Pāriet uz saturu

Tautas padome

Vikipēdijas lapa
Latvijas Tautas padomes prezidijs 1918. gadā. No kreisās: priekšsēža otrs biedrs Gustavs Zemgals, sekretārs Erasts Bite, sekretārs Emīls Skubiķis, priekšsēdis Jānis Čakste, sekretārs Staņislavs Kambala, priekšsēža pirmais biedrs Marģers Skujenieks
Latvija
Šis raksts ir daļa no sērijas:
Latvija — politika un valdība
Satversme
Valdība
Saeima
Vēlēšanas
Politiskās partijas
Citi raksti
Latvijas portāls

Latvijas Tautas padome bija pagaidu likumdevēja iestāde, kas aizstāja Latviešu pagaidu nacionālo padomi un pastāvēja līdz pirmajām demokrātiskām parlamenta vēlēšanām (kuras 1918. un 1919. gadā nebija iespējams realizēt vācu okupācijas un vēlāk lielinieciskās aktīvas karadarbības apstākļos). Tautas padomes darbība ilga 18 mēnešus: no 1918. gada 17. novembra līdz 1920. gada 30. aprīlim.

Tā kā Tautas padome nebija tautas vēlēta pārstāvniecība, lai gan tās sastāvā bija daudz locekļu, kuri tika ievēlēti dažādās vēlētās institūcijās 1917. gadā, Tautas padomi pieņemts uzskatīt par Latvijas Republikas “priekšparlamentu”.

Tautas padome sanāca astoņās sesijās un noturēja 57 sēdes. Kaut gan Tautas padomes sēdeklis bija Rīgā, laikā, kad Latvijas SPR lielinieki bija ieņēmuši to, Tautas padomes darbība norisinājās Liepājā, bet bermontiādes laikā 1919. gada 11. un 31. oktobra Tautas padomes sēdes notika Cēsīs. Teorētiski Tautas padome kontrolēja Latvijas Pagaidu valdības darbību, bet ņemot vērā to, ka Tautas padomes sēdes sanāca neregulāri, bet nestabilā situācija valstī prasīja operatīvu likumdošanas darbu, 1919. gada 16. jūlijā Tautas padomei nācās izdot likumu Par Ministru kabineta tiesību izdot pagaidu rīkojumus, kas visu varu valstī nodeva Pagaidu valdības rokās, pašai Tautas padomei vairāk nodarbojoties ar nākotnes modelēšanu.

Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Savu darbu Satversmes sapulce sāka 1920. gada 1. maijā — pirmajā Satversmes sapulces sēdē Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste paziņoja pilnvaru nolikšanu, un līdz ar to Tautas padomes darbība bija beigusies.

Dibināšana un darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tautas padomes dibināšana notika Rīgā 1918. gada 17. novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un aizdošanas kases valdes priekšsēdētāja un vienlaikus Rīgas pilsētas galvas Gustava Zemgaļa miteklī tagadējā Krišjāņa Barona ielā 3.[1] Tautas padomes dibināšanas sēdi vadīja Marģers Skujenieks. Sēdē piedalījās 8 politisko partiju pārstāvji un Staņislavs Kambala kā Latgales Zemes padomes loceklis. No partijām kā delegāti piedalījās:[2]

  1. no Latviešu zemnieku savienības — Kārlis Ulmanis, Dr. Miķelis Valters, Jānis Ampermanis, Jānis Vārsbergs, Vilis Gulbis, Ernests Bauers, Arturs Žers, Nikolajs Svemps, Kārlis Vanags, Jānis Bērziņš, Oto Nonācs, Edmunds Freivalds un Pēteris Murītis;
  2. no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) — Dr. Fricis Menders, Jūlijs Celms, Dr. Pauls Kalniņš, Andrejs Petrevics un Marģers Skujenieks;
  3. no Latvijas Demokrātiskās partijas — Jānis Bergsons, Erasts Bite, Dāvids Golts, Miķelis Bružis un Augusts Raņķis;
  4. No Latvijas Radikāldemokrātu partijas — Jānis Zālītis, Gustavs Zemgals, Kārlis Kasparsons un Rūdolfs Bēnuss;
  5. No Latvijas Revolucionāro sociālistu partijas — Eduards Traubergs, Emīls Skubiķis un Kārlis Albertiņš;
  6. No Latviešu Nacionāldemokrātu partijas — Jānis Akuraters un Atis Ķeniņš;
  7. No Latvijas Republikāņu partijas — Eduards Strautnieks;
  8. No Latvijas Neatkarības partijas — Spricis Paegle.
Pirmā Tautas padomes plenārsēde 1918. gada novembrī

Tautas padomes darbā nepiedalījās Latvijas politiskā spektra galēji labējā spārna (Frīdriha Veinberga vadītās Tautas partijas) un galēji kreisā spārna (lielinieku) pārstāvji, kā arī vācbaltiešu u.c. etnisko minoritāšu partijas. Bez tam, protestējot pret 1918. gada 29. decembra līgumu starp Pagaidu valdību un Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto Augustu Vinnigu, kas paredzēja Latvijas pilsonības piešķiršanu vācu brīvprātīgajiem, kuri vismaz četras nedēļas Latvijā būtu piedalījušies cīņās pret lieliniekiem, 30. decembrī LSDSP izstājās no Tautas padomes. Tikai pēc 1919. gada 16. aprīļa puča 17. aprīlī LSDSP CK nolēma atgriezties Tautas padomē.

Par Tautas padomes prezidija priekšsēdētāju ievēlēja Zemnieku savienības pārstāvi Jāni Čaksti, bet par viņa biedriem sociāldemokrātu Marģeri Skujenieku un radikāldemokrātu Gustavu Zemgalu. Par sekretāru ievēlēja Demokrātiskās partijas pārstāvi Erastu Biti, bet par viņa biedriem sociālrevolucionāru Emīlu Skubiķi un Latgales Zemes padomes pārstāvi Staņislavu Kambalu. Dibināšanas sēdē vienbalsīgi tika pieņemta Tautas padomes politiskā platforma, kas sastāvēja no septiņām nodaļām. Tautas padomes politiskajā platformā bija paredzēts, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai suverēnā vara Latvijā pieder Tautas padomei, kas arī ieceļ Pagaidu valdību. Saskaņā ar Tautas padomes politisko platformu, Satversmes sapulce bija sasaucama visdrīzākajā laikā, pamatojoties uz vispārīgām, vienlīdzīgām, tiešām, aizklātām un proporcionālām vēlēšanām, un Latvijas valsts bija veidojama kā apvienota, patstāvīga, neatkarīga un uz demokrātiskiem pamatiem balstīta republika. Tautas padomes politiskā platforma līdz Satversmes sapulces sasaukšanai un Deklarācijas par Latvijas valsti, kā arī Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumu pieņemšanai kalpoja kā Latvijas Republikas pirmā pagaidu satversme.

Tautas padomē dibināšanas brīdī bija 40 locekļu. To sastādīja, ievērojot šādu vietu sadalījumu starp partijām — Zemnieku savienībai 13 vietas, LSDSP 10, Demokrātiskai partijai 5, Radikāldemokrātiskai partijai 5, Revolucionāro sociālistu partijai 3, Nacionāldemokrātiskai partijai 2, Republikāņu partijai un Neatkarības partijai pa vienai vietai. Partiju pārstāvniecības kvotas tika noteiktas, ņemot vērā katras partijas biedru skaitu un ietekmi sabiedrībā, galvenokārt vadoties pēc 1917. gadā notikušo vēlēšanu rezultātiem. 1919. gada rudenī Tautas padomes locekļu skaits sasniedza 183, bet līdz Tautas padomes darbības beigām tās locekļu skaits pieauga līdz 245. Jauni Tautas padomes locekļi tika uzņemti kooptācijas ceļā.

Tautas padomes darbs galvenokārt norisinājās komisijās. Līdz Tautas padomes darbības beigām tika izveidotas 22 pastāvīgās komisijas, to skaitā arī Starpfrakciju birojs. Tautas padomes darbību reglamentēja 1919. gada 23. augustā pieņemtais Latvijas Tautas padomes kārtības rullis. Tas noteica, ka par Tautas padomes locekļiem uzskatāmi politisko partiju deleģētie priekšstāvji, kamēr attiecīgā partija tos neatsauc. Kārtības rullis noteica arī Tautas padomes plenārsēžu un komisijas sēžu kvorumu — vismaz 1/2 locekļu piedalīšanās. Likumdošanas iniciatīva tika paredzēta Pagaidu valdībai vai ne mazāk kā 10 TP locekļiem. Likumprojekti sākotnēji tika nodoti caurlūkošanai attiecīgā Tautas padomes komisijā. Likumprojekti bija izskatāmi trijos lasījumos, bet likumprojekti, kuri tika atzīti par steidzamiem bija izskatāmi tikai divos lasījumos. Tautas padomes sēdes bija atklātas, izņemot gadījumus, kad ar prezidija rīkojumu vai pēc vismaz 10 Tautas padomes locekļu pieprasījuma tika noturētas slēgtas sēdes. Tautas padomes pieņemtos likumus izsludināja ar Tautas padomes prezidenta un sekretāra parakstiem.

1918. gada decembrī Tautas padome noteica Satversmes sapulces vēlēšanu kārtību, taču kara darbība stipri aizkavēja vēlēšanas. 1919. gada 19. augusta Tautas padomes sēdē vienbalsīgi tika pieņemts vēlēšanu likums, kurā bija noteikts, ka Satversmes sapulci ievēl vispārējās vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, pie kam vēlēšanās ir tiesības piedalīties visiem abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri ir 21 gadu veci. 1920. gada 10. marta Tautas padomes sēdē tika izdarīti daži grozījumi vēlēšanu likumā. Lai nodrošinātu Satversmes sapulces vēlēšanas bija jāizveido Latvijas pilsonības institūts. Tas tika paveikts, 1919. gada 23. augustā Tautas padomei izdodot likumu Par pavalstniecību.

Valsts pasludināšana un valdības izveidošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Latvijas valsts pasludināšana

Par Pagaidu valdības ministru prezidentu Tautas padomes dibināšanas sēdē tika ievēlēts Zemnieku savienības izvirzītais kandidāts Kārlis Ulmanis. 1918. gada 18. novembrī II Rīgas pilsēta teātra telpās (tagad Nacionālais teātris) Tautas padomes svinīgā sēdē tika proklamēta Latvijas valsts. Pirmo Latvijas Pagaidu valdību Tautas padome apstiprināja 1918. gada 19. novembrī un tā darbojās līdz 1919. gada 13. jūlijam. Līdz Satversmes sapulces sasaukšanai Tautas padome izveidoja vēl divas Pagaidu valdības.

Tautas padomes locekļu saraksts[3]

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Zemgala krājaizdevu kases nams — Republikas simtgades simbols vai Tautas padomes muzejs?[novecojusi saite] Didzis Šēnbergs irlv.lv, 2016. gada 16. februārī
  2. ↑ Tautas padomes dibināšanas sēdes protokols Arhivēts 2017. gada 5. oktobrī, Wayback Machine vietnē. 1918. gada 17. novembrī, Rīgā
  3. ↑ «Saeimas Stenogrammas. — 1920.g. — Nr.1.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 16. septembrī. Skatīts: 2020. gada 31. augustā.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Latvijas Tautas padome (stenogrammas). — Rīga, 1920.
  • Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti. // Latvijas vēsture. 1991. 3, 3.-9.lpp.; 1992. 1(4), 3.-13.lpp.
  • Blūzma V. Tiesiskas valsts pirmsākumi Latvijā. // Latvijas vēsture. 1998. 3(31) 20.-24.lpp.; 4(32) 6.-14.lpp.; 1999. 1(33) 46.-54.lpp.
  • Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. — Rīga: A.Gulbis, 1930. 65.-73.lpp.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1918—1940
kopš 1990. gada
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Tautas_padome&oldid=4171986"