Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle

Svētā Jēkaba katedrāle
Svētā Jēkaba katedrāle
Pamatinformācija
Atrašanās vieta	Jēkaba iela 9, Rīga, Latvija
Koordinātas	56°57′3″N 24°6′16″E
Piederība konfesijai	Romas katoļu baznīca
Iesvētīšanas gads	1225
Baznīcas vai organizācijas statuss	Rīgas arhidiecēze
Statuss	katedrāle
Vadība	arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs prāvests Juris Jalinskis
Mājaslapa	www.catholic.lv/katedrale
Arhitektūras apraksts
Arhitektūras stils	gotika
Fasādes virziens	Rietumi
Celtniecības sākums	1212
Celtniecības beigas	1225
Specifikācija
Garums	20 m
Platums	24 m
Augstums (maksimālais)	91,64 m
Būvmateriāli	sarkani ķieģeļi
Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
Oficiālais nosaukums: Sv. Jēkaba katoļu baznīca ar ēku kompleksu
Aizsardzības numurs	6547
Vērtības grupa	Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arhitektūra
Iekļaušana aizsardzībā	1998. gada 18. decembris

Rīgas Svētā Jēkaba Romas katoļu katedrāle ir Romas katoļu Rīgas metropolijas Rīgas arhidiecēzes draudzes katedrāle un arhibīskapa rezidence Vecrīgā, Jēkaba ielā 9, kas celta 1225. gadā. Vēsturiski pirmais latviešu draudzes dievnams Rīgā (1523).

Rīgas kultūrvēsturiskajai videi nozīmīga celtne gan kā arhitektūras piemineklis, kurā saglabāti arī daudzi Latvijas sakrālās mākslas kontekstā nozīmīgi mākslas pieminekļi, gan kā UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautā Rīgas vēsturiskā centra būtiska arhitektoniska dominante. Kā Romas katoļu Baznīcas arhibīskapa katedrāle Sv. Jēkaba baznīca kopā ar tai līdzās esošo Svētās Marijas Magdalēnas baznīcu, kūrijas un klostera ēkām, kā arī dažādu katoļu laju organizāciju mītnēm, veido šīs konfesijas garīgo centru Rīgā. Šobrīd Jēkaba baznīca ir Rīgas katoļu centrs, te dievkalpojumus vada Romas katoļu Baznīcas monsinjors J.Pujāts.

Šai samērā nelielajai baznīcai (garums apmēram 50 m) ir visai izteiksmīgs slaids tornis (91,64 m), kas labāk par pārējiem saglabājis Rīgas viduslaiku baznīcu torņiem raksturīgo piramidālo formu (baznīcas torni rotā nevis krusti, bet gan gaiļi). Pēc plānojuma Sv. Jēkaba baznīca ir tipiska lauku baznīca (Dorfkirche). Dievnams sastāv no kora, īsas trīsjoma draudzes telpas un torņa, kas novietots virs vidusjoma rietumu travejas un noslēdzas ar gotisku smaili. Kvadrātveida bezapsīdas koris, kuru sedz krusta velves bez nervīrām, norāda uz cisterciešu arhitektūras ietekmi.

2003. gadā draudzes locekļu skaits sniedzās līdz 2000.

Centrālā eja un centrālais altāris.

Vēsture

Livonijas periodā

Sv Jēkaba baznīca rakstītos avotos pirmo reizi minēta 1226. gadā. Tā sākta būvēt agrās gotikas formās (raksturīga pārejas posmam no romānikas uz gotiku) ap 1225. gadu un pabeigta ap 1300. gadu (torņa divi augšējie stāvi un smailes uzcelti ne agrāk par 15. gadsimta beigām). Baznīcas ēka kā nesadalīta vienība turpmāk skaitījās Rīgas arhibīskapa tiešais īpašums.

Sākotnēji tā ir bijusi priekšpilsētas baznīca (in suburbio civitatis Rigensis) un atradās tā sauktajā jaunajā pilsētā, kas sākās ar Zirgu un Jauno ielu un, ko ap 1300. gadu ar mūriem pievienoja Rīgas pilsētai. Šajā dievnamā patvērumu un garīgo aprūpi guva ceļinieki, kuri nebija paguvuši iekļūt pilsētā pirms vārtu slēgšanas. Līdz ar to ar laiku pie Sv. Jēkaba draudzes pierakstījās arī pilsētnieki, kas bija ienākuši no laukiem, un vairākas amatnieku ģildes. Katra ģilde baznīcā uzturēja savam aizbildnim veltītu altāri un priesteri. 8 altāri: lielais — Sv. Jēkaba, Sv. Krusta, Vissv. Jaunavas Marijas, Vissv. Altāra Sakramenta, Sv. Annas, Sv. Jāņa Kristītāja, Sv. mocekļa Laurencija, Sv. Eliģija godam. Pārsvarā senlatviešu amatnieki apmeklēja tieši šo baznīcu, izņemot tos, kuri bija apmetušies vecajā lībiešu ciemā pie Rīdziņas upes un, kas turējās pie savas vecās sv. Pētera baznīcas.

15. gadsimtā paaugstinot torņa mūra daļu (tam uzcelts otrais un trešais stāvs) un piebūvējot Sv. Krusta kapellu, baznīca tika pārveidota par baziliku. Tornī parādījās pulksteņa zvans, kas tika iekārts ārpus torņa zem neliela jumtiņa (visās vēlākajās pārbūvēs īpatnējais jumtiņš baznīcas tornī ir saglabāts). 1480. gadā tornī uzstādīts senākais torņa pulkstenis Rīgā (piedzīvojis vairākus kapitālremontus, līdz 1912. gadā ticis nomainīts ar "Eules" firmas darinātu mehānismu).

1522. gadā, kad Rīgas rāte ar ģilžu atbalstu iecēla A. Knopki par lurterisma ticības sludinātāju Sv. Pētera baznīcā un S. Tegetmeijeru par mācītāju Sv. Jēkaba baznīcā, padzenot no tās līdzšinējo draudzi^{[nepieciešama atsauce]} — Rīgā sākās t. s. "svētbilžu grautiņi" — pirmajā adventa svētdienā Silvestrs Tegetmeijers Sv. Jēkaba baznīcā noturēja pirmo evaņģēliski luterisko dievkalpojumu vācu valodā. No 1523. līdz 1582. gadam Sv. Jēkaba baznīca bija pirmais latviešu (t. s. "nevāciešu", ar to saprotot arī līvus) luterāņu draudzes dievnams Rīgā (pirmais mācītājs bija Nikolajs Ramms) — šajā laika posmā sprediķi tika teikti "vietējā nevācu valodā".

Polijas-Lietuvas, Zviedrijas un Krievijas pakļautības laikā

Jēkaba baznīca, Klostera iela, Bruņniecības nams.

1582. gada 7. aprīlī Rīgu pakļāvušais Žečpospolitas karalis Stefans Batorijs (1533.—1586.) sv. Jēkaba baznīcu līdz ar daudziem citiem īpašumiem atdeva atpakaļ Romas katoliskajai Baznīcai un drīz pēc tam ēkā sāka saimniekot jezuīti. Latviešu luterāņu draudzei ierādīja bijušo dominikāņu baznīcu — sv. Jāņa baznīcu, — kas reformācijas laikā bija pārvērsta par noliktavu. Šajā laikā tika nodibināta viena no vecākajām Rīgas skolām — Jēkaba skola. Šeit jezuīti izdeva pirmās grāmatas latviešu valodā (pirmā iespiestā grāmata latviešu valodā, kas ir saglabājusies, ir "Katoļu katehisms", izdota 1585. gadā Viļņā — jezuītu tēva Erdmaņa Tolgsdorfa tulkojums no Sv. Pētera Kanīzija "Catehismus Catholicorum"). Cēsu bīskaps Oto Šenkings sāka rūpēties par latviešu valodas apgūšanu garīdznieku un muižnieku aprindās.

1584. gadā sākās t. s. Kalendāra nemieri Rīgā, kad jauno Ziemassvētku dienā dievkalpojuma laikā baznīcā ielauzās luterāņu pūlis, piekaujot mācītājus, izdauzot logus un iznīcinot visu, kas kādi varēja būt saistīts ar katolicisko kultu: svētbildes, altārus un karogus sameta kaudzē un Kubes kalnā sadedzināja, bet kas nedega, iemeta Daugavā (vandalisms skāra visas Rīgas katoļu baznīcas). 1586. gadā Rīgas rāte padzina katoļu priesterus no Sv. Jēkaba baznīcas, un trīs gadus Jēkaba baznīca atkal bija nevācu evaņģēliskās draudzes baznīca, līdz to atkal atdeva katoļiem.

1621. gadā Rīga nonāca Zviedrijas karalistes pakļautībā — Sv. Jēkaba baznīca atkal tika atņemta katoļiem un nodota luterāņiem ar nosaukumu Kroņa baznīca. Kas nepārgāja luterticībā, tiem bija jāatstāj pilsēta vai jāmirst.^{[nepieciešama atsauce]} Zviedru laikā tā, galvenokārt, bija zviedru draudzes baznīca. No 1699. gada līdzās pastāvēja arī vācu draudze, pie kuras piederēja lielākoties muižnieki un luteriskās konfesijas valsts ierēdņi. 1656. gadā, Maskavijas caram Aleksejam I aplencot Rīgu, ēkā trāpīja vairākas lielgaballodes, no kurām 2 par piemiņu iemūrēja galvenā joma un altāra velvēs. Kapelā kopš 1675. gada darbojās uz bijušās jezuītu koledžas bāzes izveidota viena no pirmajām laicīgajām mācību iestādēm, resp., licejiem Rīgā — nosaukta karaļa Kārļa XI vārdā par Kārļa skolu (Schola Carolina).

Šajā mācību iestādē kā pedagogs strādājis ievērojamais Baltijas novadpētnieks Johans Kristofs Broce (Brotze; 1742.-1823). 1763. gadā iebūvētas meistara Heinriha Andreasa Konciusa baroka laikmeta ērģeles. Tās bija 34 reģistru lielas, ar tā laika raksturīgo, iespaidīgo, krāšņo dispozīciju. Ērģelēm bija divi manuāli C,D,Ds-c³ un pedālis C,D,Ds-d¹, mehāniskās traktūras tipa. Līdz mūsdienām ir saglabājies tikai H.A.Konciusa prospekts. Otrs šāds prospekta šedevrs atrodas Liepājas Sv.Trīsvienības katedrālē, kurš, laika gaitā, ir arī paplašināts. Bet pats Konciusa būvētais instruments līdz mūsdienām nav saglabājies. Tā vietā 1913. gadā ērģeļbūvētājs Emīls Martins uzbūvēja savu lielāko instrumentu, patiesi šedevru, Latvijā, atstājot H.A.Konciusa prospektu, visā savā krāšņumā, priekšplānā. Ērģelēm ir 37 reģistri, divi manuāli C-g³ un pedālis C-f¹, pneimatiskas traktūras tipa. Dispozīciju kopumā var raksturot kā tipiski romantisku, etalonu tā laika ērģeļbūves tradīcijām, koncertisku, ar ārkārtīgi daudz dažādām krāsām, tembriem, to kombinācijas iespējām un palīgierīcēm, kā piemēram oktāvas dublēšana-Superoctav vai Suboctav, gatavās kombinācijas, divas brīvās kombinācijas, švelleris II manuālim, valce, utt. E. Martins ērģelēm metāla stabules pasūtīja no A.Laukuff firmas (firma strādā vēl līdz pat šai dienai), toties koka stabules, lielāko tiesu, veidoja pats.

1736. gada septembrī Sv. Jēkaba baznīcā sprediķojis brāļu draudžu jeb hernhūtiešu kustības dibinātājs grāfs Nikolaus Ludvigs fon Cincendorfs. 1814. gadā zviedru draudze beidza pastāvēt, bet 1825. gadā nodibinājās igauņu draudze (kuru 1918. gadā pārvietoja uz agrāko pareizticīgo Sv. Pētera un Pāvila baznīcu Citadelē).

1756. gadā piebūvēta jumta piramīda un baznīcas tornis tika noklāts ar vara plāksnēm un ieguvis piramidālo smaili ar barokālo izliekumu lejasdaļā. 1782. gadā piebūvēts galvenais portāls. Tās arī bija pēdējās nozīmīgās pārmaiņas baznīcas tornī līdz pat mūsdienām. Jēkaba baznīcas tornī atradies kādreiz arī pilsētas trauksmes zvans, kura skaņas aicinājušas rīdziniekus noskatīties soda izpildi Rātslaukumā (leģenda vēstī, ka tas iezvanījies ik reizi, kad garām gājusi vīram neuzticīga sieva). Jēkaba katedrāles četri zvani tuvojoties Pirmā pasaules kara frontes līnijai evakuēti uz Krievijas Impēriju un ir gājuši zudumā.

Latvijas valstī

1923. gada 7. augusta pēc Latvijas Republikas un Vatikāna vienošanās Sv. Jēkaba baznīcu nodeva Romas katoļu konfesijai — valdība nodeva Sv. Jēkaba baznīcu kā katedrāli Rīgas katoļu arhibīskapa rīcībā. Šāds valdības lēmums bija iemesls sarīkot referendumu par baznīcas un lūgšanas namu neatsavināšanu. Referendums notika 1.—2. septembrī un, lai gan vairākums balsotāju nostājās pret baznīcu atsavināšanu vai nodošanu citas konfesijas vajadzībām, referendumam pietrūka kvoruma un līdzšinējā luterāņu draudze bija spiesta baznīcu atstāt. 1924. gadā 3. maijā notika Svētā Mise un arhibīskapa Antonija Springoviča svinīgs ingress. Sākumā tā bija vienīgi bīskapa katedrāles baznīca, taču 1947. gada 18. aprīlī V. E. arhibīskaps metropolīts Antonijs Springovičs izdeva rakstu par draudzes nodibināšanu pie Sv. Jēkaba baznīcas. Šī draudze domāta kā nacionāla draudze bez noteiktas teritorijas, ko veidoja Rīgā un tās apkārtnē dzīvojošie Vidzemes latviešu tautības katoļi, kā arī angļu un franču katoļi.

1993. gadā Svētā Jēkaba katedrālē viesojās Romas pāvests Jānis Pāvils II.

2018. gada jūnijā - oktobrī pie katedrāles Klostera ielā plašu rekonstrukcijas darbu ietvaros tika veikti arheoloģiskie izrakumi, atsedzot un izpētot gandrīz 300 viduslaiku un jauno laiku apbedījumus arheologa dr. hist. Artūra Tomsona vadībā. Pie katedrāles dienvidu sienas arī tika atklāti Baltijas valstīs lielākie šobrīd zināmie tā saucamie kaulu kambari. Iegūtais materiāls ir nozīmīgs Rīgas iedzīvotāju paleodemogrāfiskajā izpētē, jo šeit pamatā apbedīti tieši latviešu tautības rīdzinieki, atšķirībā no sv. Pētera un Doma baznīcu kapsētām, kur pamatā apbedīja vācu tautības pilsētniekus. Senākie atklātie apbedījumi datējami ar 14. - 15. gadsimtu, bet jaunākie ar 17. gadsimtu - 18. gadsimta sākumu.

2018. gada 24. septembrī katedrāli apmeklēja arī Romas pāvests Francisks I.

Restaurācija

2017. gadā tika uzsākta vērienīga baznīcas restaurācija. Tik nozīmīga baznīcas iepriekšējā restaurācija notika apmēram 1917. gadā un restaurācijas darbus vadīja arhitekts Vilhelms Bokslafs. Restaurācijas laikā tika atjaunota altāra daļas fasāde, baznīcas ārējie mūri, kā arī pašreiz notiek torņa un ēkas iekšējie restaurācijas darbi. Tāpat tika atjaunoti ēkas pamati, ūdens noteku sistēma un jumts. Restaurēts tiek arī torņa gailis, kas kalpo kā vējrādis. Pirms darbu uzsākšanas veicot precīzo mērīšanu tika atklāts, ka baznīca ir par 5,6 metriem augstāka, nekā līdz šim tika uzskatīts.

Attēlu galerija

Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle  Centrālās ieejas sānskats Centrālās ieejas sānskats  Skats no Aldaru ielas un Mazās Trokšņu ielas stūra Skats no Aldaru ielas un Mazās Trokšņu ielas stūra  Tornis ar ārējā zvana vietu Tornis ar ārējā zvana vietu

Ārējās saites

• Sv. Jēkaba baznīca — Latvijas mākslas vēstures portāls
• "Cita Rīga"