Latvijas administratīvais iedalījums
Latvijas administratīvais iedalījums ir Latvijas teritorijas sadalījums pašvaldībās. Kopš 2021. gada 1. jūlija Latvijā ir 36 novadi un 7 novados neietilpstošas valstspilsētas.
2021. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2015. gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosināja būtiski samazināt novadu skaitu. Viens no piedāvātajiem variantiem paredzēja samazināt novadu skaitu līdz 49, saglabājot deviņas republikas nozīmes pilsētas.[1]
2019. gada sākumā rakstītajā Krišjāņa Kariņa Ministru kabineta deklarācijā par iecerēto darbību tika deklarēta apņemšanās līdz 2021. gadam īstenot vietējo pašvaldību reformu, apvienojot administratīvās teritorijas ilgtspējīgākās un ekonomiski spēcīgākās vienībās, atsevišķi modelējot Pierīgas pašvaldību attīstības plānu.[2] Martā Saeima akceptēja VARAM sagatavoto likumprojektu administratīvi teritoriālās reformas (ATR) turpināšanai. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma jaunas redakcijas izstrādi bija paredzēts pabeigt līdz 2019. gada 1. decembrim.[3] Aprīlī tika nodots apspriešanai VARAM sagatavotais 2021. gada Latvijas administratīvi teritoriālās reformas projekts, kas paredz novadu skaitu samazināt no 119 līdz 35. Ministrs Juris Pūce atzina, ka VARAM izveidotā jauno novadu un pagastu karte lielā mērā izskatās līdzīga kādreizējai Latvijas rajonu kartei.[4]
Projektā bija plānots visus līdz 2009. gadam pastāvējušos rajonu centrus plānots veidot par jauno novadu centriem, pie kam septiņas republikas pilsētas (izņemot Rīgu un Jūrmalu) apvienot ar tām apkārt esošajiem novadiem. Bijušā Rīgas rajona teritorijā novadu skaitu plānoja samazināt no 16 līdz 6, atstājot Ādažu novadu, Ķekavas novadu, Mārupes novadu, Olaines novadu, Salaspils novadu, Ulbrokas novadu un Siguldas novadu, saglabājot arī Līvānu novadu un Smiltenes novadu.[5]
2019. gada 17. septembrī Ministru kabinets (MK) akceptēja VARAM sagatavoto konceptuālo ziņojumu "Par administratīvi teritoriālo iedalījumu", uzdodot līdz 21. novembrim sagatavot likumprojektu izskatīšanai Saeimā.[6] 15. oktobrī MK apstiprināja likumprojekta "Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums" gala versiju, kurā paredzēts izveidot 39 administratīvās teritorijas — 5 republikas nozīmes pilsētas (Daugavpils, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne un Rīga) un 34 novadus.[7]
2020. gada 10. jūnijā Saeima galīgajā lasījumā pieņēma Administratīvi teritoriālās reformas likumu un akceptēja Valsts prezidenta E. Levita rosinājumu, ka pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm — Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai — regulēs atsevišķs likums. Ministru kabinets līdz 2021. gada 1. janvārim izstrādāja likumprojektu par administratīvo reģionu izveidi Vidzemē, Latgalē, Kurzemē, Zemgalē un Rīgas reģionā valsts un pašvaldību kopīgu funkciju realizēšanai, savukārt līdz 2020. gada 31. decembrim izstrādāja un iesniedza Saeimai izskatīšanai likumprojektu, kas paredz vietējo kopienu (pilsētu un pagastu) tiesības demokrātiski ievēlēt savus pārstāvjus un piešķir šīm vietējām kopienām kompetenci vietējas nozīmes jautājumu kārtošanai.[8]
2020. gada 22. jūnijā Valsts prezidents Egils Levits izsludināja jaunu Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, kas no 2021. gada 1. jūlija paredz pāriet uz 42 pašvaldībām — 7 valstspilsētu pašvaldībām (Daugavpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Rīga un Ventspils) un 35 novadiem, no kuriem daudzi ir izveidoti agrāko rajonu teritorijās. Turpmāk Latvijas Republikas pilsētas iedalīs valstspilsētās un novadu pilsētās. Valstspilsētas ir Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Ogre, Rēzekne, Rīga, Valmiera un Ventspils (trīs no tām nav atsevišķas pašvaldības, bet ietilpst novados kā teritoriālā iedalījuma vienības). Saskaņā ar pieņemto likumu 2021. gada 1. jūlijā pilsētas statusu piešķīra Koknesei un Iecavai, savukārt no 2022. gada 1. jūlija par pilsētām kļūs Ādaži, Mārupe un Ķekava.[9]
Reformas laikā vairākas pašvaldības apstrīdēja administratīvi teritoriālo reformu Satversmes tiesā. 2021. gada 12. martā Satversmes tiesa atzina, ka Skultes pagasta pievienošana Saulkrastu novadam un atdalīšana no Limbažu novada neatbilda Satversmei.[10] 2021. gada 28. maijā Satversmes tiesa izskatīja arī Varakļānu novada sūdzību par tā pievienošanu Rēzeknes novadam, un atzina, ka arī šajā gadījumā Varakļānu novada pievienošana neatbilda Satversmei. Pēc šī sprieduma Varakļānu novads tika pievienots Madonas novadam.[11] Tā rezultātā vēlēšanas Varakļānu novadā un Rēzeknes novadā tika pārceltas uz 2021. gada 11. septembri.[12]
Valstspilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Septiņām no desmit valstspilsētām — Daugavpilij, Jelgava, Jūrmalai, Liepājai, Rēzeknei, Rīgai un Ventspilij — ir noteikts atsevišķas administratīvās teritorijas (valstspilsētas pašvaldības) statuss. Savukārt Jēkabpils, Ogre un Valmiera ir attiecīgo novadu teritoriālā iedalījuma vienības. Lai nodrošinātu administratīvi teritoriālās reformas mērķu sasniegšanu, Daugavpils, Jelgavas, Liepājas, Rēzeknes un Venstpils valstspilsētu pašvaldības ar apkārt esošajiem novadiem sadarbojas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas un attīstības programmas izstrādē un izveido kopīgas sadarbības institūcijas šādās jomās: civilā aizsardzība, izglītība un atkritumu apsaimniekošana.
| Nr. | Pilsēta | Ģerbonis | Statusa piešķiršanas gads |
Platība | Iedzīvotāju skaits |
Blīvums | Novads |
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| 1. | Daugavpils |  |
1940 | 72,48 | 98 089 | 1 414,1 | Sadarbība ar Augšdaugavas novadu |
| 2. | Jēkabpils |  |
2009 | 23,0 | 24 839 | 1 142, | Jēkabpils novads |
| 3. | Jelgava |  |
1940 | 60,1 | 62 572 | 1 073,5 | Sadarbība ar Jelgavas novadu |
| 4. | Jūrmala |  |
1959 | 100,0 | 57 385 | 560,6 | — |
| 5. | Liepāja |  |
1940 | 60,37 | 79 995 | 1 389,5 | Sadarbība ar Dienvidkurzemes novadu |
| 6. | Ogre |  |
2021 | 13,6 | 25 380 | 1 866,2 | Ogres novads |
| 7. | Rēzekne |  |
1952 | 17,48 | 32 630 | 1 997,3 | Sadarbība ar Rēzeknes novadu |
| 8. | Rīga |  |
1931 | 307,17 | 701 185 | 2 290,0 | — |
| 9. | Valmiera |  |
2009 | 19,35 | 25 680 | 1 497,1 | Valmieras novads |
| 10. | Ventspils |  |
1940 | 55,4 | 40 679 | 770,0 | Sadarbība ar Ventspils novadu |
Novadi un to teritoriālā iedalījuma vienības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Agrākās administratīvi teritoriālās reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1589. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc 1589. gada Livonijas konstitūcijas grozījuma Livonijas hercogistē izveidoja 26 pilsnovadus jeb stārastijas, no tām 18 Latvijas teritorijā. Stārastiju centri bija agrākās ordeņa vai bīskapu pilis: Aizkraukles pils, Alūksnes pils, Cesvaines pils, Cēsu pils, Daugavgrīvas pils, Daugavpils pils, Ērgļu pils, Ērģemes pils, Gaujienas pils, Gulbenes pils, Kokneses pils, Krimuldas pils, Limbažu pils, Rēzeknes pils, Rīgas pils, Siguldas pils, Suntažu pils un Turaidas pils.
1617. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1617. gadā Kurzemes un Zemgales hercoga Frīdriha valdīšanas laikā apstiprināta Kurzemes un Zemgales valsts pārvaldes konstitūcija jeb Formula regiminis (no latīņu valodas — 'Valdības formula'). Vienlaikus apstiprināja arī Kurzemes statūtus (latīņu: Statuta Curlandica jeb Statuta et leges Curlandiae et Semigalliae), abus dokumentus lietoja arī pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksijas 1795. gadā.[13] Kurzemes statūti bija spēkā līdz 1865. gadam.
1688. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1688. gadā Zviedru Vidzemes administratīvās reformas laikā pilstiesu vietā izveidoja draudžu novadus. Provinces latviešu daļā bija Rīgas apriņķis un Cēsu apriņķis ar pārvaldes centru Koknesē, igauņu daļā bija Pērnavas un Tērbatas apriņķi.[14]. Šajā pašā laikā uzsākās draudžu skolu tīkla veidošana katrā draudzes novadā dibinot skolu.
1783. gada teritoriāli administratīvā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1783. gada 3. jūlijā Krievijas impērijas ķeizariene Katrīna II izdeva rīkojumu, ar kuru Pētera I dibinātā Rīgas guberņa tika likvidēta un tās vietā izveidota Rīgas vietniecība ar deviņiem apriņķiem (četri Latvijā un pieci Igaunijā). Katrā apriņķī bija sava zemes tiesa, kurā no pieciem piesēdētājiem divi bija zemnieki. Vidzemes latviešu daļā atradās Rīgas apriņķis ar 25 draudžu novadiem, Cēsu apriņķis ar 16 draudžu novadiem, Valmieras apriņķis ar 13 draudžu novadiem un Valkas apriņķis ar 11 draudžu novadiem. Ķeizars Pāvils I 1796. gada 28. novembrī Rīgas vietniecību pārdēvēja par Vidzemes guberņu, nemainot adninistratīvo iedalījumu.
1866. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltijas provinču pagastu pašvaldību likums stājās spēkā 1866. gada 19. februārī (3. martā pēc JS). Saskaņā ar to draudžu novadu un muižu pagastu vietā izveidojās pagastu zemnieku pašvaldības.
Pagastu pašvaldības ievēlēja pagastu sapulcēs, kurās piedalījās tikai saimniecību īpašnieki un nomnieki, bet bezzemnieki sūtīja vienu delegātu no katriem 10 pilngadīgiem vīriešiem. Saskaņā ar jauno likumu zemnieki paši pilnībā atbildēja par nodokļu nomaksu, ceļu labošanu, veco un slimo aprūpi, algu noteikšanu, budžeta apspriešanu, pagasta skolas skolotāja ievēlēšanu.[15] Likums zaudēja spēku pēc jauna Latvijas Republikas pašvaldību likuma pieņemšanas 1922. gadā.
1924. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1924. gadā, atbilstoši latviešu vēsturiskajām zemēm, Latvijas Republiku sadalīja četros (Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales) apgabalos un 19 apriņķos. Pēc Latvijas vācu okupācijas 1941. gada 1. septembrī četru apgabalu vietā tika izveidoti seši pilsētu vārdos nosaukti apgabali (Liepājas apgabals, Jelgavas apgabals, Rīgas zemes apgabals, Rīgas pilsētas apgabals, Daugavpils apgabals, Valmieras apgabals). Pēc kara beigām Latvijas PSR apgabalus likvidēja.
1949. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1949. gadā padomju vara veica administratīvo reformu, kuras rezultātā tika likvidēti apriņķi un pagasti, bet to vietā izveidoti lauku rajoni un ciemi.[16] No 1952. gada 7. aprīļa līdz 1953. gada 21. aprīlim Latvijas PSR pastāvēja trīs apgabali (Liepājas apgabals, Rīgas apgabals, Daugavpils apgabals). 1956., 1959. un 1962. gadā rajonu skaitu vairākkārt samazināja.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, ciemi tika likvidēti un to vietā atkal tika izveidoti pagasti, bet rajoni savu statusu saglabāja. 2009. gada 1. jūlijā rajonu padomes zaudēja savas pilnvaras.[17]
2009. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Diskusijas par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību sākās jau tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas.[18][19][20][21] Reformas mērķis bija izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas pašvaldības, kas nodrošinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem.[22] Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā notika pāreja no divu līmeņu uz viena līmeņa pašvaldībām: tika likvidētas 26 rajonu padomes, bet pilsētas, to lauku teritorijas un pagastus apvienoja novados, kā arī 9 lielpilsētas ieguva republikas pilsētu statusu. Papildus tam tika nolemts visas pilsētu lauku teritorijas pārdēvēt par pagastiem, atjaunot to vēsturiskos nosaukumus vai pievienot jau esošajiem pagastiem.[23] Novadā apvienotās administratīvās teritorijas (pilsētas un pagasti) ieguva novada teritoriālās vienības statusu un saglabāja savu nosaukumu.[22]
Latvijas pašvaldību karte (1924—1945)[24]
Latvijas rajonu un pagastu karte (2007).
Latvijas administratīvais un teritoriālais iedalījums (pēc 2009. gada reformas).
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Šādi izskatīsies Latvija pēc novadu skaita samazināšanas skaties.lv 2015. gada 28. septembrī
- ↑ Deklarācija par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību
- ↑ Valdība vienojas par soļiem novadu reformas turpināšanai lsm.lv, 2019. gada 12. martā
- ↑ VARAM teritoriālās reformas projekts paredz Latvijā izveidot 35 pašvaldības lsm.lv 2019. gada 9. aprīlī
- ↑ Novadu reforma: kuras pašvaldības tiks “saprecinātas”? skaties.lv 2009. gada 10. aprīlī
- ↑ Valdība akceptē novadu reformu — līdzšinējo 119 vietvaru vietā veidot 36 lsm.lv 2019. gada 17. septembrī
- ↑ Valdība apstiprina novadu reformas likumprojektu; diskusijas turpināsies Saeimā Sanita Upleja, delfi.lv 2019. gada 15. oktobrī
- ↑ Saeima pieņēmusi administratīvi teritoriālo reformu LETA 2020. gada 10. jūnijā
- ↑ Levits izsludina Administratīvi teritoriālās reformas likumu LETA 2020. gada 22. jūnijā
- ↑ Skultes pagasta pievienošanu Saulkrastu novadam atzīst par neatbilstošu Satversmei LETA 2021. gada 12. martā
- ↑ Varakļānu novada pievienošanu Rēzeknes novadam atzīst par neatbilstošu Satversmei LETA 2021. gada 28. maijā
- ↑ Varakļānu novada domes un Rēzeknes novada domes vēlēšanas CVK 2021. gada 4. jūnijā
- ↑ Valdības formula no vesture.eu
- ↑ Dunsdorfs, Edgars. Lielvidzemes kartes (17. un 18. gadsimtenī). Kārļa Zariņa fonds, Melnburna. 1986. ISBN 0959589163 10. lpp.
- ↑ Kaspars Kļaviņš. Vēsturiskie mīti: izcelsme un nozīme modernas nācijas attīstībā (I) www.lvportals.lv 18.09.2013
- ↑ Tukuma rajons[novecojusi saite]
- ↑ Rajonu pašvaldību reorganizācijas likums
- ↑ Latvijas Vēstnesis. Latvijas pašvaldību attīstības vadlīnijas, publicēts: 14.12.1995.
- ↑ Latvijas Vēstnesis. Nopietna saruna “ar” un “par” pašvaldībām, publicēts: 23.04.1996.
- ↑ Latvijas Vēstnesis. Noteikumi par kārtību, kādā sagatavojami un iesniedzami dokumenti administratīvi teritoriālā iedalījuma jautājumu izlemšanai un apdzīvoto vietu statusa noteikšanai, publicēts: 15.02.1995
- ↑ Latvijas Vēstnesis. Mēs šodien un rīt, publicēts: 25.10.1995.
- ↑ 22,0 22,1 Administratīvi teritoriālās reformas likums
- ↑ Diena, ceturtdiena, 13. augusts (2009)
- ↑ P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938.
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Latvijas kultūrvēsturiskie novadi
- Latvijas plānošanas reģioni
- Latvijas vēlēšanu apgabali
- Latvijas tiesu apgabali
- ISO 3166-2:LV
- Administratīvo teritoriju un teritoriālo vienību klasifikators
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Likumi.lv Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums
- Iedzīvotāju skaits novados
- Administratīvi teritoriālā reforma — Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija
- Novadu veidošanas rokasgrāmata Archived 2019. gada 1. decembrī, Wayback Machine vietnē.
| ||||||||||