8. armija. Pie Lietuvas robežas Sarkanā armija pabeidza ieņemt izejas pozīcijas 15. jūnijā, bet pie Latvijas un Igaunijas robežas — 16. jūnijā. Kopā Baltijas okupācijai bija norīkotas 3 armijas, 7 strēlnieku un 2 kavalērijas korpusi, 20 strēlnieku, divas motostrēlnieku un 4 kavalērijas divīzijas. Pie Baltijas valstu robežām kaujas gatavībā stāvēja deviņas tanku un viena gaisa desanta brigāde.[16] Kopējais kareivju skaits šajās vienībās bija ap 450 000, ar 8000 lielgabaliem, 3000 tankiem un 2600 lidmašīnām.

1940. gada 8. jūnijā Baltijas valstīs pēc Savstarpējās palīdzības paktiem bāzētajās, kā arī to pierobežās savilktajās Sarkanās armijas daļās tika izsludināta kaujas trauksme.[17] Ļidā notika armijas komandējošā sastāva slepena apspriede. Armijas pavēlnieka vietnieks ģenerālleitnants Fjodors Kuzņecovs, kurš komandēja 11. armiju, ziņoja par "iespējamām darbībām pret Lietuvu". 11. jūnijā no pulksten 13.00 līdz 16.00 notika cita apspriede, piedaloties nupat ieceltajam karaspēka pavēlniekam, ģenerālleitnantam Dmitrijam Pavlovam, kurš iepazīstināja ar kaujas plānu un karaspēka uzdevumiem. No 1940. gada 10. jūnija 21.30 Baltijas valstīs izvietotā karaspēka radiostacijām bija jāstrādā tikai uztveršanas režīmā, gaidot signālu operācijas sākšanai.[18] Karaspēkam bija jādod pēkšņs trieciens Lietuvas armijai, nepieļaujot tās atkāpšanos uz Austrumprūsiju, un jāieņem Lietuva trijās līdz četrās dienās.

1940. gada 9. jūnijā izdota direktīva Nr. 02622 par Baltijas valstu jūras blokādi, kas tika uzsākta 12. jūnijā, un jau 14. jūnijā tika notriekta pasažieru lidmašīna, kas veica regulāro reisu no Tallinas uz Helsinkiem. Somu kompānijas “Aero” lidmašīnu “Ju 52 Kaleva” apšaudīja PSRS bumbvedēji “DB-3”, un bojā gāja visi deviņi cilvēki lidmašīnā. Tāpat blokādes laikā tika ieņemti 52 kuģi, uz dažiem pat ticis šauts.

Padomju flotes uzdevums bija pilnībā bloķēt Tallinas, Paldisku un Liepājas ostas, būt gatavībā ieņemt Lietuvas flotes bāzi Palangā, pārtraukt jebkādu satiksmi Rīgas un Somu līci. Jūrā no Klaipēdas piekrastes dienvidos līdz Narvai ziemeļos PSRS Baltijas jūras kara flotes kuģi izveidoja kādas septiņas aizsprosta grupas. Šajā jūras blokādes operācijā piedalījās 1939. gada oktobrī Liepājas Karostā izveidotajā PSRS kara flotes bāzē izvietotais kreiseris "Kirov", 2 līderkuģi, 3 mīnukuģi, 10 zemūdenes, 2 mīnu traleri un 1 lielgaballaiva, kopā 19 karakuģi.[19] Kopumā kara operāciju Baltijas jūrā nodrošināja 120 padomju kuģi.

1940. gada 12. jūnijā tika izdota Rietumu kara apgabala ģenerāļa Dmitrija Pavlova pavēle Nr. 002/op, kura uzdeva 11. armijai kopā ar 16. sevišķā strēlnieku korpusa (SSK) vienībām aplenkt un iznīcināt pretinieku kaujas rajonā. Pēc desantēšanās Lietuvā 16. SSK bija jānotur savi dislokācijas rajoni, jāieņem tilti pār Nemunas un Neres upēm un jānodrošina 214. gaisa desanta brigādes 935 kaujinieku desants piecus kilometrus uz dienvidiem no Gaižuku dzelzceļa stacijas. Kopā ar 16. sevišķā strēlnieku korpusa daļām desantniekiem bija jāieņem galvenie Kauņas objekti. Kauņas aerodromā bija paredzēts izsēdināt vēl 475 desantniekus. Operāciju plānoja pabeigt 1940. gada 15. jūnija rītā, bet jau 1940. gada 13. jūnijā desantēšanas vietas sagatavošanai netālu no Gaižuku stacijas bija desantēti septiņi cilvēki.[20]

Ideoloģiskai iedzīvotāju un Sarkanās armijas karavīru ietekmēšanai bija sagatavotas propagandas lapiņas, kuras bija paredzēts izkaisīt Baltijas valstīs no lidmašīnām kara pirmajās dienās. Tajās bija teikts: "...Sarkanā armija pārņem savā varenajā un uzticamajā aizsardzībā Baltijas tautu brīvību un neatkarību un atbrīvos jūs no kapitālistu un muižnieku jūga."[21]

Naktī no 14. uz 15. jūniju Sarkanā armija šķērsoja Latvijas—PSRS robežu un uzbruka III Abrenes bataljona 2. un 3. robežpunktiem, tos iznīcinot. Provokatīvajā uzbrukumā, ko nodēvēja par Masļenku robežincidentu, tika nodedzināti abi robežapsardzības punkti, un trīs robežsargi krita kaujā. Tika nošauts viens un smagi ievainots otrs civiliedzīvotājs, kurš vēlāk mira. 9 robežsargus un 28 vietējos iedzīvotājus aizveda gūstā uz PSRS.[22] Saistībā ar šo agresijas aktu dokumentāli fiksēts pirmais nelikumīgais Latvijas pilsoņa arests, ko veikušas PSRS spēka struktūras Latvijas teritorijā: tika sagūstīts un uz PSRS teritoriju aizvests Latvijas pilsonis, zemnieks Dmitrijs Maslovs — pret viņu tūlīt tika ierosināta krimināllieta par sadarbību ar Latvijas robežsardzi un izlūkdienestu, kā arī par spiegošanu pret PSRS. 1942. gada 8. aprīlī PSRS IeTK Sevišķā apspriede D. Maslovam piesprieda nāvessodu.[23] Arestētais robežsargs Frīdrihs Puriņš (1893—1941), kura sieva un dēls bija gājuši bojā uzbrukumā, vēlāk tika ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā un nošauts, padomju varai bēgot no Rīgas 1941. gada 27.—29. jūnijā.[24]

PSRS ultimāts Latvijai

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1940. gada 17. jūnija vienošanās protokola pirmais punkts par Sarkanās armijas izvietošanu Latvijā
2. punkts. Padomju karaspēka izvietošana ir pagaidus un to pārskatīs īpaša komisija
3. punkts. Padomju karaspēka kravas pārvadājamas bez robežkontroles. 4. punkts. Telefona un telegrāfa sakari starp padomju karaspēka daļām un garnizoniem. 5. punkts. Vietējā darbaspēka iesaiste kara lidlauku būvē.
6. punkts. Padomju karaspēka sagādniekiem ļaut pirkt pārtiku un lopbarību. 7. punkts. Par padomju kara floti panāks atsevišķu vienošanos. ģenerālpulkvedis Pavlovs, pulkvedis Ūdentiņš

16. jūnijā plkst. 14.00 PSRS Ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs izsauktajam Latvijas sūtnim Fricim Kociņam nolasīja PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā,[25] informējot, ka ja līdz plkst. 23.00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, Sarkanā armija ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos.[26] Šajā laikā Sarkanā armija jau bija okupējusi Lietuvu un sāka īstenot līdzīgu operāciju pret Igauniju.

Pēc dažiem avotiem, Ulmanis sazinājās ar Vācijas sūtni Latvijā Hansu Ulrihu fon Koci, lūdzot atvērt Klaipēdas koridoru valdības un armijas evakuācijai, taču Vācija to neatļāva.[27] Armija nesaņēma pavēli pretoties un neveica nekādu pretestību okupācijai, kaut gan armijas vadības plāni to paredzēja.[28]

17. jūnijā plkst. 9.00 Sarkanās armijas pārstāvis ģenerālpulkvedis D. Pavlovs Jonišķu dzelzceļa stacijā sastapās ar Latvijas Bruņoto spēku pulkvedi Otto Ūdentiņu, kurš plkst. 13.00 parakstīja slepenu vienošanos par Sarkanās armijas daļu "pagaidu" izvietošanu un apgādi deviņās vietās, ieskaitot Rīgu un citas pilsētas. 21. jūnijā, protestējot pret notiekošo, nošāvās ģenerālis Ludvigs Bolšteins.

Nesagaidot Latvijas valdības atbildi uz ultimātu un armiju pārstāvju tikšanās rezultātus, PSRS 8. armijas un 2. armijas daļas pārgrupējās no kaujas kārtības gājienam un šķērsoja Latvijas-PSRS robežu. Plkst. 13.00 pirmie Sarkanās armijas tanki iegāja Rīgā, ieņemot pozīcijas stratēģiski svarīgākajos ielu krustojumos. Vispirms tika sagrābti Spilves lidlauks, dzelzceļa stacijas, tilti, galvenais pasts, telegrāfs, radio u.c. stratēģiski objekti. Lai sazinātos ar Maskavu, iekārtoja sakaru centrāli Vienības laukumā. Sarkanā armija bloķēja civilo kuģu un lidmašīnu satiksmi ar citām valstīm. 3. armija ieņēma Latvijas dienvidaustrumu daļu, bet 2. SSK vienības — Latvijas rietumdaļu. PSRS IeTK Izlūkošanas, terora un diversiju 4. Pārvaldes vadītājs Pāvels Sudoplatovs vēlāk atzina: "Latviju okupēja mūsu karaspēks".[29]

Sarkanā armija visās apdzīvotajās vietās ieņēma valsts pārvaldes ēkas, telefonu centrāles, pasta un banku nodaļas, tipogrāfijas un radioraidītājus, bet ne visur tas ritēja bez aizķeršanās. Tika izvietota sardze pie nozīmīgākajiem tiltiem, ministrijām, bankām, prezidenta apartamentiem u.c. Visas turpmākās ziņas un paziņojumi Latvijas masu informācijas līdzekļos tika cenzēti no padomju drošības iestāžu puses, tātad pauda tikai padomju valstij vajadzīgu informāciju.

Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem.[30] Latvijā izvietotajās padomju karabāzēs jau atradās 25 000 vīru liels karaspēka kontingents, kurš bloķēja apgādes ceļus rietumos. Bet Latvijas Bruņoto spēku sastāvā 1940. gada 1. jūnijā bija 2013 virsnieku, sanitārvirsnieku un administratīvo virsnieku, 27 555 virsnieku vietnieku, instruktoru un kareivju, kopā 29 568 vīri. Pieskaitot 1275 brīvā līguma darbiniekus, armijas kopskaits bija 30 843 vīru.[31]

PSRS Aizsardzības tautas komisāra maršala Sergeja Timošenko 1940. gada 17. jūnija ziņojumā nr. 390-ss VK(b)P CK Politbirojam teikts: "Lai ātrāk nodrošinātu Baltijas K[ara] D[arbības] T[eritoriju], uzskatu par nepieciešamu nekavējoši uzsākt ieņemto Baltijas republiku teritorijā šādus pasākumus: ...Austrumprūsijas un Baltijas pierobežu nekavējoši ieņemt mūsu robežapsardzības karaspēkam. ... Uzsākt ieņemto republiku armiju atbruņošanu un izformēšanu. Atbruņot iedzīvotājus, policiju un nemilitārās organizācijas. ... [Valsts] objektu apsardzību, sardžu un garnizonu dienestu uzdot mūsu [Sarkanās armijas] karaspēkam. ... Uzsākt ieņemto republiku sovetizāciju. ... Ieņemto republiku teritorijā izveidot Baltijas kara apgabalu ar štābu Rīgā. Par apgabala karaspēka pavēlnieku iecelt ģenerālpulkvedi Afanasenko.”[32]

PSRS pārkāpa 1932. gada 5. februārī ar Latviju parakstītajā neuzbrukšanas līgumā fiksēto mehānismu līgumslēdzēju pušu nesaskaņu noregulēšanai. Tā pārkāpa līgumu, kurš nepārprotami un tieši izslēdza spēka lietošanas draudus, kas būtu vērsti pret vienas vai otras valsts politisko neatkarību, un paredzot, ka līgumslēdzējas puses atturēsies no jebkādām agresīvām akcijām pret otru pusi.[33]

Okupācijas varas izveidošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Skatīt arī: Latvijas PSR
Kirhenšteina Ministru Kabinets
1940. gada 31. jūlijā okupācijas iestāžu organizētajā demonstrācijā Rīgas Stacijas laukumā bruņotās Strādnieku gvardes vienības pieprasa Latvijas aneksiju

Vēsturnieki joprojām strīdas par Kārļa Ulmaņa uzvedības iemesliem 1940. gada jūnija—jūlija dienās. Savā pēdējā radio uzrunā, kuru viņš 17. jūnija vakarā teica nu jau no PSRS armijas kontrolē pārņemtā radio, Ulmanis paziņoja, ka armijas ienākšana notiek ar valdības ziņu, aicināja visiem saglabāt mieru un noslēdza ar frāzi "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās".[34] Realitātē Latvija nonāca pilnīgā Sarkanās armijas varā, kas saskaņā ar 1907. gada Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska okupācijas pazīme.[35] Ulmaņa valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā, padomju armija un specdienesti. Ulmanis vēl mēnesi saglabāja formālo Valsts Prezidenta amatu, atrazdamies faktiskā mājas apcietinājumā Rīgas pilī un parakstot visus Kirhenšteina valdības lēmumus. Ulmani 22. jūlijā arestēja NKVD un deportēja uz PSRS (tas bija klajā pretrunā ar visām esošajām starptautiskajām tiesībām, t.sk. arī ar PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līguma 5. pantu, kas paredzēja, ka pakta realizēšana nekādā ziņā nedrīkst skart līgumslēdzēju pušu suverēnās tiesības, to valsts iekārtu, ekonomisko un sociālo sistēmu, kā arī militāros pasākumus).[36]

Ar okupācijas karaspēka palīdzību PSRS NKVD (krievu: Народный коммисариат внутренних дел — 'Iekšlietu tautas komisariāts') emisāri un to atbalstītāji no Latvijas pilsoņu vidus pārņēma valsts varu, piemēram, 1940. gada 19.—20. jūnijā Liepājā demonstrācijām pa priekšu gāja sarkanarmieši ar durkļiem kaujas gatavībā, tad pūlis kopā ar sarkanarmiešiem sagrāba valsts pasta ēku, Aizsargu namu (šaujot).[37] Latvijas Bruņoto spēku Zemgales divīzijas komandieris ģenerālis Žanis Bahs 1940. gada 21. jūnijā ziņoja armijas komandierim ģenerālim Mārtiņam Hartmanim, ka viņam uzticētās armijas vienības ir bloķētas kazarmās, bez munīcijas un kaujas nespējīgas, pārvietošanās ziņā pakļautas vietējam Sarkanās armijas štābam.[38] Atsakoties sadarboties ar okupācijas varu, pašnāvību savā darba kabinetā izdarīja Latvijas Robežsargu brigādes ģenerālis Ludvigs Bolšteins.

18. jūnijā Latvijā ieradās PSRS oficiālais pārstāvis Andrejs Višinskis, kurš 19. jūnija vakarā ieradās pie Ulmaņa un iesniedza tam apstiprināšanai sagatavoto jaunās valdības ministru sarakstu. Višinska virsvadībā Latvijas marionešu valdību sastādīja PSRS sūtniecībā.[39] Tajā tika iekļauti cilvēki, kuriem pēc vietējo PSRS diplomātu un Maskavas pārstāvja domām varēja droši uzticēt ministra portfeļus (daudzi uzaicinātie, piemēram, Atis Ķeniņš, Jānis Breikšs, Pēteris Bergis, atteicās).

20. jūnijā notika Ulmaņa valdības pēdējā sēde, bet nākamajā dienā — jaunā Ministru kabineta pirmā sēde. Tajā no 10 ministriem piedalījās tikai 6, kurus bija izdevies dažās dienās sadabūt: Ministru prezidents un Ārlietu ministra vietas izpildītājs profesors Augusts Kirhenšteins, Iekšlietu ministrs — žurnālists Vilis Lācis, Kara ministrs — ģenerālis Roberts Dambītis, Sabiedrisko lietu ministrs — Pēteris Blaus, Satiksmes ministrs — Jānis Jagars, Tautas labklājības ministrs — Jūlijs Lācis un Tieslietu ministrs — Juris Pabērzs. Neviens no viņiem šajā laikā nebija Latvijas Komunistiskās partijas biedrs. Lai pilnīgi nokomplektētu kabinetu, vajadzēja vēl 17 dienas. Par Izglītības ministru 2. jūlijā kļuva profesors Paulis Lejiņš, par Zemkopības ministru 4. jūlijā — agronoms Jānis Vanags, par Finanšu ministru 4. jūlijā — inženieris Kārlis Karlsons. Valsts kontrolieris no 5. jūlija bija Arnolds Tabaks. Šādā sastāvā šī tā sauktā "Tautas valdība" darbojās līdz 21. jūlijam.[40]

21. jūnijā tika publicēts pirmā t.s. Tautas valdības deklarācija par vecās varas "gāšanu" un jaunās valdības galvenajiem mērķiem. Deklarācijā tika apgalvots, ka tiks "nodrošināta Latvijas valsts neatkarība, savstarpēja drošība un mierīga, sekmīgu abu valstu [Latvijas un PSRS] sadarbība" un "savā ārējā politikā [jaunās] valdības princips būs miermīlīgu un draudzīgu attiecību nodrošināšana ar visām valstīm...", "valdība rūpēsies, lai pilnībā realizētos Latvijas Republikas Satversme pēc tautas īstenās gribas".[41]

27. jūnijā VK(b)P CK Politbirojs Maskavā izveidoja okupēto Baltijas valstu Komunistiskās partijas centrālkomitejas.[42] Ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu (t.i., vēl pirms Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā) okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas Sarkanās armijas sastāvā kā teritoriālie korpusi (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP — Tautas Komisāru padomes — aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle).

Tika slēgtas ārvalstu sūtniecības un 13. augustā izraidīts Vatikāna nuncijs.

1940. gada 25. jūnijā Vācijas vēstnieks U. Koce ziņoja Berlīnei, ka repatriācijai pieteicies liels skaits "apšaubāmu" vācbaltiešu, tai skaitā okupēto valsti vēloties pamest nesenie valdības locekļi (piemēram, bēgt vēlējies Sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Jēkabs Bērziņš).[43] 21. jūnijā Lielbritānijas vēstnieks Latvijā Čārlzs Ords (Orde) telegrafēja uz Londonu: "Saprotams, ka jaunās valdības izveidošana nevar notikt uz Satversmes pamata, bet gan spiediena rezultātā no ārienes", bet 27. jūnijā "… notikumu gaita pilnīgi ir atkarīga no Politbiroja lēmumiem..."[44] 11. jūlijā vācu vēstniecībām Tallinā, Rīgā un Kauņā telegrafēja Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs R. Veiczekers: "...jārēķinās ar Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai".[45] U. Koce ziņoja uz Berlīni 19. jūlijā: "Šejienes notikumu veidu un tempus nosaka tikai Maskava".[46]

  • Kirhenšteins, Blaus un Višinskis pie Rīgas—Maskavas vilciena 1940. gada 26. jūlijā
    Kirhenšteins, Blaus un Višinskis pie Rīgas—Maskavas vilciena 1940. gada 26. jūlijā
  • A. Višinskis ar atlasīto Latvijas Ministru prezidentu A. Kirhenšteinu Rīgas dzelzceļa stacijā 1940. gada jūnijā
    A. Višinskis ar atlasīto Latvijas Ministru prezidentu A. Kirhenšteinu Rīgas dzelzceļa stacijā 1940. gada jūnijā
  • Demonstrācija ar lozungiem krievu valodā pie Biržas nama Liepājā
    Demonstrācija ar lozungiem krievu valodā pie Biržas nama Liepājā
  • Ar Latvijas karogiem rotātā Latvijas Nacionālā teātra ēka 1940. gada 21. jūlijā. Okupācijas leģitimēšanai Tautas Saeimas pirmajā sēdē bija izraudzīta Latvijas valsts pasludināšanas vieta
    Ar Latvijas karogiem rotātā Latvijas Nacionālā teātra ēka 1940. gada 21. jūlijā. Okupācijas leģitimēšanai Tautas Saeimas pirmajā sēdē bija izraudzīta Latvijas valsts pasludināšanas vieta
  • Jau ar Staļina un Ļeņina dubultportretu rotātais Latvijas Nacionālais teātris pēc Latvijas aneksijas 1940. gada 5. augustā
    Jau ar Staļina un Ļeņina dubultportretu rotātais Latvijas Nacionālais teātris pēc Latvijas aneksijas 1940. gada 5. augustā
  • Latvijas Bruņoto spēku karavīri vēl savās formās 1940. gada 7. novembrī piedalās parādē par godu Oktobra revolūcijai
    Latvijas Bruņoto spēku karavīri vēl savās formās 1940. gada 7. novembrī piedalās parādē par godu Oktobra revolūcijai

Represijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Skatīt arī: 1941. gada jūnija deportācijas Latvijā un 1941. gada jūnija notikumi Litenē
"Tautas valdības" Ministru Prezidents Kirhenšteins (vidū), armijas politiskais vadītājs Kalniņš (pa kreisi) un kara ministrs Dambītis (labajā pusē) pēdējā Latvijas Kara skolas izlaidumā 1940. gada 27. jūlijā. Starp viņiem pēdējais karaskolas priekšnieks pulkvedis Konstantīns Mateuss, kas 1941. gada 21. janvārī apcietināts un nošauts

Jau ar okupācijas pirmajām dienām PSRS NKVD un Sarkanā armijas dienesti uzsāka vēl formāli neatkarīgas valsts pilsoņu arestus un viņu deportācijas uz PSRS teritoriju, kas uzskatāmi apliecina okupācijas pastāvēšanu de facto. Arestēja Latvijas Bruņoto spēku vadību un "bīstamākos" virsniekus. Jūnija beigās Juhnovas filtrācijas nometnē ieveda pirmos arestētos Baltijas valstu armijas virsniekus un karavīrus (1940.—1941. gados PSRS spēka struktūras arestēja aptuveni 800 Latvijas Bruņoto spēku virsnieku un instruktoru, no kuriem mūsdienās noskaidroti 682 bojā gājušie, t.sk. 19 ģenerāļi, viens admirālis, 44 pulkveži, 109 pulkvežleitnanti, 195 kapteiņi, 145 virsleitnanti, 142 leitnanti — kopā okupācijas vara ieslodzīja koncentrācijas nometnēs 4665 latviešu karavīrus, t.i., 15,12% pirmsokupācijas laika Latvijas armijas).[47]

Pilnībā tika ignorēta Latvijas tiesu sistēma. Visas okupācijas varas iestāžu arestēto lietas skatīja Sarkanās armijas Kara tribunāli pēc Krievijas PFSR kriminālkodeksa, t.i., svešas valsts juridiskās sistēmas struktūras: Baltijas īpašā kara apgabala Kara tribunāls; Baltijas īpašā kara apgabala 8. armijas Kara tribunāls; Baltijas īpašā kara apgabala 4165. kara daļas Kara tribunāls; Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls (nelegālo PSRS robežas pārgājēju lietas).

Bijušajā VDK arhīvā atrodas informācija par 7292 arestētām personām, no kurām 263 bija sievietes. 184 bija arestētas laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1940. gada 5. augustam (t.i., pirms oficiālās Latvijas PSR iekļaušanas PSRS sastāvā). Pirmos arestēja iepriekšējās varas pārstāvjus (valdības locekļus, ierēdņus, policijas un tiesu darbiniekus, aizsargus, robežsargus u.c.), kā arī to organizāciju pārstāvjus, kuriem bija sakari ar ārzemēm (krievu emigrantus, poļu, ebreju aktīvistus, zināmākos "Pērkonkrusta" dalībiekus u.c.). Aresti lielākoties tika pamatoti kā to personu sodīšana, kas bija "cīnījušās pret revolucionāro kustību un strādnieku šķiru". Līdz oficiālai KPFSR Kriminālkodeksa ieviešanai 1940. gada novembrī bija arestēti ap pusotra tūkstoša cilvēku.[48]

Valsts pārvaldē okupācijas vara, sākot ar 18. jūniju nomainīja visus vadošos darbiniekus — to atlasi kontrolēja un vadīja Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) Centrālās komitejas (CK) Kadru pārvalde. Kā izpildinstitūcija piedalījās arī Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) CK un tai amatu jautājumā pakļautā Latvijas PSR Tautas Komisāru padome (TKP). T.s. Latvijas PSR valdībai nebija tiesību aicināt vadošā darbā kādu kandidātu, nesaskaņojot to ar VK(b)P CK. Ja kāda persona vēlējās strādāt Latvijas PSR pārvaldē, vietējās varas iestādes norādīja, ka ar lūgumu strādāt Latvijas PSR ir jāvēršas Maskavā VK(b)P CK.[49]

Okupācijas varas leģitimizēšanas mēģinājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Tautas Saeimas vēlēšanas
Tautas Saeimas priekšvēlēšanu plakāts
PSRS vēstniecības darbinieki vēro Tautas Saeimas darbu. No kreisāsː 1. sekretārs Mihails Vetrovs, Baltijas Īpašā kara apgabala pavēlnieks ģenerālpulkvedis Aleksandrs Loktionovs un sūtnis Vladimirs Derevjanskis
Kultūras darbinieki Oktobra revolūcijas parādē 1940. gada 7. novembrī

Padomju varas izveidošana un nelikumīgā iestāšanās PSRS sastāvā Latvijā notika pēc tāda paša scenārija kā Igaunijas iekļaušana PSRS un Lietuvas iekļaušana PSRS. Višinska izveidotā "Tautas valdība" 14.—15. jūlijā organizēja Tautas Saeimas vēlēšanas. Vēlēšanās atļāva piedalīties tikai vienam sarakstam katrā vēlēšanu apgabalā — Darba tautas blokam, — kuru formāli vadīja legalizētā Latvijas Komunistiskā partija. Par mēģinājumu izvirzīt alternatīvu deputātu kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanām, t. i., par darbību, kas arī pēc jaunā Saeimas vēlēšanu likuma bija legāla, PSRS drošības iestāžu pārstāvji "vainīgos" arestēja un tiesāja.[50]

Latvijas Darba Tautas bloka vēlēšanu platformā bija maldinoši ierakstīts, ka tā mērķis ir saglabāt Latvijas valsts neatkarību savienībā ar PSRS.[51]

Daudzās vēlēšanu komisijās līdzdarbojās Sarkanās armijas pārstāvji, kas uzraudzīja balsošanas gaitu un to apturēja, ja šķita notiekam kas neatbilstošs scenārijam. Vēlēšanas notika pēc vēlētāju sarakstiem, kā bija pieņemts PSRS, tāpēc vēlēšanu rezultātus var apšaubīt. Par dalību vēlēšanās pasē arī tika iespiests zīmogs. Vēlēšanu rezultātus Krievijas komunistu laikraksts "Pravda" publicēja jau 12 stundas pirms vēlēšanu beigām.

Neraugoties uz priekšvēlēšanu solījumiem saglabāt Latvijas valsts neatkarību, jau savā pirmajā sēdē 21. jūlijā jaunievēlētā "Tautas Saeima" deklarēja padomju varas izveidošanu, ka "uz visiem laikiem jānojauc visi žogi starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību" un "likumīgā kārtā jānostiprina cieša, stabila Latvijas Republikas savienība ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību". Tādēļ Tautas Saeima nolēma "lūgt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Augstāko Padomi uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā kā savienoto republiku uz tiem pašiem noteikumiem, uz kādiem Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā ietelp Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika, Baltkrievijas un citas savienotās padomju sociālistiskās republikas".[52]

No valsts tiesību viedokļa Tautas Saeimas 21. jūlija lēmumam nebija juridiska spēka no tā pieņemšanas brīža, jo rupji tika pārkāpta vēl spēkā esošā Latvijas Satversme:

  • Pirmkārt, Satversmes 49. pants noteica, ka: "ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai". Tātad Kirhenšteina vadītā valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64. pants paredzēja, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai".
  • Otrkārt, vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 dienas, tādējādi ignorējot Latvijas Satversmes sapulces 1922. gada 9. jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30.pantu, kas noteica: "Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām "Valdības Vēstnesī" vismaz 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas."
  • Treškārt, gan Latvijas Satversme, gan 1922. un 1940. gada Saeimas vēlēšanu likumi nosacīja, ka vēlēšanu tiesības ir visiem Latvijas pilsoņiem un par deputātu kandidātiem var izvirzīt tikai Latvijas pilsoņus. Ignorējot šo prasību, vēlēšanu kampaņu vadīja un par deputātiem kļuva PSRS pilsoņi Jānis Kalnbērziņš, O. Auguste, P. Plēsums u. c. LKP vadītāji un funkcionāri.
  • Ceturtkārt, neviens valdības vai CVK lēmums neparedzēja ārzemju novērotāju klātbūtni vēlēšanās — taču Sarkanās armijas politvadītāji bija klāt un kontrolēja t. s. vēlēšanu gaitu ne vienā vien iecirknī. Piemēram, Liepājas apriņķa Aizvīķu vēlēšanu iecirknī, kā teikts vēlēšanu komisijas protokolā, "pulksten 10 vēlēšanu telpās ieradās mums draudzīgās PSRS kareivji..." Tā paša apriņķa Asītes iecirkņa 1. apakšiecirkni ar savu klātbūtni "pagodināja" kompartijas Lejaskurzemes organizācijas pārstāvji, padomju virsnieki M.Sijanovičs un A.Novikovs.
  • Piektkārt, Satversmes 3. pants ietilpst valsts konstitucionālajās pamatnormās, kuras saskaņā ar 77. pantu var grozīt tikai tad, ja šie grozījumi ir apstiprināti tautas nobalsošanā. Tiesības mainīt Latvijas valsts pamatus (pie tiem pieskaitāma arī suverenitāte un valsts teritorija) ir tikai suverēnās varas nesējam — Latvijas tautai, nevis valsts institūcijām ar pakārtotu leģitimācijas pakāpi (Saeimai vai Ministru kabinetam). Tādēļ 77. pants ir prioritārs pār Satversmes 73. pantu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm. Satversmi nevar apiet, un tautai nevar atņemt tiesības un pienākumus, kurus nosaka 77. Satversmes pants. Tikai tauta vispārējā referendumā tiesīga lemt par jautājumiem, kas attiecas uz valsts konstitucionālo pamatu, lūdzot Latvijas uzņemšanu PSRS sastāvā.

5. augustā PSRS ar speciālu likumu iekļāva Latvijas teritoriju savā sastāvā kā administratīvu vienību ar nosaukumu Latvijas PSR (kuru liela daļa pasaules valstu[53] tā arī nekad neatzina par valsti un starptautisko tiesību subjektu).[54] Padomju valdība Vjačeslava Molotova personā paziņoja, ka Padomju Savienība ir atguvusi teritoriju, ko Rietumu lielvaras tai atrāvušas 1919.—1920. gadā. Tāpat Latvijas teritorijā sāka darboties Krievijas PFSR kriminālkodekss.

Viena teritorija, divas valstis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Velsa deklarācijas teksts

Pēc Latvijas okupācijas Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš, pamatojoties uz Latvijas valdības 17. maijā pieņemto lēmumu par ārkārtējām pilnvarām, kā Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs trimdā nodrošināja Latvijas interešu pārstāvniecību pasaulē — juridiski (de iure) Latvijas Republika turpināja pastāvēt, kaut faktiski (de facto) tā bija iekļauta citas valsts sastāvā.

Tāpat PSRS izdevās savā pakļautībā pārņemt 59 no 103 Latvijas tirdzniecības flotes kuģiem.[55]

Pēc tam, kad PSRS sūtnis Konstantīns Umanskis pa logu mēģināja ierāpties Latvijas vēstniecībā Vašingtonā, ASV valdība 1940. gada 23. jūlijā izplatīja tā dēvēto Samnera Velsa deklarāciju, kurā paziņoja, ka trīs Baltijas valstis ir okupējusi PSRS un Vašingtona šo aktu nosoda.[56] Līdzīgu pozīciju ieņēma Lielbritānija, Austrālija, Kanāda, Francija, Beļģija, Vatikāns, Īrija, Somija, Dānija, Norvēģija, Portugāle, Turcija, Brazīlija, Ķīna, Dienvidslāvija u.c. Neatzīstot Latvijas PSR valdības un trešās valsts (PSRS) direktīvas par saistošām, turpināja darboties 58 Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības 8 valstīs: ASV, Austrālijā, Beļģijā, Brazīlijā, Īrijā, Kanādā, Lielbritānijā (ar protektorātiem, domīnijām un kolonijām), Norvēģijā. Lai arī vairākas valstis vēlāk savu pozīciju mainīja, vadošās Rietumvalstis visu okupācijas laiku oficiāli neatzina Baltijas valstu iekļaušanu PSRS.[57]

Teherānas konferences laikā 1943. gada 1. decembrī ASV prezidents Franklins Rūzvelts ierosināja veikt plebiscītu, lai noskaidrotu Baltijas valstu tautu gribu par pievienošanos PSRS. Lai arī Staļins piekrita šādu vēlēšanu rīkošanai nenoteiktā nākotnē,[58] tomēr turpmākajās Sabiedroto konferencēs šāda iespēja vairs netika apspriesta.

PSRS historiogrāfijā uzskatīja, ka nekāda Latvijas okupācija 1940. gadā nav notikusi, bet Latvijas valdība bez protestiem piekrita padomju karaspēka ievešanai un brīvprātīgi iekļāvās PSRS. Mūsdienās Krievijas valdībai un vadošajiem vēsturniekiem ir mazliet koriģēta nostāja — okupācijas jēdziens Latvijas (un pārējo Baltijas valstu) gadījumā nav piemērojams, bet Latvija iekļāvās PSRS, pamatojoties uz tā laika likumiem,[59] kaut arī jaunās republikas Savienības līgumu oficiāli neparakstīja.

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Public Record Office, Foreign Office — 371, File Nr. 337/36769, Nr. 7175, 94.—100. lpp.
  2. ↑ Судоплатов П. Спецоперации Лубъянки и Кремля в 1930-1950 годы. — Москва, 1997, c. 149.
  3. ↑ «Dr. hist. Vadims Roginskis. Baltijas traģēdija.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 13. augustā. Skatīts: 2008. gada 18. jūlijā.
  4. ↑ Jānis Taurēns. Baltijas virziens Latvijas Republikas ārpolitikā 1934. -. 1940. gadā.
  5. ↑ Juris Ciganovs 1920.—1940. Uzplaukuma laiks Arhivēts 2017. gada 16. martā, Wayback Machine vietnē. 15.12.2010.
  6. ↑ Дипломатические и военные действия стран перед Второй Мировой войной Arhivēts 2021. gada 8. novembrī, Wayback Machine vietnē. protown.ru, apmeklēta 2021. gada 8. novembrī (krieviski)
  7. ↑ Edgars Dunsdorfs. Kārļa Ulmaņa dzīve. — Rīga, 1992. — 350.—351.lpp.)
  8. ↑ «Padomju Savienības militārās bāzes Baltijā 1939—1940». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2016. gada 3. janvārī.
  9. ↑ Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads). // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.—1964. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 13 sēj.). Rīga, 2003. — 28. lpp.
  10. ↑ Krievijas Ārlietu ministrijas arhīvs (Архив Министерства Иностранных дел России; turpmāk — KĀMA), 0150. f., 38. apr., 1940. g., 15. l., 17. lp.; KĀMA, 210. f., 21. apr., 1940. g., 3. l., 23. mape, 1.—3. lp.
  11. ↑ KĀMA, 210. f., 21. apr., 5. l., 23. mape, Докладная записка о ходе выполнения пактов взаимо-помощи между СССР и Прибалтийскими странами по основным вопросам, связанными с обслуживанием частей Красной армии, находящихся в Прибалтике. 117. lp.
  12. ↑ Krievijas Valsts sociāli politiskās vēstures arhīvs (Российский Государственный архив социально политической истории; turpmāk — KVSPVA), 17. f., 3. apr., 1025. l., 39. lp.; Arī: Лебедева А. Подготовка лагерей для прибалтов // Катынь — преступления против человечества. — Москва, 1994, c. 243—249.
  13. ↑ Daina Bleiere Latvijas PSR nomenklatūras veidošanās 1940.—1941. gadā Arhivēts 2016. gada 10. janvārī, Wayback Machine vietnē. No: Okupācijas režīmi Baltijas valstīs (1940—1991). Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 25. sējums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2009. — 34 lpp.
  14. ↑ Krievijas Kara vēstures arhīvs (Российский военно исторический архив, turpmāk — KKVA), 25874. f., 6. apr., 85. l., 142.—144. lp.; Arī: Петров Б. А. Вооруженные формирования Прибалтики накануне Великой Отечественной войны. // Военно-исторический архив., 2000, No 10, с. 280—281.
  15. ↑ Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads), 62. lp.
  16. ↑ Мельтюхов М. Упущенный шанс Сталина, с. 162.
  17. ↑ «Juris Ciganovs, Sarkanās armijas gatavošanās iebrukumam Baltijas valstīs 1940. gada jūnijā, 618 lpp». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 10. janvārī. Skatīts: 2016. gada 26. jūlijā.
  18. ↑ Директива НКО СССР № 02622. 1940. gada 9. jūnijs
  19. ↑ Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads), 67. lp.
  20. ↑ Мельтюхов М. Упущенный шанс Сталина, c. 162.; Еременко А. Год 1940-й: Каунас встретил нас цветами. // Военно-исторический журнал., 1994, No 3, с. 39—40.
  21. ↑ KKVA, 9. f., 29. apr., 540. l., 79.—120. lp.
  22. ↑ Feldmanis A. E. Masļenku traģēdija — Latvijas traģēdija. — Rīga, 2002.
  23. ↑ Latvijas Valsts arhīvs (turpmāk LVA), 1986. f., 2. apr., P-6578. l., 199., 200. lp.
  24. ↑ Rīgas Centrālcietumā noslepkavotie. Lūgums sniegt ziņas Arhivēts 2020. gada 29. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Inese Dreimane, laikraksts "Latvietis" Nr. 327, 2014. gada 19. septembrī
  25. ↑ Valdības Vēstnesis, 17.06.1940.
  26. ↑ Blūzma V. Piecdesmit neatzīšanas gadi. // Latvijas Jurists, 24.08.1990.
  27. ↑ Мельтюхов Михаил Иванович «Упущенный шанс Сталина. Советский Союз и борьба за Европу 1939—1941». — Вече, Москва 2002. ISBN 5783811963
  28. ↑ Ēriks Jēkabsons Latvijas okupācijas hronika. Aculiecinieku vēstījums Arhivēts 2017. gada 9. martā, Wayback Machine vietnē. Ir — 14.03.2014.
  29. ↑ Судоплатов П. Спецоперации Лубъянки и Кремля в 1930—1950 годы, с. 155.
  30. ↑ Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads), 68. lp.
  31. ↑ Latvijas okupācija 1940. gadā dokumentos
  32. ↑ 1941 год в 2-х книгах. Книга первая. — Москва, 1998, c. 44—45.
  33. ↑ Latvijas okupācija un aneksija 1939.—1940. / Dokumenti un materiāli. — Rīga, 1995, 51.lpp.
  34. ↑ «Ko sacīja Valsts prezidents Kārlis Ulmanis 1940. gada 17. jūnijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 4. janvārī. Skatīts: 2017. gada 21. februārī.
  35. ↑ Meissner B. The Occupation of the Baltic States.., p. 443.
  36. ↑ Latvijas okupācija.., 119.lpp.
  37. ↑ Latvijas Vēsture., 1994., 1. nr., 55. lpp
  38. ↑ Latvijas Vēsture., 1994., 1. nr., 54. lpp.
  39. ↑ PSRS pilnvarotā Latvijā Andreja Višinska telefonogramma PSRS Ārlietu tautas komisariātam. 1940. gada 20. jūnijā plkst. 15.10-16.00 Arhivēts 2014. gada 27. jūnijā, Wayback Machine vietnē. tulkojums no Полпреды сообщают... Сборник документов об отношениях СССР с Латвией, Литвой и Эстонией август 1939 г.-август 1940 г. Москва: Междунвродные отношения, 1990. Nr.273, с.408.
  40. ↑ «Prof. Dr.habil.hist. Treijs R. Par Latvijas okupāciju 1940. gadā.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 29. oktobrī. Skatīts: 2008. gada 18. jūlijā.
  41. ↑ Augusta Kirhenšteina sastādītās valdības deklarācija
  42. ↑ KVSPVA, 17. f., 58. l., 74. lp.; 61. l., 72., 73. lp.; 64. l., 79., 80. lpp.
  43. ↑ Politisches Archiv des Auswärtigen Amt der Bundesrepublik Deutschlands (Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministrijas Politiskais arhīvs, turpmāk tekstā VFR ĀM PA), R-29670, 136. lpp.
  44. ↑ Public Record Office, Foreign Office (Lielbritānijas Valsts arhīvs, Ārlietu ministrija), 419, nr. 456, 512. lp.
  45. ↑ VFR ĀM PA, R-27775, R-280274.
  46. ↑ Politisches Archiv des Auswärtigen Amt der Bundesrepublik Deutschlands, VFR ĀM PA, R-27775, R-280274. 141. lpp.
  47. ↑ Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads), 87. lp.
  48. ↑ «Dr.hist.Rudīte Vīksne. Represijas pret Latvijas iedzīvotājiem.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 13. augustā. Skatīts: 2008. gada 18. jūlijā.
  49. ↑ LVA, 101. f., 2. Apr. 118.1.
  50. ↑ LVA, 1986. f., 2. apr., P-1574. l.
  51. ↑ "Latvijas tautai šajās dienās jādodas pie balsošanas urnām apziņā, ka vienīgais ceļš uz laimi, valsts neatkarību, kultūras uzplaukumu un tautas materiālās labklājības augstākiem sasniegumiem — tas ir ciešas draudzības un izturēti godīgas savienības realizēšanas ceļš starp Latviju un PSRS, tas ir Latvijas un padomju tautu brālības ceļš, mūsu tautu kopīgais ceļš cīņā par mieru, laimi, par Latvijas Republikas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības uzplaukumu" Arhivēts 2014. gada 27. jūnijā, Wayback Machine vietnē. no Latvijas okupācija un aneksija 1939—1940: Dokumenti un materiāli. Sastādītāji: I.Grava-Kreituse, I.Feldmanis, J.Goldmanis, A.Stranga. Rīga, 1995. Nr.198, 450.—454.lpp.
  52. ↑ «Tā sauktās Latvijas Tautas Saeimas Deklarācija par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 9. maijā. Skatīts: 2013. gada 27. maijā.
  53. ↑ Мялксоо Л. Советская аннексия и государственный континуитет: международно-правовой статус Эстонии, Латвии и Литвы в 1940—1991 гг. и после 1991 г. Arhivēts 2007. gada 22. jūnijā, Wayback Machine vietnē. — Tartu, Tartu Ülikooli Kirjastus, 2005 — стр. 149—154
  54. ↑ Ainārs Lerhis „Latvijas neatkarības ideja starptautiskajā politikā (1940—1991) Arhivēts 2018. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.” — Okupācijas muzejs
  55. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. septembrī. Skatīts: 2018. gada 28. augustā.
  56. ↑ U.S Department of State, Deparatment of State Bulletin III, nr.48 (1940, July 27). Publicējis Edgars Andersons: Latvijas vēsture. 1920—1940. Ārpolitika. II.[Stokholma]: Daugava, 1984, 505. lpp.
  57. ↑ Tā tas bija
  58. ↑ ЗАПИСЬ БЕСЕДЫ ПРЕДСЕДАТЕЛЯ СОВЕТА НАРОДНЫХ КОМИССАРОВ СССР СТАЛИНА С ПРЕЗИДЕНТОМ США РУЗВЕЛЬТОМ 1 декабря 1943 г. Arhivēts 2016. gada 10. martā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  59. ↑ Presidential aide: the term "occupation" inapplicable for Baltic States Arhivēts 2008. gada 9. oktobrī, Wayback Machine vietnē., 05.05.2005.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • „Okupācijas režīmi Latvijā 1940.—1959. gadā”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2004. Aivars Stranga „Latvijas okupācijas pirmais posms: 1939. gada 23. augusts—1940. gada sākums”. (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 10 sējums) ISBN 9984601196
  • „Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.—1964. gadā”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2004. (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 13. sējums Arhivēts 2019. gada 26. maijā, Wayback Machine vietnē.) ISBN 9984601562 Nepareizs ISBN
  • Alfrēds Bērziņš „1939. Lielo notikumu priekšvakarā”. — Grāmatu draugs, Brooklyn, N.Y. 1976.
  • „Latvieši un Latvija”. — Latvijas Zinātņu akadēmija, Rīga 2013. Ainārs Lerhis „Latvijas ārpolitika un diplomātiskais dienests” (Akadēmiskie raksti, III sējums) ISBN 993483734X
  • Henrihs Strods „Pakta zona. Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 2003”. — Latvijas 50 Gadu Okupācijas Muzeja Fonds, Rīga 2004. ISBN 9984961311
  • Agnis Balodis „Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā”. — Zvaigzne, Rīga 1980.
  • Juris Ciganovs „Piegādes karam”. — Mājas Viesis 23.08.2002.
  • Ojārs Niedre „Latvijas armijas iznīcināšanas process 1940.—1941. gadā”. — Latvijas Vēsture (№ 1, № 2, № 4) 1994.
  • Andrejs Edvīns Feldmanis „Masļenku traģēdija — Latvijas traģēdija”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2000. ISBN 9984933229
  • Edgars Andersons „Latvijas vēsture 1920—1940. Ārpolitika”. — Stokholma 1982.
  • Ainārs Bambals „1940./1941. gadā represēto latviešu virsnieku piemiņai”. — Rīga 2000. Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 1999.
  • Ainārs Bambals „Staļinisma genocīds pret Latvijas armijas karavīriem Baigajā gadā”. — Rīga 1992. (Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: konferences materiāli)
  • „Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.—1956. gadā”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2001. Ēriks Jēkabsons, Ainārs Bambals „Latvijas armijas iznīcināšana un represijas pret tās karavīriem 1940.—1941. gadā”. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2000. gada pētījumi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.) ISBN 9984601048
  • Irēna Šneidere „Represijas pret Latvijas Republikas valsts darbiniekiem 1940.—1941. gadā”. — Rīga 1992. (Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: konferences materiāli)
  • „Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.—1956. gadā”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2001. Ainārs Lerhis „Padomju represijas pret neatkarīgās Latvijas diplomātiem”. Latvijas Vēsturnieku komisijas 2000. gada pētījumi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.) ISBN 9984601048
  • Arturs Žvinklis „Padomju represijas pret Latvijas Republikas parlamentāriešiem 1940.—1941. gadā”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002. (1941. gada 14. jūnija deportācija — noziegums pret cilvēci: starptautiskās konferences materiāli), (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 6. sēj.) ISBN 9984601528
  • „Okupācijas varu politika Latvijā 1939—1991”. — LVA, Rīga 1999. (dokumentu krājums Elmāra Pelkaua redakcijā)
  • „Latvijas okupācija un aneksija 1939—1940”. Preses nams, Rīga 1995. (ievada autori Ilga Grava-Kreituse, Inesis Feldmanis un Aivars Stranga) ISBN 998490850X
  • Dītrihs Andrejs Lēbers (Dietrich André Loeber) „Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā. Starptautiski tiesiskie aspekti”. — Latvijas Vēstures Fonds, Rīga 1998. (Latvijas valsts atjaunošana 1986.—1993.)
  • Ilga Gore, Aivars Stranga „Latvija, neatkarības mijkrēslis, okupācija. 1939. gada septembris — 1940. gada jūnijs”. — Izglītība, Valmiera 1992.
  • Ēriks Žagars „Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā 1940—1941”. — Zinātne, Rīga 1975.
  • Alfred Seidl "Die Beziehungen zwischen Deutschland und der Sowjetunion 1939". — H. Laupp, Tübingen 1949.
  • Hans-Heinrich Wilhelm "Rassenpolitik und Kriegsführung". — Wiss.-Verl. Rothe, Passau 1991. ISBN 3927575216
  • Joachim von Ribbentrop "Zwischen London und Moskau". — Druffel-Verlag, Leoni am Starnberger See 1953. (Erinnerungen und letzte Aufzeichnungen)
  • Jörg Roesler "Der Anschluß von Staaten in der modernen Geschichte". — P. Lang, Frankfurt a. M. 1999. ISBN 3631343795
  • "Russia Estends Troop Concentration in Baltic". — "Chicago Daily Tribune" № 145, June 17, 1940.
  • George F. Kennan "Memoirs, 1925-1950". — Little Brown, Boston 1967.
  • Павел Судоплатов «Спецоперации. Лубъянка и Кремль в 1930-1950 годы». — Олма-Пресс, Москва 1997.
  • Борис Соколов «Эстония и Прибалтика в составе СССР (1940—1991) в российской историографии». — АИРО-XXI, 2009.
  • Евгений Жирнов «Отец говорил, что не должен был вляпаться в ГКЧП». — "Коммерсанть-Власть" № 6, 19 февраля 2002.
  • Яковлев Александр Николаевич «1941 год. Сборник документов в 2-х книгах» Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.. — международный фонд "Демократия", Москва 1998. (Россия. XX век. Документы)
  • «Катынь. Пленники необъявленной войны». — международный фонд "Демократия", Москва 1999. (документы и материалы под редакцией Рудолфа Германовича Пихои, Александра Гейштора) ISBN 5895110029
  • Наталья Сергеевна Лебедева «Катынь — преступления против человечества». — Прогресс-Культура, Москва 1994. (Подготовка лагерей для прибалтов)
  • «Органы Государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне». — Москва 1995. (сборник документов) «Накануне, книга первая (ноябрь 1938 г. — декабрь 1940 г.)»
  • Жуков Юрий Николаевич «Тайны Кремля. Сталин. Молотов. Берия. Маленков». — Терра, Москва 2000. (Тайны истории) ISBN 5300029904
  • Невежин Владимир Александрович «Речь Сталина 5 мая 1941 года и апология наступательной войны». — "Отечественная история" № 2, Москва 1995.
  • «Полпреды сообщают... Сборник документов об отношениях СССР с Латвией, Литвой и Эстонией. Август 1939 г. — август 1940 г.». — Международные отношения, Москва 1990. ISBN 5713303543
  • Похлебкин В. «Великая война и несостоявшийся мир 1941-1945-1994». — Арт-Бизнес-Центр, Москва 1999. (военный и внешнеполитический справочник по истории Великой Отечественной войны и ее международно-правовым последствиям с 22 июня 1941 г. по 31 августа 1994 г.) ISBN 5728701027
  • Ант Ю. «Военные базы в Эстонии (1939—1940)». — "Радуга" № 1, 1990.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latvijas_okupācija_(1940)&oldid=4115687"