Latvijas pilsētas ir veidojušās daudzu gadsimtu laikā un pilsētas statusu nosaka vēsturiski apstākļi. Koknese (pilsētas tiesības ieguva 1277. gadā), Straupe (1356. gadā) un Sēlpils (1621. gadā) pēc sagraušanas 17. gadsimtā pilsētas tiesības zaudēja. Tomēr pilsētas tiesības ir saglabājušās vairākām vēsturiski nozīmīgām apdzīvotajām vietām ar nelielu iedzīvotāju skaitu (8 pilsētās mūsdienās ir mazāk nekā 1000 iedzīvotāju) vai vāji attīstītu infrastruktūru. Latvijā ir vairāki ciemi, kuru iedzīvotāju skaits ir lielāks nekā mazākajās pilsētās, tomēr tiem nav pilsētas statusa.