Ķemeri

Šis raksts ir par Jūrmalas pilsētas daļu. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Ķemeri (stacija).

Ķemeri
Ķemeru pilsētas agrākais ģerbonis
Ķemeru novietojums Jūrmalā
Pamatinformācija
Pilsēta	Jūrmala
Platība	13,8km2
Iedzīvotāju skaits	1962(2008)
Augstums	3 m
Ievērojamas celtnes	Ķemeru viesnīca
Ūdenstilpes	Vēršupīte
Parki	Jaunais parks
Transports
Autobuss	6.
Minibuss	5.
Cits	Vilciens (Ķemeru stacija)
Papildinformācija
Pasta indekss	LV-2012

Ķemeri ir Jūrmalas pilsētas daļa tās rietumos. No 1928. līdz 1959. gadam Ķemeri bija atsevišķa pilsēta, 19. un 20. gadsimtā — nozīmīgs kūrorts.

Atrodas 6 km uz dienvidiem no Rīgas līča piekrastes starp ezeriem un purviem, kas bagāti ar sēravotiem. Tāpēc Ķemeru attīstība saistīta sērūdeņu dziedniecisko īpašību izmantošanu. Ķemeru kūrorta teritorijā ir vairāk nekā 30 sērūdeņraža avotu un bagātīgi ārstniecisku kūdras un sapropeļa dūņu krājumi (Kaņiera ezerā). 1997. gadā izveidots Ķemeru nacionālais parks, kura administratīvais centrs atrodas Ķemeros.

Ar pārējo Jūrmalu un Rīgu saista elektriskais dzelzceļš un Rīgas—Ventspils autoceļš (A10). Ķemeri atrodas 44 km no Rīgas.

Vēsture

Senākā Ķemeru ūdensdziedniecības iestāde (1837).

Ķemeru Ermitāža (pirms 1865).

Ķemeru tramvajs pie Sēravotiņa (pēc 1920).

Vēsturiski Ķemeru teritorija līdz 18. gadsimta beigām atradās Kurzemes un Zemgales hercogistes un Vidzemes guberņas sastāvā, pa seno robežu mūsdienās iet Robežu iela. Tautas dziedniecībā izmantotie Ķemeru sēravoti ārstiem bija pazīstami jau 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā, kad uz šejieni ārstniecības nolūkos brauca sirgstošie Kurzemes augstākās sabiedrības pārstāvji. Viņus uzņēma mežsargi, kuru mājās varēja apmesties un baudīt no purva avotiem atvesto dziedniecisko ūdeņu peldes. Vienu no mežsargiem sauca Ķemers, viņa vārds devis nosaukumu purvam un vēlāk kūrortam.

Ķemeru minerālūdeņu ķīmiskā analīze pirmoreiz veikta 1801. gadā Pēterburgā, pēc tam tos pētīja Dāvids Hieronīms Grindelis un publicēja laikrakstā Rigasche Stadtblätter.

1825. gadā Klīves muižas mežzinis Karls fon Feihtners atvēra pirmo viesnīcu Formikahiva. 1826. gadā turpat līdzās atklāta pirmā vannu iestāde, uz kuru sērūdeni, ko pildīt vannās, no avotiem piegādāja mucās. Abas ēkas gājušas bojā ugunsgrēkos.

Baltijas ģenerālgubernators grāfs Kārlis Magnuss fon der Pālens ar Ķemeru minerālūdeņiem 1833.—1835. gadā dziedējās pats un, pārliecinājies par to labvēlīgo ietekmi, vērsās pie Krievijas Impērijas ķeizara Nikolaja I pēc atbalsta kūrorta izveidošanai. Imperators 1836. gadā Ķemeru dziedinātavai arī atvēlēja 700 ha valsts zemes, kas piederēja daļēji Vidzemes, daļēji Kurzemes guberņai. Veselības ūdeņu uzraudzīšanai izveidoja īpašu komisiju ģenerālgubernatora vadībā. Vēl Krievijas Impērijas valdība piešķīra 100 000 rubļu ēku būvniecībai un ceļa bruģēšanai no Ķemeriem līdz Slokas—Tukuma lielceļam.

Pirmā valsts peldu iestāde atklāta 1838. gadā. Šis gads tiek uzskatīts par kūrorta dibināšanas gadu. Ķemeri (Kemmern) jau sākotnēji veidojušies kā balneoloģisks kūrorts, par kura attīstību arī turpmāk rūpes uzņēmās valsts. Pirmie Ķemeru kūrorta ārsti bija Gotfrīds H. fon Magnuss (1840—1844), Georgs Reinholds Gvido Girgensons (1844—1855), Ernests Merķelis (1855—1863), Roberts Ferdinands Kofskis (1864—1877). Ķemeru kūrorta un apstādījumu parka projektēšanu bez atlīdzības uzņēmās Rīgas daiļdārznieks Kārlis Heinrihs Vāgners.

Ķemeru kūrorta ārsts Gvido Girgensons 1844. gadā Ķemeros ierīkoja dūņu vannas un aizsāka dūņu dziedniecību. 1878. gadā agroķīmiķis Georgs Tomss veica pirmo dūņu analīzi. 1892. gadā inženieris un profesors Karls Loviss ierīkoja jaunas sērūdens un dūņu vannu ēkas, kas bija aprīkotas ar mehānisku ūdens piegādi vannām iepriekšējo rokas sūkņu vietā.

Kopš 1877. gada atklājot dzelzceļa līniju Rīga -Tukums izveidojās tiešā satiksme ar Rīgu. Krievijas Impērijā kūrorts bija visai iecienīts — 1912. gadā atklāta tiešā dzelzceļa satiksme Ķemeri—Maskava kura darbojās līdz 1920. gadam. 1912. gada 3. jūnijā atklāja 8 km garo elektriskā tramvaja līniju satiksmei uz Jaunķemeru jūrmalu. 1913. gadā līnijā kursēja pieci motorvagomi un četri piekabes vagoni. Šī tramvaja līnija veicināja Jaunķemeru vasarnīcu rajona attīstību. Kara laikā 1915. gadā vagoni izvesti uz Staraja Rusas pilsētu Krievijā. Satiksmi pa vecajām tramvaja sliedēm atjaunoja 1920. gados, kad pasažieru vagonus vilka motordrezīna. Sliedes nojauca 1933. gadā, kad tramvaja satiksmi aizstāja autobusu reisi pa jaunuzbūvēto šoseju. Pirms Pirmā pasaules kara Ķemeru kūrortā ārstēto cilvēku skaits sasniedza pat 8300 gadā.

Jau 1915. gadā pēc Slokas kaujas frontes līnija nostabilizējās Ķemeru tuvumā un vairākus gadus gāja cauri Ķemeru tīrelim un Maztīrelim, šeit vairākkārt notika aktīva karadarbība un nopostīja lielāko daļu no kūrorta apbūves. 1919. gadā Ķemeros norisinājās latviešu strēlnieku cīņas ar bermontiešiem.

Pēc Pirmā pasaules kara kūrorta dzīve tomēr strauji atjaunojās. Līdzīgi Siguldai un Ogrei, Ķemeri bija iemīļota rīdzinieku atpūtas vieta. 1922. gadā Ķemeriem piešķīra miesta tiesības, bet 1928. gadā jau pilsētas tiesības. Pašvaldības izveidošana palīdzēja kūrortam straujāk attīstīties. 1922. gadā uzbūvēja jaunu dzelzceļā staciju (arhitekts Artūrs Mēdlingers), 1924. gadā uzbūvēja ārstniecības iestādes korpusu ar vannu nodaļu (arhitekts Ernests Štālbergs), 1929. gadā — ūdenstorni ar skatu laukumu un paviljonu rotondu uz Mīlestības saliņas (arhitekts Frīdrihs Skujiņš). 1932. gadā pabeidza jaunās šosejas izbūvi, kas savienoja Ķemerus ar Jaunķemeriem. 1933. gadā mežā pie ceļa uz Jaunķemeriem atklāja sporta un atpūtas kompleksu, ko vēlāk pārveidoja par smalku restorānu "Jautrais ods" (arhitekts Frīdrihs Skujiņš). 1934. gadā uzcēla Ķemeru pamatskolu (arhitekts Kārlis Cināts). 1936. gadā Valsts prezidents Kārlis Ulmanis svinīgi atklāja vienu no tā laika prestižākajām celtnēm Latvijā — viesnīcu "Ķemeri" ar 100 komfortablām istabām un greznu halli (arhitekts Eižens Laube). 1937. gada vasarā, lai piesaistītu kūrortam ārzemnieku uzmanību, viesnīcā notika šaha turnīrs - I Ķemeru starptautiskais šaha turnīrs.

Otrā pasaules kara laikā slēgtā kūrorta viesnīcā ierīkots karavīru hospitālis. Pēc Otrā pasaules kara Ķemerus pasludināja par Vissavienības nozīmes kūrortu, 1951. gada oktobrī atklāja elektriskā dzelzceļa satiksmi ar Rīgu. 1959. gadā Ķemeru pilsētu iekļāva jaunizveidotās pilsētas Jūrmalas sastāvā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Ķemeri savu kūrorta nozīmi zaudēja un 1995. gadā kūrortu slēdza. 1997. gadā izveidots Ķemeru nacionālais parks, kas ietver visu Ķemeru teritoriju, šeit ("Meža mājā", agrākajā restorānā "Jautrais ods", padomju laikā bērnu sanatorijā) atrodas arī parka administrācija. 2000. gadu otrajā pusē uzsākti vairāki kompleksa daļu rekonstrukcijas darbi. 2019. gadā uzsākta ūdenstorņa pārbūve, kultūrvēsturisko objektu atjaunošana un restaurācija un labiekārtots parks.

Ķemeru peldu māja (pirms Pirmā pasaules kara).

• 
  Ķemeru kūrorts (pirms Pirmā pasaules kara)
• 
  Ķemeru tramvajs Tukuma ielā
• 
  Ķemeru peldiestāde ar dūņu vannām (pirms 1936)
• 
  Ķemeru viesnīca (1938. gadā)
• 
  Mīlestības saliņa Ķemeru parkā (pastkarte)
• 
  Annenhofas viesnīca (pastkarte)
• 
  Tukuma iela Ķemeros (pastkarte)
• 
  Ķemeru kūrmāja (pastkarte)
• 
  Ķemeru kafijas paviljons-konditoreja (pirms 1914)
• 
  Ķemeru sēravotiņš (pēc 1920)

Ievērojamas vietas

Ķemeru peldiestāde

Pirmā valsts peldu iestāde Ķemeros (vācu: Bad Kemmern) atklāta 1838. gadā. 1924. gadā pēc arhitekta Ernesta Štālberga projekta uzcēla katlu māju un ārstniecības iestādes korpusu ar sērūdens, ogļskābās gāzes un dūņu vannu procedūrām. Sēravotu peldiestādes pagalmā izmantoja peldēm. Komplekss bija viens no modernākajiem Eiropā. 1929. gadā pie sanatorijas uzcēla oriģinālas konstrukcijas ūdenstorni, kura augšā atradās skatu platforma. 2019. gada augustā uzsākta ūdenstorņa rekonstrukcija ar mērķi atjaunot skatu platformu un izveidot tūrisma informācijas centru.

Latvijas PSR laikā šeit izveidoja kūrorta poliklīniku, kas bija konsultatīvais centrs visām sanatorijām. Mūsdienās (2019. gadā) ēka Emīla Dārziņa ielā 15 netiek izmantota un atrodas sliktā stāvoklī, lai gan ir paziņots par plāniem to rekonstruēt.

Parks

Kūrorta viesu ērtībai un dziedināšanai gar Vēršupīti tika izveidots plašs parks. Parka izveidi 19. gadsimtā vadīja Rīgas galvenais dārznieks Kārlis Vāgners. Parks ir bagāts ar mazo arhitektūru: skulptūrām, paviljoniem, tiltiņiem; ievērojamākie objekti: sēravots "Ķirzaciņa" ar paviljonu un paviljons-rotonda Mīlestības saliņā.

19. gadsimta beigās Ķemeru parkā uz Vēršupītes mākslīgi izveidoja Mīlestības saliņu, uz tās atradās kokgriezumiem bagātīgi rotāts paviljons, kas nopostīts Pirmā pasaules kara laikā. Tā vietā 1928. gadā pēc arhitekta Frīdriha Skujiņa projekta uzcēla mūra rotondu, kurā atradās kafijas paviljons. Tajā kūrorta viesiem piedāvāja bezalkoholiskos dzērienus, tēju un kafiju ar uzkodām. Izklaidei bija uzstādīts radio. Tepat bija iespējams izīrēt laiviņas, lai vizinātos pa Vēršupīti un kanālu sistēmu. 2008. gadā "Mīlestības saliņas" paviljonā vasaras koloniju izveidoja pigmejsikspārņi.

No 2019. gada oktobra līdz 2021. gada augustam notika parka pārbūve, kas izmaksāja 9,5 miljonus eiro. Jūrmalas pašvaldība ieguldīja 3,5 miljonus eiro, bet lielāko daļu pārējo izdevumu sedza Eiropas Reģionālās attīstības fonds.

Ķemeru viesnīca un sanatorijas

1936. gadā Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis svinīgi atklāja vienu no tā laika prestižākajām celtnēm Latvijā — viesnīcu "Ķemeri" ar 100 komfortablām istabām un greznu halli. Arhitekta Eižena Laubes projektētā ēka tika uzcelta par valsts līdzekļiem. Ķemeru viesnīca ir viens no spilgtākajiem neoeklektisma paraugiem Latvijas arhitektūrā.

Pēc Otrā pasaules kara ēkā bija iekārtota sanatorija ar 300 vietām, kurā ārstēja nervu sistēmas, kā arī locītavu, kaulu un muskuļu un ginekoloģisko slimību pacientus no PSRS republikām ar ļoti plašu kūrorta un medicīnas pakalpojumu klāstu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ēka tika privatizēta un uzsākta tās rekonstrukcija, taču projekts sākotnēji bija neveiksmīgs un rekonstrukcija netika pabeigta. Kopš 2015. gada uzsākts vēl viens rekonstrukcijas mēģinājums un projektu plānots pabeigt 2020. vai 2021. gadā.

Sanatorijas "Latvija" celtniecība sākās 1975. gadā un ilga 10 gadus. Sanatorijas divos vienpadsmitstāvu korpusos vienlaikus varēja izmitināt līdz 1200 kūrorta viesu, kopumā katru gadu uzņemot līdz 140 tūkstošiem cilvēku. Sanatorijas specializācija bija balsta-kustību un sirds-asinsvadu slimību ārstēšana. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sanatoriju pārdēvēja par "Līvu", viesu trūkuma dēļ slēdza un privatizēja. 2015. gadā abus sanatorijas korpusus nojauca.

Jaunķemeros mūsdienās darbojas divas sanatorijas, kas turpina dziedniecību ar Ķemeru sēravotu ūdeni un dūņām — kūrorta rehabilitācijas centrs (sanatorija) "Jaunķemeri" un sanatorija "Jantarnij bereg" (kr. valodā "dzintara krasts"), kas pieder Krievijas Federācijas Prezidenta lietu pārvaldei un ir atveseļošanās kompleksa BOR filiāle. Sanatorijā "Jaunķemeri" ir arī izveidots bērnu slimību ārstēšanas un profilakses profils, līdz ar to sanatorija tagad ir atvērta bērnu ārstēšanai un atpūtai.

Pirmā pasaules kara kapi

Pie Ķemeru luterāņu baznīcas A. Upīša ielā 18 atrodas arhitekta Eižena Laubes projektēts piemineklis (1925) Pirmajā pasaules karā (1915—1917) kritušajiem 80 latviešu strēlniekiem. Te ir atsevišķi iekārtotas apbedījumu vietas ar piemiņas plāksnēm. 1919. gadā te apglabāti arī četri Latvijas brīvības cīņās kritušie kapteiņa Pauļa Zolta rotas karavīri.

Parkā pie Ķemeru pareizticīgo baznīcas apglabāti 1915.—1917. gadā kritušie 97 krievu karavīri, uzstādīts piemineklis — krusts (1925).

Ķemeru vecajos (Liepmežnieku) kapos, Ķemeru mežniecības Fazānu iecirknī, apglabāti Pirmajā pasaules karā (1915—1917) kritušie 12 vācu karavīri (mūsdienās ietilpst Slampes pagasta teritorijā).

Ķemeru luterāņu baznīca

Ķemeru luterāņu baznīca celta pēc inženiera Heinriha Šēla projekta, iesvētīta 1897. gada 2. jūnijā. Sākuma periodā bija atvērta tikai kūrorta sezonas laikā vasarās (luterticīgie iedzīvotāji līdz 1929. gadam piederēja pie Slokas draudzes). Parasti dievkalpojumi svētdienās no rīta notika vācu valodā, bet pēcpusdienā latviešu valodā. Bieži dievkalpojumus Ķemeros noturēja mācītāji, kas kūrortā uzturējās dziedniecības nolūkos.

Ķemeru pamatskola

Ķemeru pamatskolas celtniecību uzsāka 1930. gadā, pamatakmens ielikšanas ceremonijā piedaloties tā laika izglītības ministram Edmundam Ziemelim. Skolas celtniecība pabeigta 1934. gadā.

Sākotnēji šeit darbojās sešgadīgā pamatskola (1934—1941), tad Ķemeru pilsētas tautas pamatskola (1942—1956), Ķemeru vidusskola (1956—1959), Jūrmalas 3. vidusskola (1959—1992), Ķemeru vidusskola (1992—2014) un kopš 2016. gada Ķemeru pamatskola.

Dzelzceļa stacija

Ķemeru dzelzceļa stacija uzbūvēta reizē ar dzelzceļa līniju Rīga—Tukums 1877. gadā kūrorta viesu vajadzībām. Krievijas Impērijas laikā Ķemeros pastāvējusi tiešā dzelzceļa satiksme ar Maskavu (maršruts Ķemeri—Maskava atklāts 1911. gadā). 1912. gadā satiksmei no dzelzceļa stacijas pa Tukuma ielu līdz Jaunķemeru jūrmalai izbūvēja elektriskā tramvaja līniju. Stacijas ēka gāja bojā Pirmā pasaules kara laikā. Mūsdienu stacija pēc arhitekta Artūra Mēdlingera projekta uzbūvēta 1922. gadā, kas ar nelielām izmaiņām saglabājusies līdz mūsdienām.

• 
  Ķemeru peldiestāde (2015)
• 
  Ķemeru parks, tiltiņš pār Vēršupīti (2015)
• 
  Ķemeru luterāņu baznīca
• 
  Ķemeru pareizticīgo baznīca
• 
  Ķemeru dzelzceļa stacija

Skatīt arī

• Tramvaju satiksme Ķemeros

Ārējās saites

• Neoficiāla Ķemeru informācijas lapa
• Kūrorta pilsēta Ķemeri Kartes labajā malā interesantāko objektu rādītājs, augšējā kreisajā stūrī Jaunķemeru apkārtnes ielaidumkarte